Alūksnes novada Alsviķos atrodas mācību iestāde, kur cilvēki ar invaliditāti un pat ar ļoti smagām diagnozēm var apgūt darba tirgū pieprasītus arodus. Pirms dažiem gadiem skola tika pievienota profesionālās izglītības kompetences centram (PIKC) Smiltenes tehnikums. Tas nebija viegls solis, un bija pat bažas, ka skolu slēgs. Tagad pedagogi atzīst, ka notikušais vērtējams ar plusa zīmi.
Lai gan vairāk nekā 30 gadu Alsviķos ir rehabilitācijas un mācību vieta cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, daļai sabiedrības šī vieta joprojām asociējas ar iestādi grūti audzināmām meitenēm. Tas skolas kolektīvam kremt, tāpat kā stereotipi, ka šeit nonāk tikai tie, kam vairs citur nav, kur iet. Lai gan skola tiešām ir atvērta cilvēkiem ar dažādam problēmām un tā ņem pretī tos, kam dažkārt atsaka Sociālās integrācijas valsts aģentūra (SIVA). Alsviķos šie jaunieši mācās un beidz skolu. Ar nokļūšanu darba tirgū gan nereti ir problēmas, trūkst arī prakšu vietu. Un tomēr – daudzi te gūst jaunu dzīves startu, iegūst ticību sev un saviem spēkiem, profesionālu kvalifikāciju
«Alsviķos ne tikai apgūst arodu, te tiek nodrošināta sociālā rehabilitācija ar medicīnas elementiem, ir psihologs, surdotulka pakalpojumi, dienesta viesnīca ar audzinātājiem un sociālajiem aprūpētājiem, medmāsa, kura skolā ir 24 stundas, ārsts apmeklē skolu reizi nedēļā,» stāsta skolotāja Astrīda Bētere. Rehabilitācijas iestāde gan te vairs nav kopš 2004. gada, kad no Labklājības ministrijas (LM) pakļautības skola nonāca Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) pārziņā. Ir bijuši gadījumi, kad audzēkni, kuram uznācis saasinājums, neņem pretī neviena slimnīca – tad gan būtu labi, ja šeit būtu plašāks medicīnas pakalpojumu klāsts. Arī invalīdu biedrību atsaucība varētu būt lielāka. Patlaban viena no akūtākajām problēmām – dienesta viesnīcā ir viens pacēlājs, bet vajadzīgi arī citur, jo te mācās arī audzēkņi ratiņkrēslos.
Dažādi audzēkņi, dažādi likteņi
Alsviķos patlaban mācās 148 audzēkņi, no tiem 18 ir bāreņi. 72 ir ar invaliditāti (astoņiem piešķirta pirmā grupa), taču arī pārējiem ir lielākas vai mazākas veselības problēmas.
Vecuma amplitūda ir liela: jaunākajam ir 15 gadu, vecākajam – 58. Gan šuvēju, gan apavu labotāju programmās mācās cilvēki nopietnos gados. Daļa no viņiem nav līdz šim ieguvuši profesionālu izglītību vai vēlas mainīt kvalifikāciju, jo veselība neļauj darīt to, ko līdz šim varējuši, norāda sociālā pedagoģe Dace Ķimele.
Kopumā šeit tiek piedāvāts apgūt vairākas specialitātes: šuvēja, galdnieka, apavu labotāja, pavāra palīga, pavāra (turpmāk tā vietā varēs iegūt virtuves darbinieka specialitāti, jo pavāram vajadzīgās prasības daudzi audzēkņi nevar izpildīt). Datoroperators gan ir pēdējo gadu, jo nav pieprasījuma. Tagad nu jādomā, kā izmantot divas lielas datorklases. Iespējams, ka varētu atvērt lietvežu programmu, pieļauj A. Bētere. Ar jauno mācību gadu tiks piedāvāta arī jauna programma – dārzkopis (tā savulaik te bijusi). Bez jau minētajām ir arī būvstrādnieki – korekcijas grupa, kurā mācās jaunieši no 15 gadu vecuma ar nepabeigtu pamatizglītību un, ko tur slēpt, sarežģītiem likteņiem, un uzvedības problēmām.
Visu NRA žurnālistes Aismas Orupes rakstu lasiet: https://nra.lv/latvija/izglitiba-karjera/279661-nra-viesojas-skola-alsvikos-kas-ir-iespeju-vieta-cilvekiem-ar-invaliditati.htm?fbclid=IwAR3n_RRbE1Crnv5F8RPfHdOoJ180PCd7_apT3Bx5XQR_n3SBZwCrF1NZSqw