DI Latvijā

Šobrīd Latvijā gan bērnu, gan pieaugušo sociālās aprūpes sistēma ir balstīta institucionālajā aprūpē, kas ir pretrunā gan ar Latvijas lēmumiem un apņemšanām iesaistīt sabiedrībā visus tās locekļus, uzsverot katra spēju, nevis nespēju, kā arī ir pretrunā ar virkni starptautiskiem tiesību aktiem un konvencijām, kurās pausto Latvija ir apņēmusies ievērot.

Lai esošo, institucionālajā aprūpē balstīto, sociālās aprūpes sistēmu pārveidotu par tādu, kas vispirms novērtē personas spējas un iespējas un tām atbilstoši sniegtu sabiedrībā balstītus un ģimeniskai videi pietuvinātus sociālus pakalpojumus, Latvija ir uzsākusi deinstitucionalizācijas procesu. Tā ietvaros līdz 2020. gadam ir plānots:

  • padarīt pieejamus sabiedrībā balstītus pakalpojumus bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenēm,
  • padarīt pieejamus sabiedrībā balstītus pakalpojumus pilngadīgām personām ar garīga rakstura traucējumiem,
  • samazināt Valsts sociālās aprūpes centros dzīvojošo personu skaitu un samazināt jaunu personu nokļūšanu tajos,
  • sagatavot katra Latvijas plānošanas reģiona (Kurzeme, Zemgale, Vidzeme, Latgale, Rīgas reģions) deinstitucionalizācijas plānu, kuri būs par pamatu katra reģiona sabiedrībā balstīto pakalpojumu attīstībai.

Lai īstenotu līdz 2020. gadam paredzētās aktivitātes, Latvija ir piesaistījusi Eiropas Sociālā fonda finansējumu. Finansējums Latvijai piešķirts projektu veidā aktivitātēm, kas tiek īstenotas katrā Latvijas plānošanas reģionā un šos projektus administrē Latvijas plānošanas reģionu administrācijas. Kopējo procesa virzību pārrauga Labklājības ministrija.

Kurzemes plānošanas reģionam plānotais finansējums ir pieejams un aktivitātes tiek īstenotas projekta “Kurzeme visiem” ietvaros. To īsteno Kurzemes plānošanas reģiona administrācija sadarbībā ar visām Kurzemes pašvaldībām, bērnu namiem un valsts sociālās aprūpes centru “Kurzeme”. Plašāk par projektu var lasīt sadaļā Projekts “Kurzeme visiem”.

Informācija par deinstitucionalizācijas projektiem pārējos Latvijas plānošanas reģionos:

  latgale.png - 14.4 KB   riga.png - 12.4 KB   vidzeme.png - 7.03 KB  zemgale.png - 10.03 KB

Ceļš līdz DI ieviešanai Latvijā

Ceļš uz deinstitucionalizācijas procesa ieviešanu Latvijā sākās pēc neatkarības atgūšanas – 1992. gadā, pieņemot likumu “Par invalīdu medicīnisko un sociālo aizsardzību”, kurā tika noteiktas invalīdu tiesības un valsts un pašvaldību pienākumi pret personām ar invaliditāti Latvijas Republikā.

Trīs gadus vēlāk, 1995. gadā, Latvijas pārstāvji piedalījās Pasaules sociālās attīstības samitā (The World Summit for Social Development), kur tika parakstīta Kopenhāgenas Sociālās attīstības deklarācija (Copenhagen Declaration on Social Development). Tajā tiek uzvērta nepieciešamība iesaistīt sabiedrībā visus tās locekļus, uzsverot katra spēju, nevis nespēju. Tādējādi deklarācija netieši norāda uz deinstitucionalizācijas procesa nepieciešamību un sabiedrībā balstītu pakalpojumu izveidi un attīstību.

1996. gadā tika uzsākta Latvijas labklājības sistēmas reforma. Tās ietvaros tika izstrādāta Baltā grāmata, lai noteiktu sociālās palīdzības sistēmas politikas attīstības virzienus. Tam vajadzēja mainīt atbildības sadali starp valsts un pašvaldību iestādēm sociālās aprūpes pakalpojumu sniegšanā. Tomēr joprojām ir vērojama situācija, ka pašvaldībai ir ekonomiski izdevīgāk ievietot klientu Valsts sociālās aprūpes centrā (VSAC), nekā nodrošināt sabiedrībā balstītu pakalpojumu. To apstiprina arī 2002. gada Labklājības ministrijas Koncepcija „Par sociālās aprūpes pakalpojumu sniegšanas attīstību”, kurā teikts, ka „VSAC pilda funkcijas, kuras daudz optimālāk varētu realizēt alternatīvās aprūpes institūcijas – mājas aprūpe, grupu dzīvokļi, dienas aprūpes centri”.

Lai uzlabotu personu ar invaliditāti situāciju valstī, 1998. gadā LM izveidoja darba grupu personu ar invaliditāti integrācijas koncepcijas „Vienādas iespējas visiem” izstrādei. Koncepcijas mērķis bija iezīmēt pamatnostādnes, lai radītu vienlīdzīgas iespējas visiem sabiedrības locekļiem veikt to lomu, kas ir normāla atkarībā no vecuma, dzimuma, sociālajiem un kultūras faktoriem katram indivīdam. Tomēr 10 gadus vēlāk, pēc koncepcijas ikgadējā ziņojuma datiem, tika atzīts, ka darbs pie personu ar invaliditāti vienlīdzīgu iespēju nodrošināšanas nenotiek pietiekami sekmīgi un konstruktīvi, valstī nav pilnīgas, visaptverošas informācijas par invaliditāti un statistikas par personām ar invaliditāti un viņu vajadzībām. Kā būtiskākais šķērslis koncepcijas īstenošanai tiek norādīta finansējuma nepietiekamība, kā arī ministriju nepietiekoša iesaiste un ieinteresētība šī jautājuma risināšanā.

2010. gadā stājās spēkā ANO Konvencija „Par personu ar invaliditāti tiesībām”, kas noteica, ka personai ar invaliditāti ir tiesības uz tās fiziskās un garīgās integritātes ievērošanu, tiesībām izvēlēties savu dzīvesvietu. Diemžēl VSAC ne vienmēr var nodrošināt šīs tiesības un brīvības saviem klientiem.

2011.gadā īpašu uzmanību šiem jautājumiem pievērsa arī Latvijas Republikas Tiesībsarga birojs un biroja darbinieki apmeklēja piecus VSAC (2010.gadā tika reorganizēti 33 VSAC, kuru vietā izveidoja piecus VSAC). Pēc institūciju apmeklēšanas Tiesībsargs norādīja uz nepieciešamību sākt deinstitucionalizācijas procesu. Nākamajos gados pārbaudes VSAC turpinājās, vēršot uzmanību šādiem pamatjautājumiem:

  1. valsts pienākumam veikt deinstitucionalizāciju, pakāpeniski atsakoties no VSAC sniegtajiem pakalpojumiem;
  2. situācijai, kādā personas ar garīga rakstura traucējumiem atrodas VSAC, apskatot šādus problēmjautājumus: apstākļi, ilgstoša sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojuma piešķiršanas pamatojums, tiesības uz brīvību, veselības aprūpe un sociālā rehabilitācija.

2012. gadā  ir  izstrādātas Eiropas vadlīnijas pārejai no dzīves institūcijā uz dzīvi sabiedrībā. LM prezentācijā „Pamatnostādnes sociālo pakalpojumu attīstībai 2013.-2019.gadam” tiek norādīts uz deinstitucionalizācijas procesu un nepieciešamību veikt:

  • ilgtermiņa stratēģijas izstrādi;
  • klientu izvērtēšanas īstenošanu VSAC;
  • stingrāku nosacījumu sociālo pakalpojumu saņemšanai noteikšanu;
  • institūciju personāla apmācību un klientu sagatavošanu patstāvīgai dzīvei;
  • alternatīvu pakalpojumu izveidi un paplašināšanu;
  • valsts finansētas institucionālas aprūpes piešķiršanu tikai personām ar ļoti smagiem funkcionāliem traucējumiem.

2013. gadā Tiesībsarga birojs publicēja ziņojumu par Valsts sociāls aprūpes centriem pilngadīgām personām ar garīga rakstura traucējumiem. Ziņojumā norāda uz to, ka personām ar invaliditāti ir tiesības dzīvot sabiedrībā, saņemt sabiedrībā balstītus pakalpojumus un kļūt par pilnvērtīgākiem sabiedrības locekļiem. Un tiek akcentētas sekojošas nepilnības VSAC darbībā:

  • klienti ar garīgās attīstības traucējumiem un klienti ar garīgās veselības traucējumiem saņem vienādus VSAC pakalpojumus, lai arī abām grupām ikdienā ir atšķirīgas vajadzības, intereses un nepieciešamais pakalpojumu klāsts;
  • VSAC ir vērojama liela pārapdzīvotība, minimālais iemītnieku skaits vienā istabā ir divi;
  • Klienti tiek ievietoti izolācijas telpās, lai gan CPT vadlīnijas nosaka, ka pielietojot fiziskos ierobežošanas līdzekļus (tai skaitā medicīniskos ierobežojošos līdzekļus), ir jāseko stingri reglamentētai procedūrai, kas pieļaujama tikai ar ārsta rīkojumu.
  • VSAC par aizgādņiem rīcībnespējīgām personām tika iecelti darbinieki, tas var radīt interešu konflikta iespējamību.
  • VSAC nav brīvības atņemšanas iestāde un saskaņā ar valstī pastāvošo normatīvo regulējumu, visi klienti brīvprātīgi paraksta piekrišanu par pakalpojuma saņemšanu. Tomēr ne vienmēr klients ir spējīgs saprast parakstītā līguma jēgu. Tāpat, bieži vien klienti nevar īslaicīgi atstāt VSAC teritoriju bez pavadošas personas vai atļaujas to darīt.
  • Pretrunā MK noteikumiem Nr. 291 „Prasības sociālo pakalpojumu sniedzējiem”, kur noteikts, ka VSAC klientiem nodrošina reģistrāciju pie ģimenes ārsta un citām nepieciešamām veselības aprūpes darbībām, šobrīd pastāvošais normatīvais regulējums neparedz speciālistu piesaisti veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai VSAC.
  • VSAC klienti saņem ievērojamas zāļu devas un vairumā gadījumu alternatīvas ārstēšanas metodes tiek aizstātas ar medikamentiem. Tas neatbilst ANO “Principi garīgi slimo personu aizsardzībai un garīgās veselības aprūpes uzlabošanai”, kur noteikts, ka „medikamentiem maksimāli jāatbilst pacienta veselības vajadzībām”.
  • VSAC trūkst speciālistu sociālās rehabilitācijas pakalpojumu nodrošināšanai.

Ziņojumā tiek izteiktas rekomendācijas izmaiņu veikšanai un akcentēta nepieciešamība izstrādāt deinstitucionalizācijas stratēģiju, kur būtu noteiktas darbības sociālās aprūpes institūciju likvidācijai un sabiedrībā balstītu pakalpojumu izveidei.

2014. gada aprīlī LM uzsāka aktīvus pasākumus deinstitucionalizācijas procesa uzsākšanai, tika izsludināts iepirkumu konkurss Latvijas situācijai atbilstoša deinstitucionalizācijas modeļa izstrādei.

2015. gadā ir apstiprināts “Rīcības plāns deinstitucionalizācijas īstenošanai 2015.-2020.gadam” un Ministru kabinetā 15.06.2015. pieņemti noteikumi Nr. 313 par DI īstenošanu Latvijā.

nogalē ar Eiropas Sociālā fonda finansējumu visā Latvijā ir uzsākts deinstitucionalizācijas process ar mērķi uzlabot personu ar garīgās attīstības traucējumiem dzīves kvalitāti, izveidot institūcijām alternatīvus, sabiedrībā balstītus pakalpojumus, mazināt jaunu klientu uzņemšanu VSAC un slēgt 3 VSAC filiāles laika posmā līdz 2020. gadam.

 

Informācija sagatavota, izmantojot Sandras Miķelsones-Slavas maģistra darbu “Deinstitucionalizācijas process pilngadīgām personām ar garīgās attīstības traucējumiem” (2015, Rīgas Stradiņa universitāte).