calis.lv: smaidīt par spīti diagnozei. Pieci skolēnu stāsti par jauniešiem ar īpašajām vajadzībām

Aprīlī noslēdzies Labklājības ministrijas projekta “Cilvēks, nevis diagnoze” konkurss skolēniem “Viena diena manā mūžā”, kurā dalībnieki bija aicināti pastāstīt par kādu īpašu cilvēku domraksta, esejas vai pat video formātā. Nu darbi apkopoti, izraudzīti laureāti, bet ar godalgotajiem stāstiem iepazīties var ikviens. Jāpiebilst, ka stāstu varoņi ir jaunieši ar garīga rakstura traucējumiem, bērni ar funkcionāliem traucējumiem, kuriem noteikta invaliditāte, kā arī ārpusģimenes aprūpē esoši bērni.

Skolēnu stāsti pierāda – ikviena cilvēka dzīvē var atrast un saskatīt pozitīvo. Prieki, aizraušanās, brīvā laika nodarbes, mērķi un sapņi – visas šīs lietas parāda, ka jaunietis ir ne tikai viņa diagnoze, bet sabiedrības daļa, par kuru nevaram būt vienaldzīgi. Ar laipnu ministrijas atļauju piedāvājam iepazīties ar dažiem stāstiem arī portālā “Cālis”, tai skaitā arī Magdalēnas, skolnieces no Kuldīgas, stāsts par savu brāli, kas nezaudē spēju priecāties..

Pārpublicētajos eseju fragmentos saglabāta autoru rakstība.

Brāļuks, kas nezaudē spēju priecāties. Magdalēnas sirsnīgais vēstījums

“Esmu pirmais jeb vecākais bērns sešu bērnu ģimenē. Aprakstītais brālis ir otrais. Viņam ir BCT (bērnu cerebrālā trieka). Tās ir smadzeņu bojājumu sekas, kas radušās komplicētas grūtniecības un smagu priekšlaicīgu dzemdību rezultātā smadzenēm pietrūkstot skābeklim. Diemžēl brāļa gadījumā bojājumi ir bijuši plaši un BCT izpausmes – ļoti smagas,” konkursam iesūtītajā esejā raksta Magdalēna no Kuldīgas. Jaunietes stāsts ir par viņas jaunāko brālīti, kurš, neskatoties uz smago diagnozi, nezaudē spēju priecāties.

Lūk, emocionāls un sirsnīgs tēlojums, kā pasauli jūt puisēns ar īpašām vajadzībām!

“Brālis guļ gultā un vēro krāšņos taureņus un puķes, kas piestiprināti viņam virs gultiņas, pie griestiem. Viņam patīk, ka viņa apkārtnē ik pa laikam parādās kas jauns un košs, pie kā piesaistīt uzmanību un vērot. Šo īpašību zinādami, mēs laiku pa laikam nomainām viņa dekorācijas.

Mamma ir atpakaļ un rosās pa virtuvi. Cits pēc cita parādās pārējie ģimenes locekļi. Kāds, vēl miegains un nezin kāpēc drusku saīdzis, vienkārši paiet guļošajam brālim garām. Kāds garāmejot viņam uzsmaida, vēl kāds pieiet klāt un noglāsta galvu, un brālis atsmaida pretī platu, saulainu smaidu.

“Mana vislabākā pienāk pie manis, un es sajūtos labi. Kā vienmēr. Viņa mani paceļ, un es uzmanīgi raugos viņas acīs. Un es sajūtos labi un mierīgi.”

Ir pienācis brokastu laiks. Brāļuks pats paēst nespēj, tādēļ māmiņa viņu baro – uzmanīgi un izveicīgi, karotīti pēc karotītes. Viņa iekšējais un līdz ar to fiziskais izsalkuma izraisītais saspringums pamazām zūd, un sejā iegulst apmierinātības un omulības izteiksme. Paēdis cilvēks ir laimīgs cilvēks!

Pēc tam brālis guļ virtuvē uz dīvāna un noraugās savu vecāku, brāļu un māsu kustībās, kas, sasēdušies ap lielo saimes galdu, ietur dienas pirmo ēdienreizi.

Skaistā jūnija diena iesilst. Laiks ir mierīgs un saulains. Māmiņa, brīdi ārā piemājas dārziņā darbojusies, nolemj, ka ir pienācis īstais laiks arī brālīti izvest laukā. Viņa to ieceļ ratos, kas ir speciāli pielāgoti. Tiem ir ērts sēdeklis un rūpīgi ar polsteriem aptīti roku un kāju turētāji. Tas nepieciešams, lai brālis sevi nejauši nesavainotu, jo, kā redzams, viņš, laukā izvests, priecīgs par iespēju atrasties āra plašajā un kustīgajā pasaulē, sāk aktīvi kustināt rokas un kājas. Viņš, tāpat kā mēs, priecājas par jauko dienu, par ziedošo pasauli, par tauriņiem un putniem, kas lidinās apkārt. Viņa prieks izpaužas aktīvās ķermeņa kustībās, kuras diemžēl viņš pats tikpat kā nespēj kontrolēt, tādēļ par viņu ir īpaši jāparūpējas.

Ilgi brālis āra apstākļos atrasties nedrīkst. Lai viņam saulīte nespīdētu acīs, māmiņa viņu ir novietojusi koka paēnā, taču vienalga viņa actiņām spožā dienas gaisma, ilgstoši tajā atrodoties, nenāk par labu. Turklāt bez roku un kāju sakustināšanas viņš nekādas citas fiziskas aktivitātes, sēžot ratiņkrēslā, nespēj veikt, tādēļ viņam ir nedaudz vēsas rokas, un māmiņa nolemj viņu vest atpakaļ iekštelpās.

Tagad brāļuks atkal guļ uz virtuves dīvāna, bet māmiņa rosās gar plīti, gatavodama pusdienas. Brālis redz viņu, un tas viņam dod miera un drošības sajūtu. Viņam nepatīk atrasties vienam, tāpēc iespēju robežās ģimenes locekļi vienmēr cenšas brāli novietot tā, lai viņš tos varētu redzēt, jo pats brālis pārvietoties nespēj.”

Visu Magdalēnas eseju iespējams lasīt “Cilvēks, nevis diagnoze” skolēnu konkursa lapā šeit.

Raivis – jaunietis ar pilnīgu dzirdes zudumu

Pirmo vietu skolēnu stāstu konkursā ieguva valmieriešu Sanijas Jansones, Roberta Briediņa un Kaspara Rozīša video stāsts par astoņpadsmitgadīgo Raivi, kuram ir pilnīgs dzirdes zudums. Neskatoties uz diagnozi, Raivis mācās Valmieras Gaujas krasta vidusskolā un iegūst pilnvērtīgu izglītību. “Man ir visforšākie klasesbiedri,” video skaļi saka Raivis, turot rokās bildi ar saviem skolasbiedriem.

Ar saviem vienaudžiem jaunietis lielākoties sazinās zīmju valodā, taču, pateicoties neatlaidīgam darbam nodarbībās, Raivis spēj arī runāt. Raivis pierāda – neskatoties uz diagnozi, viņš var sadarboties ar skolasbiedriem, pildīt visdažādākos uzdevumus, nodarboties pat ar vairākiem sporta veidiem un vadīt automašīnu. Jaunietim ļoti patīk hokejs, viņš skatās visas “Rīgas Dinamo” spēles.