Kāds nospiež durvju rokturi. Durvju ailē parādās ziņkārīga seja, un mani uzmanīgi nopēta bažīgs acu pāris. “Tagad nē, Liene,” mierīgi, bet stingri saka mana sarunu biedrene, biedrības “Rīgas pilsētas “Rūpju bērns”” izpilddirektore Ieva Krusta. Durvis aizveras, un dzirdams, kā Liene (vārds mainīts) aizdipina pa gaiteni. Liene ir viena no dienas centra “Cerību ligzda” regulārajiem dalībniekiem – šeit viņa un citi pieauguši cilvēki ar garīgās attīstības traucējumiem pavada ikdienu, apgūstot dažādas prasmes, mācoties un pilnveidojoties. Vai Latvijas sabiedrība ir gana iekļaujoša cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem un ko mēs viens no otra varam mācīties?
Biedrība “Rīgas pilsētas “Rūpju bērns”” šogad svin 25 gadu jubileju. Nevalstisko organizāciju īsi pēc neatkarības atgūšanas izveidoja vecāki, kuriem bija bērni ar garīgās attīstības traucējumiem un kuri vēlējās, lai viņu atvases pēc speciālās skolas beigšanas nenonāktu kādā pansionātā, bet gan attīstību veicinošā un iekļaujošā vidē. Šodien biedrība “Rūpju bērns” var lepoties ar vairākām struktūrvienībām visā galvaspilsētā: gan dienas aprūpes centriem, gan grupu dzīvokļiem un mājām, un pat specializēto galdniecības darbnīcu. Balvu ielā 11, kur norisinās mūsu saruna, atrodas viena no šīm struktūrvienībām – dienas aprūpes centrs “Cerību Ligzda”.
Biedrības pakalpojumus ikdienā saņem aptuveni 200 cilvēku ar dažādiem garīgās attīstības traucējumiem: viņu vidū ir gan jaunieši, kas tikko sasnieguši pilngadību, gan sirmgalvji, kas ir kopā ar “Rūpju bērnu” jau kopš organizācijas izveides pirmās dienas. Taču kā lielāko izaicinājumu darbā ar šiem cilvēkiem Ieva min nevis lielo vecuma atšķirību, bet gan tādu pakalpojumu un aktivitāšu izveidi, kas būtu saistoša un atbilstu visiem apmeklētājiem. Tas nav viegli, jo diagnozes un garīgās attīstības traucējumu pakāpes atšķiras. “Rūpju bērna” dalībnieku vidū ir cilvēki, kam ir dažādu pakāpju attīstības traucējumi – no vieglas līdz pat ļoti smagai; ir tādi dalībnieki, kam ir Dauna sindroms vai autisms, vai dažādas psihiskas slimības, piemēram, šizofrēnija.
Uz jautājumu, vai sabiedrības nostāja pret cilvēkiem, kam ir garīgās attīstības traucējumi, ir mainījusies šo 25 gadu laikā, Ieva atbild apstiprinoši. “Sākotnēji daļai sabiedrības bija iebildumi pret centra izveidi – sak, tādai organizācijai nav jāatrodas galvaspilsētā, bet kaut kur nomaļus, tālāk no acīm. Deviņdesmitajos gados, kad braucām sabiedriskajā transportā, daudzi brīnījās: “Kas tie tādi iekāpuši mūsu tramvajā?” Taču šodien neviens vairs nebrīnās, redzot cilvēku, kam ir garīgās attīstības traucējumi. Mēs sabiedrību esam pieradinājuši, ka esam tās daļa. Un, jo vairāk mēs iesaistīsimies un pierādīsim, ka ar savu darbu esam līdzvērtīgi citiem, jo vairāk mūs pieņems,” secina Ieva.
Visu rakstu lasiet www.tvnet.lv: https://www.tvnet.lv/6705275/ne-zelosanai-ka-cilveki-ar-garigas-attistibas-traucejumiem-ieklaujas-latvijas-sabiedriba?utm_source=facebook.com&utm_medium=social&utm_campaign=share-buttons&utm_content=6705275&fbclid=IwAR3jsNyAK0_szgTFAhrozjxo73ObbwIObrtgOb62kgghP06R6sM10iatix8