Šis ir jau trešais ĢBAC “Brīnumiņš” sagatavotais Sirds stāstu raidījums, par ko “Brīnumiņa” vadītāja Agnese Kviese raksta:
“Noskatoties trešo “Talsu novada Sirds Stāstu” raidījumu, asaras ir kā pašsaprotama daļa no stāsta. Izdzīvot, izsāpēt un PIEŅEMT var tikai tie vecāki, kuri spēj arī bezcerībā redzēt un ticēt gaismai. Mūsu stāsta galvenais varonis Olītis māca ne tikai savējiem saredzēt mīlestību, sadzirdēt mīļumu, kad apkārt valda tikai asaru klusums. Šis bērniņš ir kā saules apmirdzēts prieks mums – Brīnumiņa komandai, savai ģimenei un mums TALSIEM. Lai Dievs dod veselību, Tev mazo mīļumiņ, priecēt mūs ar savu smaidu un prieku, kas seko Tev uz soļa! Lai Dievs dod laiku, ģimenei nesteidzoties kopā būt! Paldies par iespēju dzirdēt mums – JŪSU STĀSTU! Šis raidījums tapa pateicoties SIA “SCANDBIO Latvia” finansiālajam atbalstam!”
Alūksnes novada Alsviķos atrodas mācību iestāde, kur cilvēki ar invaliditāti un pat ar ļoti smagām diagnozēm var apgūt darba tirgū pieprasītus arodus. Pirms dažiem gadiem skola tika pievienota profesionālās izglītības kompetences centram (PIKC) Smiltenes tehnikums. Tas nebija viegls solis, un bija pat bažas, ka skolu slēgs. Tagad pedagogi atzīst, ka notikušais vērtējams ar plusa zīmi.
Lai gan vairāk nekā 30 gadu Alsviķos ir rehabilitācijas un mācību vieta cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, daļai sabiedrības šī vieta joprojām asociējas ar iestādi grūti audzināmām meitenēm. Tas skolas kolektīvam kremt, tāpat kā stereotipi, ka šeit nonāk tikai tie, kam vairs citur nav, kur iet. Lai gan skola tiešām ir atvērta cilvēkiem ar dažādam problēmām un tā ņem pretī tos, kam dažkārt atsaka Sociālās integrācijas valsts aģentūra (SIVA). Alsviķos šie jaunieši mācās un beidz skolu. Ar nokļūšanu darba tirgū gan nereti ir problēmas, trūkst arī prakšu vietu. Un tomēr – daudzi te gūst jaunu dzīves startu, iegūst ticību sev un saviem spēkiem, profesionālu kvalifikāciju
«Alsviķos ne tikai apgūst arodu, te tiek nodrošināta sociālā rehabilitācija ar medicīnas elementiem, ir psihologs, surdotulka pakalpojumi, dienesta viesnīca ar audzinātājiem un sociālajiem aprūpētājiem, medmāsa, kura skolā ir 24 stundas, ārsts apmeklē skolu reizi nedēļā,» stāsta skolotāja Astrīda Bētere. Rehabilitācijas iestāde gan te vairs nav kopš 2004. gada, kad no Labklājības ministrijas (LM) pakļautības skola nonāca Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) pārziņā. Ir bijuši gadījumi, kad audzēkni, kuram uznācis saasinājums, neņem pretī neviena slimnīca – tad gan būtu labi, ja šeit būtu plašāks medicīnas pakalpojumu klāsts. Arī invalīdu biedrību atsaucība varētu būt lielāka. Patlaban viena no akūtākajām problēmām – dienesta viesnīcā ir viens pacēlājs, bet vajadzīgi arī citur, jo te mācās arī audzēkņi ratiņkrēslos.
Dažādi audzēkņi, dažādi likteņi
Alsviķos patlaban mācās 148 audzēkņi, no tiem 18 ir bāreņi. 72 ir ar invaliditāti (astoņiem piešķirta pirmā grupa), taču arī pārējiem ir lielākas vai mazākas veselības problēmas.
Vecuma amplitūda ir liela: jaunākajam ir 15 gadu, vecākajam – 58. Gan šuvēju, gan apavu labotāju programmās mācās cilvēki nopietnos gados. Daļa no viņiem nav līdz šim ieguvuši profesionālu izglītību vai vēlas mainīt kvalifikāciju, jo veselība neļauj darīt to, ko līdz šim varējuši, norāda sociālā pedagoģe Dace Ķimele.
Kopumā šeit tiek piedāvāts apgūt vairākas specialitātes: šuvēja, galdnieka, apavu labotāja, pavāra palīga, pavāra (turpmāk tā vietā varēs iegūt virtuves darbinieka specialitāti, jo pavāram vajadzīgās prasības daudzi audzēkņi nevar izpildīt). Datoroperators gan ir pēdējo gadu, jo nav pieprasījuma. Tagad nu jādomā, kā izmantot divas lielas datorklases. Iespējams, ka varētu atvērt lietvežu programmu, pieļauj A. Bētere. Ar jauno mācību gadu tiks piedāvāta arī jauna programma – dārzkopis (tā savulaik te bijusi). Bez jau minētajām ir arī būvstrādnieki – korekcijas grupa, kurā mācās jaunieši no 15 gadu vecuma ar nepabeigtu pamatizglītību un, ko tur slēpt, sarežģītiem likteņiem, un uzvedības problēmām.
Pirms gada tika pieņemts Sociālā uzņēmuma likums, kas definē šo jomu un dod iespēju saņemt grantu biznesa attīstīšanai
Sociālā uzņēmuma statusu ir ieguvuši 53 uzņēmumi.
«Sākumā aktivitāte bija zemāka, un likuma darbības pirmajā pusgadā sociālā uzņēmuma statusu ieguva 16 uzņēmumi, taču pēc tam aktivitāte pieauga un otrajā pusgadā statusu ieguva 33 uzņēmumi. Pašreizējā aktivitāte atbilst gaidītajai,» saka Labklājības ministrijas Darba tirgus politikas departamenta ESF projekta Atbalsts sociālajai uzņēmējdarbībai vadītājs Juris Cebulis. Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācijas direktores Lienes Reines–Mitevas vērtējumā tendence ir pozitīva, jo katru mēnesi reģistrā klāt nāk jauni uzņēmumi. Aktivitāte esot pietiekama, jo īpaši ņemot vērā, ka sociālā uzņēmējdarbība ir specifisks biznesa veids un uzņēmējam jābūt ieinteresētam, motivētam, jāpārzina ne tikai bizness, bet arī jāizprot sociālās problēmas sev apkārt. «Tas nav katram, tāpēc mums ar lielu cieņu ir jāatbalsta tie uzņēmēji, kuri iepērk savam uzņēmumam pakalpojumus un preces no sociālajiem uzņēmējiem,» viņa uzsver. Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācija apvieno 110 biedrus. Lai sasniegtu pietiekamu ietekmi, viņas skatījumā, kritiskā masa varētu būt 200 sociālie uzņēmumi visā Latvijā. Šobrīd visvairāk sociālo uzņēmumu ir reģistrēts Rīgā un Pierīgā, kas nozīmē, ka sociālās uzņēmējdarbības koncepcija vēl nav pazīstama lielai sabiedrības daļai, it īpaši reģionos, lai arī varētu pieņemt, ka tieši reģionos sociālo problēmu loks ir lielāks un nospiedošāks.
Aprīlī aprit gads, kopš spēkā stājies Sociālā uzņēmuma likums. Tas paredzēts uzņēmējiem, kuru primārais mērķis ir nevis peļņas gūšana, bet sabiedrībai nozīmīgu problēmu risināšana. To apliecina pirmā kafejnīca Latvijā, kur lielākā daļa personāla būs ar invaliditāti, un uzņēmums, kurā tiek ražotas videi draudzīgas somas no avīzēm un žurnāliem.
Ražo videi draudzīgas somas
Sociālajā uzņēmumā “3wk upcycled” tiek meistarotas videi draudzīgas somas un dizaina priekšmeti no avīžu un žurnālu kolāžām. “Mūsu radītajiem priekšmetiem piemīt kultūrvēsturiska vērtība, tie izceļ nēsātāja individualitāti, personību, parāda attieksmi pret vidi, jo veidoti no otrreizējās aprites izejmateriāliem,” skaidro uzņēmuma biznesa attīstības vadītāja Danete Roze.
Inovatīvās idejas autore ir Sigita Trukšāne, kaislīga ceļotāja, kura vienmēr, dodoties ārpus Latvijas, labprāt pērk un lasa drukāto presi. Lai iemūžinātu skaistās ceļojumu atmiņas, viņa nolēma radīt krāsainas, spilgtas un neparastas somas, kas tiek speciāli apstrādātas un ir ūdens noturīgas, necaurlaidīgas. Somas iecienījuši klienti ne tikai Latvijā, bet arī Vācijā, Ķīnā, ASV un citās pasaules valstīs.
“Patiesību sakot, ražošanas process nav viegls, bet ļoti aizraujošs gan. Mēs eksperimentējam, taisām gan mazas, gan lielas somas, dokumentu mapes, mugursomas, iepirkuma maisiņus. Arī klientu vēlmes ir atšķirīgas. Dažiem patīk vecās avīzes, dažiem jaunmodīgi žurnāli, citiem prasās pēc krāsu sprādziena, savukārt citiem patīk melnbaltais stils,” pastāsta Danete.
Kafejnīca, kurā strādās invalīdi
Plānots, ka kafejnīca “RB Cafe” apmeklētājiem tiks atvērta vasaras sākumā. Tajā darbosies seši cilvēki ar invaliditāti, no kuriem četri būs ar intelektuālās attīstības traucējumiem, bet pārējie divi ar funkcionālām vai garīga rakstura problēmām.
Vasarā Bruņinieku ielā tiks atvērta jauna kafejnīca, kur lielākā daļa darbinieku būs cilvēki ar invaliditāti. Idejas autors un “RB Cafe” vadītājs Māris Grāvis vēlas sabiedrībai pierādīt, ka arī šādi cilvēki var būt ļoti noderīgi darba tirgum, un aicina citus darba devējus sekot viņa piemēram.
Foto: Valdis Semjonovs
Viņiem palīdzēs profesionāls konditors, sociālais darbinieks un kafejnīcas vadītājs Māris Grāvis, kurš arī ir šīs idejas autors. “Esam radījuši vietu, ar kuras palīdzību vēlamies pierādīt apkārtējiem, ka arī cilvēki ar invaliditāti var integrēties darba tirgū un strādāt,” saka Māris, kurš ar labdarību nav uz jūs. Jau 25 gadus viņš darbojas biedrībā “Rīgas pilsētas “Rūpju bērns””, kurai rūp cilvēki ar invaliditāti.
Aizvadītajā mēnesī “RB Cafe” saņēma AFI “ALTUM” grantu, un šobrīd notiek sagatavošanās, lai jau jūnijā tiktu atvērta jaunā kafejnīca, kas atradīsies Bruņinieku ielā Rīgā.
“Finansiālais atbalsts mūs iedrošina darboties tālāk un neapstāties. Cilvēki no malas ir diezgan skeptiski, uzskata, ka mums var neizdoties, jo līdz šim Latvijā neviens neko tādu nav darījis. Finansējums sniedz mums iespēju atsperties, piemēram, iegādāties jaunas un modernas iekārtas konditorejas ceham, tādējādi atvieglojot darbu saviem darbiniekiem.”
Māra pieredze rāda, ne tikai Eiropā, bet arī Latvijā cilvēki ar invaliditāti novērtē atbalsta mehānismus, kas viņiem tiek sniegti, taču vēlas, lai viņiem vairāk dotu iespēju pašiem darboties un strādāt.
“Lielākajā daļā Eiropas darba devēji izjūt lielu darbaroku iztrūkumu, taču cilvēki ar vidēju vai augsta līmeņa invaliditāti lielākoties nestrādā, lai gan patiesībā to varētu darīt. Tieši tā radās ideja par šo kafejnīcu, ar kuras palīdzību centīsimies lauzt daudzus stereotipus.”
Darbs konditorejā sāksies septiņos no rīta, tur taps dažādas smalkmaizītes, kēksiņi, kūkas un citi gardumi.
Plānots, ka daļa darbinieku strādās virtuvē kopā ar konditori, bet otra daļa – zālē, kur apkalpos klientus, klās un novāks galdiņus.
Kases sistēma būšot vienkāršota, kā arī kafejnīcā plāno atteikties no skaidras naudas apgrozījuma, tādējādi mazinot ar to saistītos riskus.
“Pavisam noteikti neplānojam konkurēt ar tradicionālajām kafejnīcām vai ēstuvēm. Klienti, kas ciemosies mūsu kafejnīcā, visticamāk, to darīs, mērķtiecīgu motīvu vadīti, zinot, ka esam sociālais uzņēmums, kas dod iespēju strādāt cilvēkiem, kas ir mazliet īpašāki.”
Latvijas kontekstā uzņēmums noteikti ir unikāls, taču Māris teic, ka Eiropā gan šāda tipa kafejnīcas var atrast. Vaicāts, kādēļ viņš izvēlējies kļūt par sociālo uzņēmēju, nevis parastu biznesmeni, vīrietis atbild: “Par spīti viedoklim, ka Latvijā neko tādu īstenot neizdosies, vēlos pierādīt pretējo. Tie cilvēki, kurus pieņemam darbā, ārkārtīgi novērtē šo iespēju. Viņu acīs lasāms patiess prieks, un tā ir milzīga pievienotā vērtība tam, ko daru.”
Salīdzinot ar Skandināvijas un citām Eiropas valstīm, M. Grāvis norāda – lai gan pēdējo gadu laikā Latvijā ir paveikts diezgan daudz invalīdu atbalstam, mums vēl ir kur augt un attīstīties.
“Samērojot ar Skandināvijas valstīm, infrastruktūras un vides pieejamības ziņā noteikti iepaliekam. Joprojām mūsu pilsētās atrodamas ietves un krustojumi, kuri nav paredzēti cilvēkiem ratiņkrēslos.
Tāpat sabiedriskais transports, augstie tramvaji un vilcieni nav pielāgoti cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Savukārt cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem trūkst iespēju. Liela daļa no viņiem labprāt iesaistītos darba tirgū, strādātu vienkāršās profesijās un atvieglotu to darba devēju ikdienu, kas izmisīgi meklē darbiniekus.
Tomēr jāteic, ka pēdējo divdesmit gadu laikā cilvēku attieksme ir strauji mainījusies uz labo pusi un sabiedrības tolerance kļuvusi lielāka. Lietas virzās uz priekšu, tajā skaitā arī Latvijā, un tas ir pozitīvi.”
Ir kur tiekties
Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācijas (LSUA) vadītāja Liene Reine-Miteva, vērtējot, ko devis jaunais likums, atzīmē skaidrus spēles nosacījumus un kritērijus tam, kas tad īsti ir sociāls uzņēmums, atsijājot korporatīvo sociālo atbildību, labdarību un nevalstiskā sektora darbību.
“Juridiskā skaidrība dod iespēju tiem uzņēmumiem vai nevalstiskajām organizācijām, kas nodarbojas ar sociālo problēmu risināšanu, formalizēt savu darbu, iegūt statusu, kā arī saņemt grantu savam biznesam. Papildus tas ir arī statusa, prestiža un piederības jautājums, lepošanās ar savu darbu,” stāsta asociācijas vadītāja, akcentējot, ka gads tomēr esot pārāk īss laika posms, lai izdarītu lielus spriedumus, taču vērojamas pozitīvas tendences.
“Šobrīd Latvijā reģistrēti 49 uzņēmumi, kuriem piešķirts sociālā uzņēmuma statuss. Prieks, ka katru mēnesi reģistram pievienojas jauni uzņēmumi, taču, lai sasniegtu pietiekamu ietekmi, kritiskā masa varētu būt apmēram 200 sociālie uzņēmumi visā Latvijā, kas nebāzētos tikai Rīgā.
Uzskatu, ka pasaule nekļūs par labāku vietu nākamajām paaudzēm, ja nebūs uzņēmēju, kas aizdomāsies par sava biznesa ietekmi un to, kā viņi var palīdzēt risināt konkrētas problēmas. Sociālās uzņēmējdarbības principus var piemērot ikviens bizness.
Tradicionālie uzņēmēji var iedvesmoties un mācīties no sociālajiem uzņēmējiem, kā savienot cēlu, nesavtīgu mērķu sasniegšanu ar biznesa pamatfunkciju – naudas pelnīšanu.”
To, ka vislielākā sociālo uzņēmumu daļa reģistrēta tieši Rīgā un Pierīgā, apstiprina arī “Providus” pētniece Agnese Frīdenberga.
Viņasprāt, tas ir tādēļ, ka sociālās uzņēmējdarbības koncepts vēl nav pazīstams lielai sabiedrības daļai, it īpaši tajos reģionos, piemēram, Latgalē, kur novērojamas būtiskas un dažādas sociālās problēmas un to radītā spriedze.
Saeimā pieņemtie grozījumi “Valsts sociālo pabalstu likumā” paredz jaunu atbalsta mehānismu adoptētājiem pēc tiesas sprieduma par adopcijas apstiprināšanu spēkā stāšanās. No 2019. gada 1. jūlija līdz ar to tiek ieviests jauns pabalsta veids – bērna adopcijas pabalsts.
Lai nodrošinātu bērna adopcijas pabalsta ieviešanu, otrdien, 23. aprīlī, valdības sēdē pieņemti Ministru kabineta noteikumi “Kārtība, kādā piešķir un izmaksā bērna adopcijas pabalstu”.
Pabalsta apmērs mēnesī būs atkarīgs no bērna vecuma. Katram bērnam no viņa piedzimšanas līdz septiņu gadu vecuma sasniegšanai tas būs 25 procentu apmērā no Ministru kabineta (MK) noteiktās minimālās mēneša darba algas. Kamēr minimālā alga valstī ir 430 eiro, šis pabalsts būs 107,5 eiro mēnesī. Katram bērnam no septiņu gadu vecuma sasniegšanas līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai pabalsts būs 30 procentu apmērā no MK noteiktās minimālās mēneša darba algas (129 eiro mēnesī).
Noteikumi paredz, ka pabalstu apmēru pēc labklājības ministra ierosinājuma MK varēs pārskatīt atbilstoši valsts budžeta iespējām, izvērtējot ekonomisko situāciju valstī un ņemot vērā Centrālās statistikas pārvaldes noteikto vidējo faktisko patēriņu cenu indeksu.
Bērna adopcijas pabalstu piešķirs un izmaksās Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra (VSAA) uz personas iesnieguma pamata. Adopcijas pabalsta piešķiršanu un izmaksu par periodu no 2019. gada 1. jūlija VSAA uzsāks ne vēlāk kā no 2019. gada 1. oktobra. Šis laiks vajadzīgs, lai VSAA veiktu nepieciešamās izmaiņas informācijas sistēmās.
Informācijas avots: Latvijas Republikas Labklājības ministrija
Šī gada 16. un 17.aprīlī Kurzemes plānošanas reģiona īstenotā projekta “Kurzeme visiem” ietvaros Kurzemes pašvaldību vadītāji, to vietnieki un izpilddirektori devās divu dienu pieredzes apmaiņas vizītē uz Rīgu, Smilteni un Siguldu, lai iepazītu izveidotos un jaunveidojamos sabiedrībā balstītus sociālos pakalpojumus personām ar garīga rakstura traucējumiem (GRT), bērniem ar funkcionāliem traucējumiem (FT) un viņu vecākiem.
Kā atzina Kurzemes pašvaldību pārstāvji, citu reģionu pieredze un izvēlētie risinājumi ļaus vēl sekmīgāk plānot un pilnveidot infrastruktūru sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu sniegšanai Kurzemē. Jau ziņots, ka vairākās Kurzemes pašvaldībās veidos un attīstīs infrastruktūru nepieciešamā atbalsta sniegšanai sava novada iedzīvotājiem – bērniem ar FT un viņu vecākiem, kā arī personām ar GRT.
Pieredzes apmaiņas brauciena pirmajā dienā dalībnieki devās uz Rīgu un apmeklēja nodibinājuma “Fonds KOPĀ” grupu dzīvokļus un specializēto darbnīcu personām ar GRT. Savukārt dienas otrajā pusē dalībnieki devās uz Smilteni, kur ar novada domes priekšsēdētāju Gintu Kukaini un citiem pašvaldības pārstāvjiem pārrunāja progresīvās Vidzemes pašvaldības ieceres sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu sniegšanā un iepazinās ar veidojamo infrastruktūru Smiltenes novadā.
Otrajā dienā dalībnieki devās uz Siguldas pašvaldību, kur iepazinās ar biedrības “Cerību spārni” piedāvātajiem sociālajiem pakalpojumiem, tai skaitā dienas centra un specializēto darbnīcu telpām, sociālo uzņēmumu “Visi var” un sociālā atbalsta centru “Cerību māja”. Kurzemes pašvaldību vadītāju pieredzes apmaiņas brauciens noslēdzās Rīgā, kur viņi apmeklēja biedrības “Rīgas pilsētas “Rūpju bērns”” grupu māju “Mēness māja”, kur sociālos pakalpojumus saņem personas ar GRT, kurām ir arī citi funkcionālie traucējumi.
Šis bija jau ceturtais pieredzes apmaiņas brauciens, kas organizēts projekta “Kurzeme visiem” ietvaros. Iepriekš sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu pieredzi citviet iepazinuši arī pašvaldību sociālo dienestu, attīstības plānošanas un citu struktūrvienību pārstāvji, valsts sociālās aprūpes iestāžu darbinieki, nevalstisko organizāciju un mediju pārstāvji.
Par projektu “Kurzeme visiem”
Projekts “Kurzeme visiem” tiek īstenots, lai palielinātu ģimeniskai videi pietuvinātu un sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu pieejamību dzīvesvietā personām ar invaliditāti un bērniem. To no 2015. – 2023.gadam ar Eiropas Sociālā fonda un valsts finansējuma atbalstu gandrīz 6,6 miljonu eiro apmērā īsteno Kurzemes plānošanas reģions sadarbībā ar pašvaldībām, to bērnu sociālās aprūpes centriem un valsts sociālās aprūpes centru “Kurzeme”.
Ģimeņu un bērnu attīstības centra “Brīnumiņš ” Talsos aizsācis “Talsu novada Sirds Stāstu” raidījumus, kuri tiks veidoti sadarbībā ar “TV 9 pakalni” un ĢBAC “Brīnumiņš” vadītāju Agnesi Kviesi. Raidījumos tiks veidoti “Brīnumiņa” stāsti par tām Talsu novada ģimenēm, kurās aug bērni ar īpašām vajadzībām un, kurās aug bērni, kuri savus vecākus gadiem gaidīja pie kāda bērnu nama loga. Stāstus pārpublicēsim arī kurzemevisiem.lv
Kā raksta pats “Brīnumiņš”: “Mēs audīsim “Brīnumiņa” stāstus par tām Talsu novada ģimenēm, kurās aug bērni ar īpašām vajadzībām un, kurās aug bērni, kuri savus vecākus gadiem gaidīja pie kāda bērnu nama loga… Šeit mēs iepazīsim asaru terapiju, pēc kuras ir jūtams atvieglojums un skatiens uz dzīvi kļūst gaišāks. Stāsti audīs pacietības dzīparus, mēs šķetināsim vērtības un svērsim uz svara kausiem dzīvības nozīmi. Mēs audīsim neērtas situācijas, sāpīgus vēstures dzīparus, lai kopīgi austu skaistus, jaunus dzīves stāstus…”
Pirmais raidījums šobrīd tiek austs un tiks publicēts 15.februārī!
Otrajā “Talsu novada Sirds Stāstu” raidījumā var iepazīties ar Larisas un Normunda pieredzi, audzinot trīs audžubērnus. Negulētas naktis, murgi, sāpes un bailes reiz bija audžubērnu ikdiena, šobrīd tā ir nodzēsta pagātne, jo ir sēta mīlestība. Šie vecāki nenobijās no grūtībām, bet kopā izraudāja audžubērnu smago dzīves šūpuli, lai dotu spārnus jaunai, skaistai mīlestības pilnai dzīvei. Audžu meitenes pastāstīs mums, ka laimīga ģimene ir BŪT KOPĀ visās ikdienas rūpēs, priekos un darbos. Tik vienkārši, tik maz un patiesībā TIK DAUDZ! Bezgalīga pateicība Jums, Larisa un Normund, par to, ka nenobijāties no grūtībām un pieņēmāt savā ģimenē mazus, no ligzdas izmestus putnēnus, kuriem spārnus un lidot prasmi iemācījāt tieši Jūs! Šobrīd mazie putnēni lido un lidos droši, jo viņiem blakus vienmēr būs MAMMA UN TĒTIS. Šis raidījums tapa pateicoties SIA “Vika Wood” finansiālajam atbalstam!
Portāls Delfi.lv raksta, ka Latvijas skolās darbam ar nedzirdīgajiem bērniem kā mācību līdzeklis joprojām tiek izmantota Padomju laikā izdota ābece, jo mūsu valstī nav izdotas alternatīvas šai 1987. gadā izdotajai grāmatai skolēniem ar dzirdes traucējumiem. Delfi centies noskaidrot, Kā šāda situācija radusies, kā ir kaimiņvalstīs un ko plāno darīt Latvijas Izglītības un zinātnes ministrija (IZM).
Rīgas internātvidusskolas bērniem ar dzirdes traucējumiem direktore Kristiāna Pauniņa “Delfi” atzīst, ka, bērni, uzsākot skolas gaitas, latviešu valodu, tostarp skaņu izrunu un vārdu krājumu pēc noteiktas sistēmas apgūst no 1987. gadā izdotās “Ābeces”. “Šo grāmatu izmantojam, jo tā ir specifisks mācību līdzeklis latviešu valodas apguvē un tai alternatīva mācību līdzekļa pašlaik nav,” grāmatas vērtību skaidro Pauniņa. Viņa arī piemetina, ka 1987. gadā izdotais mācību līdzeklis joprojām ir labā stāvoklī un “protams, ka padomju simbolika tajā ir aizlīmēta. Cita lieta, ka zīmējumi grāmatā – estētika nav mūsdienām atbilstoša un būtu nepieciešams modernāks mācību līdzeklis.”
Biedrības “Latvijas Nedzirdīgo savienība” viceprezidente Brigita Lazda vērš uzmanību uz to, ka šobrīd Latvijā nedzirdīgo un vājdzirdīgo iedzīvotāju izglītības līmenis ir zems. Reti kurš turpinot izglītību un iegūstot bakalaura vai maģistra grādu. Tās, pēc Lazdas domām, esot tāpēc, ka mazotnē nedzirdīgiem un vājdzirdīgiem bērniem nav bijušas iespējas pilnvērtīgi apgūt latviešu zīmju valodu, latviešu valodu un tādējādi arī citus mācību priekšmetus.
IZM piekrīt, ka mācību līdzekļu nedzirdīgiem bērniem trūkst, un patlaban norit darbs pie situācijas apzināšanas attiecībā uz trūkstošajiem mācību materiāliem. “Un jau šobrīd projekta “Kompetenču pieeja mācību saturā” ietvaros tiek veidotas dažādas mācību grāmatas bērniem ar īpašām vajadzībām – Braila rakstā, vieglajā valodā tiek adaptēti dažādi mācību un metodiskie līdzekļi utt,” portālam “Delfi” skaidroja IZM.
Izstrādāt mācību līdzekļus skolēniem ar dzirdes problēmām ministrija sola aptuveni gada laikā.
Latvijas Radio 1 žurnāliste Mairita Znotiņa ciemojas Liepājā pie Gineišu ģimenes, kurā aug trīs meitas. Par Meldras un Mārtiņa Gineišu izaicinājumu, trīs gadu laikā kļūstot par trīs bērnu vecākiem, saruna “Ģimenes studijā”. Bet pirms gada adoptētā Anna vērtē, kāda ir viņas jauniegūtā ģimene.
“Par adopciju sen sākām domāt, ka gribētu, varētu, līdz darīšanai kāds laiciņš pagāja, bija klikšķis, ka ejam un rīkojamies. Tad mēs satikām Annu,” atklāj Meldra.
“Formulas ātrumā jauna pieredze, kas ātri jāapgūst gan ar lielu meitu, jo Anna ir adoptēta, viņa pievienojās astoņu gadu vecumā. Atskatoties liekas, ka esam desmit gadus dzīvojuši. Gaidījām bērnus, kad viņi varētu parādīties, likās, ka divi varētu būt optimālais, bet trīs ir ļoti optimāli.” atklāj Mārtiņš. “Process bijis pašiem audzinošs, adopcijas gadījumā paši daudz uzzinājām gan formāli, gan ar pieredzi. Viss tā salicies, tas ir mūsu ceļš, kādu ejam. Daudzus aizspriedumus draugiem un vecākiem esam lauzuši par to, cik tas ir sarežģīti vai grūti. Protams, ir izaicinājumi, ja ģimenē ir adoptēts bērns. Katram vecumam arī savas intereses.”
“Mums ir paveicies, ka apkārt saprotoša ģimene un draugi. Nevaram sniegt padomus sarežģītās situācijas, jo gājis diezgan līgani. Tā noteikti ir atslēga un viens no galvenajiem aspektiem,” bilst Meldra.
Aicinām noklausīties Latvijas Radio 1 žurnālistes Annijas Petrovas sagatavoto stāstu – sarunu ar resursu centra cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem „Zelda” vadītāju Ievu Leimani-Veldmeijeri.
Kā norāda „Zelda” vadītāja Ieva Leimane-Veldmeijere, bieži vien sabiedrībā uzskata, ka zina labāk, kas vajadzīgs cilvēkam ar garīga rakstura traucējumiem. Tomēr, ja lēmumu pieņem cilvēka vietā, tad viņam nav motivācijas iecerēto īstenot.
„Tas ir veids, kā mēs, arī pakalpojumu sniedzēji, raduši strādāt un domāt.” Tāpēc „Zelda” savā darbā raugās uz to, ko vēlas pats cilvēks. Vienmēr ir tas kārdinājums, protams, domāt, ka „mēs zinām labāk, mēs redzam, kas viņam ir vajadzīgs”. Bet, ja mēs kaut ko cilvēkam uzspiežam, kaut kādu risinājumu vai kaut kādu pakalpojumu, kas mums liekas viņam būtu visefektīvākais, bet viņam pašam tajā brīdī tā neliekas, tad ir diezgan liela iespējamība, ka cilvēks šo pakalpojumu arī nevēlēsies saņemt. Vienkārši, piemēram, ja viņam piešķirts kāds pakalpojums, viņš to arī neizmantos, jo nav šīs paša motivācijas to darīt. Viņam ir jābūt šai motivācijai kaut ko darīt, nevis kāds viņa vietā izlēmis: „Tev šis ir vajadzīgs, tev šis jāīsteno”,” uzskata Leimane-Veldmeijere.
Projekts “Kurzeme visiem” tiek īstenots, lai palielinātu ģimeniskai videi pietuvinātu un sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu pieejamību dzīvesvietā personām ar invaliditāti un bērniem. To no 2015. – 2023.gadam ar Eiropas Sociālā fonda un valsts finansējuma atbalstu gandrīz 6,6 miljonu eiro apmērā īsteno Kurzemes plānošanas reģions sadarbībā ar pašvaldībām, to bērnu sociālās aprūpes centriem un valsts sociālās aprūpes centru “Kurzeme”.
