Deinstitucionalizācijas (DI) procesu pasaulē būtiski veicināja diskusijas pagājušā gadsimta 70.gados par normalizācijas principiem. Pirmās valstis, kas uzsāka DI procesu, bija Zviedrija, Lielbritānija, Norvēģija un ASV. Pašlaik DI process tiek īstenots gandrīz katrā attīstītajā pasaules valstī, tai skaitā Baltijā.
Tā kā pieeja DI īstenošana katrā valstī var atšķirties, nav vienas metodikas vai konkrēta rīcības plāna DI procesa īstenošanai, kuru var izmantot jebkura valsts.
Šobrīd DI process par pabeigtu tiek uzskatīts Bulgārijā, Itālijā, Lielbritānijā un Zviedrijā. Katra no šīm valstīm bija izvēlējusies noteiktus mērķus, kurus sasniegt deinstitucionalizācijas procesa ietvaros:
- Bulgārijā – vairs nepastāv institūcijas bērniem līdz 3 gadu vecumam;
- Itālijā, Lielbritānijā un Zviedrijā – vairs nepastāv psihiatriskās slimnīcas.
Tās valstis, kuras DI procesu tikai plāno sākt vai ir tā īstenošanas sākumposmā, var konsultēties ar citām valstīm, pārņemot savai situācijai atbilstošo labo praksi.
DI procesa ieviešanas piemēri
Kanādā DI process sākās pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados un tika balstīts uz diviem pieņēmumiem:
- pilngadīgas personas ar garīgās rakstura traucējumiem var saņemt pakalpojumus savā pašvaldībā, dzīvojot kopā vai netālu no saviem tuviniekiem;
- nepieciešams palielināt sabiedrībā balstītu pakalpojumu pieejamību.
Vairāk kā 40 gadu DI procesa pieredze Kanādā parādīja, ka atbalsts DI process ietvaros sniedzams atbilstoši personas individuālajām vajadzībām, tai skaitā, ņemot vērā, vai personai ir psihiska saslimšana vai garīgas attīstības traucējums.
ASV 20.gs. 60.gados saskaņā ar statistikas datiem institūcijās dzīvoja gandrīz 200 tūkstoši pilngadīgu personu ar garīga rakstura traucējumiem. Šajā laikā ASV bija plašas diskusijas, ka atrašanās institūcijās rada atkarību, pasivitāti, izslēgšanu no sabiedrības un pastiprina invaliditāti. Diskusiju ietekmē attīstījās sabiedrībā balstīti pakalpojumi, sāka veidoties individuālāka pieeja personu ar garīga rakstura traucējumiem problēmu risināšanai, kā arī tika sadalīta atbildība starp valsti un vietējām valdībām.
Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados Somijā sāka veidoties sabiedrībā balstīti pakalpojumi un samazinājās lielo institūciju skaits. Par galvenajiem iemesliem DI procesa uzsākšanai uzskatīja vairākus faktorus:
- lielo institūciju negatīvo ietekmi uz klientiem;
- ekonomiskos apstākļus;
- medicīnas attīstību un jaunu darba metožu izstrādi darbam ar personām ar garīga rakstura traucējumiem (attīstījās sociālā rehabilitācija);
- cilvēktiesību apsvērumus un pārmaiņas likumdošanā;
- klientu ļaunprātīgu izmantošanu lielajās institūcijās.
Bulgārija saņēma rekomendācijas par institūcijas bērniem ar invaliditāti (72 bērniem), kas atradās 50km attālumā no tuvākās pilsētas, slēgšanai jau 2000.gadā, bet reālas diskusijas par tās slēgšanu sākās tikai 2008.gadā. Laikā no 2010.-2016.gadam Bulgārijā tika slēgta 91 institūcija bērniem, tai skaitā:
- 15 zīdaiņu nami;
- 1 institūcija (vienīgā valstī specializētā iestāde) bērniem ar fiziskiem traucējumiem;
- 24 (visas) institūcijas bērniem ar intelektuālās attīstības traucējumiem;
- 23 institūcijas bērniem vecumā no 3-7 gadiem;
- 28 institūcijas bērniem vecumā no 7-18/20 gadiem.
Bērnu skaits institūcijās samazinājās no 7587 (137 institūcijās -2010.gadā) uz 1232 bērniem (46 institūcijās 2016.gadā), no kuriem 50% saņēma aprūpi ģimeniskai videi pietuvinātos pakalpojumos.
Bulgāri norāda, ka institucionalizācijas problēma jāsāk risināt novēršot tās cēloņus, tostarp nepieciešas fokusēties uz prevenciju, atbalstīt ģimenes un veidot daudzpusīgus pakalpojumus personas dzīvesvietā. DI īstenošanā būtisks ir politisks lēmums un atbalsts likumdošanas izmaiņu un finansiālā veidā. Svarīgi procesa īstenošanā iesaistīt pēc iespējas vairāk ieinteresētās puses un jānodrošina plaša komunikācija, kā arī ir nozīmīgi paaugstināt bērnu tiesību aizsardzības iestāžu kapacitāti.
Igaunijā, līdzīgi kā Latvijā, pēc atdalīšanās no Padomju Savienības, bija mantota institucionālajā aprūpē balstīta sociālās aprūpes sistēma. 2004.gadā izstrādāja koncepciju labklājības sistēmas izmaiņām. Tomēr 2006.gada ziņojumā „Deinstitucionalizācija un sabiedrībā balstīti pakalpojumi: iznākumi un izmaksas” par situāciju Igaunijā norādīts, ka Sociālās labklājības likuma ietvaros noteiktie sociālie pakalpojumi galvenokārt bija balstīti institucionālā aprūpē. 2006.gadā tika uzsākta programma grupu māju/dzīvokļu izveidei. Jaunos sociālos pakalpojumus veidoja pašvaldībās, lai pakalpojumu saņemtu pēc iespējas tuvāk savai dzīves vietai. Personām ar garīga rakstura traucējumiem pieejams atbalstītais darbs, asistenta, 24 stundu aprūpes un grupu māju/dzīvokļu pakalpojumi.
Igaunijas Sociālo lietu ministrija turpina darbu pie DI procesa ieviešanas ar mērķi integrēt institūciju klientus sabiedrībā un slēgt lielās aprūpes iestādes.
Informācija sagatavota, izmantojot Sandras Miķelsones-Slavas maģistra darbu “Deinstitucionalizācijas process pilngadīgām personām ar garīgās attīstības traucējumiem” (2015, Rīgas Stradiņa universitāte).