23. aprīlī sāksies kārtējā apmācību programma “Izaugt ģimenē” topošajām audžuģimenēm un adoptētājiem, kuru organizē SAIF Kurzemes ģimeņu atbalsta centrs “Liepāja” Apmācībās aicinātas pieteikties gan ģimenes, kuras jau sadarbojas ar Bāriņtiesu, gan interesenti, kuri tikai apsver domu kļūt par audžuģimeni vai adoptētāju kādam bez ģimenes palikušam bērnam.
Mācības notiks sešas sestdienas, ietverot teorētiskās un praktiskās nodarbības. “5 soļu apmācību programmu” izstrādājuši vadošie Latvijas speciālisti, nodarbības vadīs zinoši lektori un psihologi, savā pieredzē dalīsies arī pieredzējušas audžuģimenes.
Apmācību dalībnieki pēc noslēguma pārbaudījuma nokārtošanas saņem apliecību par mācību programmas apguvi, lai varētu turpināt iegūt audžuģimenes statusu.
Informācija un pieteikšanās apmācībām: pa tālruni 29 110 236 (centra vadītāja Guna Krēgere-Medne), vai rakstot uz e-pastu: centrsliepaja@atbalstafonds.lv .
Informācija pārpublicēta no Facebook: https://www.facebook.com/100069036945481/posts/236299742014589/
Bērni piedzimst ar bioloģisku vajadzību pēc attiecību saiknes veidošanas. Nav iespējams veselīgi attīstīties un augt, ja līdzās nav patstāvīgas un drošas piesaistes personas. Bērni, kuri aug bērnu aprūpes iestādēs, cieš no piesaistes personas trūkuma, piedzīvojot agrīnu piesaistes traumu, – nošķirtību no bioloģiskā vecāka, bet vēl pirms tās, bieži vien arī pamestību novārtā. Bērniem augt ģimeniskā vidē nozīmē attīstīties un piedzīvot fizisko un emocionālo attiecību apmierinājuma pieredzi, nevis izdzīvošanu un attiecību zaudējumu sēras.
Viena no visbiežāk sastopamām problēmām bērniem un pusaudžiem, kuri piedzīvojuši agrīnu atdalīšanu no ģimenes, pamešanu novārtā vai kādu citu vardarbības formu, ir izsalkums pēc pieskārieniem un attiecību bada izjūta. Izsalkums pēc pieskārieniem bērniem ir tik liels, ka viņi meklē gādību un emocionālas rūpes ar pieskārienu palīdzību instinktīvos un primitīvos veidos, – kaujoties, pieskaroties svešiniekiem, agrīnos seksuālos kontaktos u.c. Augot ģimeniskā vidē ir iespēja saņemt gādību, atsaucību vajadzībām un aprūpi ar pieskārienu palīdzību, apmierināt savas dabiskās, emocionālās un fiziskās vajadzības.
Bērnam ir svarīgas noturīgas, patstāvīgas un drošas attiecības, kuras var iegūt ģimenēs, kuras uzņem bērnus savā aprūpē un patiesi rūpējas par bērna emocionālo un fizisko labsajūtu. Šobrīd Latvijā pastāv vairāki statusi, kas bērniem no bērnu aprūpes iestādēm nodrošina ģimenisku vidi:
Viesģimene ir ģimene, kas ir gatava būt par draugu un sniegt bērnam no bērnu aprūpes iestādes visdažādāko atbalstu. Regulāri kopā ar bērnu pavadot laiku, tiek veidotas uzticamas un draudzīgas attiecības.
Aizbildnība ir statuss, kas ļauj pildīt vecāku pienākumus un tiesības. Aizbildnim ir jānodrošina bērnam labvēlīgi sadzīves apstākļi un aprūpe. Vēsturiski aizbildnis ir kāds bērna radinieks vai cits bērnam pazīstams pieaugušais.
Audžuģimene piedāvā mājas bērnam, kurš ir nonācis krīzes situācijā līdz šī situācija tiek atrisināta un bērns var atgriezties bioloģiskā ģimenē vai citā pastāvīgā ģimenē. Audžuģimene nodrošina bērnam labvēlīgus sadzīves apstākļus un aprūpi uz laiku, kamēr bērns tajā atrodas.
Adoptētāji adoptē juridiski brīvu bērnu un kļūst par bērna vecākiem, rodas radniecība. Adopcija ir juridiska bērna pieņemšana ģimenē ar visām izrietošajām tiesībām un pienākumiem.
Bērni savas traumas lielākoties ir ieguvuši attiecībās un tieši pieaugušie ir bijuši pāridarītāji, tādēļ gaidīt, ka bērns uzreiz uzticēsies un būs pateicīgs par jauno iespēju, novērtēs jaunās ģimenes pūles un atbalstu, būtu liela kļūda. Tas nozīmē, ka ienākot bērnam ģimenē, jaunajiem aprūpētājiem ir jāapzinās dzīve bez gaidām, traumu pieredzējušajam bērnam, sniedzot, jaunu, pieredzi attiecībās ar pieaugušo.
Iedzīvojoties jaunajā ģimenē, sākotnēji bērnam vajadzīga tikai gādība un rūpes. Uzdevumi, struktūra, mācīšanās un ģimenes noteikumi nav prioritāte pārejas brīdī, jo bērna smadzenes atrodas adaptācijas stresā, tām vajadzīgs mierinājums, atbalsts un pieņemšana. Ir jāatceras, ka šīs pārmaiņas var bērnā rosināt bailes, skumjas, sēras un dusmas par vēl vienu dzīves daļu, kura mainās.
Bērni, kuri auguši ārpusģimenes aprūpē, vissāpīgāk ir bijuši ievainoti tieši savstarpējo attiecību ar vecākiem kontekstā, līdz ar ko viņu emocionālā un fiziskā stāvokļa uzlabošanos ir iespējams panākt tikai veselīgās, gādīgās attiecībās, kuras bērnu stiprina, nenošķir, bet sniedz apzinātu drošības izjūtu. Pieaugušajiem, kuri ir gatavi savā ģimenē uzņemt un rūpēties par bez vecāku gādības palikušiem bērniem ir jāapzinās trīs būtiski mērķi:
Saprast un pieņemt bērna dzīves pieredzi, kas visbiežāk ir bijusi bērnu emocionāli traumējoša. Attīstīt izpratni par to, kā agrāk pieredzētais ir ietekmējis ikvienu bērna attīstības jomu. Mēs sev vaicājam, kas ar bērnu ir noticis, nevis, kāpēc bērns tā uzvedas. Tā ir izpratne par to, ka uzvedība vienmēr par kaut ko liecina.
Atzīt, ka bērnu uzvedības cēlonis ir trauma. Rūpējoties par bērnu ar traumatisku pagātni, ir jāspēj atpazīt baiļu un trauksmes ierosinātas uzvedības izpausmes, kas visdrīzāk ir saistītas ar bērna pagātni.
Galvenais ir izveidot saikni un tikai pēc tam koriģēt bērna uzvedību. Iemācīties reaģēt tā, lai bērns spētu droši atsaukties un veidot saikni kā atbildes reakciju.
Nepieciešams skaidri apzināties, ka aiz katras emocionālās, verbālās vai uzvedības izpausmes, slēpjas kāda vajadzība par kuru bērns signalizē, tāpēc ir svarīgi spēt atpazīt un orientēties uz vajadzībām, nevis uzvedību! Mēs varam pieņemt lēmumu un rīkoties, lai ikvienam, bērnam būtu iespēja izaugt ģimenē – kāda gādīga pieaugušā aprūpē.
Latvijā turpina samazināties ārpusģimenes aprūpē esošo bērnu skaits. Salīdzinot ar 2019. gadu, pērn bērnu skaits ārpusģimenes aprūpē bija samazinājies par 248 bērniem un ārpusģimenes aprūpē atradās 6004 bērni. Par 53 bērniem samazinājies ārpusģimenes aprūpes institūcijās dzīvojošo bērnu. Pērn institūcijās dzīvoja 568 bērni.
Labklājības ministrs Gatis Eglītis: “Datos redzam, ka Latvijā vērojamas pozitīvas tendences, ejot uz ambiciozo mērķi – Latvija bez bērnu namiem. Attīstības virziens mani iedrošina turpināt uzsākto politiku un ar visiem līdzekļiem sekmēt, pirmkārt, bērnu nenonākšanu institūcijās un, otrkārt, to bērnu, kuri šobrīd dzīvo ārpus ģimeniskas vides, maksimāli efektīvu iekļaušanu ģimenēs. Jāsaka gan, ka ziņojumā parādās arī bēdīgi dati, kas var liecināt gan par negadījumiem, gan arī par nepietiekamu rūpēšanos par bērniem un pieaugušo vienaldzību vai nepilnvērtīgu pievēršanos bērnu audzināšanai un pieskatīšanai. Ļoti ceru, ka mēs kā sabiedrība spēsim sasniegt nulles līmeni zaudētajās bērnu dzīvībās – gan ar valsts pārvaldes, gan katra iedzīvotāja centieniem!”
Dokumentā arī norādīts, ka vērojama tendence palielināties Latvijā adoptēto bērnu skaitam un samazinājās uz ārvalstīm adoptēto bērnu skaits. Pērn adoptēti 144 bērni. No tiem 117 bērni adoptēti Latvijā, bet 27 bērni – uz ārvalstīm. Tāpat turpinājās audžuģimeņu un audžuģimenēs esošo bērnu skaita pieaugums. 2020. gada beigās 752 audžuģimenēs dzīvoja 1377 bērni.
Samazinājies noziedzīgos nodarījumos cietušo bērnu skaits. 2020. gadā, salīdzinot ar gadu iepriekš, noziedzīgos nodarījumos cietuši par 54 bērniem mazāk. Samazinājies arī nepilngadīgo personu skaits, kuras izdarīja noziedzīgus nodarījumus.
Taču ir palielinājies ceļu satiksmes negadījumos bojā gājušo bērnu skaits. 2020. gadā ceļu satiksmes negadījumos bojā gājuši 10 bērnu, kas ir par pieciem vairāk nekā gadu pirms tam. Diemžēl pieaudzis noslīkušo bērnu skaits. 2019. gadā noslīkuši 4 bērni, bet pērn – 13.
Ziņojumā arī konstatēts, ka Latvijā joprojām ik gadu vairāk nekā 100 bērnu no visiem jaundzimušajiem piedzimst mātēm, kuras ir jaunākas par 18 gadiem. Palielinājās arī mākslīgi veikto abortu skaits nepilngadīgām meitenēm, un pēdējos gados ir pieaugusi narkotiku lietošana pusaudžu vidū.
Gada izskaņā Kurzemes plānošanas reģions sadarbībā ar pašvaldībām projekta “Kurzeme visiem” ietvaros sagatavojis informatīvu materiālu – brošūru par jauno infrastruktūru Kurzemē, kas top vai jau ir tapusi deinstitucionalizācijas procesa īstenošanai.
Brošūrā ir iespēja uzzināt, kādas pārmaiņas ar Eiropas Savienības fondu – Eiropas Sociālā fonda un Eiropas Reģionālās attīstības fonda – līdzekļiem un valsts un pašvaldību finansējumu norit Kurzemē sociālajā jomā. Tie ir gan projekta «Kurzeme visiem» ietvaros kompensēti sociālie pakalpojumi cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem (GRT) un ģimenēm, kurās aug bērni ar funkcionāliem traucējumiem (FT), gan jaunu sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu sniegšanas vietu izveide, kur cilvēkiem ar GRT, bērniem ar FT un viņu ģimenēm, kā arī ārpusģimenes aprūpē nonākušajiem – sociālās aprūpes iestādēs dzīvojošajiem bērniem – būs pieejams tik nepieciešamais atbalsts.
Materiāls veidots pavasarīgās noskaņās, jo jaunā infrastruktūra ir sākums, solis uz citādākas sociālā atbalsta sistēmas veidošanu. Šis ceļš – mazināt institūcijās pakalpojumus saņemošo cilvēku skaitu un radīt nepieciešamos sociālos pakalpojumus tuvāk mājām jeb sabiedrībā balstītus sociālos pakalpojumus – nav viegls, jo mainām gadu desmitiem ilgušas tradīcijas. Tomēr kopā – iesaistoties un sadarbojoties gan valstij, gan pašvaldībām, gan arī sabiedrībai un ikvienam no mums – varam panākt pārmaiņas, lai ne tikai Kurzeme būtu vieta visiem, kur dzīvot un saņemt tieši sev nepieciešamo atbalstu, bet arī visa Latvija!
Pateicamies visiem, kuri iesaistījās brošūras tapšanā! Lai mums visiem izdodas!
Bērni piedzimst ar bioloģisku vajadzību pēc attiecību saiknes veidošanas. Nav iespējams veselīgi attīstīties un augt, ja līdzās nav patstāvīgas un drošas piesaistes personas. Bērni, kuri aug bērnu aprūpes iestādēs, cieš no piesaistes personas trūkuma, piedzīvojot agrīnu piesaistes traumu, – nošķirtību no bioloģiskā vecāka, bet vēl pirms tās, bieži vien arī pamestību novārtā. Bērniem augt ģimeniskā vidē nozīmē attīstīties un piedzīvot fizisko un emocionālo attiecību apmierinājuma pieredzi, nevis izdzīvošanu un attiecību zaudējumu sēras.
Viena no visbiežāk sastopamām problēmām bērniem un pusaudžiem, kuri piedzīvojuši agrīnu atdalīšanu no ģimenes, pamešanu novārtā vai kādu citu vardarbības formu, ir izsalkums pēc pieskārieniem un attiecību bada izjūta. Izsalkums pēc pieskārieniem bērniem ir tik liels, ka viņi meklē gādību un emocionālas rūpes ar pieskārienu palīdzību instinktīvos un primitīvos veidos, – kaujoties, pieskaroties svešiniekiem, agrīnos seksuālos kontaktos u.c. Augot ģimeniskā vidē ir iespēja saņemt gādību, atsaucību vajadzībām un aprūpi ar pieskārienu palīdzību, apmierināt savas dabiskās, emocionālās un fiziskās vajadzības.
Bērnam ir svarīgas noturīgas, patstāvīgas un drošas attiecības, kuras var iegūt ģimenēs, kuras uzņem bērnus savā aprūpē un patiesi rūpējas par bērna emocionālo un fizisko labsajūtu. Šobrīd Latvijā pastāv vairāki statusi, kas bērniem no bērnu aprūpes iestādēm nodrošina ģimenisku vidi:
Viesģimene ir ģimene, kas ir gatava būt par draugu un sniegt bērnam no bērnu aprūpes iestādes visdažādāko atbalstu. Regulāri kopā ar bērnu pavadot laiku, tiek veidotas uzticamas un draudzīgas attiecības.
Aizbildnība ir statuss, kas ļauj pildīt vecāku pienākumus un tiesības. Aizbildnim ir jānodrošina bērnam labvēlīgi sadzīves apstākļi un aprūpe. Vēsturiski aizbildnis ir kāds bērna radinieks vai cits bērnam pazīstams pieaugušais.
Audžuģimene piedāvā mājas bērnam, kurš ir nonācis krīzes situācijā līdz šī situācija tiek atrisināta un bērns var atgriezties bioloģiskā ģimenē vai citā pastāvīgā ģimenē. Audžuģimene nodrošina bērnam labvēlīgus sadzīves apstākļus un aprūpi uz laiku, kamēr bērns tajā atrodas.
Adoptētāji adoptē juridiski brīvu bērnu un kļūst par bērna vecākiem, rodas radniecība. Adopcija ir juridiska bērna pieņemšana ģimenē ar visām izrietošajām tiesībām un pienākumiem.
Bērni savas traumas lielākoties ir ieguvuši attiecībās un tieši pieaugušie ir bijuši pāridarītāji, tādēļ gaidīt, ka bērns uzreiz uzticēsies un būs pateicīgs par jauno iespēju, novērtēs jaunās ģimenes pūles un atbalstu, būtu liela kļūda. Tas nozīmē, ka ienākot bērnam ģimenē, jaunajiem aprūpētājiem ir jāapzinās dzīve bez gaidām, traumu pieredzējušajam bērnam, sniedzot, jaunu, pieredzi attiecībās ar pieaugušo.
Iedzīvojoties jaunajā ģimenē, sākotnēji bērnam vajadzīga tikai gādība un rūpes. Uzdevumi, struktūra, mācīšanās un ģimenes noteikumi nav prioritāte pārejas brīdī, jo bērna smadzenes atrodas adaptācijas stresā, tām vajadzīgs mierinājums, atbalsts un pieņemšana. Ir jāatceras, ka šīs pārmaiņas var bērnā rosināt bailes, skumjas, sēras un dusmas par vēl vienu dzīves daļu, kura mainās.
Bērni, kuri auguši ārpusģimenes aprūpē, vissāpīgāk ir bijuši ievainoti tieši savstarpējo attiecību ar vecākiem kontekstā, līdz ar ko viņu emocionālā un fiziskā stāvokļa uzlabošanos ir iespējams panākt tikai veselīgās, gādīgās attiecībās, kuras bērnu stiprina, nenošķir, bet sniedz apzinātu drošības izjūtu. Pieaugušajiem, kuri ir gatavi savā ģimenē uzņemt un rūpēties par bez vecāku gādības palikušiem bērniem ir jāapzinās trīs būtiski mērķi:
Saprast un pieņemt bērna dzīves pieredzi, kas visbiežāk ir bijusi bērnu emocionāli traumējoša. Attīstīt izpratni par to, kā agrāk pieredzētais ir ietekmējis ikvienu bērna attīstības jomu. Mēs sev vaicājam, kas ar bērnu ir noticis, nevis, kāpēc bērns tā uzvedas. Tā ir izpratne par to, ka uzvedība vienmēr par kaut ko liecina.
Atzīt, ka bērnu uzvedības cēlonis ir trauma. Rūpējoties par bērnu ar traumatisku pagātni, ir jāspēj atpazīt baiļu un trauksmes ierosinātas uzvedības izpausmes, kas visdrīzāk ir saistītas ar bērna pagātni.
Galvenais ir izveidot saikni un tikai pēc tam koriģēt bērna uzvedību. Iemācīties reaģēt tā, lai bērns spētu droši atsaukties un veidot saikni kā atbildes reakciju.
Nepieciešams skaidri apzināties, ka aiz katras emocionālās, verbālās vai uzvedības izpausmes, slēpjas kāda vajadzība par kuru bērns signalizē, tāpēc ir svarīgi spēt atpazīt un orientēties uz vajadzībām, nevis uzvedību! Mēs varam pieņemt lēmumu un rīkoties, lai ikvienam, bērnam būtu iespēja izaugt ģimenē – kāda gādīga pieaugušā aprūpē.
Kampaņas “Cilvēks, nevis diagnoze” laikā tapa 15 stāsti par cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem un apkārtējiem, kas viņus atbalsta, par bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu vecākiem, par bērniem, kas aug audžuģimenēs un ģimeniskai videi pietuvinātā vidē.
Saskati cilvēku, nevis diagnozi
2021. gada kampaņas “Cilvēks, nevis diagnoze” video redzamie cilvēki dzīvo mūsu vidū iespējami patstāvīgu dzīvi, saņem atbalstu un tiek galā ar ikdienu. Jā, viņiem ir garīga rakstura traucējumi. Un viņi dzīvo starp mums, nevis institūcijās. Arvīds, Iluta un Pēteris piedalās sabiedrības dzīvē un vēlas darīt to, kas viņiem vislabāk patīk un padodas.
Nozīme ir tikai tam, kas mēs esam!
Kampaņas “Cilvēks, nevis diagnoze”atklāšanas pasākums
Uzzini, kas notika kampaņas Cilvēks, nevis diagnoze” atklāšanas pasākumā šeit.
CILVĒKI UN VIŅU STĀSTI
Deinstitucionalizācijas projekti un process kopumā veicina to, lai cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem, bērni ar funkcionāliem traucējumiem un bez vecāku gādības palikušie bērni nedzīvotu institūcijās, bet savās mājās, grupu dzīvokļos vai audžuģimenēs un saņemtu dažādus sabiedrībā balstītus pakalpojumus. Ne vienmēr tas ir vienkārši īstenojams. Lai cilvēka dzīve nepārvērstos par braukāšanas maratonu no vienas vietas uz citu, pakalpojumiem jābūt pieejamiem dzīvesvietas tuvumā. Mūsu stāsti parāda – sadarbojoties un saņemot sabiedrības atbalstu, daudzu cilvēku dzīve ir kļuvusi labāka.
Jau divus gadus Alise dzīvo biedrības “Cerību spārni” sociālā atbalsta centrā “Cerību māja”, kas ir grupu mājas pakalpojums cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem (GRT). Līdz tam Alise dzīvoja kopā ar savu ģimeni. Tā kā vecāku dzīvesvieta ir pavisam tuvu, Alise tur brauc gana bieži, bet drīz saka: “Gribu mājās.” Ar to viņa domā “Cerību māju”, kur saņem biedrības sniegtos pakalpojumus, pateicoties deinstitucionalizācijas projekta (DI) īstenošanas sniegtajām iespējām Rīgas plānošanas reģionā. … lasi visu rakstu šeit.
Aida Vašile ir mamma saviem trim bērniem un gadu gaitā kopumā arī 15 audžubērniem, kas viņu sauc par Omīti. Tagad arī viņas trim bērniem ir audžuģimenes, un arī šie bērni, tāpat kā mazbērni, viņu sauc par Omīti. Turklāt pēc Aidas piemēra Drustos izveidojusies audžuģimeņu kustība, kas ir sabiedrībā balstīts pakalpojumus, kurš daudziem bērniem, kas palikuši bez savu vecāku gādības, sniedz iespēju augt ģimenē. … lasi visu rakstu šeit.
Renārs pēc sarežģītām dzemdībām piedzīvojis skarbus pārbaudījumus veselības dēļ. Epilepsijas lēkmes nebeigsies. Bet viņš saņēmis daudz mīlestības un iespējamo atbalstu no speciālistiem, lai varētu darboties savu spēju maksimuma robežās. Pirms 18 gadu vecuma Renārs ir pabeidzis 9. klasi Daugavpils 1. speciālajā skolā, bez ratiņkrēsla spēj noiet gandrīz puskilometru, ar tuviniekiem sazinās, izmantojot viedtālruni. No viņa staro labestība, prieks un ieinteresētība. … lasi visu rakstu šeit.
Ārija Dīriņa dzīvo vienā no Saldus novadā nesen iekārtotajiem grupu dzīvokļiem cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem (GRT) un trīs reizes nedēļā dodas uz specializētajām darbnīcām Saldū, kur darbojas visu dienu. Gribētu vairāk izklaižu. Gribētu strādāt par naktssardzi. Gribētu, lai viņas dzīvē daudz kas būtu noticis citādi. … lasi visu rakstu šeit.
Nataša Samarina ar meitu Irinu dzimtajā pilsētā Preiļos beidzot dzīvo apstākļos, kurus daudzi pieraduši uzskatīt par normu. Ir ērtības, drošība. Bet galvenais – blakus ir cilvēki, kam var uzticēties. Nataša apzinās, ka viņai ir garīga raksturai traucējumi, dažreiz nepieciešama palīdzība, taču viņa ir pieradusi tikt galā ar grūtībām, pati pieņemt lēmumus par savu dzīvi un smagi strādāt. Tāpēc deinstitucionalizācijas projekta (DI) Latgalē īstenošanas gaitā saņemtais grupu dzīvoklis Līčos viņai šķiet kā dāvana. … lasi visu rakstu šeit.
Ilona un Juris Raginski Cērē jau izaudzinājuši prāvu pulciņu bērnu, bet pirms pāris gadiem pieņēma vēl trīs mazus audžubērnus. Kuri ir pašu bērni, kuri – audžubērni, kuri – mazbērni, kuri – kaimiņu bērni, to viņu mājās ciemiņš no malas var saprast tikai pēc lielas šķirošanas. Visi bērni kopā, visi sporto, peldas, strādā dārzā. Vienkārši dzīvo. … lasi visu rakstu šeit.
Ilze ir dzīvojusi gan ģimenē, gan bērnunamā, gan audžuģimenē, pabijusi vairākos krīzes centros. Viņa vairs nevēlas satuvināties ar kādiem audžuvecākiem, tāpēc pusgadu pirms savas pilngadības izlēma, ka padzīvos ģimeniskai videi pietuvinātā mājoklī, kur kopā atrodas ne vairāk kā astoņi dažādu vecumu bērni. Šādu pakalpojumu Zemgales plānošanas reģionā deinstitucionalizācijas (DI) projektā “Atver sirdi Zemgalē” sniedz Kalnciemā dzīvoklī un Elejā atsevišķā mājā. … lasi visu rakstu šeit.
Ginters savās mājās Cēsu novada Vaives pagastā aug samīļots un pieskatīts 24/7. Kopš viņam noteica Dauna sindromu, tā ir bijis visu laiku, jo Ginters ir aktīvs un spēcīgs puika. Visu mīlulītis, kuram paveicās ar bērnudārzu Jāņmuižā. Vai arī – Jāņmuižas bērnudārza apmeklētājiem reiz paveicās ar Ginteru. Apkārtējo pieņemošā attieksme ir palīdzējusi Ginteram, un kaut ko par cilvēcību un vērtībām viņš iemāca katram, ko satiek. … lasi visu rakstu šeit.
Ketlīna ar vecākiem dzīvo Ventspilī, un viņas mamma Jekaterina nezina, kā tiktu galā, ja tepat blakus mājām nedarbotos atbalsta centrs ģimenēm un bērniem ar īpašām vajadzībām “Cimdiņš”. Pateicoties vecāku ieinteresētībai, neatlaidībai un nodarbībām “Cimdiņā”, Ketlīna spēj gan pati pārvietoties pa pilsētu, gan sekmīgi mācīties, gan tikt galā ar mājdzīvniekiem un jāšanas nodarbībām. … lasi visu rakstu šeit.
Pavasarī Lubānā atvērts dienas aprūpes centrs pilngadīgiem cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem (GRT) “Eglāji”. Tagad daudzi pieaugušie, kas agrāk dzīvojuši gandrīz neredzami, iznākuši no mājām un regulāri dodas uz dienas centru. Starp viņiem ir arī Lelde Akmene, kuru gan līdz šim vecāki spējuši izvadāt uz nodarbībām Madonā. … lasi visu rakstu šeit.
Inga un Ingus Ūdri tagad ir precēts pāris. Abi pamazām gatavojas patstāvīgai dzīvei. Saskatījušies sociālās aprūpes centrā, pirms gada vienlaikus pārcēlušies uz grupu dzīvokli cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem (GRT), kurš atvērts daudzfunkcionālā sociālo pakalpojumu centrā (DSPC) “Laipa” Kalnciemā. Abi strādā vietējā sociālajā uzņēmumā, tiek galā ar sadzīvi, veic maksājumus, un rēķina, ka sakrāt naudu savai dzīvesvietai nebūs vienkārši. … lasi visu rakstu šeit.
Larisa un Normunds Bērziņi dzīvo Stendē. Par audžuvecākiem viņi kļuva, kad bija izaudzinājuši savus bērnus. Abu vērtību sistēmā svarīgākais ir dot mīlestību arī tiem bērniem, kas palikuši bez savu vecāku gādības. Larisa kā mentore piedalās audžuvecāku apmācībās. Viņa labi zina, ko nozīmē būt par audžumammu arī bērnam ar funkcionāliem traucējumiem. … lasi visu rakstu šeit.
Tas, kas notika ar Keitu pēc triju gadu vecuma, šķiet prātam neaptverami. Viņa aizmirsa visu, ko mācēja. Pateicoties mammas un tēta izturībai, Siguldā bāzētās biedrības “Cerību spārni” aktīvajai darbībai, apkārtējo atbalstam un deinstitucionalizācijas projekta (DI) īstenošanas Rīgas plānošanas reģionā sniegtajām iespējām, pēdējos gadus meitenes attīstība notiek gandrīz no sākuma. … lasi visu rakstu šeit.
Viņi dzīvo kopā, it kā būtu viena ģimene. Astoņi dažādu vecumu bērni no vairākām ģimenēm, kuri palikuši bez savu vecāku gādības. Brāļi dzīvo kopā vienā istabā, citi – pa vienam. Dzīvoklis ir plašs, un visiem tā iemītniekiem ir, gan kur palikt vienatnē ar sevi, gan sanākt kopā. Zarina stāsta, ka te viņai ir vislabāk un nekur citur viņa vairs nevēlas dzīvot, kamēr sasniegs 18 gadu vecumu. … lasi visu rakstu šeit.
Elīnai katru dienu jālieto zāles un dažas stundas jāvingrina ķermenis. Vēlams – kopā ar fizioterapeitu. Latvijā ir daudzas mazas pilsētas, kur nav pieejami speciālisti, kuru pakalpojumi ikdienā vajadzīgi bērniem un pieaugušajiem ar funkcionāliem traucējumiem. Viesītē nebija pieejams pat fizioterapeits. Meitas slimība Elīnas mammai Allai Beļinskai deva izpratni, kādi pakalpojumi cilvēkiem ir nepieciešami tuvāk dzīvesvietai. Tagad, īstenojot Zemgales plānošanas reģiona deinstitucionalizācijas projektu (DI) “Atver sirdi Zemgalē” un citus projektus, Elīna un citi bērni ar funkcionāliem traucējumiem Viesītē saņem vairāku speciālistu palīdzību. … lasi visu rakstu šeit.
Satikšanās visos Latvijas reģionos
Satikšanās Kalnciemā
Zemgales plānošanas reģiona deinstitucionalizācijas projekta “Atver sirdi Zemgalē” zibakcija notika Kalnciemā, pie daudzfunkcionālā sociālo pakalpojumu centra “LAIPA”. Pasākums sākās ar to, ka visi sastājās aplī, lai iepazītos un cits citam uzticētu savu šīs vasaras vai dzīves iedvesmojošāko faktu. Sekoja īsas uzrunas, kas pārauga par sadziedāšanos mūziķu vadībā. Pasākuma noslēgumā kā apliecinājums tālākai pārliecinošai centra izaugsmei tika iestādīti košumkrūmi.
Satikšanās Nīkrācē
Kurzemes plānošanas reģiona deinstitucionalizācijas projekta “Kurzeme visiem” pasākums notika Nīkrāces pagasta Dzeldas ciemā, dienas aprūpes centra teritorijā. Smaidīgi bija visi klātesošie, stundas garumā stāvot cits citam līdzās darbīgā dzīvā ķēdē, lai kopīgiem spēkiem nogādātu šķūnī veselu autokravu malkas. Tā bija īpaša pieredze un apliecinājums tam, ka kopīga darbošanās palīdz otrā cilvēkā vispirms ieraudzīt viņa personību, nevis citādo un atšķirīgo.
Satikšanās Preiļos
Latgales plānošanas reģiona deinstitucionalizācijas projekta pasākums notika pie Preiļu Labklājības pārvaldes dienas aprūpes centra. Pasākums sākās ar iepazīšanos, sastājoties aplī. Tika arī kopīgi padziedāts. Kopīgā vingrošanas nodarbība vienoja visus. Pasākuma noslēgumā dienas aprūpes centra priekšā tika iestādīta ābele.
Satikšanās Salaspilī
Rīgas plānošanas reģiona deinstitucionalizācijas projekta pasākums notika Salaspils novada Sociālā dienesta Sociālo pakalpojumu centrā. Viesi un centra klienti kopā paguva gan pasportot, gan padejot. Pasākuma gaitā tika atklātas arī Salaspils novada Sociālā dienesta Sociālo pakalpojumu centra grupu dzīvokļu un pakalpojuma “Atelpas brīdis” telpas.
Satikšanās Valkā
Valkā kampaņas “Cilvēks, nevis diagnoze”* Vidzemes plānošanas reģiona deinstitucionalizācijas projekta “Vidzeme iekļauj” pasākums bija rožu dobes ierīkošana. Pirms tam tika atklāts dienas aprūpes centrs “Valka” un grupu dzīvokļu māja. Rozes tagad krāšņi ziedēs visās krāsās, apliecinot, ka dažādībā ir spēks un skaistums.
Liepājas Sociālā dienesta Bērnunamu no šā gada 1. decembra pārveidos par “Bērnu atbalsta centru “Dzintari”” – šādu lēmumu Liepājas valstspilsētas domes sēdē atbalstījuši deputāti. Atbilstoši Kurzemes plānošanas reģiona īstenotā projekta “Kurzeme visiem” ietvaros izstrādātajam Kurzemes plānošanas reģiona deinstitucionalizācijas plānam, Liepājā top jauna infrastruktūra bērniem no sociālās aprūpes centriem. Plānots, ka Bērnunama bērni šī gada beigās pārcelsies uz dzīvi izveidotajās ģimeniskai videi pietuvinātajās jaunajās dzīvesvietās Salmu ielā 53, un Kuldīgas ielā 20 (kamēr būvēs jauno infrastruktūras objektu Kuldīgas ielā 20, pakalpojumu plānots sniegt divos izremontētos un pārplānotos trīsistabu dzīvokļos daudzdzīvokļu mājā Viršu ielā 9/11).
Līdz ar jaunajām mājām tiks uzlabota ārpusģimenes aprūpē esošo bērnu dzīves kvalitāte, orientējot centra darbu uz bērnu lielāku patstāvību un nodrošinot bērniem māju sajūtu drošā un ģimeniskā vidē. Katrā mājā būs viens sociālais darbinieks un audzinātāji, kuri, līdzīgi kā ģimenes locekļi, nodrošinās bērnu pieskatīšanu, mācību procesu un ārpusskolas aktivitātes, iepirkšanos, kopīgu ēst gatavošanu utt.
Dzīvojamā mājā Salmu ielā 53 (attēlā) būs vietas astoņiem bērniem, kuri šeit dzīvos līdz pilngadības sasniegšanai. Šim mērķim māja kalpos tik ilgi, kamēr bērniem, kuri palikuši bez vecāku gādības, Liepājā būs nepieciešama ārpusģimenes aprūpe. Svarīgi, ka tā būs energoefektīva “pasīvā” dzīvojamā māja, un ēkas uzturēšana izmaksās vismaz trīs reizes mazāk kā līdzšinējā Bērnunama ēka, vienlaicīgi nodrošinot bērniem veselīgu klimatu. Galvenā atšķirība no parastas ēkas ir augstā siltumizolācija, kas ļauj būtiski samazināt siltuma zudumus. Ēka projektēta, lai tā vasarā nepārkarstu un ziemā neatdzistu, t.i. visa gada garumā valdītu komfortabls iekštelpu klimats. Mājas pagalmā būs āra terase un saimniecības telpas.
Aktīvi turpinās darbs pie Ģimeniskai videi pietuvināta pakalpojuma izveides Liepājas valsts pilsētā.
Kā raksta Liepājas valstspilsētas domes priekšsēdētājs Gunārs Ansiņš:
Gada sākumā atzīmējām spāru svētkus topošajai bērnu mājai Salmu ielā 53. Nepilnu 7 mēnešu laikā paveikts ievērojams darbs – un jau pavisam drīz te mājīgos apstākļos un ģimenes videi pietuvinātos apstākļos varēs sākt dzīvot bērni, kuri palikuši bez vecāku aprūpes. Liels un patiess prieks par šo projektu! Starp citu, šī būs arī energoefektīva dzīvojamā māja!
Atgādinām, ka Liepājas pašvaldība un Sociālais dienests ar Eiropas fondu finansiālu atbalstu jau ceturto gadu īsteno Deinstitucionalizācijas (DI) projektu “Kurzeme visiem” – piedāvājot jaunus sociālos pakalpojumus vairāk nekā 150 cilvēkiem ar garīga rakstura (GRT) un funkcionāliem (FT) traucējumiem.Lai deinstitucionalizācijas projekta ietvaros ieviestu jaunus sociālos pakalpojumus, paredzēta arī atbilstošas infrastruktūras izveide.
Ar Eiropas reģionālās attīstības fonda (ERAF) atbalstu tiek īstenots projekts “ Sociālo pakalpojumu infrastruktūras izveide DI plāna realizēšanai” ietvaros, kas paredz Liepājā līdz 2022. uzbūvēt vai ierīkot četras jaunas sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu sniegšanas vietas – ģimeniskai videi pietuvinātus pakalpojumus ārpusģimenes aprūpē esošiem bērniem, grupu dzīvokļus un specializētās darbnīcas cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem.
Salmu ielā 53 turpinās mājas būvniecība astoņiem šobrīd Liepājas Bērnunamā dzīvojošiem bērniem no 8 līdz 15 gadu vecumam kopā ar atbalsta personālu. To veic iepirkuma konkursa uzvarētāji SIA “ Būvkompānija MBR”, mājas projekta autori ir SIA “Livland group”. Ēku plānots pabeigt līdz 2021.gada septembrim.
Larisa un Normunds Bērziņi dzīvo Stendē. Par audžuvecākiem viņi kļuva, kad bija izaudzinājuši savus bērnus. Abu vērtību sistēmā svarīgākais ir dot mīlestību arī tiem bērniem, kas palikuši bez savu vecāku gādības. Larisa kā mentore piedalās audžuvecāku apmācībās. Viņa labi zina, ko nozīmē būt par audžumammu arī bērnam ar funkcionāliem traucējumiem.
Audžuvecākiem acīs dzirksteles
Kad ciemojamies pie Bērziņu ģimenes viņu dārza lapenē, ir Normunda dzimšanas diena. Tiekam pieņemti kā savējie. Runājam atklāti, neslēpjoties aiz vārdiem, arī meitenes iesaistās sarunā. Brīžiem viņas spēlējas ar Denisu, tad pasniedz gardumus. Larisa ar Normundu saskatās un pasmaida. Bet Deniss smaida visu laiku.
“Mums ir paziņas, par kuriem, dodoties uz kādu vasaras nometni, sākumā nodomājām: “Dīvaini cilvēki. Kāpēc tādā vecumā nedzīvot sev, kāpēc jākļūst par audžuģimeni?”
Denisu interesē viss, kas notiek.
Foto: Matiss Markovskis
Bet nometnes pasākumos, kad viņi kaut ko darīja kopā ar mazajiem audžubērniem, pamanījām tādas dzirkstelītes acīs, kas pat raisīja skaudību.
Mums abiem raksturīga vēlme par kādu parūpēties. Ar vīru šad tad kādu bezpajumtnieciņu pabarojām, nomazgājām. Mēs ar Normundu esam kopā 13 gadus. Kad apprecējāmies, mājās vēl auga mani trīs dēli. Mums kopā bija labi lielā ģimenē.
Kristiešu sadraudzībā iepazināmies ar audžuģimeni, kas mūs uzaicināja 1. janvārī doties uz krīžu centru paspēlēties ar bērniņiem. Tur ievērojām Samantu un Keitu. Sākām pakāpeniski satuvināties, taču mums vēl nebija audžuģimenes statusa. Meitenēm stāstījām, ka jāiztur kāds laiks, tad būsim kopā. Vasarā uzņēmām abas meitiņas kā viesģimene, vēl pie mums bija mana vecākā dēla meitiņa Madara. Tad mums kļuva skaidrs, ka mēs to varam un vēlamies – vēl audzināt bērniņus. Tajā vasarā kopā ar mazajiem piedzīvojām daudz vairāk – visur bija jābrauc, Kuldīgā rumbā jālec, pa Tarzāna taku jārāpjas. 1. septembrī mums jau bija audžuģimenes statuss, un meitenes šeit sāka iet skolā,” stāstīja Larisa Bērziņa.
Audžuģimenes loma
“Ne visi apkārtējie akceptēja mūsu lēmumu. Daudzi nezina, kas ir audžuģimene, un tas viņus biedē. Bet bailes rada dusmas. Nezināšanas dēļ daļā sabiedrības veidojas uzskats: “Tā audžumamma kā dzeguze – vienu bērnu audzināja, atdeva prom, tagad nākamo paņem.” Audžuģimene ir sabiedrībā balstīts pakalpojums, un tā sniedzēji sagatavo bērnus atgriešanai bioloģiskajā ģimenē vai adopcijai. Tā patiesībā ir kā rehabilitācijas vieta bērniem, kamēr īstā mamma un tētis, kam bijis kāds kritiens, kāds smags dzīves posms, sakārto savu dzīvi. Tikmēr audžuvecāki palīdz šiem bērniem: samīļo, aprūpē, apmāca, saģērbj, varbūt uzbaro, aizved pie zobārsta…
Normāli būtu, ja arī tie vecāki, kuriem uz laiku jāaizceļo vai ir kādas veselības problēmas, kas neļauj parūpēties par bērniem, varētu viņus uz laiku ievietot audžuģimenē. Tiklīdz vecāki izveseļojušies, bērni atgriežas savā ģimenē. Mēs patiesībā neesam pareizi audžuvecāki, jo mūsu meitiņas izaugušas pie mums, nu jau ir lielas,” stāsta Larisa.
Ar dzimšanas dienas sveicieniem Normundam pievienojas arī viņa mamma.
Foto: Matiss Markovskis
“Nav tā, ka meitiņas pieņēmām un viņas pēkšņi kļuva laimīgas, ka tagad ir atradušas ģimeni. Viņām ienākšana citā ģimenē, tāpat kā citiem bērniem, kas palikuši bez savu vecāku gādības, bija kārtējā trauma. Lēnām un pacietīgi kļuvām par ģimeni.
Tagad meitas baidās pieaugt. Lai viņām dotu kādu drošības garantiju, oficiālu saikni uz mūžu, kā arī, pieaugušas būdamas, viņas varētu droši braukt pie mums, esam kļuvuši par viņu krustvecākiem.
Svarīgākais ir mīlestība… šis tik bieži lietotais vārds. To bērni mācās no mums. Viņi redz, ka es mīlu savu sievu, piedzīvo, ka mīlu viņus. Mūsu audžubērni nebija redzējuši mīlestību, sevišķi Deniss,” stāsta Normunds Bērziņš.
Dalīties mīlestībā. Deniss
“Mēs ģimenē mācām tā: ja tev ir kaut kas, ko dot, dalies! Bijām devuši meitiņām ļoti daudz, un no viņām nāca ideja, ka mums ģimenē vajag vēl kādu, ar ko viņas varētu dalīties mīlestībā. Sākām runāt, ka varētu pieņemt mazu puisīti. Piezvanīja Ilze Dzene no Kapseļu ielas bērnunama un aicināja uz pasākumu, kurā pēc bērnudārza izlaiduma varētu iepazīties ar bērniem. Mēs nezinājām, kādi bērni ir šajā bērnunamā. Kad iegājām pagalmā, gribējām braukt prom, taču bija neērti. Piegāju pie audzinātājām un vaicāju, vai te visiem bērniem ir tik smagi funkcionāli traucējumi. Viņa atbildēja, ka tūlīt no bērnudārza izlaiduma atnāks tie, kas spēj staigāt. Viņi nāca klupdami krizdami, arī Denisiņš.
Viņš bija tāds amizants, sāku puiku vērot, bet Normunds mudināja, ka nu gan brauksim. Biju lūgusies, lai Dievs mums dod tādus bērnus, kam mēs būtu vislabākie. Pienāca Deniss un rādīja mums savu dāvanu. Viņš nerunāja, tikai kaut kādas zilbes. Mēs daudz esam redzējuši, mums ir pieredze ar dažādiem veselības traucējumiem. Manam dēlam ir cerebrālā trieka, bet viņš ir pabeidzis universitāti. Esmu strādājusi ”Veģos” (Valsts sociālās aprūpes centra “Kurzeme” filiāle – red.) . Normunda meitai ir veselības problēmas. Bet tobrīd mums gribējās ātrāk tikt uz mašīnu,” skaidro Larisa.
Kopā jautrāk.
Foto: Matiss Markovskis
“Mēs vienkārši nebijām gatavi tam, ko ieraudzījām. Beidzot kursus, bijām ierakstījuši, ka esam gatavi pieņemt bērnus arī ar īpašām vajadzībām, citu tautību bērnus. Pēc mācībām bijām tādā eiforijā, ka šķita – esam gatavi uz visu,” atzīst Normunds.
“Mēs Rīgā sākām maldīties, navigācija mūs veda turp un atpakaļ. Apstājāmies. Denisiņš paliks tur, un mēs laimīgi brauksim mājās? Viņš taču pienāca mums klāt! Vairs nerunājām, braucām atpakaļ. To atceroties, man vēl tagad kamols kaklā. Bija sajūta, ka kaut ko nokavēsim. Piebraucām, un uzreiz teicu: “Mēs viņu ņemam, viņš ir mūsu.” Bet mums stāstīja, ka atbrauks cita ģimene, kas jau pieteikusies, vēl sauca, kādas Denisiņam ir diagnozes. Atbildēju, ka man vienalga. Viņš staigā, ar pārējo tiksim galā. Pienāca diena, kad mums zvanīja: “Jūsu Deniss jūs gaida!” Tie, kas brauca viņu iepazīt, pat nesatikās ar Denisu, jo paskatījās dokumentos, ka diagnožu vairāk nekā papīra,” atceras Larisa.
Denisa gaitas
“Deniss bija autiņbiksītēs, kliboja, nerunāja. Bet viņam bija jāsāk skolas gaitas. Zvanīju uz centru “Brīnumiņš” Talsos un vaicāju, vai varēsim ar Denisu doties pie speciālistiem. Zvanīju Stendes skolas direktoram, saucu diagnozes un piebildu, ka Denisu nekur citur nedosim, viņš augs mūsu ģimenē. Direktors piekrita pieņemt viņu parastajā skolā. Ja es toreiz būtu vairāk iedziļinājusies, būtu vēl vienu gadu palaidusi bērnudārzā. Skolā nebija viegli, jo Deniss sākumā neko nesaprata.
Šobrīd ceram, ka viņš saprot, ko nozīmē šie vārdi: tētis un mamma. Dēliņš ir pabeidzis trešo klasi. Viņš nebūs deputāts, nebūs prezidents, bet viņš būs labs cilvēks. Deniss ir iemācījies peldēt, braukt ar riteni. Viņam ļoti patīk sportot, bet vispirms bija vajadzīgas dažas operācijas. Esam braukuši uz nacionālo rehabilitācijas centru “Vaivari”. Pēc tam mums bija diskusijas ar speciālistiem, vai dēliņam jāmācās speciālajā skolā. Bet Stendes skolā Denisa klase viņu ir pieņēmusi, skolotāja ļoti pretimnākoša, dēliņam ir asistents un speciālais pedagogs, kas ar viņu auklējas, pieejams logopēds. Deniss savu spēju robežās tiek galā, uz skolu jau iet patstāvīgi. Visi Stendē viņu pazīst, zvana un stāsta, ka Deniss tagad iet mājās no skolas, lai sagaidām. Denisiņam arī nevajag par daudz palīdzēt. Viņam ir grūti nokāpt pa trepēm, ķeras klāt, bet mēs neļaujam. Kad tiešām vajadzīga palīdzība, liels atbalsts ir mana dēla sieva. Vedekliņai pašai ir mazi bērniņi, bet Denisu viņa ir pieņēmusi kā savējo,” stāsta Larisa.
Larisa un Normunds ir kopā jau 13 gadus.
Foto: Matiss Markovskis
“Ir tāds uzskats: lai cilvēks labi dzīvotu, viņam ir vajadzīgi vismaz astoņi apskāvieni dienā. Es tos mierīgi varu savākt. Zinu, ka atbraukšu mājās un visi skries pretim – kurš pirmais tiks samīļoties. Man nekad nav bijis tā, kā ir šobrīd, – ļoti gribas uz mājām, gribas kopā visu piedzīvot un izbaudīt,” atzīst Normunds.
“Kad man kāds jautā, vai, manuprāt, viņi varētu būt audžuvecāki, parasti atbildu: “Ja jūs gribat zināt, kādi esat īstenībā, uzņemiet bērnus kaut uz mēnesi kā viesģimene! Šis mēnesis parādīs visus skeletus skapī. Kad jāpieņem bērni, kas nav bioloģiskās atvases, parādās cilvēka īstā daba. Un tad jau paši zināsiet, vai varat kļūt par audžuģimeni,” piebilst Larisa.
*Publikācija tapusi informatīvajā kampaņā par sabiedrības attieksmes maiņu pret cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un bērniem, kas palikuši bez ģimeniskas aprūpes. Kampaņas pasūtītājs ir LR Labklājības ministrija ERAF finansētā deinstitucionalizācijas projekta ietvaros.
22.septembrī uz šogad otro tikšanos tiešsaistē pulcējas projekta “Kurzeme visiem” partneri – Kurzemes plānošanas reģiona, pašvaldību un valsts sociālās aprūpes centra (VSAC) pārstāvji. Tikšanās laikā tika pārrunātas projekta ieviešanas aktualitātes, kā arī iepazītas “Atelpas brīža” pakalpojuma saņemšanas iespējas Dobeles novadā un izglītības iespējas cilvēkiem ar invaliditāti Kandavas Lauksaimniecības tehnikuma Cīravas teritoriālajā struktūrvienībā.
Tikšanos atklāja un par projekta ieviešanas aktualitātēm informēja projekta “Kurzeme visiem” vadītāja Sandra Miķelsone – Slava. Viņa stāstīja – lai veicinātu projekta kompensēto sociālo pakalpojumu pieejamību Kurzemes reģionā, papildu vērtēšana tiks uzsākta bērniem ar funkcionāliem traucējumiem (FT) un turpināta cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem (GRT). S.Miķelsone – Slava arī atgādināja, ka projekta ietvaros jau izvērtētajiem pieaugušajiem un bērniem vismaz reizi gadā nepieciešams aktualizēt individuālos atbalsta plānus, lai pakalpojumi tiktu sniegti atbilstoši šī brīža vajadzībām. Šobrīd projekta ietvaros kompensētus sociālos pakalpojumus Kurzemes reģionā saņem 121 cilvēks ar GRT, 184 bērni ar FT un 116 bērnu ar FT vecāki. S.Miķelsone – Slava aicināja pašvaldības vēl aktīvāk strādāt ar projekta ietvaros izvērtētajiem, pašvaldībā dzīvojošajiem pieaugušajiem un bērniem, lai pēc iespējas vairāk cilvēku varētu saņemt projekta “Kurzeme visiem” kompensētus sociālos pakalpojumus.
S.Miķelsone Slava arī pārrunāja ar projekta partneriem šī gada 1.jūlijā apstiprinātos grozījumus Ministru kabineta noteikumos nr.313, kas tai skaitā paredz, ka projekta “Kurzeme visiem” ietvaros pieaug dažādu sociālo pakalpojumu saņemšanas iespējas gan cilvēkiem ar GRT, gan bērniem ar FT un viņu vecākiem. Tāpat tika pārrunāta arī Vienas vienības metodikas piemērošana projekta ietvaros sniegtajiem pakalpojumiem un citas projekta aktivitātes, tai skaitā plānotās apmācības VSAC speciālistiem. Tika sniegts atskats uz jau notikušajām apmācībām vispārējo pakalpojumu sniedzējiem par projekta mērķa grupām, kā arī divām integratīvajām nometnēm – “Kurzemes piedzīvojumu”, kur tikās ģimenes ar bērniem, tai skaitā ar funkcionāliem traucējumiem, un “Ar spēka sauli sirdī”, kur bija iespēja satikties ģimenēm, kuras apsvērušas iespēju kļūt par aizbildni, adoptētāju vai audžuģimeni, ar bērniem no sociālās aprūpes centriem.
Tikšanās turpinājumā Dobeles sociālā dienesta sociālās aprūpes pakalpojuma “Atelpas brīdis” vadītāja Solvita Eihe pastāstīja par iespēju cilvēkiem ar invaliditāti un smagiem funkcionāliem traucējumiem saņemt īslaicīgās sociālās aprūpes jeb “Atelpas brīža” pakalpojumu uz laiku līdz 30 diennaktīm gadā, aizstājot aprūpes un uzraudzības procesā mājsaimniecības locekļus. Viņa skaidroja, ka pakalpojums ir pieejams gan bērniem ar FT ar atzinumu par īpašas kopšanas nepieciešamību no 3 līdz 18 gadu vecumam, gan pilngadīgiem jauniešiem un pieaugušajiem ar GRT. Pakalpojumu iespējams saņemt, vēršoties savas pašvaldības sociālajā dienestā, uzrakstot iesniegumu un iesniedzot nepieciešamos papildu dokumentus. Plašāk ar Dobeles sociālā dienesta nodrošināto sociālās aprūpes pakalpojumu “Atelpas brīdis” iespējams iepazīties pievienotajā prezentācijā.
Savukārt tikšanās noslēgumā Kandavas Lauksaimniecības tehnikuma Cīravas teritoriālās struktūrvienības vadītāja Linda Zeltiņa iepazīstināja projekta “Kurzeme visiem” partnerus ar izglītības iespējām iestādē cilvēkiem ar invaliditāti. Viņa norādīja, ka izglītības iestādē cilvēkiem ar invaliditāti tiek piedāvātas mācību programmas – kokapstrādes iekārtu operators un pavāra palīgs. Turklāt, skolā ir pieejama stipendija līdz 150 eiro mēnesī, kā arī cita veida atbalsts izglītojamiem, piemēram, bezmaksas transports pirmdienās un piektdienās, dienesta viesnīcas pakalpojumi, kā arī dažādas ārpusstundu aktivitātes. Plašāk ar Kandavas Lauksaimniecības tehnikuma Cīravas teritoriālo struktūrvienību iespējams iepazīties pievienotajā prezentācijā.
Projekts “Kurzeme visiem” tiek īstenots, lai palielinātu ģimeniskai videi pietuvinātu un sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu pieejamību dzīvesvietā personām ar invaliditāti un bērniem. To no 2015. – 2023.gadam ar Eiropas Sociālā fonda un valsts finansējuma atbalstu īsteno Kurzemes plānošanas reģions sadarbībā ar pašvaldībām, to bērnu sociālās aprūpes centriem un valsts sociālās aprūpes centru “Kurzeme”.
23. aprīlī sāksies kārtējā apmācību programma “Izaugt ģimenē” topošajām audžuģimenēm un adoptētājiem, kuru organizē SAIF Kurzemes ģimeņu atbalsta centrs “Liepāja” Apmācībās aicinātas pieteikties gan ģimenes, kuras jau sadarbojas ar Bāriņtiesu, gan interesenti, kuri tikai apsver domu kļūt par audžuģimeni vai adoptētāju kādam bez ģimenes palikušam bērnam.
Mācības notiks sešas sestdienas, ietverot teorētiskās un praktiskās nodarbības. “5 soļu apmācību programmu” izstrādājuši vadošie Latvijas speciālisti, nodarbības vadīs zinoši lektori un psihologi, savā pieredzē dalīsies arī pieredzējušas audžuģimenes.
Informācija un pieteikšanās apmācībām: pa tālruni 29 110 236 (centra vadītāja Guna Krēgere-Medne), vai rakstot uz e-pastu: centrsliepaja@atbalstafonds.lv .
Projekts “Kurzeme visiem” tiek īstenots, lai palielinātu ģimeniskai videi pietuvinātu un sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu pieejamību dzīvesvietā personām ar invaliditāti un bērniem. To no 2015. – 2023.gadam ar Eiropas Sociālā fonda un valsts finansējuma atbalstu īsteno Kurzemes plānošanas reģions sadarbībā ar pašvaldībām, to bērnu sociālās aprūpes centriem un valsts sociālās aprūpes centru “Kurzeme”.