Author Archives: KurzemeVisiem

Delfi.lv: dzīve ar depresiju: slimība, nevis nolemtība

“Our World In Data” 2017. gadā veikts pētījums liecina – ar depresiju pasaulē slimo vairāk nekā 260 miljoni cilvēku. Iespējams, arī kāds no taviem draugiem, kolēģiem, tuviniekiem, bet to neatklāj, jo baidās par to runāt. Piedāvājam ieskatīties pieredzes stāstā par dzīvi ar depresiju, kā arī speciālistes skaidrojumā par šo slimību.

Pasaules Veselības organizācija skaidro, ka depresija ir bieži sastopama mentālā saslimšana, kurai raksturīgas pastāvīgas skumjas un intereses zudums par darbībām, kuras cilvēks parasti izbauda, kā arī nespēja veikt ikdienas aktivitātes vismaz divas nedēļas.

Kā atpazīt depresiju

Kognitīvi biheiviorālās terapijas psihoterapeite Maruta Freimane stāsta, ka depresija ir noskaņojuma traucējums, kurš ietekmē ne tikai garastāvokli, bet arī veidu, kā cilvēki domā un uzvedas. Depresijai ir raksturīgs pazemināts enerģijas līmenis, motivācijas un intereses zudums, arī par tādām lietām, kas agrāk ir patikušas. Speciāliste uzsver, ka depresija ir klīniska diagnoze.

“Depresijas gadījumā cilvēkiem ir raksturīgs specifisks domāšanas veids. Tās ir negatīvas domas par sevi, negatīvas domas par pasauli un par nākotni. Protams, arī intereses trūkums kaut ko darīt. Simptomi ir arī apetītes izmaiņas, svara zudums vai pieaugums, grūtības aizmigt, bezmiegs, kā arī, tieši pretēji, – vēlme gulēt visu laiku, vainas sajūta, grūtības koncentrēties un atcerēties lietas,” informē Freimane.

Izteikti nomākts garastāvoklis var arī būt, kad zaudējam kādu tuvinieku vai piedzīvojam smagu šķiršanos. Speciāliste min, ka depresija ir līdzīga sēru procesam, kad kāds ir zaudēts. Atšķirība būs tāda, ka sāpīgās emocijas sērošanas laikā izpaudīsies pamīšus, jo būs arī brīži, kad cilvēks spēs izjust prieku un interesi. Savukārt depresijas gadījumā nomāktais garastāvoklis turpināsies apmēram divas nedēļas. Sērošanas procesā cilvēki parasti nepazaudē savas vērtības apziņu, nav tik daudz negatīvu domu par sevi, bet depresijas skartajam tas tieši būs raksturīgi. Bioķīmija ir ļoti svarīgs aspekts, kad cilvēks cieš no depresijas. Tā var būt kā blakusparādība kādām nopietnākām veselības problēmām.

“Depresija no malas ne vienmēr izpaužas kā bēdīgs garastāvoklis, tā var būt pat agresija, it īpaši pusaudžu gadījumā.” Brīžos, kad cilvēks ir pārlieku nomākts, bez enerģijas un nav nekādas motivācijas, ir grūti saprast, kad tas jau ir par ilgu un kurā brīdī būtu jāsāk domāt par ārsta apmeklējumu. “Ja divas nedēļas ir nomākts garastāvoklis, tad ir vērts meklēt palīdzību. Tas gan nenozīmē, ka vienmēr cilvēki meklē palīdzību. Tad, kad tas sāk apgrūtināt dažādas dzīves jomas, piemēram, parādās grūtības strādāt, grūtības attiecībās, tad tas nozīmē, ka palīdzība noteikti ir jāmeklē,” skaidro speciāliste.

“Dažkārt cilvēki aizraujas ar pašdiagnostiku, kas nav labi. Viņi atrod vēl un vēl informācijas, iespējams, ka diagnosticē tādas lietas, kas nemaz viņiem nav, un tas ir kā papildu mehānisms, kas uztur kaut kādas grūtības. Speciālists vislabāk spēs palīdzēt saprast, vai tā ir depresija, jo varbūt tā ir trauksme. Kas noteikti nenāks par ļaunu un ko var darīt jau uzreiz – ieviest savā ikdienā fiziskās aktivitātes,” pauž terapeite.

Palīdzības meklēšana – pirmais solis uz labāku dzīvi

Tajā brīdī, kad cilvēks ir izlēmis meklēt palīdzību, Freimane min, ka ir divi galvenie virzieni, kas var palīdzēt un kuri pasaulē ir atzīti par efektīviem. Viens virziens ir medikamentozā terapija jeb antidepresanti, otrs virziens ir psihoterapija. “Psihoterapijas virzieni ir dažādi, bet pirmās izvēles terapija, kuras efektivitāte ir apstiprināta visā pasaulē, pie depresijas ir kognitīvi biheiviorālā terapija. Šajā terapijā strādā ar cilvēku domāšanas un uzvedības modeļiem. Kognitīvi biheiviorālās terapijas aizsākumi ir saistīti tieši ar depresijas ārstēšanu. Depresija sagroza domāšanu – cilvēks negatīvi un neracionāli domā. Kognitīvi biheiviorālā terapija palīdz identificēt tos domāšanas veidus, kuri nelīdz, un palīdz tos izmainīt,” stāsta speciāliste.

Lai gan depresijas gadījumā neko negribas darīt, cilvēks ir noguris, bez motivācijas, speciāliste piemin, ka vislabāk var palīdzēt aktivitātes, ideālā gadījumā – fiziskas nodarbības, jo tās darbojas līdzīgi kā antidepresanti, tikai to efekts ir vēl labāks un paliekošāks. Līdz ko cilvēks sāk kaut ko darīt, viņam parādās enerģija.

Portāls “Psychology Today” raksta, ka biežākie iemesli, kāpēc cilvēki atsakās lietot medikamentus, ir vēlme ārstēties pēc saviem ieskatiem, bailes ķermeni piesārņot ar ķīmiju, just garastāvokļa uzlabojumus nedabīgā veidā un apzināties savu mentālo saslimšanu. Freimane gan min, ka ne vienmēr depresijas slimniekam liks lietot medikamentus. Ja cilvēks grib paliekošas izmaiņas, tad speciāliste iesaka apmeklēt psihoterapijas nodarības, it īpaši kognitīvi biheiviorālās terapijas. Tomēr, ja tā ir smaga depresija, tad bieži vien nav iespējams uzsākt psihoterapiju bez medikamentu palīdzības. “Lai cilvēks vispār spētu strādāt psihoterapijā, ir vajadzīga enerģija un motivācija. Ja depresija ir smaga, tad domāšanas veids ir tik negatīvs un motivācija, enerģijas līmenis tik zems, ka nav iespējams terapijā strādāt. Pirmais, ko vajadzētu darīt, – vērsties pie psihoterapeita, ja cilvēks grib ilgtermiņa izmaiņas. Dažkārt nav iespējams iztikt bez medikamentiem,” apstiprina terapeite.

Kad cilvēks ir apņēmies saņemt palīdzību, viņam vajadzētu kliedēt dažus mītus par atlabšanas procesu, piemēram, par zālēm. Speciāliste stāsta, ka nevajadzētu domāt, ka antidepresanti nepalīdz, tie palīdz. Katrs cilvēks ir individuāls, līdz ar to katram cilvēkam ir savs atlabšanas procesa plāns. Piemēram, ir cilvēki, kuriem terapija nepalīdz, kuriem tieši medikamenti palīdz, ir arī gadījumi, kad medikamenti ir jāmaina. Citi no malas var teikt un domāt, ka cilvēkam nav depresijas, ka viņš ir slinks, viņam ir jāsaņemas un viss. Tas gan ir mīts, tas tā nenotiek, depresija nav slinkums. Cilvēks nevar pats tikt galā ar depresiju, ir vajadzīga palīdzība.

“Mīts, ko es tiešām vēlētos uzsvērt, ir – “es esmu stiprs, man nekāda palīdzība nav vajadzīga”. Protams, lai meklētu palīdzību, vajadzīga drosme, tomēr es teiktu, ka tas ir labākais, ko darīt, kad ir slikti,” atgādina speciāliste.

“Cilvēku var mēģināt motivēt vērsties pēc palīdzības, bet motivācija ir vajadzīga arī no paša cilvēka. Būt blakus, atbalstīt, pieņemt, ka otrs cilvēks jūtas slikti, un ierosināt, motivēt vērsties pēc palīdzības,” paņēmienos dalās speciāliste. Speciāliste min, ka darīt kaut ko piespiedu kārtā var tad, ja cilvēks apdraud savu vai citu cilvēku dzīvību. Viena no depresijas sekām ir pašnāvība. Ja cilvēks ir suicidāli noskaņots vai ir par to aizdomas, tad ir jāsauc ātrā palīdzība. “Svarīga pazīme, kas liecina par pašnāvnieciskām domām, ir intensīvas emocijas – agresija, izmisums, raudāšana, kā arī šķietama emociju neesamība.”

Freimane uzsver: “Cilvēkam ir jāsāk pastiprināti pievērst uzmanību, ja viņš daudz raud un viņam ir agresīva uzvedība. Dažreiz cilvēkā nevar redzēt nomāktību, bet gan agresīvu uzvedību, arī, ja cilvēks ārēji par sevi nerūpējas, īpaši, ja cilvēkam ir raksturīgi rūpēties par sevi. Protams, ir vērts ieklausīties cilvēkā, tajā, ko viņš saka, it īpaši, ja ir tādas runas, ka dzīvei nav jēgas, un ir konkrētas idejas par dzīves izbeigšanu.”

Pieredzes stāsts: Vienkārši sēdēju mājās un raudāju

Paulas (vārds mainīts) ikdiena paiet universitātē, darbā kafejnīcā un sporta zālē. Kā pati meitene stāsta, parasti viņai ir daudz darāmā, tādēļ ik pa laikam viņa aizmirst par to, ka ir grūti, bet, kad apziņa atgriežoties, tad viņa atkal sākot satraukties par to, vai šo dienu izdzīvos un vai pienāks nākamā diena. Ja gadoties kāda sliktā diena, Paula nespēj ne paēst, ne padzerties ūdeni, jo organisms to nespējot uzņemt. “Vienreiz lekcijā pat nelielu smūtiju dzēru piecu stundu garumā. Ja jūtu, ka man galīgi nav labi, atrodu laiku un vietiņu tikai sev vienai, kur varu pabūt ar sevi un savām domām. Es apsēžos, aizveru acis, dziļi ieelpoju un saku: “Man viss būs kārtībā, man viss ir labi. Tam var tikt pāri.” Es piepildu sevi ar pozitīvu enerģiju un labām domām, tas vienmēr palīdz. Ik pa brīdim vajag atrast laiku sev un tikai sev, lai vienkārši pameditētu,” stāsta Paula.

Meitene atceras, ka viss sākās brīdī, kad ar ģimeni bijusi ceļojumā. Vakarā viņi visi esot devušies ēst, pēc tam, kad brauca mašīnā uz veikalu, juta, ka kļūst slikti. “Man bija grūti norīt siekalas, sākās panikas lēkme, es nevarēju paelpot un biju pārbijusies, es nesapratu, kas ar mani notiek. Tajā brīdī arī viss sāka mainīties… lēkmes bija ik pēc piecām minūtēm. Tad man bija 15 gadu,” atceras Paula. Viss esot sācies ar panikas lēkmēm, tomēr sajūta esot bijusi tāda, it kā visas emocijas izsprāgtu ārā, pēc trim četriem mēnešiem esot sākušies depresijas simptomi. “Bija dienas, kad es nespēju izkāpt no gultas, es neko negribēju darīt. Man bija sajūta, ka es gribu tikai gulēt, vispār nerādīties cilvēkos.”

“Es biju gatava iet pie visiem ārstiem pēc kārtas, lai tikai man pasaka, kas ar mani notiek.” Paula

Brīdī, kad meitene sapratusi, ka kaut kas nav kārtībā, viņa veica vairākas veselības pārbaudes, apmeklēja dažādus ārstus, pārbaudīja arī plaušas, jo tajā laikā bija izteiktas grūtības elpot. Viss sākās ar panikas lēkmēm. To, ka tā ir veģetatīvā distonija, uzzinājusi brīdī, kad ar mammu esot meklējusi informāciju internetā. “Mamma pēc visa lasītā jau saprata, ka tā ir veģetatīvā distonija, tāpēc devos pie psihiatra. Man izrakstīja antidepresantus depresijai un trankvilizatorus panikai. Tā kā es biju lielā izmisumā, uzreiz gribēju meklēt palīdzību. Man gan tajā laikā bija bail no ārstiem, bet, kopš sākās depresija, man bailes pazuda,” stāsta Paula.

Pašā sākumā, pirms meitene sākusi lietot antidepresantus, bija dienas, kad enerģijas vispār nebija, vai arī dienas, kad vienkārši sēdēja mājās un raudāja. Kad jutusi, ka paliek nedaudz sliktāk, uzreiz esot sariesušās asaras acīs par to, ka nekad vairs nebūs labi un kā agrāk. “Kad sāku lietot antidepresantus, manī atkal atgriezās enerģija un spēju arī kaut ko lietderīgu izdarīt. Protams, antidepresanti nav ilgtermiņa risinājums, tomēr tie salīdzinoši ātri palīdz atgriezties realitātē un turpināt ikdienu kā parasti, lai arī joprojām ar problēmām, kas saistītas ar depresiju.”

“Es biju gatava iet pie visiem ārstiem pēc kārtas, lai tikai man pasaka, kas ar mani notiek.”

Paula min, ka, saskaroties ar depresiju, bija pieredzējusi divus lūzuma punktus. Viens no tiem esot bijis, kad esot pārstājusi ēst. Toreiz viņa esot ēdusi tikai mammas klātbūtnē vienu reizi dienā, tikai tādēļ, lai parādītu, ka viņa ēd, lai arī ļoti mazas porcijas. Skolā vispār neesot ēdusi. “Es ļoti nokritos svarā, biju uz anoreksijas sliekšņa, jo es vispār neko nevarēju ieēst, tas bija kā protests no ķermeņa puses. Nebija nekādas apetītes,” atmiņās dalās Paula. Otrs lūzuma punkts esot bijis 9. klasē, kad meitene esot pamodusies naktī no panikas lēkmes: “Man bija sajūta, ka es nezinu, kur likties, es apgūlos uz grīdas, nezinu, kāpēc, man bija bail. Man galvā iesēdās doma, ka tajā gultā kaut kas nav labi. Tā nu es visu nakti nogulēju uz grīdas.” Pēc nakts viņa nebija spējīga aiziet uz skolu. Pēc tam lēkmes bija katru dienu veselu nedēļu no vietas.

Meitene stāsta, ka šobrīd ar panikas lēkmēm ir tikusi galā, tās nav bijušas vairākus gadus, viņa pat nespēj vairs atcerēties, kā tas ir. Tomēr vēl joprojām ir dienas, kad negribas neko darīt. Šobrīd viņa lieto antidepresantus, tie ļoti palīdzot, bet tik un tā esot labās un sliktās dienas, sliktajās dienās meitene negribot neko darīt un jūtoties ļoti slikti.

Depresīvi cilvēki cenšas atrast, kas viņiem varētu palīdzēt smagajos brīžos. Paula stāsta, ka viņas gadījumā tā ir ģimene. “Vienmēr uztraucas par mani, domā, vai viss ir kārtībā, arī draugi. Es zināju, ka man blakus ir cilvēki, kuriem es varu pastāstīt, kā jūtos, viņi mani uzklausa.” Arī fiziskās aktivitātes meitenei dodot pozitīvas emocijas un ļaujot atbrīvoties no uzkrātajām emocijām.

“Citreiz saka, ka studijas tev izraisa veģetatīvo distoniju vai depresiju, bet man ir pretēji, man tās palīdz. Tās man palīdz gan būt līdzsvarā, gan arī sevi labāk izprast.” Paula ikdienā pievērš uzmanību arī savam uzturam, kas spēj palīdzēt mazināt veģetatīvās distonijas un depresijas simptomus. “Es esmu atteikusies no kafijas vai stipras tējas, jo tad man trīc rokas un streiko sirds, arī tādos gadījumos diena ir vienkārši neizdevusies.”

Es apzinos, ka vēlos nākotnē veidot ģimeni, bet es negribu to balstīt uz antidepresantiem.Paula

Vislielākās grūtības, ar ko nācies saskarties depresijas periodā, esot sajūta, ka nav tik daudz enerģijas kā iepriekš. “Agrāk skolā es biju izcilniece. Līdzko man sākās depresija, tas viss strauji mainījās. Es degradējos, es nespēju pamācīties. Es gribēju sasniegt savus mērķus, bet man ļoti traucēja depresija. Man negāja skolā tik labi, kā es gribēju.” Otrās lielākās grūtības esot pārtraukt lietot antidepresantus. To esot ļoti grūti izdarīt, Paula to esot vienreiz mēģinājusi, bet tad atkal esot bijis briesmīgs posms. “Es apzinos, ka vēlos nākotnē veidot ģimeni, bet es negribu to balstīt uz antidepresantiem.” Trešās grūtības esot domu pārvarēšana, braucot ar mašīnu. Braukt viņa prot, bet, ja kāds iedod pastūrēt, Paula atsakās vai arī ļoti negribīgi piekrīt. “Visu ceļu mokos ar depresīvām domām par to, vai viss būs labi, vai baiļu dēļ neizraisīšu avāriju un vai kāda neiroze neiztraucēs braukšanu.”

Ilgāku laiku meitenei esot bijusi sajūta, ka no depresijas vaļā netiks nekad, taču viņa esot pamanījusi daudz rakstu medijos. “Lasīju citu cilvēku pieredzes stāstus par to, kā viņi tikuši ar to galā, un tad arī man radās cerība, ka tas nav uz mūžu, ka tomēr ir ceļš uz atveseļošanos. Mana ģimene un draugi ir pierādījums tam, ka ir arī iespējama laba veselība un dzīvesprieks, katru dienu mācos no viņiem, un kļūst labāk.” Meitene min, ka vēl viena viņas cerība uz atlabšanu esot viņas mazais brālis: “Katru dienu es redzu, kā viņš aug, mainās, tas man dod iedvesmu, ka ir radusies jauna dzīvība un es atgūšu arī savu.”

Daloties savā stāstā par sajūtām, saskaroties ar depresiju, Paula piebilst, ka dažreiz gribētu, lai cilvēki izturas pret viņu ar lielāku iejūtību. “Ja es redzu, ka cilvēks ir noskumis vai kaut kas nav labi, es jautāju, kā viņš jūtas un vai viss ir labi. Es vēlētos, lai arī pret mani tā izturas. Ja redzi, ka man nav labi, tad parunā ar mani un palīdzi, ja tas ir iespējams.”

Šajā laika periodā grūtības ar ēšanu, panikas lēkmēm un bailēm vadīt automašīnu nav bijis vienīgais, ko nācies pārciest. Meitene no skolas laikiem atceras, ka skolotāja esot teikusi – cilvēki ar depresiju ir nolemti, dzīvē neko nesasniegs, viss ir slikti, viņiem viss ir beidzies. “Es vēlētos, lai cilvēki tā nedomā, mēs varam tikt tam pāri, mums vienkārši vajag laiku. Katram dzīvē ir dots savs laiks. Kad pienāks mans laiks – es izsitīšos. Katram ir jādomā par sevi, ja nē, tad var ļoti ātri izdegt.”

Raksts pārpublicēts no Delfi.lv, raksta oriģināls pieejams: https://www.delfi.lv/vina/veseliba/vesela-un-laimiga/dzive-ar-depresiju-slimiba-nevis-nolemtiba.d?id=51434975

Aicinām cilvēkus ar invaliditāti piedalīties LM aptaujā par iesaistīšanos sportā

Labklājības ministrija veic aptauju par personu ar invaliditāti iesaistīšanos sportā un sportiskās/fiziskās aktivitātēs.

ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 30. panta 5. daļā ir noteiktas personas ar invaliditāti tiesības piedalīties atpūtas, brīvā laika un sporta pasākumos. Šīs aptaujas rezultāti Labklājības ministrijai un citiem palīdzēs novērtēt, cik lielā mērā cilvēki ar invaliditāti sporto vai iesaistās sportiskās/fiziskās aktivitātēs, un izdarīt secinājumus par minētā konvencijas panta reālo situāciju valstī.

Tāpat aptaujas rezultāti palīdzēs noteikt, kādi uzlabojumi ir nepieciešami, lai cilvēki ar invaliditāti varētu iegūt informāciju par iespējām nodarboties ar sev vēlamu sporta veidu valstī un savā novadā.

Aptauja ir anonīma un tās rezultāti tiks izmantoti tikai apkopotā veidā.

Aptaujā lūdzam piedalīties bērnus un pieaugušos cilvēkus ar invaliditāti. Jau iepriekš pateicamies par atsaucību!

Lai piedalīties aptaujā, spied uz linka: http://www.lm.gov.lv/lv/aktuali/aktuali-list/91417-aptauja-par-cilveku-ar-invaliditati-iesaistisanos-sporta

Informāciju sagatavoja: Labklājības ministrija

 

 

LSM.lv: Valmierā durvis ver kopdzīvojamā māja cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem

Valmiera ir viena no 115 pašvaldībām, kas iesaistījusies deinstitucionalizācijas projektā. Lai cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem nodrošinātu dzīvesvietu ārpus sociālās aprūpes institūcijām, pilsētā pirms diviem gadiem tika sākta sociālo grupu kopdzīvojamās mājas renovācija. Nu tā ir pabeigta.

Sociālo grupu kopdzīvojamās mājas pirmajā stāvā iekārtota nakts patversme un atskurbtuve. Pakalpojumi nodrošināti telpās, kas ir nodalītas no pārējās ēkas un ir ar atsevišķām, slēgtām ieejām. Nama otrajā stāvā iekārtoti 16 grupu dzīvokļi pilngadīgām personām ar garīga rakstura traucējumiem, un pirmajā stāvā – divi dzīvokļi cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Tie izveidoti deinstitucionalizācijas projekta “Vidzeme iekļauj” ietvaros. Patlaban šeit mitinās divi pāri.

“Jaunieši šobrīd jūtas labi. Ņemot vērā, ka viņi šeit ir vieni, viņiem ir iespēja baudīt šobrīd mieru un aklimatizēties normāli. Viņiem ir jāmācās, jāsaprot, ka šī patstāvīgā dzīve ir dzīve bez palīdzīgām rokām. To 24 stundas diennaktī mēs šeit nodrošinām, bet ne tādā izpratnē, ka būtu kāds, kas sēdētu blakus viņiem,” stāstīja Sociālo pakalpojumu centra vadītāja Inga Brente-Mieze.

“Šie dzīvokļi nav jāuztver tā, kā, piemēram, dzīve institūcijā. Pavisam noteikti nē. Šī ir dzīvesvieta cilvēkam, kurš pa dienu var iet, būt nodarbināts darbā vai iet apmeklēt dienas centru un atgriezties. Atšķirība ir tikai tā, ka šeit viņam ir aprūpētājs visu diennakti klāt, ja gadījumā rodas kādas grūtības,” norādīja Valmieras pilsētas pašvaldības Sociālo lietu pārvaldes vadītāja Kaija Muceniece.

Drīzumā šeit ievāksies vēl vairāki cilvēki, kuri līdz šim dzīvojuši institūcijās vai bijuši vecāku aprūpē. Interese par grupu dzīvokļiem ir arī no citām pašvaldībām, taču brīvu vietu šeit nav, un līdz gada beigām visi dzīvokļi jau būs aizņemti. Labklājības ministre Ramona Petraviča (“KPV LV”) sacīja, ka Valmieras pašvaldība ir viena no pirmajām, kurā redzami deinstitucionalizācijas projekta īstenošanas rezultāti. Citviet Latvijā ar to tik viegli nesokas, un esot pat pašvaldības, kuras pieļauj no projekta atteikties.

“Situāciju padara smagāku tas, ka šobrīd pašvaldībām nav iespējas aizņemties no Valsts kases finanšu līdzekļus, lai pabeigtu deinstitucionalizācijas procesu. Līdz ar to  tas droši vien ievelkas vai arī šie projekti tiek samazināti, netiek īstenoti sākotnējos apmēros,” norādīja ministre.

Deinstitucionalizācijas projektu Latvijā plānots realizēt līdz 2023. gada beigām. Atskatoties uz projektā “Vidzeme iekļauj” līdz šim paveikto, secināts, ka viena no lielākajām problēmām  Vidzemes plānošanas reģionā ir ievērojams sociālo pakalpojumu sniedzēju trūkums, līdz ar to arī pakalpojumu cenas ir būtiski palielinājušās.

Lai atbalstītu pašvaldības deinstitucionalizācijas procesa īstenošanā, Labklājības ministrija patlaban meklē papildu finanšu līdzekļus, taču nesola, ka tie tiks rasti.

Autors: Vidzemes televīzija, materiāls pārpublicēts no portāla Lsm.lv Saite uz oriģinālu: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/valmiera-durvis-ver-kopdzivojama-maja-cilvekiem-ar-gariga-rakstura-traucejumiem.a330715/

Talsu Vēstis: slēgs Strazdes bērnu namu

Projekta “Kurzeme visiem” ietvaros tiek īstenots deinstitucionalizācijas process, kas, papildu sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu pilnveidei, ir vērsts arī uz bērnu sociālās aprūpes iestādēs (BSAC) jeb bērnu namos dzīvojošo bērnu skaita mazināšanu. Projekta partneri ir visas Kurzemes pašvaldības un to sociālie dienesti, kā arī sociālās aprūpes iesstādes Kurzemē, tai skaitā  “Strazde”. Esam pateicīgi iestādes vadītājas pienākumu izpildītājai Mārai Zariņai, kas ieguldījusi darbu, lai pēc iespējas vairāk bērnu nonāktu ģimeniskā vidē.

Vairāk par Māras Zariņas paveikto lasiet intervijā. Pateicamies “Talsu Vēstīm” un žurnālistei Aigai Naudiņai par iespēju interviju pārpublicēt mūsu lapā.

Pašlaik Strazdes bērnu namā atrodas divi iemītnieki, un drīzumā Talsu novada domes deputātiem būs jālemj par šīs iestādes slēgšanu. Kas gadu laikā mainījies tās darbībā un kāda būs ēkas tālākā nākotne, par to — sarunā ar iestādes vadītājas pienākumu izpildītāju Māru Zariņu. 

«Lai cik drūmi tas neizklausītos, lielākai daļai šeit ievietoto bērnu ir mamma, tētis, omes un krustvecāki, bet bērns ir bērnunamā, jo vecākiem nav izdevies sakārtot dzīvi,» atzīst Strazdes bērnu nama vadītājas pienākumu izpildītāja Māra Zariņa.

— Cik ilgi Kāķīšos darbojas bērnu nams?
— Šeit bērnu nams bijis no 1852. gada — 167 gadus. Ēka toreiz celta kā Bāreņu nams. Darbības gados bijuši dažādi modeļi. Bija laiks, kad šeit uzturējās bērni no visas Latvijas līdz skolas vecumam, vēlāk — dažāda vecuma bērni. Pašlaik bērnu namā ir divi jaunieši: viens no tiem drīzumā dosies uz audžuģimeni Valmierā, otrs — patstāvīgā dzīvē. Kopš 2016. gada, kad sāka runāt par deinstitucionalizāciju, bērnu namā vairs neievietoja bērnus. Kad pēdējie divi audzēkņi būs no šejienes devušies prom, bērnu nama šeit vairs nebūs, bet ēku gaidīs jaunas pārmaiņas.

— Cik ilgi jūs šajā iestādē strādājat un kādi bijuši darba gadi?
— Sāku strādāt pirms 17 gadiem kā nakts aukle. No 2017. gada pildu iestādes vadītāja pienākumus. Iestāde bez direktora nevar palikt. Šeit ir ļoti specifiska vide, jo te nav kā skolā vai bērnudārzā. Viss ir apvienots: mājas, skola, bērnudārzs. Bērni bijuši mīļi un labi, niķaini un stiķaini. Pašai šie gadi bijuši ļoti jauki. Man patīk darbs ar bērniem, viņu atklātums, tiešums, mīļums. Nekur citur tā nav, kad tu atbrauc uz darbu, un tev skrien pretī, atver mašīnai durvis, paņem somu, palīdz atslēgt kabineta durvis, izvelk no kabatas saglabāto konfekti, lai iepriecinātu. Visādi mums ir gājis, piedzīvoti arī nepatīkami brīži, kad ir strīdi. Mēs arī to saprotam, jo dusmas ir jāizlādē, nevis jāpatur sevī. Pēc tam piedodam, samīļojamies.

— Kā pēdējos desmit gados situācija bērnu namā ir mainījusies?
— Agrāk bija divas grupas: jaunākā grupa (no gada vecuma līdz trešajai, ceturtajai klasei) un vecākā grupa (pusaudži līdz 18 līdz 21 gadiem, kuri vēl mācījās). Katra grupa dzīvoja savā stāvā, kur bija guļamistabas, mācību un atpūtas telpas. Katrā grupā bija ap 12 bērnu, lai gan skaits bija mainīgs. Lielākā daļa bērnu bija no nelabvēlīgām ģimenēm. Bāreņi bijuši tikai daži. Lai cik drūmi tas neizklausītos, lielākai daļai šeit ievietoto bērnu ir mamma, tētis, omes un krustvecāki, bet bērns ir bērnunamā, jo vecākiem nav izdevies sakārtot dzīvi. Vecākiem tas dažreiz pat ir izdevīgi, jo viņi turpina dzīvot tā, kā līdz šim, un atkrīt rūpes par bērnu. Iestādē bērns ir paēdis, apģērbts, aprūpēts, uz skolu aizvests. Praksē novērots — kad bērni kļūst lielāki, viņi meklē mammu, savus radus. Skarbi, bet mammas bieži savus bērnus nemeklē. Vislabākā bērnam ir bioloģiskā ģimene vai radu ģimene. Ja bērns ir jāieliek bērnu namā un radu saimē nevar sameklēt nevienu, kas uzņemtos par viņu rūpes, tas nav normāli.
Bērnus pie mums ievietoja ar bāriņtiesas lēmumu. Bija tādi bērni, kas šeit uzturējās trīs četrus mēnešus un atgriezās savā bioloģiskajā ģimenē, citi atgriezās vairākkārtīgi, jo situācija ģimenē neuzlabojās. Pārsvarā bija bērni no Talsu novada.
2016. gadā sākās deinstitucionalizācija, kas notiek visā Kurzemē. Strazdes bērnu nama gadījumā tas nozīmē reorganizāciju, ka bērnu aprūpei jānotiek ģimeniskā vidē — bioloģiskajā, audžuģimenē vai adopcijā, nevis tādā institūcijā kā bērnu nams. Pie mums darbojās arī jauniešu māja, krīzes istaba. Bērnu namā skaitījās bērni līdz 15 gadiem, jauniešu mājā bija vecāki jaunieši, bet krīzes istabā ievietoja krīzes situācijā nonākušas sievietes ar bērniem. Neskatoties uz to, visi bijām kopā. Kad iestādi 2016. un 2017. gadā izvērtēja, deva uzdevumu izstrādāt plānu, kā bērnus pārvietot uz ģimenisku vidi. Bija sarunas ar bērniem, lai arī viņi saprastu, kas notiks. Tajā laikā bērnu namā ievietoja tikai divus pusaudžus.
Tā pamazām audzēkņu skaits samazinājās — bija tādi, kas aizgāja dzīvot audžuģimenēs, citi — patstāvīgā dzīvē. Ir bērni, kas no šīs vietas aiziet ar asarām, jo vide un cilvēki ir pierasti. Ir tādi, kas aizgājuši ģimenē vai savā dzīvē, tomēr mūs meklē, uztur kontaktus.

— Minējāt, ka bērni ir adoptēti un nonākuši audžuģimenēs. Tās ir ģimenes Latvijā vai bērni tomēr atrodas citās valstīs?
— Desmit gadu periodā bērnu namā ievietoti 67 bērni. No tiem 12 bērni ir adoptēti, visvairāk uz ārzemēm — Franciju un Ameriku. Audžuģimenēs ievietoti 17 bērni, patstāvīgā dzīvē, sasniedzot 18 gadu vecumu, aizgājuši 14 bērni, bet bioloģiskajās ģimenēs atgriezies 21 bērns. Audžuģimenēs bērni pārsvarā dzīvo dažādās Latvijas vietās, adopcijā — ārvalstīs.

— Vai izveidojas uzturēt saikni ar bērniem, kuri ir adoptēti uz citām valstīm? Vai tomēr viņi aizbrauc, un nezināt, kas notiek?
— Divus gadus šīs valsts atbildīgās iestādes sūta atskaiti, kā bērniem veicas ģimenē. Arī šīs ģimenes šajās valstīs tiek uzraudzītas. Ir bērni, kuri paši ar mums sazinās ar sociālo vietņu palīdzību, un arī vecāki dara to pašu. Prieks, ka neviens neveiksmīgs adopcijas gadījums uz ārvalstīm mums nav bijis.

— Septembrī bērnunams būs slēgts. Kas notiks tālāk?
— Līdz septembrim mums jāsakārto visas lietas, kas nododamas arhīvā. 20. septembrī šī ēka kā bērnu nams vairs nepastāvēs, un noslēgsies viens posms šīs ēkas vēsturē. Kamēr šeit nav sākušies remontdarbi, ēka nonāks Strazdes pagasta pārvaldes pārraudzībā. Kā jau minēju, 2016. gadā Kurzemē sākās deinstitucionalizācija, un arī šeit ir plānots, ka novada sociālais dienests veidos pakalpojumu «Atelpas brīdis» — te būs telpas, kurās varēs uzturēties bērni līdz 18 gadu vecumam ar funkcionāliem traucējumiem, dodot atelpas brīdi vecākiem. Paredzētas arī specializētās darbnīcas ar lauksaimniecības novirzienu cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem. Plānots, ka arī krīzes istaba turpinās savu darbu. Tas viss ir jāīsteno līdz 2023. gadam. Pateikt, kā viss notiks, nevaru, jo šos pakalpojumus koordinēs sociālais dienests. Pašlaik Strazdes bērnu namā strādā 13 darbinieki — tehniskie darbinieki, audzinātājas, aprūpētāji, kuriem būs darba uzteikums. Darbinieku bija vairāk, bet jau no šī gada sākuma paši gatavojam ēst, mazgājam veļu, tīrām telpas.

— Kā vērtējat, vai nelabvēlīgo ģimeņu, kurās varētu būt problēmas ar bērniem, skaits šo gadu laikā ir samazinājies?
— Uzskatu, ka šādu ģimeņu joprojām ir daudz un problēmas pastāvēs. Agrāk arī vecākiem nebija viegli, gāja darbos, bet savus bērnus vilka. Ir tādas meitenes, kuras pēc bērnu nama apprecējušās, ir labas mammas, sievas, un varam priecāties par viņām, ka dzīve ir izdevusies. Ir arī ne tik labi gadījumi. Situācijas ir dažādas, un daudz kas atkarīgs no tā, kādā attīstības pakāpē esi un kāda ģimene izveidojas.

Intervija pārpublicēta no “Talsu Vēstīm”: http://www.talsuvestis.lv/2019/08/16/slegs-strazdes-bernu-namu/

Latvijas SOS Bērnu ciematu asociācija aicina pieteikties programmas AIRI vecākiem apmācību vadītāju-treneru apmācībām

Latvijas SOS Bērnu ciematu aicina pieteikties aizbildņu, audžuģimeņu un adoptētāju programmas “AIRI vecākiem” apmācību vadītāju – treneru apmācībām Rīgā, Kuldīgā un Gulbenē. Tiks apmācīti gan jomas profesionāļi, gan praktizējoši audžuvecāki, jo apmācības ierasti vada šāds treneru pāris. Apmācību vadītāju mācības notiks no 2019. gada novembra līdz 2020. gada jūlijam. Tām var pieteikties gan psiholoģijas pedagoģijas, sociālā vai kariatīvā darba praktiķi, kuriem ir atbilstoša augstākā izglītība un vismaz trīs gadu pieredze darbā ar šāda veida ģimenēm, gan arī tie, kuri paši vismaz trīs gadus ir audžuģimenes, aizbildņi vai adoptētāji un audzina vairāk nekā vienu bērnu. 

Apmācību mērķis ir sagatavot 24 programmas “AIRI vecākiem” sākotnējās apmācības programmas vadītājus – trenerus, jo ir audzis pieprasījums pēc šīm apmācībām visā Latvijā.

Šīs apmācības vadīs jau pieredzējuši “AIRI vecākiem” treneru pāri: Rīgā mācības vadīs psiholoģe Irina Kaminska un praktiķe Inga Kurme, Kuldīgā psiholoģe Inga Rutule un praktiķe Inese Fecere-Antipina, bet Gulbenē psiholoģe Dace Beināre un praktiķe Iveta Kupča. Apmācību vadītāji strādās starptautiskā programmas vadītāja no Nīderlandes Rob van Pagée vadībā.

Apmācības notiks laika posmā no 2019. gada novembra līdz 2020. jūlijam, iekļaujot gan vairākas 2-3 dienu ilgas apmācību sesijas, gan arī praksi – apmācību vadīšanu prakses grupai. Katram dalībniekam paredzētas arī individuālas tikšanās ar vismaz divām ģimenēm, lai iemācītos novērtēt potenciālos audžuvecākus. Apmācības dalībniekiem tiks nodrošinātas bez maksas, bet obligāts nosacījums – dalība visās nodarbībās, prakse.

Katrs no apmācību dalībniekiem* saņems speciālu apmācību vadītāja rokasgrāmatu, kā arī citus materiālus nodarbību vadīšanai: dalībnieku grāmatu, video materiālus, filmas, prezentāciju, kas ļaus labāk izprast apmācību tematiku.

Noslēgumā visi apmācību dalībnieki iegūs starptautiski atzītu sertifikātu, kas apliecinās zināšanas un prasmes vadīt “AIRI vecākiem” sākotnējās apmācības programmu, kā arī tiesības vadīt valsts apstiprinātas apmācības topošajām audžuģimenēm un adoptētājiem.

Lai pieteiktos potenciālo “AIRI vecākiem” treneru apmācībām, lūgums līdz 2019. gada 15. septembrim nosūtīt CV un motivācijas vēstuli uz e-pastu: inese.fecere@sosbca.lv. Sazināsimies ar pretendentiem, kas tālāk tiks aicināti uz individuālu sarunu.

Tā kā saskaņā ar apmācību metodiku apmācību vadītāji strādā pāros, ieteikums pieteikties  kā pārim (īpaši attiecas uz apmācību vadītājiem, kas piesakās no reģioniem).

Par programmu “AIRI vecākiem”

“AIRI vecākiem” ir audžuvecāku (aizbildņu, audžuģimeņu un adoptētāju) izvērtēšanas, sagatavošanas un izglītošanas programma. Tās ietvaros tiek nodrošināta arī audžuvecāku tālākizglītība, specializācija un pilnveidošanās.

“AIRI vecākiem” programma ir izstrādāta ASV 90. gadu sākumā. Tās izstrāde ilga vairākus gadus un tajā piedalījās 14 ASV štatu bērnu tiesību aizsardzības organizācijas, vairākas audžuvecāku apvienības, nacionālie resursu centri, kā arī vairākas universitātes un koledžas.

Starptautiskā vidē programma ir atpazīstama ar anglisko nosaukumu “PRIDE” (saīsinājums no angļu valodas vārdiem Parent Recourses for Information, Development and Education), kas latviski tulkota kā “AIRI vecākiem” jeb tulkojumā no angļu valodas  Attīstība, Informācija, Resursi, Izglītība vecākiem. “AIRI vecākiem” ir pārbaudīta, zinātniski pamatota un uz pierādījumiem balstīta apmācību  programma, pēc kuras mācās audžuvecāki vairāk nekā 25 valstīs, tajā skaitā lielākajā daļā ES valstu.

2014.gadā Latvijas SOS Bērnu ciematu asociācija iegādājās PRIDE programmas licenci kā papildus resursu Latvijas ārpusģimenes aprūpes stiprināšanai. 2016. gadā Asociācija sagatavoja 22 apmācību vadītājus starptautiski atzīta PRIDE programmas trenera Rob van Pagée vadībā. Rob van Pagée ir audžuģimeņu aprūpes speciālists, vadošais treneris un vadījis PRIDE apmācību programmas ieviešanu daudzās Eiropas valstīs.

* Ar katru apmācību dalībnieku SOS Bērnu ciematu asociācija kā oficiālais PRIDE licences īpašnieks (pamats 26.12.2014. noslēgtais līgums starp Amerikas Bērnu labklājības līgu un Latvijas SOS  Bērnu ciematu asociāciju par PRIDE modeļa ieviešanu) slēgs vienošanos par dalību šajās apmācībās, turpmāko sadarbību un iegūto zināšanu un prasmju izmantošanu pēc apmācībām, abu pušu savstarpējo atbildību, tiesībām un pienākumiem.

Papildu informācija:

Inese Fecere-Antipina,

Latvijas SOS Bērnu ciematu asociācijas programmas “AIRI vecākiem” koordinatore

  1. 26373146
  2. inese.fecere@sosbca.lv

www.airivecakiem.lv

https://www.facebook.com/sosbernuciemati/

Talsu Vēstis: «Sanāk, ka mums ir personīga pieredze trīsdesmit bērnu audzināšanā»

Ģimenei ikvienam bērnam vajadzētu saistīties ar drošību un patvērumu, diemžēl dažādu apstākļu un iemeslu dēļ gadās tā, ka savā ģimenē palikt nav iespējams. Lai šādos gadījumos nodrošinātu labvēlīgu vidi un sniegtu priekšstatu par pozitīvu ģimenes modeli, durvis pagaidu mājām ver audžuģimenes. Aismas un Ivara Stiurenieku sirds un arī nams 14 gadu garumā bijis patvērums 27 audžubērniem, no kuriem pieci dzīvespriecīgi un skaisti bērni lielā nama telpas ar soļu rīboņu un rotaļīgumu pieskandē pašlaik. Šai misijai gan esot arī sava garoza, jo vajag daudz pacietības, gudrības un spēka, un netrūkst arī ļauna runātāju no apkārtējo puses.
Stiurenieku ģimene uz Talsiem no Tukuma rajona Jaunsātiem atnākusi dzīvot pirms trīs gadiem, kad pārdota sava zemnieku saimniecība un iegādāts liels, plašs nams Vīksnas ielā. Tajā ir astoņas istabas un kopā 16 telpas — nams ir patiešām plašs un raisa pozitīvas emocijas. Pa vasaru ģimene biežāk uzturas laukos, bet skolas laikā lielā saime dzīvo Talsos. Pirms audžubērnu uzņemšanas Stiurenieku ģimenē izaudzināti trīs bērni — Līga, Māra un Mairis. Jautāti par neierasto uzvārdu, Ivars atbild, ka tas nāk no Latgales puses un latviešu valodā skanētu kā «Stūrnieki» vai «Stūrenieki».
«Lielai ģimenei vajadzīga liela māja, ja ir liela māja, tad arī bērnus tajā iespējams uzņemt. Mēs nekad nepaliekam veci. Mūsu bērni vienmēr iet skolā, un mums jāiet cauri visam no jauna,» izrādot ģimenes namu, stāsta Aisma. Lielajā istabā atrodas saimes galds, kur vietas pietiek visiem, — arī tad, ja ciemos sabrauc lielie bērni ar četriem mazbērniem, ko vecvecāki lepni izrāda bildēs, kas izkārtotas sienas nišā. Pēc profesijas Aisma ir šuvēja, bet strādā par aprūpētāju Ķīšu aprūpes centrā, kur ir darbs dežūrās. Uz vīra pleciem gulstas atbildība pret bērnu saimi un māju — bērni bez uzraudzības palikt nedrīkst, tāpēc Ivars atrodas mājās, kur darbu netrūkst. No iepriekšējiem saimniekiem mājās palikusi sporta zāle, kur puiši var izvingroties un iztrakoties. Bērniem ir vieta, kur lēkt, bļaut, dauzīties un spēlēt bumbu, kā jau bērniem nepieciešams. Tiek rīkoti turnīri un lēkts ar lecamauklām, bet vasarā pilsētā bērniem īpaši neesot ko darīt. Tāpēc visi brauc uz laukiem, kur ir dārziņš un cita veida darbošanās. Tiek audzināti arī cālīši, kas bērniem ļoti patīk. Turpat blakus ir mežs un var aizskriet sēnēs. Ir upīte, karjers — visi ir priecīgi un apmierināti.
Ideja par audžubērniem radusies
sen — apmēram pirms 15 gadiem. «Tā vienkārši sanāca — dzīvojām Jaunsātos, un tur bija ciema bērni no nelabvēlīgas ģimenes, kurus vajadzēja pa vasaru kaut kur izmitināt. Bērniem vienkārši nebija, kur palikt. Vietējā bāriņtiesas darbiniece pajautāja, vai nevaram pa vasaru pieskatīt meitenes, un mēs piekritām, jo vieta to atļāva. Kad meitenes aizgāja, mums ieteica iziet kursus un turpināt iesākto. Tā nu mēs, trīs ģimenes no Jaunsātiem, izgājām kursus, ielaidāmies šajā avantūrā un esam tajā joprojām,» smaidot stāsta Aisma. Viņa atzīst, ka kursi nepavisam neesot smagi. Tur iemāca ļoti labas lietas, kas noder pašu dzīvēs. «Kad audzināju bērnus, neviens tādas lietas nestāstīja un nemācīja. Par to agrāk nerunāja. Piedzima bērns, un katrs audzināja viņu, kā saprata un mācēja. Ja mamma palīdzēja, tad tik arī bija, bet tagad ir daudz informācijas, — stāsta, rāda un māca. Tas ir noderīgi arī man, tas nekas, ka pašas bērni izauguši. Tagad varu šīs zināšanas izmantot, audzinot audžubērnus. Mācoties uzzināju arī to, kas pasaulē notiek ar bērniem. Agrāk nekad to nebūtu iedomājusies. Uzzināju daudz par uzmanības izrādīšanas nepieciešamību un tās nozīmi. Atceros, ka agrāk pati vienmēr strādāju, — bija lopi, un viss bija jāpaspēj. Ja tad būtu zinājusi to, ko zinu tagad, es būtu veltījusi daudz vairāk uzmanības saviem bērniem. Jā, laiki bija citi, bet bērnam uzmanība ir bijusi vajadzīga vienmēr. Nekad nevar būt par daudz laika kopā ar bērniem. Nekad. Tagad arī — visi kaut kur brauc strādāt, visi kaut kur skrien, bet bērni paliek savā nodabā un klīst. It sevišķi tie, kuriem nav vecvecāku laukos. Jāpiekrīt, ka vecāki ir apstākļu ķīlnieki un atrodas tādā kā apburtajā lokā. Protams, ir jāstrādā, bet tajā visā jāatrod laiks arī bērnam. Iesākumā kaut vai piecas līdz desmit minūtes, bet labi, ja var atvēlēt pusstundu vai stundu. Bērniem tas ir vajadzīgs. Laukos ir citādāk — kopīga darbošanās notiek pati par sevi,» pieredzē dalās Aisma.
Pašlaik ģimenē uzturas trīs juridiski brīvi bērni no ģimenes Valmieras pusē un divi brāļi no Tukuma — Aisma cer, ka uzradīsies ģimene, kas viņus adoptēs. «Ja jau divus negrib adoptēt, trīs bērniem vispār ir maz cerību… Mēs piedalāmies dažādos pasākumos, ko rīko organizācija «Plecs», aicinot kopā cilvēkus, kuri grib adoptēt bērnus. Tā ir iespēja iepazīties ar bērniem klātienē, dažādos izbraucienos un nodarbēs. Mūsu audžubērni ir lieli. Mazo Endiju, kuram ir pieci gadi, esot pasākumā, abas reizes gribēja paņemt, bet, tā kā viņam ir desmit gadus vecs brālis, tomēr nepaņēma, jo vieta un statuss neļāva. Šķiet, ka būs grūti. Jāsaprot, ka audžuģimene ir tikai uz laiku. Tas ir statuss, kurā bērnus patur tik ilgi, kamēr saved kārtībā bioloģisko ģimeni. Ar vecākiem tiek veikts sociālais darbs, bet, ja viņi neinteresējas un nesadarbojas, tiesā tiek nokārtoti dokumenti un bērni ir juridiski brīvi — viņus iespējams adoptēt. Kādreiz liela daļa adoptēto bērnu devās uz ārzemēm, bet tagad nekur vairs nelaiž… Mūsu audžubērni ir devušies uz Ameriku, Itāliju, daudzi, protams, ir palikuši arī Latvijā,» pastāsta Aisma.
Aisma neslēpj, ka ir neierasti
pēc tam bērnu atdot adoptētājam, jo tas ir tikpat kā savs bērns. Sākumā bijis īpaši grūti, bet tagad saprasts, ka audžuvecāks ir kā profesija. Paturēt neko nevar. Audžumamma smaidot saka, ka bērni, kuri tagad dzīvo ģimenē, noteikti paliks līdz pat pensijai, jo lielajiem puikām ir desmit un vienpadsmit gadu. «Ja neviens neuzradīsies, tad būs vien bērni jāaudzina pašiem. Adoptētāji grib mazus bērnus, visi grib mazas, jaundzimušas meitenītes. Ar lieliem bērniem ir grūti,» zina sacīt Aisma.
Bērni savā starpā diezgan bieži plēšas. Citreiz mājās izvēršas īsts šovs. Aisma un Ivars stāsta, ka iepriekšējie bērni ir varējuši sadzīvot mierīgāk. Bērni nesatiek un visu laiku sūdzas viens par otru. Speciālisti saka, ka tas ir saistīts ar emocionālo spriedzi,  — bērnam ir grūti, un viņš citādāk nemāk. «Ir jābūt kā zibens novadītājam. Viņi ir pieci, visi sūdzas, un katram ir sava taisnība. Bērni neprot ieklausīties un piekāpties. Vēlam viņiem tikai labu un tāpat arī mācām, bet sanāk tā, kā sanāk. Par iemeslu varētu būt tas, ka bērnus, kuri cietuši vardarbībā, bāriņtiesa drošības dēļ iemācījusi sūdzēties, bet tas viss ir aizgājis nepareizā gultnē. Sūdzēšanās ir neprātīga — par katru sīkumu, un bērni iemācās manipulēt. Citreiz viens par otru pasaka ko sliktu un gaida, kad otrs tiks atzīts par vainīgu… Tiklīdz bērnam kaut kas nav pa prātam, viņš jau zina, kas jāsaka: «Es sūdzēšos bāriņtiesai.» Tas ir ļoti skumji. Tu no sirds gribi palīdzēt bērniem, bet esi zem zināmas kontroles, jo bērni manipulē. Ir jāpārdomā katrs vārds un darbība, lai kāds nevērstos pret tevi. Likumi bērnus tādus pataisa un ļauj tādiem būt,» ar nožēlu saka Aisma un Ivars. Visatļautība ir aizgājusi par tālu — bērni māk pavērst visu tā, kā viņiem ir izdevīgi.
Aisma un Ivars jūt —
uz viņiem skatās daudz stingrāk nekā uz parastu ģimeni. Par katru sīkumu ir sūdzības. Reiz skolotāja, kura neko nebija noskaidrojusi, tikai izdarījusi secinājumus un atsūtījusi vēstuli, kurā Aisma tikusi pataisīta melnāka par melnu. Viņa trīs dienas nevarējusi atrast mieru. Tur, kur neskaidrības var izrunāt aci pret aci, pārpratumi noskaidrojas. Visbiežāk cilvēki spriež pēc sevis, kad jautā, kāpēc ģimene pieņem audžubērnus un vai viņiem no tā ir kāds labums. Cilvēkiem, kuri domā, ka ģimene par to saņem lielu naudu, Aisma vienmēr teikusi: «Jums tak to naudu arī varbūt vajag? Ņemiet bērnus, viņu netrūkst, ja jau nauda ir tik liela! Pamēģiniet!»
Jūlija pēdējā nedēļā pie Usmas ezera divu dienu garumā notiek audžuģimeņu salidojums. Tāpat tiek apmeklētas nometnes, atbalsta grupas. Aisma stāsta, ka Tukumā ir izveidots atbalsta centrs «Terēze» un, ja rodas jautājumi vai neskaidrības, notiek sadarbība arī ar bāriņtiesu. «Katrs bērns ir pilnīgi atšķirīgs. Paiet zināms laiks, līdz saprotam, kas ir kas. Ir gājis visādi. Ir bijušas darīšanas arī ar policiju. Ir bijis tā, ka paņemam meiteni un liekas: viss būs labi, bet pēc tam viņa pagriežas un sastrādā tik neiedomājamas muļķības, ka jāmeklē ar policiju. Pilsētā ar audžubērniem tikt galā ir daudz grūtāk, jo ir daudz vilinājumu, kādu nav laukos. Bērni neieklausās, viņiem liekas, ka ir gudri, bet viņi nesaprot, kādās nepatikšanās var iekļūt. Tāpat ir ar apmelošanu. Un kam tad tic? Bērnam, protams. Tā mums pazīstama ģimene pazaudēja audžuģimenes statusu,» pieredzētajā dalās rosīgā audžumamma.
Konfliktsituācijā, kad bērni savā starpā plēšas, Aisma māca viņiem, ka ir jāskatās uz sevi, nevis otru. «Ja pats būsi labs, arī pārējie būs labi, bet bērni ir bērni, — bieži ne tikai nesaprot, bet nemaz neieklausās tajā, kurš grib viņiem labu. Es ceru, ka ar laiku bērni to sapratīs. Viņiem ir jādzīvo un jāredz tas pašiem,» saka Aisma.
Brāļi — Daniels un Endijs — no Tukuma Stiurenieku ģimenē ir divus gadus, bet Linda, Armands un Rinalds — no pagājušā gada oktobra. Kad kāds bērns tiek adoptēts, vieta ģimenē tukša nepaliek — uzreiz kāds nāk vietā. Sākumā ir grūti — jāpierod gan pašiem, gan bērniem. Lai notiktu sadarbība, bērns jāiepazīst un jāsaprot, kā viņam tuvoties. Pēc tam jādodas pie ārsta, jānokārto skolas lietas un dokumenti — tas ir liels darbs, kam jāiziet cauri katru reizi, kad ģimenē ienāk bērns.
Katrs bērns ienāk ar pagātnes bagāžu,
ar ko audžuvecākiem jātiek galā. «Ja mēs būtu zinājuši pašā sākumā, kā viss būs, varbūt nemaz nebūtu iesākuši, bet citreiz ir labi nezināt. Mums nav garlaicīgi,» smaidot stāsta Aisma. Viņa piebilst, ka audžubērni ir kā viņas pašas bērni, — Aisma par viņiem iestājas un dzīvo līdzi viņu ikdienai un problēmām.
Ivars min, ka viņiem esot jāgatavo divu veida maltītes, jo trīs bērniem no Valmieras puses ir celiakija, kas prasa specifisku ēdienkarti. Bērni to saprot un ir pieraduši pie tā, ka visu nevar ēst. «Meklēju informāciju par šo diagnozi un sastādīju ēdienkarti uztura skolā, kur ne tikai uzzināju vajadzīgo, bet arī pati izglītojos par pareizu uzturu,» smej Aisma.
«Līdz pat 18 gadu vecumam pie mums dzīvoja meitene vārdā Nikola — veselus sešus gadus. Pēc aiziešanas no mūsu ģimenes viņa ir atbraukusi arī ciemos, bet adoptētie bērni nokļūst citās ģimenēs un kontakti pārtrūkst. Tie, kuri grib, pēc tam atrod mūs. Sanāk, ka mums ir personīga pieredze 30 bērnu audzināšanā. Savējie ir trīs, bet audžubērni — divdesmit septiņi. Mazākajam bērniņam, ko esam paņēmuši, bija divi gadi. Ar maziem bērniem ir daudz vieglāk,» smaidot teic Aisma. Stiurenieku bērni sakot, ka viņi nekad neuzņemtos tādu atbildību, bet vecāku nodošanos un sirdi novērtē ļoti atzinīgi.

 

Raksts pārpublicēts no Talsu Vēstis. Raksta oriģināls pieejams: http://www.talsuvestis.lv/2019/08/02/sanak-ka-mums-ir-personiga-pieredze-trisdesmit-bernu-audzinasana/

Tvnet: 8 galvenie veģetatīvo distoniju veicinošie faktori

Pēdējos gados arvien biežāk dzirdam par veģetatīvo distoniju. Vieni to slēpj, jo kaunas no tās, bet citiem tā kļuvusi par tādu kā modes lietu, ar kuru nepamatoti izskaidro dažādas citas veselības problēmas. Kas īsti ir veģetatīvā distonija? Kadi ir tās simptomi un kā to ārstē?

Konsultē psihiatre Lada Stoligvo un BENU Aptiekas farmaceite Zanda Ozoliņa.

Kas ir kas?

Psihiatre L.Stoligvo skaidro: vairumam slimību – gan ķermeniskām, gan psihiskām – ir raksturīgi veģetatīvās nervu sistēmas traucējumi. Proti, veģetatīvā nervu sistēma vienmēr reaģē uz dažādām – gan ārējām, gan iekšējām – izmaiņām, tā ir mūsu iekšējo orgānu un iekšējās vides automātiskā regulācija.

Veģetatīvā nervu sistēma darbojas neatkarīgi no cilvēka apziņas un regulē sirdsdarbību, elpošanu, kuņģa un zarnu trakta darbību, urīna izvadi, arī dzimumorgānu un iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbību…

Ir divu veidu veģetatīvās nervu sistēmas. Simpātiskā, kas sagatavo organismu aktīvai darbībai – cīņai, uzbrukumam vai bēgšanai. Tai aktivizējoties, sirdsdarbība paātrinās, asinīs lielākā daudzumā izdalās stresa hormoni, aknās atbrīvojas glikogēns, kas vēlāk pārvēršas glikozē un nodrošina organismu ar enerģiju. Elpošana kļūst straujāka, lai plaušām pieplūstu vairāk skābekļa, muskuļi saspringst, lai būtu gatavi fiziskai darbībai, pastiprinās sviedru izdale, lai atvēsinātu ķermeni. Tā pastiprināti darbojas tad, ja cilvēks izjūt trauksmi un saspringumu. Savukārt parasimpātiskā nervu sistēma sagatavo organismu mieram un atpūtai. Tai aktivizējoties, palēninās sirdsdarbība, elpošana, sašaurinās elpvadi, samazinās muskuļu saspringums un spēks, palielinās gremošanas sulas izdalīšanās.

Savukārt veģetatīvā distonija ataino kāda orgāna vai orgānu sistēmas traucējumus, ko ietekmē veģetatīvā nervu sistēma, taču – tā nav diagnoze, slimība. Veģetatīvā distonija ir sindroms – simptomu kopums. Diagnoze ir – somatoformas (somatiskus jeb ķermeniskus traucējumus atgādinoša) veģetatīvā disfunkcija. Tātad neiroze, kurai raksturīgs veģetatīvās distonijas sindroms.

Par neirozi, par somatoformas veģetatīvo disfunkciju, ārsti runā tikai tad, kad cilvēks ir izmeklēts un nav atrasti nekādi ķermeniska rakstura iemesli, kāpēc viņš jūtas slikti. Tātad tas, ko cilvēki ikdienā parasti dēvē par veģetatīvo distoniju, lielākoties ir neirozes.

Kāpēc tas tik svarīgi?

Patiesība ir jānoskaidro, uzsver L.Stoligvo. Jo atkarībā no iemesla ārsts izmantos vienu vai otru, vai trešo ārstēšanas stratēģiju. Sākumā būtu adekvāti jāārstē ķermeniskās slimības, un tikai pēc tam, ja sūdzības saglabājas, varam sacīt, ka paralēli ir arī neiroze, un ārstēt to. Vai arī, piemēram, cilvēkam ar veģetatīvās distonijas sindromu ir nevis neiroze, bet slēpta depresija ar veģetatīvo masku. Tad ārstēšana atšķirsies.

Kādreiz, domājot, ka ir vienkārši veģetatīvā distonija, aiz tās var slēpties ļoti nopietnas ķermeniskas kaites. Piemēram, ir tāds virsnieru serdes vai simpātiskās nervu sistēmas gangliju audzējs feohromocitoma, kurš asinīs periodiski izmet milzīgu hormonu adrenalīna un noradrenalīna daudzumu, un cilvēkam uznāk panikas lēkmes. Viņam pēkšņi paaugstinās asinsspiediens, sāp galva, paātrinās sirdsdarbība, svīšana. Lēkmes ilgst no dažām minūtēm līdz daudzām stundām. Ja ārsts aizdomājas par audzēja varbūtību, to var noskaidrot, veicot vienu asins analīzi. Feohromocitomu ārstē ķirurģiski un ar zālēm, un, ja audzējs nav ielaists, cilvēks pilnībā izveseļojas.

Pārpublicēts no tvnet: https://www.tvnet.lv/6716097/8-galvenie-vegetativo-distoniju-veicinosie-faktori?utm_source=facebook.com&utm_medium=social&utm_content=6716097

Skaties.lv: Petraviča: Eiropā jāmaina vide un domāšana, lai cilvēki ar invaliditāti justos iederīgi

Eiropā, tostarp Latvijā, jāmaina vide un domāšana, lai cilvēki ar invaliditāti tajā justos iederīgi, šodien, atklājot konferenci par Eiropas Invaliditātes stratēģiju, sacīja labklājības ministre Ramona Petraviča (KPV LV).

Viņa norādīja, ka ik gadu personu ar invaliditāti skaits Latvijā un Eiropā pieaug, un arī nākotnes prognozes rādot, ka cilvēku ar invaliditāti skaits turpinās pieaugt. Pēc Petravičas paustā, iemesli tam ir dažādi, tostarp sabiedrības novecošanās, finansiāli apsvērumi, kā arī katra paša atbildība pret savu veselību.

Petraviča informēja, ka apmēram 10% Latvijas iedzīvotāju nepieciešams atbalsts, lai nodrošinātu viņiem iespējas pilnvērtīgi iekļauties sabiedrībā.

Ministre uzsvēra, ka invaliditātes jautājumu apspriešana, lai nodrošinātu cilvēku ar invaliditāti iespēju dzīvot iekļaujošā sabiedrībā, vairs nav “tabu” tēma un neatrodas ārpus politiskās dienaskārtības. Petraviča uzskata, ka šī jautājuma iekļaušana politiskajā dienaskārtībā veicinājusi iekļaujošas vides veidošanos.

Pēc ministres paustā, veidojot nākotnes Eiropu un Latviju, svarīgi domāt ārpus ierastā “rāmja”, lai cilvēkiem ar invaliditāti nodrošinātu iespēju būt tādiem, kādi viņi ir. Šī iemesla dēļ jāmaina vidi un domāšanu, lai cilvēki justos sabiedrībā iederīgi, uzskata Petraviča.

Viņa aicināja cilvēkus būt drosmīgiem un atbildīgiem par saviem pieņemtajiem lēmumiem, kā arī nebaidīties no pārmaiņām.

VIsu rakstu lasiet skaties.lv: https://skaties.lv/zinas/latvija/petravica-eiropa-jamaina-vide-un-domasana-lai-cilveki-ar-invaliditati-justos-iederigi/?fbclid=IwAR0lOghPQMu3pDDI60KVSUGMptvCZm7lqWICenRlzeN2yvsDsUWNdIp6Jd0

Atvērtais pasākums VSAC “Rīga” filiāle “Rīga” – “Piedzīvojums mežā”

Kad: piektdiena, 2.augusts,  plkst. 17:00 – 19:00
Kur: VSAC “Rīga” filiāle “Rīga”
Kapseļu iela 31/18, Riga, Latvia-1084

Pasākumā viesus gaidīs VSAC “Rīga” filiāles “Rīga”, “Pļavnieki”, “Teika” un citu aprūpes centru bērni un darbinieki. Šī ir iespēja brīvā atmosfērā iepazīties ar bērniem, mazināt aizspriedumus par to, kas ir bērns ar funkcionāliem traucējumiem, un apzināt veidus, kā palīdzēt bērniem, tā radot pozitīvu pienesumu gan bērnu, gan savā dzīvē. Pasākuma tālejošais mērķis ir dot iespēju potenciālajām uzņemošajām ģimenēm iepazīties ar aprūpes centros dzīvojošajiem bērniem, lai veicinātu bērnu uzņemšanu ģimenēs.

Pasākums notiks ārā – lūdzam ģērbties atbilstoši laika apstākļiem! Un līdzi groziņā – kā jau allaž – kādu veselīgu našķi!

Visi laipni gaidīti!

Pasākumu rīko LR Labklājības ministrija