Category Archives: Izglītojoši

Kognitīvi biheiviorālās terapijas psihoterapeite Maruta Freimane stāsta, ka depresija ir noskaņojuma traucējums, kurš ietekmē ne tikai garastāvokli, bet arī veidu, kā cilvēki domā un uzvedas. Depresijai ir raksturīgs pazemināts enerģijas līmenis, motivācijas un intereses zudums, arī par tādām lietām, kas agrāk ir patikušas. Speciāliste uzsver, ka depresija ir klīniska diagnoze.

“Depresijas gadījumā cilvēkiem ir raksturīgs specifisks domāšanas veids. Tās ir negatīvas domas par sevi, negatīvas domas par pasauli un par nākotni. Protams, arī intereses trūkums kaut ko darīt. Simptomi ir arī apetītes izmaiņas, svara zudums vai pieaugums, grūtības aizmigt, bezmiegs, kā arī, tieši pretēji, – vēlme gulēt visu laiku, vainas sajūta, grūtības koncentrēties un atcerēties lietas,” informē Freimane.

Izteikti nomākts garastāvoklis var arī būt, kad zaudējam kādu tuvinieku vai piedzīvojam smagu šķiršanos. Speciāliste min, ka depresija ir līdzīga sēru procesam, kad kāds ir zaudēts. Atšķirība būs tāda, ka sāpīgās emocijas sērošanas laikā izpaudīsies pamīšus, jo būs arī brīži, kad cilvēks spēs izjust prieku un interesi. Savukārt depresijas gadījumā nomāktais garastāvoklis turpināsies apmēram divas nedēļas. Sērošanas procesā cilvēki parasti nepazaudē savas vērtības apziņu, nav tik daudz negatīvu domu par sevi, bet depresijas skartajam tas tieši būs raksturīgi. Bioķīmija ir ļoti svarīgs aspekts, kad cilvēks cieš no depresijas. Tā var būt kā blakusparādība kādām nopietnākām veselības problēmām.

“Depresija no malas ne vienmēr izpaužas kā bēdīgs garastāvoklis, tā var būt pat agresija, it īpaši pusaudžu gadījumā.” Brīžos, kad cilvēks ir pārlieku nomākts, bez enerģijas un nav nekādas motivācijas, ir grūti saprast, kad tas jau ir par ilgu un kurā brīdī būtu jāsāk domāt par ārsta apmeklējumu. “Ja divas nedēļas ir nomākts garastāvoklis, tad ir vērts meklēt palīdzību. Tas gan nenozīmē, ka vienmēr cilvēki meklē palīdzību. Tad, kad tas sāk apgrūtināt dažādas dzīves jomas, piemēram, parādās grūtības strādāt, grūtības attiecībās, tad tas nozīmē, ka palīdzība noteikti ir jāmeklē,” skaidro speciāliste.

“Dažkārt cilvēki aizraujas ar pašdiagnostiku, kas nav labi. Viņi atrod vēl un vēl informācijas, iespējams, ka diagnosticē tādas lietas, kas nemaz viņiem nav, un tas ir kā papildu mehānisms, kas uztur kaut kādas grūtības. Speciālists vislabāk spēs palīdzēt saprast, vai tā ir depresija, jo varbūt tā ir trauksme. Kas noteikti nenāks par ļaunu un ko var darīt jau uzreiz – ieviest savā ikdienā fiziskās aktivitātes,” pauž terapeite.

Tajā brīdī, kad cilvēks ir izlēmis meklēt palīdzību, Freimane min, ka ir divi galvenie virzieni, kas var palīdzēt un kuri pasaulē ir atzīti par efektīviem. Viens virziens ir medikamentozā terapija jeb antidepresanti, otrs virziens ir psihoterapija. “Psihoterapijas virzieni ir dažādi, bet pirmās izvēles terapija, kuras efektivitāte ir apstiprināta visā pasaulē, pie depresijas ir kognitīvi biheiviorālā terapija. Šajā terapijā strādā ar cilvēku domāšanas un uzvedības modeļiem. Kognitīvi biheiviorālās terapijas aizsākumi ir saistīti tieši ar depresijas ārstēšanu. Depresija sagroza domāšanu – cilvēks negatīvi un neracionāli domā. Kognitīvi biheiviorālā terapija palīdz identificēt tos domāšanas veidus, kuri nelīdz, un palīdz tos izmainīt,” stāsta speciāliste.

Lai gan depresijas gadījumā neko negribas darīt, cilvēks ir noguris, bez motivācijas, speciāliste piemin, ka vislabāk var palīdzēt aktivitātes, ideālā gadījumā – fiziskas nodarbības, jo tās darbojas līdzīgi kā antidepresanti, tikai to efekts ir vēl labāks un paliekošāks. Līdz ko cilvēks sāk kaut ko darīt, viņam parādās enerģija.

Portāls “Psychology Today” raksta, ka biežākie iemesli, kāpēc cilvēki atsakās lietot medikamentus, ir vēlme ārstēties pēc saviem ieskatiem, bailes ķermeni piesārņot ar ķīmiju, just garastāvokļa uzlabojumus nedabīgā veidā un apzināties savu mentālo saslimšanu. Freimane gan min, ka ne vienmēr depresijas slimniekam liks lietot medikamentus. Ja cilvēks grib paliekošas izmaiņas, tad speciāliste iesaka apmeklēt psihoterapijas nodarības, it īpaši kognitīvi biheiviorālās terapijas. Tomēr, ja tā ir smaga depresija, tad bieži vien nav iespējams uzsākt psihoterapiju bez medikamentu palīdzības. “Lai cilvēks vispār spētu strādāt psihoterapijā, ir vajadzīga enerģija un motivācija. Ja depresija ir smaga, tad domāšanas veids ir tik negatīvs un motivācija, enerģijas līmenis tik zems, ka nav iespējams terapijā strādāt. Pirmais, ko vajadzētu darīt, – vērsties pie psihoterapeita, ja cilvēks grib ilgtermiņa izmaiņas. Dažkārt nav iespējams iztikt bez medikamentiem,” apstiprina terapeite.

Kad cilvēks ir apņēmies saņemt palīdzību, viņam vajadzētu kliedēt dažus mītus par atlabšanas procesu, piemēram, par zālēm. Speciāliste stāsta, ka nevajadzētu domāt, ka antidepresanti nepalīdz, tie palīdz. Katrs cilvēks ir individuāls, līdz ar to katram cilvēkam ir savs atlabšanas procesa plāns. Piemēram, ir cilvēki, kuriem terapija nepalīdz, kuriem tieši medikamenti palīdz, ir arī gadījumi, kad medikamenti ir jāmaina. Citi no malas var teikt un domāt, ka cilvēkam nav depresijas, ka viņš ir slinks, viņam ir jāsaņemas un viss. Tas gan ir mīts, tas tā nenotiek, depresija nav slinkums. Cilvēks nevar pats tikt galā ar depresiju, ir vajadzīga palīdzība.

“Mīts, ko es tiešām vēlētos uzsvērt, ir – “es esmu stiprs, man nekāda palīdzība nav vajadzīga”. Protams, lai meklētu palīdzību, vajadzīga drosme, tomēr es teiktu, ka tas ir labākais, ko darīt, kad ir slikti,” atgādina speciāliste.

“Cilvēku var mēģināt motivēt vērsties pēc palīdzības, bet motivācija ir vajadzīga arī no paša cilvēka. Būt blakus, atbalstīt, pieņemt, ka otrs cilvēks jūtas slikti, un ierosināt, motivēt vērsties pēc palīdzības,” paņēmienos dalās speciāliste. Speciāliste min, ka darīt kaut ko piespiedu kārtā var tad, ja cilvēks apdraud savu vai citu cilvēku dzīvību. Viena no depresijas sekām ir pašnāvība. Ja cilvēks ir suicidāli noskaņots vai ir par to aizdomas, tad ir jāsauc ātrā palīdzība. “Svarīga pazīme, kas liecina par pašnāvnieciskām domām, ir intensīvas emocijas – agresija, izmisums, raudāšana, kā arī šķietama emociju neesamība.”

Freimane uzsver: “Cilvēkam ir jāsāk pastiprināti pievērst uzmanību, ja viņš daudz raud un viņam ir agresīva uzvedība. Dažreiz cilvēkā nevar redzēt nomāktību, bet gan agresīvu uzvedību, arī, ja cilvēks ārēji par sevi nerūpējas, īpaši, ja cilvēkam ir raksturīgi rūpēties par sevi. Protams, ir vērts ieklausīties cilvēkā, tajā, ko viņš saka, it īpaši, ja ir tādas runas, ka dzīvei nav jēgas, un ir konkrētas idejas par dzīves izbeigšanu.”