Kas ir DI?

Pasaulē par deinstitucionalizāciju (DI) sāka runāt pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigās, kad cilvēktiesību aktīvisti arvien vairāk norādīja uz personu ar garīga attīstības traucējumiem un psihiskām saslimšanām tiesībām dzīvot sabiedrībā, ģimeniskā vidē, nevis būt izolētām slēgtās institūcijās. Taču mūsdienās DI aptver visas personu grupas, kurām dažādu iemeslu dēļ jādzīvo institūcijās – tai skaitā bērniem, kas palikuši bez vecāku aprūpes, veciem cilvēkiem un personām ar funkcionāliem traucējumiem un/vai invaliditāti.

Tā kā katrā valstī ir atšķirīga sociālekonomiskā situācija ar dažādu pieeju kā sociālajam darbam tā darbam ar sabiedrību, arī DI process un izpildāmie uzdevumi katrā valstī atšķiras. Taču kopējais DI mērķis ir vienāds – radīt tādu vidi un  sociālo pakalpojumu sistēmu, lai noteiktām personu grupām nebūtu jānonāk institūcijās, to vietā nodrošinot tām nepieciešamos sociālos vai veselības aprūpes pakalpojumus.

Var teikt, ka DI ir ilgstošs pārmaiņu process, lai pakalpojumus ilgstošās aprūpes centros jeb institūcijās pakāpeniski aizstātu ar sabiedrībā balstītiem sociālajiem pakalpojumiem vai ģimeniskai videi pietuvinātiem pakalpojumiem. DI ir arī visaptverošs process, kurā ir iesaistītas valsts un pašvaldību institūcijas, sociālo un vispārējo pakalpojumu sniedzēji, nevalstiskas organizācijas un sabiedrība kopumā.

  • Par deinstitucionalizācijas ieviešanu pasaulē vairāk lasiet sadaļā DI pasaulē.
  • Par deinstitucionalizācijas ieviešanu Latvijā vairāk lasiet sadaļā DI Latvijā.

Ko nozīmē DI?

Gan Latvijā, gan arī daudzviet pasaulē joprojām ir izplatīta prakse personas ar garīgās attīstības traucējumiem un psihiskām saslimšanām ievietot lielās aprūpes institūcijās (ilgstošās aprūpes centros un sociālās aprūpes namos), kuras parasti  atrodas attālināti no apdzīvotām vietām un to iemītniekiem ir apgrūtināta vai pat ierobežota saskarsme ar tuviniekiem un apkārtējo sabiedrību. Institūcijās galvenokārt tiek nodrošināta pajumte un ēdināšana, sniegta minimālā nepieciešamā aprūpe, mazāku uzmanību pievēršot iemītnieku individuālajām vajadzībām, patstāvības un pašnoteikšanās palielināšanai. Personu ar garīgās attīstības traucējumiem tiesību aizstāvji ASV uzskata, ka „nepastāv tāds jēdziens kā laba institūcija”(G.Dubvads). Savukārt Kanādas Kopienas Dzīves Asociācijas direktors P. Vorss atzīst, ka dzīve institūcijā „noliedz izvēles brīvību, atdala un izolē cilvēkus. Atrodoties institūcijā nav nepieciešams uzņemties atbildību par savu dzīvi vai rīcību. Institūcija ir vieta, kur cilvēkam nav kontroles pār savu dzīvi, tās atņem iespēju būt kopā ar ģimeni, draugiem un sabiedrību kopumā vai veidot jaunas attiecības. Tā ir vieta, kur cilvēks nevar sapņot, tikai eksistēt”. Atrodoties institucionālā aprūpē, cilvēkam tiek liegtas pilsoņa tiesības, piemēram, pārvietošanās un dzīves vietas izvēles brīvības, ierobežotas iespējas ietekmēt savu dzīvi, pieņemt lēmumus un būt neatkarīgam.

Notiek diskusijas par institūciju ietekmi ne tikai uz tās klientiem, bet arī personālu un to savstarpējām attiecībām. Ievietotās personas pierod pie institūcijas dzīves modeļa – bieži līdz pat tādai pakāpei, ka persona nav spējīga patstāvīgi funkcionēt ārpus institūcijas. Lai apzīmētu kopējo procesu, kad persona tiek ievietota institūcijā un tās pieradumu pie institūcijas modeļa, ir radies jēdziens „institucionalizācija”.

Arvien plašāk pasaulē un Latvijā tiek aktualizēts jautājums par institūcijās dzīvojošo klientu cilvēktiesībām. Deinstitucionalizācija ir  institucionalizācijai pretējs process, kuru, ievērojot cilvēktiesību aspektu, dažādās pasaules valstīs ievieš jau kopš pagājušā gadsimta vidus.  – . Par DI iestājās dažādi speciālisti, kas strādā ar pilngadīgām personām ar garīgās attīstības traucējumiem un psihiskām saslimšanām.

Itāļu psihiatrs un neirologs F.Basaglija uzskatīja, ka deinstitucionalizācija ir „koncentrēšanās uz pilngadīgu personu ar garīgās attīstības traucējumiem un psihiskām saslimšanām spēju dzīvot sabiedrībā. DI ir ne tikai gultas vietu skaita samazināšana institūcijās, bet arī pilngadīgu personu ar garīgās attīstības traucējumiem integrēšana sabiedrībā un daudzu sociāli ekonomisku problēmu risināšana.”

DI procesu ietekmē vismaz 3 būtiski faktori:

  • jaunu klientu neuzņemšana institūcijās,;
  • iemītnieku sagatavošana pārejai uz dzīvi sabiedrībā un, atgriešana tajā;
  • sabiedrībā balstītu pakalpojumu izveide, lai nodrošinātu klientu tiesību aizsardzību un atbalstu ikdienā.

Savukārt D.Bartenjeva – personu ar garīgās attīstības traucējumiem tiesību aizstāve Krievijā – DI procesu raksturo kā ”pāreju no institucionālas aprūpes uz sabiedrībā balstītiem pakalpojumiem, rūpes par indivīdu kopienā nevis institucionālā vidē, ietekmējot indivīdu, viņa ģimenes locekļus, sabiedrību, kā arī veselības aprūpes un labklājības sistēmu kopumā”.

 

 

Informācija sagatavota, izmantojot Sandras Miķelsones-Slavas maģistra darbu “Deinstitucionalizācijas process pilngadīgām personām ar garīgās attīstības traucējumiem” (2015, Rīgas Stradiņa universitāte).