Category Archives: Deinstitucionalizācija (DI)

Saldū notiks apmācības par saskarsmi ar bērniem ar funkcionāliem traucējumiem

Šī gada 15.oktobrī Saldū notiks apmācības par bērniem ar funkcionāliem traucējumiem (FT), kuras  projekta “Kurzeme visiem” ietvaros organizē nodibinājums “Latvijas Bērnu bāreņu fonds”. Apmācību mērķis ir atvērt telpu diskusijai par bērnu ar FT un viņu tuvinieku situāciju saistībā ar dažādiem sabiedrības stereotipiem. Apmācības vadīs Ilze Dreifelde, Mg.psych., mg.sc.sal., sert. psiholoģe, mākslas terapeite, supervizore,  kā arī vieslektore vairākās augstskolās un autore grāmatai “Likteņa loterija”.

Apmācības ir bez maksas un uz tām ir īpaši gaidīti pirmsskolas un vispārējās izglītības iestāžu pārstāvji (t.sk. speciālie pedagogi un sociālie pedagogi), interešu izglītības (t.sk. pašvaldību izglītības pārvalžu) speciālisti un citi izglītības iestāžu pārstāvji, kas strādā ar bērniem ar FT, bāriņtiesu darbinieki, policisti, tirdzniecības un pakalpojumu, sabiedriskā transporta, tūrisma un kultūras  un jomā strādājošie, kā arī citi vispārējo pakalpojumu sniedzēji.

Norises laiks: 2020.gada 15.oktobris no plkst. 9.30 līdz 16.00

Norises vieta: Saldus, Avotu iela 12, Lielā zāle

Pieteikšanās dalībai seminārā notika līdz š.g. 9.oktobrim plkst. 17.00. Atgādinām, ka dalībnieku skaits seminārā ir ierobežots, tāpēc reģistrācija pasākumam nenozīmē automātisku dalību pasākumā. Papildu norādām, ka šo apmācību mērķauditorijā šoreiz neietilpst veselības aprūpes pārstāvji, piemēram, ģimenes ārsti, pediatri.

Visi, kuri būs reģistrējušies mācībām, šī gada 12.oktobrī saņems informāciju, vai varēs mācībās piedalīties.

Vispārējo pakalpojuma sniedzēju apmācības “Bērni ar funkcionāliem traucējumiem un sabiedrības stereotipi” par viņu lomu deinstitucionalizācijas procesā un situācijām, ar kādām varētu saskarties attiecībā uz bērniem ar funkcionāliem traucējumiem, rīko  Nodibinājums «Latvijas Bērnu bāreņu fonds» sadarbībā ar Kurzemes plānošanas reģiona īstenotā projekta “Kurzeme visiem” komandu un Labklājības ministriju.

To mērķis ir informēt vispārējo pakalpojumu sniedzējus par deinstitucionalizācijas procesu (tā nepieciešamības pamatojumu un norises gaitu), kā arī par vispārējo pakalpojumu sniedzēju lomu deinstitucionalizācijas procesā attiecībā uz bērniem ar funkcionāliem traucējumiem. Tai skaitā par pienākumiem un praktiskajām iespējām veidot iekļaujošu vidi bērniem ar dažādiem funkcionāliem traucējumiem, mikroklimata uzlabošanu starp vienaudžiem, palīdzot bērniem, ar funkcionāliem traucējumiem integrēties sabiedrībā un justies pieņemtiem gan kolektīvā, gan arī sabiedrībā kopumā.

Aicinām pieteikties pēc iespējas drīzāk!

Par projektu “Kurzeme visiem”

Projekts “Kurzeme visiem”  tiek īstenots, lai palielinātu ģimeniskai videi pietuvinātu un sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu pieejamību dzīvesvietā personām ar invaliditāti un bērniem. To no 2015. līdz 2023.gadam ar Eiropas Sociālā fonda un valsts finansējuma atbalstu īsteno Kurzemes plānošanas reģions sadarbībā ar pašvaldībām, to bērnu sociālās aprūpes centriem un valsts sociālās aprūpes centru “Kurzeme”. Vairāk par projektu www.kurzemevisiem.lv un Kurzemes plānošanas reģiona mājas lapā.

Papildu informācijai:

Laura Homka

Projekta “Kurzeme visiem” sabiedrisko attiecību speciāliste

e-pasts: laura.homka@kurzemesregions.lv

Liepāja: Deinstitucionalizācijas projektā sniedz jaunus sociālos pakalpojumus un gatavo infrastruktūru dzīvei ārpus institūcijām

Liepājas pašvaldība un Sociālais dienests ar Eiropas fondu finansiālu atbalstu jau ceturto gadu īsteno Deinstitucionalizācijas (DI) projektu “Kurzeme visiem” – piedāvājot jaunus sociālos pakalpojumus vairāk nekā 150 cilvēkiem ar garīga rakstura (GRT) un funkcionāliem (FT) traucējumiem.

Lai deinstitucionalizācijas projekta ietvaros ieviestu jaunus sociālos pakalpojumus, paredzēta arī atbilstošas infrastruktūras izveide.

Ar Eiropas reģionālās attīstības fonda (ERAF) atbalstu tiek īstenots projekts “ Sociālo pakalpojumu infrastruktūras izveide DI plāna realizēšanai” ietvaros, kas paredz Liepājā līdz 2022. uzbūvēt vai ierīkot četras jaunas sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu sniegšanas vietas – dzīvojamo māju un dzīvokli ārpusģimenes aprūpē esošiem bērniem, grupu dzīvokļus un specializētās darbnīcas cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem.

Šonedēļ Salmu ielā 53 sākta mājas būvniecība astoņiem šobrīd Liepājas Bērnunamā dzīvojošiem bērniem no 8 līdz 15 gadu vecumam kopā ar atbalsta 0ersonālu. To veic iepirkuma konkursa uzvarētāji SIA “ Būvkompānija MBR”, mājas projekta autori ir SIA “Livland group”. Ēku plānots pabeigt līdz 2021.gada septembrim.

Liepājas pilsētas pašvaldības foto: Gunārs Ansiņš, Liepājas domes priekšsēdētāja vietnieks pilsētas attīstības un sadarbības jautājumos kopā ar Liepājas pilsētas domes Sociālā dienesta vadību, iepazīstoties ar būvniecības darbiem.

Ģimeniskai videi pietuvinātu jauniešu dzīvokli, kurš paredzēts līdz 12 Liepājas Bērnunama bērniem kopā ar atbalsta personālu, plānots ierīkot daudzdzīvokļu mājas Reiņa Meža ielā 12 pašvaldībai piederošajās telpās. Plānots, ka Liepājas Bērnunama bērni uz abām jaunajām mājām varēs pārcelties 2021. gada rudenī. Bērnunama ēkas uzturēšana 22 bērniem pašvaldībai izmaksā pārāk dārgi, un tur nākotnē plānots ierīkot ilgstošas sociālās rehabilitācijas centru senioriem.

Teodora Breikša ielā 16/20 ierīkos specializētās darbnīcas līdz 20 cilvēkiem ar GRT, bet Sociālajā dzīvojamās mājas Viršu ielā 9/11 pirmajā stāvā ar atsevišķu ieeju tiks izveidoti desmit grupu dzīvokļi 16 personām no VSAC “ Kurzeme” ar kopējām telpām un telpām darbiniekiem. Iepirkums plānots oktobrī, bet būvniecības noslēgums – 2021.gada rudenī.

Liepājas pašvaldībai Kurzemes plānošanas reģiona DI plānā jaunas infrastruktūras izveidei kopumā plānotas investīcijas 2,6 milj. eiro apmērā, kas tiks precizētas pēc tehnisko projektu izstrādes un iepirkumu veikšanas.

DI procesā šobrīd iesaistīti vairāk nekā 150 Liepājas iedzīvotāji – gan bērni ar funkcionāliem traucējumiem, gan personas ar garīga rakstura traucējumiem un Bērnunama bērni. Projekta ietvaros Liepājā izvērtētas vajadzības 79 bērniem ar funkcionāliem traucējumiem, 50 pilngadīgām personām ar garīga rakstura traucējumiem un 27 Bērnunama bērniem. Projekta “Kurzeme visiem” ietvaros tiek īstenoti arī jauni sabiedrībā balstīti sociālie pakalpojumi bērniem ar funkcionāliem traucējumiem, viņu ģimenēm un personām ar garīga rakstura traucējumiem. Dažādus sociālās rehabilitācijas pakalpojumus līdz šā gada vasaras beigām saņēmuši 57 bērni ar funkcionāliem traucējumiem, bet 43 bērnu ar funkcionāliem traucējumiem likumiskie pārstāvji saņēmuši rehabilitācijas pakalpojumus. Pieci bērni ar funkcionāliem traucējumiem turpina saņemt Aprūpes mājās pakalpojumu, bet 40 bērni ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes saņēmuši Atelpas brīža pakalpojumu, kad bērni noteiktu laiku var uzturēties ārpus ģimenes speciālistu uzraudzībā. 14 personas ar garīga rakstura traucējumiem saņēmušas psihologa pakalpojumu. Pakalpojumus nodrošina Sociālā dienesta ilggadējie sadarbības partneri: biedrība “Dižvanagi” un dažādi ārstniecības pakalpojumu sniedzēji.

Plānots, ka līdz projekta darbības beigām 2023. gadā ar Eiropas Sociālā fonda finansējumu Kurzemē pakalpojumus saņems pavisam 330 bērni ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes, kā arī 375 personas ar garīga rakstura traucējumiem. Savukārt ar Eiropas Reģionālās attīstības fonda atbalstu tiks radīti dienas centri, specializētās darbnīcas, grupu dzīvokļi u.c., kur sniegt sabiedrībā balstītus pakalpojumus. Bērniem, kas šobrīd vēl uzturas bērnu sociālās aprūpes centros visā Latvijā, tajā skaitā Liepājā, tiks radīta iespēja dzīvot vairāk ģimeniskai videi pietuvinātās vietās.

Deinstucionalizācijas process, kurš Latvijā uzsākts 2015. gada nogalē, tiek īstenots ar mērķi ilgtermiņā radīt tādu sociālo pakalpojumu un atbalsta sistēmu, kas sniedz sabiedrībā balstītus pakalpojumus un maksimāli samazina ilgstošas aprūpes iestādēs esošo personu skaitu. Tas tiks īstenots līdz 2023. gada beigām.

Raksts pārpublicēts no Liepāja.lv projekta “Kurzeme visiem” sadaļas: https://www.liepaja.lv/projekti/kurzeme-visiem/ 

Foto pārpublicēti no Gunāra Ansiņa, Liepājas domes priekšsēdētāja vietnieka pilsētas attīstības un sadarbības jautājumos  sociālā tīkla Facebook ieraksta: https://www.facebook.com/gunars.ansins/posts/3764768083578062

Spēks. Drosme. Enerģija – 1. diena Sarunu festivālā “LAMPA”

Aicinām noskatīties ierakstu ar Labklājības ministrijas apspriestajām tēmām sarunu festivāla “Lampa” pirmajā dienā.

Sarunu festivālā LAMPA 4.septembrī apspriedām četras tēmas:

⏰ video no 00:10:00 līdz 01:10:00 ➡️ “Veselība. Izglītība. Darbs.” Piedalās: Ilze Viņķele, Ņikita Bezborodovs, Ramona Petraviča un Ilga Šuplinska

⏰ video no 01:40:00 līdz 02:45:00 ➡️ “Pašnāvības Latvijā. Vai/kā es varu palīdzēt samazināt pašnāvību skaitu?” Piedalās: Krista Brūna, Inese Lapsiņa, Toms Pulmanis, Inese Ruka – Jansone un Jekaterina Jeremejeva

⏰ video no 03:35:00 līdz 04:45:00 ➡️ “Cilvēku ar invaliditāti privātā dzīve – vai drīkst?” Piedalās: Baiba Baikovska, Iveta Ķelle, Kristīne Balode un Daina Podziņa

⏰ skaties video no 06:35:00 līdz 07:40:00 ➡️ “Bērns un citādība” Piedalās: Kaspars Goba, Rasa Bugavičute-Pēce, Karīna Pētersone un Inga Cvetkova

Kurzemnieks: sadzirdēt otra vajadzības. Projekta “Kurzeme visiem” vadītaja Sandra Miķelsone – Slava

Aicinām iepazīties ar laikrakstā “Kurzemnieks”  2020.gada 19.maijā publicēto projekta “Kurzeme visiem” vadītājas Sandras Miķelsones – Slavas viedokļa rakstu par sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu pieejamību Kurzemē.

Liels paldies laikraksta “Kurzemnieks” kolektīvam par iespēju viedokļa rakstu pārpublicēt “Kurzeme visiem” lapā!

Aug sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu saņemšanas iespējas Kurzemē

Pēdējo trīs gadu laikā kurzemniekiem pieejamais sabiedrībā balstīto sociālo pakalpojumu (SBSP) klāsts kļuvis plašāks –  ne tikai izveidotas jaunas pakalpojumu sniegšanas vietas, bet arī sociālie dienesti un atsevišķi pakalpojumu sniedzēji ir dažādojuši pakalpojumu klāstu, liecina Kurzemes plānošanas reģiona veiktais deinstitucionalizācijas plāna 2017.- 2020. gadam ieviešanas progresa izvērtējums.

“Deinstitucionalizācijas process Kurzemē sekmīgi turpinās, ko apliecina arvien plašākas iespējas  saņemt sev nepieciešamos sociālos pakalpojumus tuvāk dzīvesvietai. Esam pateicīgi pašvaldībām par sadarbību un ieguldījumu sociālo dienestu kapacitātes attīstīšanā, pakalpojumu dažādošanā atbilstoši iedzīvotāju vajadzībām un alternatīvu risinājumu meklēšanā bērnu ar funkcionāliem traucējumiem un personu ar garīga rakstura traucējumiem ievietošanai institūcijās,” stāsta Kurzemes plānošanas reģiona projekta “Kurzeme visiem” vadītāja Sandra Miķelsone – Slava.

Kopumā šobrīd Sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā ir reģistrēti un sociālos pakalpojumus Kurzemes reģionā sniedz vairāk nekā 43 pakalpojumu sniedzēji 73 pakalpojuma sniegšanas vietās, lielāko SBSP daudzveidību nodrošinot bērniem ar funkcionāliem traucējumiem (FT) un personām ar garīga rakstura traucējumiem (GRT). Joprojām nozīmīgu atbalstu atbilstoši iedzīvotāju vajadzībām savu iespēju robežās nodrošina visu Kurzemes pašvaldību sociālie dienesti, vairākās pašvaldībās pieejamo sociālo pakalpojumu sniegšanas vietas un klāstu bagātina arī nevalstiskās organizācijas. Tāpat joprojām lielākais pakalpojumu sniegšanas vietu skaits ir lielākajās Kurzemes reģiona pašvaldībās – Liepājas un Ventspils pilsētās, kā arī Kuldīgas, Saldus un Talsu novados. Jāatzīmē, ka Saldus novadā ir lielākais SBSP sniegšanas vietu skaits Kurzemes reģionā, jo pašvaldība  savu pagastu teritorijās izveidojusi vairāk nekā 10 dienas centrus.

Visās Kurzemes reģiona pašvaldībās sociālie dienesti saviem iedzīvotājiem nodrošina sociālā darba un sociālās rehabilitācijas pakalpojumus, kā arī aprūpes mājās pakalpojumus (šie pakalpojumi iepriekš visur nebija pieejami). Atsevišķu pašvaldību sociālo dienestu pakļautībā ir vairākas pakalpojumu sniegšanas vietas, kur iedzīvotājiem tiek piedāvāts daudzveidīgāks pakalpojumu klāsts. Kopumā Kurzemes reģiona pašvaldību sociālajos dienestos gadā tiek vidēji apkalpotas 22 personas ar GRT un 18 bērnu ar FT ģimenes – lielākās pašvaldībās apkalpoto cilvēku skaits var ievērojami pārsniegt mazākās pašvaldībās apkalpoto cilvēku skaitu. Savukārt Nevalstiskās organizācijas pārsvarā nodrošina sociālās rehabilitācijas (tai skaitā pakalpojumu sniegšana tiek nodrošināta dienas aprūpes centros vai ģimenes atbalsta centros) un sociālās aprūpes pakalpojumus, tai skaitā arī bērnu ar smagiem FT vecākiem tik nozīmīgo “Atelpas brīdi”.

“Ievērojamu ieguldījumu SBSP pieejamībā sniedzis arī Kurzemes plānošanas reģiona īstenotais projekts “Kurzeme visiem”. Tā ietvaros ir ne tikai izstrādāts Kurzemes plānošanas reģiona deinstitucionalizācijas plāns, kas paredz darbības ģimeniskai videi pietuvinātu un sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu pieejamības veicināšanu dzīves vietā personām ar invaliditāti un bērniem ar FT, bet arī tiek kompensēta sociālo pakalpojumu sniegšana personām ar GRT, bērniem ar FT un viņu vecākiem. Kopš projekta uzsākšanas 2016.gadā esam kompensējuši sociālo pakalpojumu saņemšanu tuvāk dzīvesvietai kopumā 330 cilvēkiem – 67 personām ar GRT,  158 bērniem ar FT un 105 bērnu ar FT vecākiem,” norāda S.Miķelsone – Slava.

Vēl lielākas iespējas saņemt SBSP tuvāk dzīvesvietai būs pēc deinstitucionalizācijas plānā paredzētās infrastruktūras izveides, lai sniegtu sociālos pakalpojumus personām ar GRT, bērniem ar FT un bērniem no sociālās aprūpes centriem. Infrastruktūras uzlabošana tiks veikta 10 pašvaldībās ar Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzfinansējumu un valsts un pašvaldību līdzekļiem par kopējo indikatīvo summu 7,3 miljonu eiro apmērā. Šobrīd pašvaldības turpina darbu pie projektu sagatavošanas, lai infrastruktūras risinājumi būtu pieejami tās iedzīvotājiem pēc iespējas drīzāk.

Par deinstitucionalizācijas procesu Kurzemē

Deinstitucionalizācijas procesu Kurzemē plāno un ievieš Kurzemes plānošanas reģions projekta “Kurzeme visiem” ietvaros sadarbībā ar pašvaldībām, to bērnu sociālās aprūpes centriem un valsts sociālās aprūpes centru “Kurzeme”.  Valsts mērogā deinstitucionalizācijas procesa ieviešanu koordinē Labklājības ministrija, un to īsteno visā Latvijā – Kurzemes, Latgales, Vidzemes, Zemgales un Rīgas plānošanas reģionos.

Šī procesa ietvaros tika izstrādāts Kurzemes plānošanas reģiona deinstitucionalizācijas plāns 2017.-2020.gadam, kā arī tiek veikta regulāra plāna ieviešanas uzraudzība, tai skaitā sagatavojot Kurzemes plānošanas reģiona deinstitucionalizācijas plāna 2017.- 2020. gadam ieviešanas progresa izvērtējumu.

Noskaidroti konkursa “Viena diena manā mūžā” laureāti

Labklājības ministrijas rīkotajā konkursā skolēniem “Viena diena manā mūžā” uzvarējuši jaunieši no Valmieras, kuri, veidojot darbu par nedzirdīgu puisi, spēja saskatīt viņā nevis iedzimtu diagnozi, bet gan viņa spējas, sasniegumus, sirsnību un pašu būtiskāko – cilvēku, kas slēpjas aiz sabiedrības stereotipu radītās čaulas.

Pirmo vietu un naudas balvu – 1000 eiro (pirms nodokļu nomaksas) – ieguva autoru kolektīvs Sanija Jansone, Roberts Briediņš un Kaspars Rozītis no Valmieras ar darbu, kas stāsta par nedzirdīgu puisi Raivi, viņa ikdienu, interesēm un arī ilga darba rezultātā izkopto spēju runāt. Automašīnas vadīšana, dejas, sportošana – to visu spēj īstenot arī nedzirdīgs cilvēks, neraugoties uz citu aizspriedumiem.

Otrās vietas un 500 eiro (pirms nodokļu nomaksas) ieguvēji ir Līga Runčis, Henriete Ignatjeva un Maksims Timofejevs ar videosižetu par Rēzeknes novadā dzīvojošo Iļju, kurš kā personība spēj iedvesmot apkārtējos, ir optimists un aktīvi piedalās sabiedriskajā dzīvē, lai arī staigāt sācis vien septiņu gadu vecumā un joprojām tas viņam sagādā grūtības.

Trešās vietas ieguvēja Ieva Apšiniece no Preiļiem saņems naudas balvu 200 eiro (pirms nodokļu nomaksas). Ievas stāsts ir par to, kā optimisms, stipra griba un cīņasspars ļauj viņai cīnīties ar I tipa diabētu un baudīt ikdienu gluži tāpat kā jebkuram citam pusaudzim.

“Šis konkurss mudināja skolēnus paraudzīties uz cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un ārpusģimenes aprūpē esošiem bērniem un saskatīt to, ka arī viņu ikdiena ir gluži tāda pati kā ikvienam no mums. Ja mūsu jaunieši spēj tik dziļi un izjusti ielūkoties citādajā un izprast to, tad ir pamats cerēt, ka katra nākamā paaudze kļūs arvien brīvāka no stereotipiem, aiz  kuriem reizēm mēdz pazust svarīgākais – cilvēks,” uzsver labklājības ministre Ramona Petraviča.

Latvijā ir vairāk nekā 24 500 cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem un 8000 bērnu, kuriem garīga rakstura vai funkcionālu traucējumu dēļ noteikta 1. vai 2. grupas invaliditāte. Puse Latvijas iedzīvotāju (51 %) ir saskārušies ar šādiem cilvēkiem, liecina Labklājības ministrijas veiktā iedzīvotāju aptauja.

Lai kliedētu nepamatotus mītus un stereotipus, kā arī veicinātu bērnu un jauniešu izpratni un izglītošanos par šo tēmu, Labklājības ministrija izsludināja konkursu 9.‒12. klašu skolēniem “Viena diena manā mūžā”, aicinot atspoguļot vienu dienu kāda īpaša cilvēka dzīvē, parādot šī cilvēka ikdienu, sapņus, talantus un pieredzi.

Kopumā vērtēšanai tika iesniegti 32 darbi. Žūrija izvēlējās desmit darbus ‒ piecus videosižetus un piecus stāstus ‒ par kuriem no 31. marta līdz 7. aprīlim ikviens varēja nobalsot mājaslapā www.cilveksnevisdiagnoze.lv, tādējādi nosakot konkursa uzvarētājus.

Ar konkursa darbiem arī turpmāk būs iespējams iepazīties: https://cilveksnevisdiagnoze.lv/skolenu-konkurss/

Konkurss “Viena diena manā mūžā” norisinājās no 22. janvāra līdz 7. aprīlim, īstenojot Labklājības ministrijas kampaņu “Cilvēks, nevis diagnoze!”. Kampaņā stāsta par cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem, bērnu ar funkcionāliem traucējumiem un ārpusģimenes aprūpē esošu bērnu veiksmīgu integrāciju sabiedrībā, akcentējot galveno vērtību – cilvēku kā individualitāti.

Labklājības ministrijas aptauja “Iedzīvotāju informētība un izpratne par deinstitucionalizācijas procesu” veikta 2018. gada novembrī, aptaujājot 1004 Latvijas iedzīvotājus vecumā no 18 līdz 74 gadiem.

Delfi: krist bedrē vai lēkt tai pāri – ģimeniskas rūpes par pusaudžiem

Ikvienam bērnam ir tiesības uzaugt ģimeniskā vidē, nosaka ANO Bērnu tiesību konvencija. Tas šķiet pašsaprotami, tomēr ne vienmēr šo bērniem doto solījumu ir iespējams pildīt. Vairāk nekā 6500 bērnu Latvijā nedzīvo kopā ar saviem bioloģiskajiem vecākiem. Pagājušā gada nogalē bērnu aprūpes iestādēs dzīvoja 618 bērni, bet pārējie – pie aizbildņiem, kas nereti ir bērnam tuvi radinieki (vecvecāki, brāļi, māsas), vai ģimeniskai videi pietuvinātos apstākļos.

Gandrīz visi Latvijas iedzīvotāji (92 %) atbalsta ārpusģimenes aprūpē esošo bērnu pilnvērtīgu iekļaušanu sabiedrībā, lai viņi varētu nedzīvot institūcijā, liecina Labklājības ministrijas veiktā iedzīvotāju aptauja.

Ik gadu pieaug to ārpusģimenes aprūpē esošo bērnu skaits, kam aprūpe tiek nodrošināta ģimeniskā vai ģimenei pietuvinātā vidē. 2018. gadā audžuģimenēs dzīvoja 1246 bērni, kas ir pieaugums pret, piemēram, 2016. gadu, kad audžuģimenēs bija 1193 bērni.

Valsts sniegtais atbalsts

Labklājības ministre Ramona Petraviča (KPV LV) norāda, ka Labklājības ministrija ir daudz darījusi, lai veicinātu ārpusģimenes aprūpi. Svarīgi ir veikt preventīvo darbu ar ģimenēm, lai nebūtu jāizšķiras par galējo soli – bērna izņemšanu no ģimenes. Tas nozīmē, ka riski ir jākonstatē agrīni un darbs ar ģimeni ir jāuzsāk laikus: “Būtiska nozīme ir sociālo dienestu stiprināšanai. Ir jādara viss iespējamais, lai ieviestu ģimenes asistenta pakalpojumus, lai asistents būtu kopā ar ģimeni līdz tam brīdim, kad ģimene tiek vaļā no atkarībām vai tiek iemācīta aprūpēt bērnu, un lai bērns tai nebūtu jāatņem.”

Apgalvot, ka ar pilnīgi visām problemātiskajām ģimenēm izdosies strādāt un bērni vairs vecākiem nebūs jāatņem, nevar, taču valsts pienākums ir gādāt, lai tiem bērniem, kuri dažādu iemeslu dēļ ir šķirti no bioloģiskās ģimenes, tiktu nodrošināti viņu labākajām interesēm atbilstoši apstākļi. Valstī ir izveidoti ārpusģimenes aprūpes atbalsta centri, kas sniedz dažādu veidu atbalstu audžuģimenēm, aizbildņiem un adoptētājiem, lai pilnveidotu viņu prasmes un zināšanas bērnu aprūpes nodrošināšanā.

Lai gan vairākkārt sabiedrībā ir aktualizēts jautājums par adopcijas nozīmi pusaudžu vecuma bērniem, tomēr joprojām Latvijā galvenokārt vēlas adoptēt bērnus līdz sešu gadu vecumam bez būtiskām veselības problēmām. Saskaņā ar 2020. gada 1. marta statistikas datiem adopcijas reģistrā ir informācija par 15 adoptētāju ģimenēm, kuras izteikušas vēlmi adoptēt bērnu vecumā no 6 līdz 9 gadiem. Pusaudžus vecumā no 13 līdz 17 gadiem visbiežāk ģimenē uzņem aizbildnis, kas nereti ir šī bērna radinieks. 2018. gadā aizbildņu ģimenēs dzīvoja 2016 jaunieši vecumā no 13 līdz 17 gadiem, audžuģimenēs – 360 jaunieši, savukārt bērnu aprūpes iestādēs – 435 šāda vecuma jaunieši.

Trauslais un izaicinošais pārejas vecums

Pilngadības sasniegšana ir nozīmīgs brīdis jebkura bērna dzīvē. Dace Rence, bērnu un ģimeņu atbalsta biedrības “Miera Osta” vadītāja, uzsver, ka pusaudža vecums ir otrs straujākais smadzeņu attīstības un cilvēka ķermeņa augšanas un pārmaiņu laiks. Lai gan pusaudža uzdevums šajā dzīves posmā ir attīstīt no vecākiem atdalītu, nošķirtu personību, pārraut nabassaiti un kļūt arvien patstāvīgākam, vienlaikus tikpat nozīmīgas viņam ir drošas un stabilas attiecības, kā arī pastāvīga un nemainīga vide, kurā atgriezties un kurai piederēt.

Pusaudžiem, kuri aug mīlošā ģimenē, ir daudz vieglāk radīt šo piederības un pastāvības sajūtu. Cits stāsts ir par jauniešiem, kas aug ārpusģimenes aprūpē, jo patstāvīgas dzīves uzsākšanas brīdī visbiežāk viņiem nav neviena, kas varētu sniegt atbalstu. Apstāklis, ka bērns ir sasniedzis 18 gadu robežu, nebūt nenozīmē, ka viņš ir spējīgs pilnībā pats par sevi parūpēties un sevi uzturēt.

“Ir ļoti grūti, ja ne pat neiespējami attīstīt savu maksimālo potenciālu, domāt par izglītību, izaugsmi un veselīgu attiecību izveidi, ja smadzenes ir pastāvīgā stresa un trauksmes stāvoklī, ja nav pārliecības par apkārtējās vides drošību un pamatvajadzību nodrošināšanu,” skaidro Rence.

Pilngadību sasniegušie jaunieši pēc ārpusģimenes aprūpes beigšanās paliek kā īpaši neaizsargāta sabiedrības grupa, jo patstāvīgas dzīves sākumā sastopas ar vairākiem izaicinājumiem, kuru risināšanai bieži trūkst materiālo resursu, praktisku zināšanu un psiholoģiska atbalsta.

Labklājības ministre uzsver, ka ir svarīgi jauniešiem – gan tiem, kas aug savā bioloģiskajā ģimenē, gan arī institūcijā – iemācīt prasmes parūpēties par sevi jau agrīnā pusaudžu vecumā, jo darīt to 16 gados ir par vēlu: “Tomēr vissvarīgākais ir, lai viņiem tiešām būtu ģimene. Lai nebūtu tā, ka, izejot no institūcijas vai ārpusģimenes aprūpes, viņiem tālāk nav, kur iet, – mājokļa nav, izglītības un darba nav. Adopcija paver iespēju viņiem iegūt ģimeni un mājas – vietu, kur vienmēr atgriezties un saņemt atbalstu jebkurā dzīves situācijā.”

Sabiedrotie – nolemtība un neticība sev

Bez vecāku gādības palikušajiem bērniem ļoti izteikts ir vispārējs motivācijas trūkums, nolemtības sajūta, praktisko un komunikācijas prasmju trūkums.

“Motivācijas trūkums skaidrojams ar jauniešu iekšējo salauztību un vispārēju vienaldzību pret savu dzīvi un apkārt notiekošo. Bieži vien šiem jauniešiem nav attīstīta sistēmiskā domāšana, spēja izprast cēloņu un seku sakarību, uztvert laiku un plānot savu ikdienu un tuvāko nākotni. Ļoti reti ir manāma motivācija kaut ko sasniegt un attīstīties. Nereti viss aprobežojas ar tūlītēju vēlmju apmierināšanu. Savukārt nolemtības sajūtu rada pozitīvo piemēru un atbalsta trūkums, kā arī laikus nepamanīti bērna talanti un potenciāls. Arī ikdienas prasmju un komunikācijas iemaņu trūkums bieži vien ir rezultāts dzīvošanai aprūpes sistēmā,” skaidro D. Rence.

“Miera Osta” vadītājas praksē gan ir arī veiksmes stāsti un pozitīva jauniešu patstāvīgās dzīves uzsākšanas pieredze, taču tādi gadījumi diemžēl ir salīdzinoši retāk un bieži vien ir saistīti ar jauniešu pārcelšanos uz dzīvi Apvienotajā Karalistē vai citviet Eiropā.

No tukša trauka otram neiedosi

Lielākais izaicinājums pastāvīgas ģimenes iegūšanā pusaudzim ir viņa līdzšinējā dzīves pieredze, it īpaši, ja pusaudzis jau ir bijis vairākās ārpusģimenes aprūpes iestādēs, audžuģimenēs vai aizbildņu ģimenēs.

Pusaudzi uzņemošajai ģimenei ir jābūt psiholoģiski gatavai un informētai par piesaistes nozīmi un tās ietekmi uz bērna attīstību un smadzeņu darbību. “Tikai izprotot bērna stāstu, pārdzīvoto un tā ietekmi uz viņa uzvedību un attīstību, ir iespējams nodrošināt viņa vajadzībām piemērotu vidi, tajā pašā laikā aprūpētājam atbilstoši reaģējot uz pusaudža uzvedību,” skaidro Rence.

Diemžēl praksē ir bijuši gadījumi, ka dzīvē tik daudz piedzīvotā un pārdzīvotā dēļ pusaudži tā arī nav pratuši izveidot stabilas un tuvas attiecības ar pieaugušo – adoptētāju, audžuģimeni vai aizbildni. Rence uzsver: “Kā saka, tu nevari otram iedot to, kā tev pašam nav. Vairāki pusaudži sarunās ir atzinuši, ka daudz ērtāk un brīvāk jūtas institucionālā aprūpē un jau ierastā sistēmā, jo tur viņiem ir zināma vide un apstākļi, kuros viņi ir pieraduši uzturēties. Tādos gadījumos izaicinājums un uzdevums ir veidot šim pusaudzim ģimenes dzīvei pietuvinātu vidi.”

Atbalsts pusaudžiem

Labklājības ministre par veiksmīgu atzīst projektu “Mentoru un mājokļu atbalsts jauniešiem pēc ārpusģimenes aprūpes”, kas tika īstenots no 2018. gada vidus līdz 2019. gada nogalei. Projektā piedalījās 29 jaunieši, kas saņēma mentora palīdzību, septiņi tika pie mājokļa. “Projekta rezultātā uzlabojās jauniešu saskarsmes prasmes, daļa jauniešu izvirzīja jaunus mērķus savā dzīvē, paaugstinājās viņu pašapziņa, viņi kļuva atbildīgāki un saprata, ka tā ir cita dzīve – dzīve, kurā var dzīvot arī bez atkarībām,” stāsta Petraviča.

Mentoru projekts šogad turpināsies, savukārt mājokļu programmai ir problēmas – Latvijā nav piedāvājuma mājokļiem, un sabiedrībā valda stereotipi, norāda Petraviča: “Cilvēki uzskata, ka bārenis nevarēs samaksāt īri, turklāt, ja viņš ir vīrietis, tur būs ballītes un nekārtības. Nākamajā plānošanas periodā ar Ekonomikas ministriju ir paredzēts rast risinājumus šai problēmai.”

Glābšanas riņķis – specializētās audžuģimenes

Ir trīs uzņemošās ģimenes statusi – aizbildnis, audžuģimene un adoptētājs. Viena no jaunākajām ārpusģimenes aprūpes formām ir specializētās audžuģimenes. Tās ir divu veidu – specializētās audžuģimenes bērniem ar smagiem funkcionāliem traucējumiem, kam ir nepieciešama īpaša kopšana, un krīzes audžuģimenes, kas ir gatavas uzņemt bērnu jebkurā diennakts laikā.

Specializēto audžuģimeņu uzdevums ir radīt apstākļus, lai bērni, kuri dažādu iemeslu dēļ ir šķirti no bioloģiskajām ģimenēm, nenonāktu bērnunamos. Krīzes situācija un dzīvesvietas maiņa bērnam var būt ļoti traumējoša pieredze, tādēļ ir svarīgi, lai bērns krīzes, kas radusies bioloģiskajā ģimenē, laikā var dzīvot ģimeniskā un drošā vidē. Uzturēšanās ģimeniskā vidē bērniem ļauj vieglāk pārdzīvot smago dzīves brīdi, justies emocionāli drošāk un vieglāk uzticēt savas sajūtas pieaugušajiem.

Ģimeniska aprūpe krīzes situācijā

Krīzes audžuģimeņu darbības būtība ir nodrošināt, lai bērns neatkarīgi no vecuma, dzimuma, dzīvesvietas un citiem apstākļiem krīzes situācijā nenonāktu institūcijā, bet gan ģimenei pietuvinātā vidē. Šādas audžuģimenes ir gatavas uzņemt bērnu jebkurā diennakts laikā, arī naktīs un nedēļas nogalēs.

Esošais regulējums paredz, ka krīzes audžuģimene bērnu uzņem uz laiku līdz 30 dienām, ar iespēju pagarināt bērna uzturēšanās termiņu līdz 12 mēnešiem. Latvijas SOS Bērnu ciematu bērnu interešu aizstāvības speciāliste Linda Zīverte stāsta, ka praksē bērns krīzes audžuģimenē var atrasties no dažām stundām līdz pat vairākiem mēnešiem, kamēr tiek rasti tālāki risinājumi – atgriešanās bioloģiskajā ģimenē, nonākšana aizbildnībā, adopcijā vai audžuģimenē, kura uzņemas ilgstošākā laika periodā sniegt bērnam mājas. Viņu praksē ir arī gadījums, kad krīzes risinājums pārvēršas par pastāvīgo risinājumu un bērns turpina dzīvot šajā ģimenē ilgu laiku, kamēr bērnam tiek rasts viņa interesēm atbilstošs alternatīvs risinājums.

Krīzes audžuģimenei ir svarīgi veicināt bērna un bioloģisko vecāku attiecību saglabāšanu, regulāri sadarboties ar sociālajiem darbiniekiem, kā arī sagatavot bērnu nonākšanai ārpusģimenes aprūpē, ja nenotiek bērna atgriešanās savā līdzšinējā bioloģiskajā ģimenē. Zīverte uzsver, ka tieši sadarbības aspekts ir izšķirošais faktors. Bērna uzturēšanās ilgums krīzes audžuģimenē nav atkarīgs no audžuģimenes, bet gan no operatīvas profesionāļu sadarbības un krīzes situācijas atrisināšanas.

Valsts noteiktās prasības paredz, ka par specializēto krīzes audžuģimeni var kļūt ģimene, kurai ir vismaz trīs gadu ilgs audžuģimenes darba stāžs. Lai krīzes audžuģimene varētu pilnvērtīgi darboties, vienam no vecākiem bērna aprūpe ir pilna laika nodarbošanās – viņi ir gatavi uzņemt un aprūpēt ģimenē bērnus jebkurā laikā, viņi ir pieejami un klātesoši bērniem, kā arī motivēti sniegt viņiem drošu vidi.

“No mūsu līdzšinējās pieredzes redzam, ka par krīzes audžuģimenēm kļūst ļoti pieredzējušas audžuģimenes, kuras vienlaikus ar citiem ģimenē augošiem audžubērniem ir gatavas atvērt savas mājas durvis arī bērniem, kuri nonākuši akūtā krīzē un kuriem steidzami tiek meklētas mājas,” stāsta Zīverte.

SOS Bērnu ciematu Ārpusģimenes aprūpes atbalsta centrs “AIRI vecākiem” Valmierā pašlaik strādā ar trim krīzes audžuģimenēm, kuras aizvadītajā gadā uz īsāku vai ilgāku laiku uzņēmušas sešus bērnus, bet šogad uzņemti vēl divi bērni. Savukārt Gulbenes “AIRI vecākiem” centrā pagājušajā gadā apmācīja vēl divas šāda veida audžuģimenes.

Būt par krīzes audžuģimeni un uzņemt pusaudzi

Ieva un Varis Celitāni-Būmaņi no Cēsīm ir viena no pirmajām krīzes audžuģimenēm Latvijā. Viņiem ir sanācis krīzes situācijā pieņemt gan mazākus bērnus, gan arī pusaudžus. Vai šīs abas situācijas ir atšķirīgas? Jā, protams!

Ieva stāsta: “Uzņemt pusaudzi ir lielāks izaicinājums – var gadīties ļoti mierīgs, atsaucīgs un visādi citādi brīnišķīgs bērns, bet var gadīties arī pusaudzis ar pārejas vecumam raksturīgajiem niķiem un stiķiem. Kad krīzes situācijā uzņēmām 12 gadus vecu meiteni, viņa ļoti ātri iejutās un pieķērās, uzreiz vēlējās saukt mani par mammu – tas bija ļoti sirsnīgi, un bija viegli ātri nodibināt saikni ar šo meiteni. Taču ar laiku parādījās arī ēnas puse, proti, viņa bija tikpat atvērta arī pret svešiniekiem un cilvēkiem, kuriem nevajadzētu zināt tik daudz par mūsu ģimeni, cik viņa būtu vēlējusies izstāstīt. Tomēr mēs pacietīgi ar viņu strādājām un guvām panākumus. Ja salīdzina brīdi, kad meitene ienāca mūsu ģimenē, un brīdi, kad viņa devās prom, būtiskākā atšķirība bija tā, ka viņa bija iemācījusies atšķirt labo no ļaunā, izvērtēt patiesu vajadzību no untumainas iegribas, viņa iemācījās vairāk savaldīt emocijas un kļuva nosvērtāka. Es biju vienlaikus gan mamma, gan psihologs.” Ievai joprojām ir cieša saikne ar šo meiteni, un abas par to ir ļoti priecīgas.

Riska faktors, uzņemot ģimenē pusaudzi, ir arī viņa ietekme uz citiem jau ģimenē esošajiem bērniem. Kā piemēru Ieva min reiz krīzes situācijā uzņemtu puiku, kurš ātri kļuva par paraugu viņas pašas agrīnajam pusaudzim. “Mans bērns, kā jau bieži vien arī citi, šo nedaudz vecāko puiku uzskatīja par savu paraugu, bet diemžēl vispirms viņš pārņēma sliktās lietas,” viņa atklāj. Ieva uzsver, ka, pieņemot ģimenē pusaudzi, tas ir liels darbs ne tikai ar šo bērnu, bet arī ar pārējiem, kā arī pašiem ar sevi. Bieži vien arī bioloģiskajās ģimenēs labvēlīgos apstākļos vecākiem ar pusaudžiem ir ļoti daudz jāstrādā, lai ieaudzinātu viņos atbildību, cieņu un morāles principus.

Kā krīzes audžuģimene Ieva un Varis saņem finansiālu atbalstu gan no valsts, gan no Valmieras SOS Ģimeņu atbalsta centra, kas informē par pieejamajiem kursiem un semināriem un sniedz nepieciešamo psiholoģisko atbalstu. Liels atbalsts ir arī valsts noteiktais atalgojums, kas ļauj Ievai būt par pilna laika mammu. Tomēr rūgtumu sirdī rada tas, ka krīzes audžuģimenes, iespējams, vēl nav guvušas atsaucību visās institūcijās, jo Ieva ir dzirdējusi gadījumus, kad bērns krīzes situācijā tomēr ir ievietots institūcijā, nevis nogādāts kādā no krīzes audžuģimenēm. Tomēr Ieva tic, ka ar laiku tas mainīsies!

Latvijas SOS Bērnu ciematu asociācija atbalsta krīzes audžuģimeņu attīstību Latvijā un aicina visas iesaistītās puses strādāt, lai veicinātu šīs specializācijas ieviešanu praksē un nostiprināšanos. Šī jautājuma risināšanā ļoti svarīga ir vienota izpratne, sadarbība starp iesaistītajām institūcijām un atbalsts ģimenēm.

Raksts tapis Labklājības ministrijas kampaņas “Cilvēks, nevis diagnoze!” ietvaros, kurā runā par cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem, bērnu ar funkcionāliem traucējumiem un ārpusģimenes aprūpē esošu bērnu veiksmīgu iekļaušanu sabiedrībā, akcentējot galveno vērtību – cilvēku kā individualitāti.

Plašāka informācija par kampaņu: http://cilveksnevisdiagnoze.lv/

 

Raksts pārpublicēts no Delfi.lv: https://www.tvnet.lv/6939029/aicina-piedalities-testa-un-kliedet-stereotipus-par-cilveku-ar-gariga-rakstura-traucejumiem-ikdienu

Tvnet: Pieredzes stāsts: es izlauzos!

Latvijā ir vairāk nekā 24 500 pilngadīgu cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem (GRT), kuriem ir noteikta 1. vai 2. grupas invaliditāte. Maldīgs ir uzskats, ka šie cilvēki ir nolemti dzīvei četrās sienās un visu turpmāko mūžu būs atkarīgi no kāda aprūpētāja.

Pusei (51 %) aptaujas dalībnieku ir bijusi saskarsme ar cilvēkiem, kuriem ir vai ir bijuši garīgās attīstības vai psihiski traucējumi, liecina Labklājības ministrijas veiktā aptauja par iedzīvotāju informētību un izpratni par deinstitucionalizācijas (DI) procesu.

Lielākā daļa (63 %) sabiedrības piekrīt, ka labākā terapija cilvēkiem ar GRT – būt daļai no sabiedrības, dzīvot kopā ar citiem cilvēkiem un strādāt tāpat kā citiem cilvēkiem. Tajā pašā laikā sabiedrības viedoklis dalās, runājot par iespēju strādāt kopā ar cilvēkiem, kam ir GRT, – 42 % aptaujāto būtu ar mieru kolektīvā iekļaut cilvēku ar GRT, savukārt 40 % šādam piedāvājumam nepiekristu. Iespējams, tieši nepamatoti mīti un stereotipi par cilvēkiem ar GRT ir par pamatu šādai noraidošai attieksmei.

Iekāp otra kurpēs

Nereti labākais veids, kā izprast kādu citu, ir censties iejusties viņa ādā, paskatīties uz situāciju no šī cilvēka skatupunkta. Mums katram ir sava dzīves pieredze, atšķirīgs raksturs, līdz ar to arī katrā situācijā mēs uzvedamies atšķirīgi, tāpēc spējai iejusties otra ādā, spējai būt empātiskiem ir ļoti liela nozīme.

Šis būs stāsts ar laimīgām beigām. Stāsts par Jāni B., kurš kopš agras jaunības ir pabijis vairākās aprūpes iestādēs, taču šobrīd, pateicoties speciālistu un apkārtējo atbalstam, ir sācis patstāvīgu dzīvi.

Ceļa gala sākums

Jāņa stāsts sākās pirms vairāk nekā 30 gadiem. “Sākumā dzīvoju kopā ar mammu Ivetu un vecmammu Dzintru, taču tad kādu dienu nonācu bērnunamā Alises ielā. Es neatceros, kāpēc tur nonācu un cik ilgi tur nodzīvoju,” ar pirmajām atmiņām dalās Jānis.

Lai gan bērnība tika pavadīta dažādos bērnunamos, Jānis bija apņēmības pilns un skatījās nākotnē ar lielām cerībām. “Es mācījos pamatskolā, pabeidzu deviņas klases un iestājos Ērgļu profesionālajā vidusskolā, kur vēlējos apgūt guļbūvju ēku celtnieka profesiju. Nomācījos tur divus gadus,” stāsta Jānis.

Trešajā mācību gadā vēl pirms astoņpadsmitās dzimšanas dienas bērnunams lika Jānim izvākties. Lai gan pilngadību Jānis būtu sasniedzis 5. augustā, jau pēc Jāņiem, savas vārda dienas, viņš bija prom. Palicis bez noteiktas dzīvesvietas, Jānis palika arī bez mācību iespējām, un tas bija sākums viņa dzīves melnajai svītrai.

Tagad, atskatoties pagātnē, Jāni pārsteidz Rīgas Sociālā dienesta Pārdaugavas rajona nodaļas teritoriālā centra “Āgenskalns” darbinieki, kuri pēc bērnunama pamešanas ierosināja Jānim dzīvot pie draugiem tā vietā, lai nodrošinātu viņam pašam savu mitekli. Kā jau var iedomāties, pie draugiem Jānis ilgi nepalika. Vismaz ne tā, kā to varbūt iedomājās sociālie darbinieki.

Tā kā Jānis nebija pabeidzis arodskolu, viņš nevarēja dabūt darbu. Bez darba vienīgie ienākumi bija pabalsts, bet ar to nepietika, lai nodrošinātu sev dzīvesvietu. Ātri vien Jānis nonāca uz ielas. Tur Jānis izdzīvoja diezgan tipisku scenāriju – klaiņošana, zagšana, apreibinošu un narkotisku vielu lietošana. Te arī Jāņa stāsts varēja aprauties, taču viņš saprata, ka nevēlas šādi beigt savu dzīvi, un meklēja palīdzību.

Ceļojumā pa institūcijām

Brīdī, kad Jānis kārtējo reizi tika izdzīts no pagaidu darbavietām un atkal nonāca uz ielas, viņa galvā sāka skanēt dažādas balsis. Sajūta esot bijusi gluži sirreāla un nebūt ne patīkama. To, kā nonācis Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrā Tvaika ielā, Jānis neatceras un nekad arī neuzzinās. “Tvaika ielā jutu, ka par mani rūpējas, turklāt man tika nodrošināts gan ēdiens, gan jumts virs galvas – vismaz uz kādu laiku,” atceras Jānis.

Jānim tika noteikta vieglas formas šizofrēnija un piešķirta 2. grupas invaliditāte. “Kāda sociālā darbiniece man piedāvāja padzīvot Rīgas naktspatversmē. Tā es pa dienu braukāju gan uz Cēsīm, gan Valmieru, Iecavu, Jelgavu un citur – braucu pakaļ āboliem, bet pa nakti mitinājos patversmē. Kādu laiku pat strādāju patversmes virtuvē. Tad man piedāvāja doties uz dienas centru “Dzīves skola”, un es piekritu,” par savām gaitām stāsta Jānis. Viss it kā sāka iet uz labo pusi – Jānis sportoja, lietoja medikamentus, regulāri apmeklēja psihiatru, līdz kādu dienu palika Tvaika ielā uz ilgāku laiku, jo viņam bija depresija.

Iznākot no klīnikas, Jānim atkal nebija, kurp doties, jo “Dzīves skola” tika aizvērta. Kāda sociālā darbiniece palīdzēja iekārtoties sociālās aprūpes iestādē “Bērnu Oāze” Lauderos. Kopumā tur smagos apstākļos tika pavadīti seši gadi. Jānis lietoja alkoholu, mocījās ar depresiju, kas ieguva arvien smagāku formu, līdz viņu sāka vajāt domas par nāvi. Šādā stāvoklī viņš nonāca Daugavpils psihiatriskajā klīnikā, kur ārsti uzsāka ārstēšanu ar spēcīgiem medikamentiem, kurus regulāri lietojot Jānis sāka justies labāk. “Pabeidzu vidusskolu, un likās, ka nu jau būs labāk, bet tad “Bērnu Oāzi” aizvēra ciet, un man atkal nebija, kur dzīvot,” pārdomās dalās Jānis.

Ārā no bedres

Pusi savas dzīves pavadījis gan uz ielas, gan dažādās institūcijās, bez algota darba un ģimenes, Jānis tomēr nezaudēja optimismu un ticību saviem spēkiem. Un šajā brīdī Jāni uzrunāja biedrības “Rūpju bērns” pārstāvji, piedāvājot iespēju pārvākties uz dzīvi galvaspilsētā. Daudz nedomājot, Jānis šo piedāvājumu pieņēma.

“Rīgā dzīvoju grupu mājā “Cerību dore” cilvēkiem ar garīgā rakstura traucējumiem, taču man tur nepatika. Vēlējos būt patstāvīgs un neatkarīgs, vēlējos mācīties tālāk. SIVA (Sociālās integrācijas valsts aģentūra) koledžā Jūrmalā apguvu datu ievadīšanas operatora profesiju. Tas pavēra jaunas iespējas, es izgāju praksi uzņēmumā “Barbora” un tur arī dabūju darbu,” par tikšanu laukā no dziļās bedres stāsta Jānis.

Šobrīd Jānis strādā, dzīvo pats savā dzīvoklī, ir uzsācis attiecības. Jānis ar lepnumu stāsta, ka jau astoņus mēnešus nav lietojis ne pili alkohola un četrus mēnešus ir atturējies no smēķēšanas. Viņu vairs nemoka vēlēšanās nodarīt sev pāri, nav sajūtas, ka viņš neiederas, jo ir citādāks.

DI veiksmes stāsts

Tikai 17 % aptaujāto Latvijas iedzīvotāju izprot DI jēdzienu, un tas nepārsteidz, ja cilvēkiem ikdienā ar to nav saskares. Tomēr Jānis ir lielisks piemērs tam, kā atbalsts var palīdzēt cilvēkam izkļūt no dziļas bedres un pavērt iespēju dzīvot normālu dzīvi – tādu pašu kā ikvienam no mums.

Salīdzinot apstākļus, kādos Jānis bija nodzīvojis vairāk nekā pusi savas dzīves, ar apstākļiem, kādos viņš dzīvo patlaban, viņš atzīst, ka tie, protams, ir kā diena pret nakti.

Institūcijās cilvēkiem atņem visu – dokumentus, naudu, rīcības brīvību. Lauderos tika pat aizslēgtas virtuves durvis, jo bija gadījumi, kad tika zagta pārtika. Nevienu neinteresē katra indivīda vēlmes, sajūtas vai viedoklis.

Tagad Jānis var iet pastaigāties, var ceļot, var ēst, ko vēlas un kad vēlas, var strādāt, var veidot attiecības un droši domāt par savas ģimenes izveidi. Un tas viss ir iespējams, pateicoties ārstiem, atbalsta personām, kuri patiesi vēlas palīdzēt. Protams, neiztikt arī bez paša cilvēka mērķtiecības un vēlēšanās nonākt labākos apstākļos. Kā saka pats Jānis: “Ja cilvēkam ir stimuls, viss ir iespējams!”

Raksts tapis Labklājības ministrijas kampaņas “Cilvēks, nevis diagnoze!” ietvaros, kurā paredzēts runāt par cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem, bērnu ar funkcionāliem traucējumiem un ārpusģimenes aprūpē esošu bērnu veiksmīgu iekļaušanu sabiedrībā, akcentējot galveno vērtību – cilvēku kā individualitāti.

Plašāka informācija par kampaņu: http://cilveksnevisdiagnoze.lv/

Raksts pārpublicēts no Tvnet.lv: https://www.tvnet.lv/6913699/pieredzes-stasts-es-izlauzos?fbclid=IwAR3-Q1p1EMWrkZwyJi6RL_-MncZ0nRjY7rAZEo2OcyEq719GGr0unJFKHm0

Delfi.lv: Saskatīt cilvēku ikvienā

Mēs visi vēlamies būt mīlēti un cienīti, finansiāli nodrošināti, un to ir itin viegli pieņemt, domājot par sevi vai sev tuvākajiem ģimenes locekļiem un draugiem. Tad kāpēc šīs pašsaprotamās vajadzības tiek piemirstas, kad runājam par cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem (GRT)?

Latvijā ir vairāk nekā 24 500 pilngadīgu cilvēku, kuriem GRT dēļ ir noteikta 1. vai 2. grupas invaliditāte. Pusei Latvijas iedzīvotāju (51%) ir bijusi saskarsme ar cilvēkiem, kuriem ir vai ir bijuši garīgās attīstības vai psihiski traucējumi. 8% aptaujāto ģimenē ir kāds radinieks ar garīgās attīstības vai psihiskiem traucējumiem, liecina Labklājības ministrijas veiktais sabiedriskās domas izvērtējums par iedzīvotāju informētību un izpratni par deinstitucionalizācijas (DI) procesu.

Cilvēks ir kas vairāk par diagnozi

Labklājības ministrija kampaņā “Cilvēks, nevis diagnoze!” aicina atmest stereotipus un aizspriedumus un saskatīt ikvienā vērtīgāko – cilvēka personību, talantus, spējas un individualitāti.

Atbalsts, kas nepieciešams, lai katrs cilvēks spētu dzīvot patstāvīgi, ir jāvērtē individuāli – neatkarīgi no tā, vai cilvēkam ir noteikta invaliditāte vai nav. Svarīgi ir saprast, ka, saņemot nepieciešamo atbalstu, cilvēki ar GRT ir spējīgi pieņemt lēmumus, mācīties, strādāt, izvēlēties hobijus un dzīvot pilnvērtīgu un laimīgu dzīvi – gluži kā ikviens no mums.

Liels atbalsts šiem cilvēkiem ir sabiedrībā balstīti sociālie pakalpojumi, kas palīdz nodrošināt, lai cilvēks varētu dzīvot patstāvīgi un nebūtu nepieciešamība ilgstoši uzturēties institūcijās. Tipiskākie šāda veida pakalpojumi ir aprūpe mājās, dienas aprūpes centri, grupu mājas (dzīvokļi) vai specializētās darbnīcas, kurās nodrošināts speciālistu atbalsts cilvēkiem ar GRT.

Ceļā uz mērķi

DI procesa rezultātā ir būtiski jāpalielinās sabiedrībā balstīto sociālo pakalpojumu īpatsvaram, bet aprūpei institūcijās – jāsamazinās.

“Sākot darbu pie DI procesa, attiecība starp sabiedrībā balstītiem sociālajiem pakalpojumiem un aprūpi institūcijā bija 20:80, proti, no visiem cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, kas saņēma sociālos pakalpojumus, 20% saņēma sabiedrībā balstītus sociālos pakalpojumus, bet 80% – pakalpojumus institūcijā, savukārt 2023. gadā šai attiecībai vajadzētu būt 45:55,” skaidro Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu departamenta direktors Aldis Dūdiņš.

Sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu attīstība ir svarīga arī tāpēc, ka ik gadu vidēji 60 cilvēku ar GRT pāriet no valsts ilgstošas sociālās aprūpes institūcijām uz dzīvi sabiedrībā, un ir būtiski, lai, uzsākot neatkarīgu dzīvi, šiem cilvēkiem būtu pieejams nepieciešamais atbalsts un sociālie pakalpojumi.

DI procesa ietvaros līdz 2023. gadam plānots sniegt sabiedrībā balstītus sociālos pakalpojumus 2100 pilngadīgiem cilvēkiem ar GRT un 2100 bērniem ar invaliditāti.

Brīvība ārstē vislabāk

Itālija tiek uzskatīta par mūsdienu labās prakses piemēru attiecībā uz cilvēku ar GRT integrēšanu sabiedrībā. 1978. gadā Itālijā tika pieņemts Psihiatriskās aprūpes reformas likums, ko dēvē arī tā virzītāja vārdā par Legge Basaglia. Šis likums kategoriski aizliedza jaunu institūciju izveidi, kā arī noteica nepieciešamību pēc iespējas ātrāk rast risinājumus, lai pārtrauktu institucionālo aprūpi cilvēkiem ar GRT. Uzsvars tika likts uz nepieciešamību veidot visaptverošu, integrētu un atbildīgu sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu sistēmu, kas dotu iespēju cilvēkiem ar GRT dzīvot sabiedrībā.

Ņemot vērā Itālijas reģionālo specifiku un pretrunīgo attieksmi pret DI reformu, process noritēja ārkārtīgi nevienmērīgi, un izvirzīto mērķi itāļi sasniedza tikai pirms dažiem gadiem.

Būtiskākās atziņas, ko 40 gadu laikā guva reformas īstenotāji, apliecināja, ka ārkārtīgi liela nozīme ir sadarbībai starp ieinteresētajām pusēm – dažādu jomu profesionāļiem, akadēmiskā personāla, pētniecības institūcijām, NVO. Tāpat būtiska ir sabiedrības informēšana, lai mainītu sabiedrības attieksmi un samazinātu aizspriedumus attiecībā uz cilvēkiem ar GRT.

Pretēji oponentu prognozēm, reforma, pateicoties sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu sniegtajiem risinājumiem, nepalielināja cilvēku ar GRT stacionēšanās biežumu un pašnāvību skaitu, kā arī neradīja noziedzības pieaugumu.

Sabiedrībai ir lielāka ietekme nekā medikamentiem

Deinstitucionalizācija ir sekmīgi norisinājusies arī Čehijā.

Viens no veidiem, kā cilvēki ar GRT tiek iekļauti sabiedrībā, ir grupu dzīvokļi cilvēkiem ar GRT, kas iekārtoti daudzdzīvokļu mājās. Cilvēki ar GRT piedalās teritorijas uzkopšanā, rūpējas par apstādījumiem un palīdz senioriem iepirkties, mainot sabiedrības attieksmi pret sevi.

Dr. Jans Pfeifers (Jan Pfeiffer), psihiatrs, DI procesa un garīgās veselības aprūpes reformas virzītājs Čehijā, uzsver, ka DI veiksmes atslēga ir meklējama ne tikai pakalpojumos, kas tiek nodrošināti cilvēkiem ar invaliditāti, bet arī individuālā pieejā un atbalsta sniegšanā katram cilvēkam. DI reformas neatņemama daļa un ļoti būtisks veiksmīga rezultāta priekšnoteikums ir sabiedrības informēšanas darbs, lai mainītu sabiedrības attieksmi un mazinātu mērķgrupu stigmatizāciju. Ir būtiski mainīt domāšanu un izprast, ka ikvienā cilvēkā ir jācenšas saskatīt tas, ko viņi spēj paveikt, nevis tas, ko viņi nevar izdarīt.

Kas nepieciešams DI procesa ilgtspējai

Lai novērstu institucionālās aprūpes dominanci un veidotu iekļaujošu sabiedrību, Latvijā laika posmā no 2015. līdz 2023. gadam norisinās dažādi projekti DI atbalstam. DI ilgtermiņa mērķis ir individualizēts atbalsts iekļaujošā vidē. Lai to sekmīgi īstenotu, svarīgs ir ne tikai finansējums.

DI jēdzienu izprot tikai 17 % aptaujāto Latvijas iedzīvotāju, liecina sabiedriskās domas izvērtējums par iedzīvotāju informētību un izpratni par DI procesu, līdz ar to liela loma sekmīgam DI procesam ir tieši sabiedrības izglītošanai. Nepamatotu mītu un stereotipu novēršana ir neatliekams solis ceļā uz iekļaujošāku sabiedrību. Svarīga ir ikviena cilvēka domāšanas un attieksmes maiņa, līdzdalība un iesaiste procesā.

Pakalpojumu sniegšanā svarīgs ir cilvēks, viņa vēlmes, intereses un dzīves mērķi. Gan profesionāļiem, gan ikvienam līdzcilvēkam ir jāatbalsta cilvēks virzībā uz saviem mērķiem, nevis jāizdara izvēles un jārīkojas viņa vietā.

Raksts tapis Labklājības ministrijas kampaņas “Cilvēks, nevis diagnoze!” ietvaros, kurā paredzēts runāt par cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem, bērnu ar funkcionāliem traucējumiem un ārpusģimenes aprūpē esošu bērnu veiksmīgu iekļaušanu sabiedrībā, akcentējot galveno vērtību – cilvēku kā individualitāti.

Plašāka informācija par kampaņu: http://cilveksnevisdiagnoze.lv/

Raksts pārpublicēts no portāla Delfi.lv: https://www.delfi.lv/news/national/commercials/saskatit-cilveku-ikviena.d?id=51904197 

CFLA: ES fondu atbalsts sociālo pakalpojumu sniegšanā – pieredzes stāsts

Ar ES fondu finansiālu atbalstu bērniem ar funkcionāliem traucējumiem tiek dota iespēja pilnveidot sociālās prasmes un attīstīt funkcionālās spējas, lai veicinātu iekļaušanos sabiedrībā, izglītotu, kā arī ieviestu atbalsta pasākumus viņu vecākiem, likumiskajiem aizbildņiem vai audžuvecākiem.

Līdz 2. martam tiek pieņemti biedrību un nodibinājumu iesniegumi izsludinātajā atlasē, savukārt programmas pirmajā kārtā tiek īstenoti 14 projekti, viens no tiem – nodibinājuma “Palīdzēsim.lv” sociālās rehabilitācijas programma bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenēm “Brīvbrīdis“. 

“Mēs cenšamies pielāgoties katra bērna vajadzībām un darīt visu iespējamo viņa labā,” saka Ilze Skuja, Palīdzēsim.lv dibinātāja un vadītāja.

Projektā piedalās bērni gan ratiņkrēslos, gan ar dzirdes un redzes traucējumiem, gan ar autisma spektra traucējumiem un citām veselības problēmām. Vadoties pēc organizācijas iepriekšējās pieredzes, bērniem pietrūkst savstarpējās komunikācijas, iespējas līdzdarboties ar līdzīga vecuma bērniem, integrēties sabiedrībā, iegūt jaunas prasmes, iegūt jaunus draugus un atbalsta personas. Šajā ziņā tagad palīdz ES fondu atbalsts.

 Projekts nosaukts par “Brīvbrīdi”, jo šo bērniņu mammām tik ļoti nepieciešams laiks pašām sev, brīvs brīdis savu vajadzību un  ieceru realizēšanai, kam, ikdienā nepārtraukti rūpējoties par īpašajiem bērniem, neatliek laika,” papildina I.Skuja.

Mammas bērnu aprūpei velta visu savu laiku, liedzot iespēju gūt papildu finanšu līdzekļus vai jaunu pieredzi, un projekta atbalsts arī ir iespēja uz kādu brīdi darīt pavisam ko citu un veltīt laiku sev,  kamēr bērni saņem terapiju vai tiek nodarbināti. Mammas piedalās dažādās izglītojošās, motivējošās, jaunu zināšanu un prasmju apgūšanas nodarbībās, tādējādi ne tikai paplašinot savu redzesloku un intereses, bet arī gūstot morālu, psiholoģisku, kā arī praktisku atbalsu ikdienas problēmu risināšanā.

Projekta ietvarā rehabilitācijas pakalpojumi tiek sniegti 25 bērniem un viņu vecākiem. Nodarbības un terapijas tiek organizētas individuāli mammām un bērniem. Tāpat tiek organizētas arī grupu nodarbības, lai bērniem un vecākiem ir iespēja socializēties un iegūt jaunus draugus.

Organizācija Palīdzēsim.lv bērniem nodrošina psihologa konsultācijas, fizioterapijas, ABA terapijas, sporta, kustību, mūzikas un deju, kā arī kanisterapijas, reitterapijas, mākslas terapijas, spēļu terapijas u.c. nodarbības. Bet bērnu aizbildņiem ir iespēja apmeklēt drāmas terapiju, kustību un dejas terapiju, saņemt ģimenes psihologa, personības izaugsmes, , karjeras un darba konsultanta ieteikumus, kā arī piedalīties  praktiskās nodarbībās.

“Šīs ES fondu programmas  nozīmīgums nav apšaubāms, tas ir liels atspaids un būtisks ieguldījums katrā ģimenē, jo ne visas ģimenes var atļauties individuālo terapiju, kanisterapiju, fizioterapiju, mākslas terapiju, vai vēl citu terapijas veidu,” tā –  Ilze Skuja. “Katrs bērniņš mūsu sabiedrībā ir vērtība, un arī šie bērni ir daļa no tās, un ir pelnījuši pieņemšanu un sapratni. Mēs nevaram kādu izstumt tikai tāpēc, ka ar viņš ir nedaudz citādāks kā pārējie. Šie bērni izaugs un būs daļa no mūsu sabiedrības, tāpēc ir svarīgi viņus atbalstīt, palīdzēt un integrēt jau šobrīd. Ikvienam ir tiesības uz līdzvērtīgu dzīvi un ir jārod iespēja to nodrošināt.”

Rikarda stāsts

Rikards kopā ar mammu Baibu apmeklē kanisterapijas kursu, kur viņš mācās sadarboties, ieklausīties, veidot kontaktu. Tā ir noglaudīšana, sunīša mazgāšana, barošana un vešana pastaigā,  kas ir ļoti nozīmīgi ne tikai psihoemocionāli, bet arī bērna fizisko spēju atjaunošanai.

 “Pirms trim gadiem Rikards bija visparastākais bērns pasaulē. Un tad kādā dienā kļuva īpašs, ļoti īpašs, jo – kļuva  pilnībā paralizēts. No tā brīža mēs sākām strādāt, sākām nodarboties ar dažādiem terapijas veidiem. Mēs esam ļoti pateicīgi par kanisterapijas iespēju, jo tas Rikardam māca sadarbību, kontakta veidošanu – viņš apgūst prasmes, kā kādu dzīvu būtni mācīt un kā tā viņam atsaucas, paklausa,” stāsta Rikarda mamma Baiba.

Pretim veselībai – ar mākslu

Mākslas terapija motivē – tā mudina veikt noteiktas darbības, no kurām ikdienā bērns izvairās, ja šķiet nogurdinošas. Mākslas terapija var palīdzēt mazināt emocionālus traucējumus, uzvedības problēmas, tā palīdz pārvarēt psiholoģiskas grūtības. Tāpat mākslas terapija attīsta radošumu, un ir lielisks izklaides veids, jo rotaļājoties bērns attīstās un rotaļājoties viņš var vislabāk izpausties. Nodarbības ir arī vieta, kur vecāki un bērni var satikties un aprunāties, un pat iegūt jaunus draugus.

Aleksandra stāsts

Aleksandrs ar mammu Agnesi katru trešdienu apmeklē reitterapijas nodarbības, kur zirga mugurā un trenera uzraudzībā viņš mācās gūt pārliecību par sevi, noturot līdzsvaru un izpildot dažādus uzdevumus, kā arī galvenais – saņem pozitīvas emocijas.

Reitterapijā Aleksandrs gūst sev nepieciešamo psiholoģisko palīdzību. Esot zirga mugurā, viņam ir jānotur līdzsvars un jākomunicē ar to. Nodarbības laikā terapeits pavadā ved zirgu, kura mugurā sēž Aleksandrs. Viņam tiek doti dažādi uzdevumi, kurus Aleksandrs arī cītīgi izpilda. Jāšana zirga mugurā ir pozitīvām emocijām bagāts piedzīvojums, kas reizē arī attīsta drosmi. Reitterapijā izmanto speciāli apmācītu zirgu, kurš var strādāt ar terapeitu un bērniem.

Dod spēku ģimenēm

Drāmas terapijas nodarbībās vecākiem tiek sniegts emocionāls un psiholoģisks atbalsts, kā arī – tā ir iespēja satikties domubiedru lokā, kurus vieno līdzīgs dzīves stāsts, un iegūt jaunus draugus.

“Tās ir nodarbības tikai mums – mammām, vecākiem, aizbildņiem. Šeit nodoties nodarbībām mēs varam pilnībā un bez bažām. Nevis ar vienu aci paralēli bērna pieskatīšanai mēģinām ko darīt, bet piedalāmies ar visu uzmanību, jo zinām, ka bērni ir drošās rokās – viņus pieskata un ar viņiem nodarbojas profesionāļi. Mēs šeit baudām to, ka varam būt kopā,” stāsta Aleksandra mamma Agnese.

mākslas terapija

reitterapija  kanisterapija

Informāciju sagatavoja Centrālā finanšu un līgumu aģentūra. Tā pārpublicēta no saites: https://www.cfla.gov.lv/lv/jaunumi/2020/es-fondu-atbalsts-socialo-pakalpojumu-sniegsana-pieredzes-stasts