Category Archives: Izglītojoši

“Būšu aktieris vai modelis. Un labs tētis saviem bērniem.” Kaspara stāsts par vardarbību ģimenē un sirds siltumu atbalsta centrā

MUMS VISIEM GRIBAS MĀJAS
“Būšu aktieris vai modelis. Un labs tētis saviem bērniem.” Kaspara stāsts par vardarbību ģimenē un sirds siltumu atbalsta centrā

Liepājniekam Kasparam Šmitēnam ir 19, viņš ir jaunākais no pieciem bērniem un pagaidām vienīgais, kurš nav izveidojis pats savu ģimeni. Taču Kaspars zina, ka dienās būs brīnišķīgs tētis. “Es nekāpšu uz savu vecāku grābekļiem,” viņš ir pārliecināts, stāstot par bērnībā piedzīvoto vecāku alkoholismu, vardarbību, badu… Vien Bērnu atbalsta centrā “Dzintari” zēns apjauta, ko īsti nozīmē rūpes, skaists mājoklis un sirds siltums no līdzcilvēkiem. Un tieši tur, veicot ikdienas pienākumus, viņš arī saprata, ko vēlas darīt nākotnē.

Normāla dzīve sākās bērnunamā

“Mamma un tētis dzēra, sita mani, mājās bija bardaks, mēs dzīvojām badā,” savu stāstu sāk Kaspars un turpina, “mēs ar brāli, kurš ir par mani pusotru gadu vecāks, gājām uz veikaliem zagt pārtiku, jo mamma visu naudu iztērēja alkoholā.” Puisis atklāj – vien tad, kad abi aizvesti uz Liepājas bērnunamu, viņš “sācis dzīvot normāli”.

Kopumā valsts aprūpē Kaspars bijis deviņus vai desmit gadus. Brālis nedaudz mazāk, jo ir vecāks, bet pārējie divi brāļi un māsa jau bija pilngadīgi un uzsākuši patstāvīgu dzīvi, tāpēc bērnunamā nav nonākuši. Lai gan šajā iestādē pavadīto laiku viņš atceras ar pateicību, tomēr visas dzīvei nepieciešamās prasmes, ģimenisko vidi un apjautu par to, ko īsti nozīmē dzīvot ģimenē, Kaspars ieguvis tad, kad ar Eiropas Savienības fondu atbalstu deinstitucionalizācijas projekta ietvaros Liepājas bērnunams pārtapis par Bērnu atbalsta centru “Dzintari”. Puisis saka: “Biju ļoti laimīgs par šīm pārmaiņām.” Apkārtējie bērnunamu visbiežāk uztvēruši kā cietumu bērniem, kā kaut ko ļoti sliktu, savukārt atbalsta centrs ieguvis citu nokrāsu. “Tās bija lielas pārmaiņas, arī sajūtas bija savādākas, jo no lielas ēkas pārgājām dzīvot uz privātmāju, kur jūties kā ģimenē,” viņš piebilst.

Mājā bijušas četras istabas, kur katrā dzīvojuši divi bērni. Viņus aprūpējis audzinātājs, taču arī pašiem bērniem bijuši pienākumi. “Mums vajadzēja uzkopt savu istabu, bija jāpalīdz audzinātājām tīrīt kopējās telpas, gatavot ēst. Tas bija ļoti labi, jo pēc tam, aizejot patstāvīgā dzīvē, vismaz proti izdarīt elementāras lietas,” atzīst Kaspars un atklāj, ka šie pienākumi viņam pat ļoti gājuši pie sirds un pat palīdzējuši saprast, ko viņš vēlas darīt tālāk. “Tagad mācos 2. kursā Liepājas Valsts tehnikumā, apgūstu viesmīlību un tūrismu.”

Izpalīdzīgu un mīļu cilvēku ieskauts

Mūsu sarunas laikā Kaspara acis visu laiku smaida, no simpātiskā puiša izstaro patiess dzīvotprieks un labestība. Kā iespējams tik agrā jaunībā un pēc vardarbībā pavadītiem bērnības pirmajiem gadiem izdzīvot tik daudz prieka? “Man jau apkārt ir mīļi un palīdzoši cilvēki,” viņš saka. Kaspars joprojām ir gana biežs viesis Bērnu atbalsta centrā “Dzintari”, kurp dodas paciemoties dienās, kad mācībām nav jāatvēl arī vakara stundas. “Audzinātājas ir ļoti priecīgas, kad ierodos, vēlas zināt, kā man iet,” puisis stāsta, “viņas vienmēr ir gatavas palīdzēt, tostarp ar mācībām.”

Lai gan bērni zinājuši, ka atbalsta centra personālam ir pašiem savas ģimenes ārpus šīs iestādes sienām, tik un tā visi jutušies kā liela ģimene. “Viņas bija ļoti mīļas, gādīgas, nāca uz darbu ar smaidu,” teic Kaspars un atzīst – sasniedzot pilngadību, bijis grūti pēkšņi paņemt savas mantas un doties prom dzīvot vienam. Īpaši liels satraukums bijis par to, kā samaksāt īri par dzīvokli. To Kasparam piešķīra pašvaldība, bet izremontēt palīdzējis vecākais brālis, kurš dzīvo Liepājā un strādā celtniecībā. Visas sienas un griesti bijuši šķībi, nemaz nerunājot par kosmētisko remontu. Pateicoties brāļa atbalstam, nu Kasparam ir gaišs, sakopts miteklis, un arī šādas tādas saimniecībā noderīgas lietas apguvis no brāļa, piedaloties dzīvokļa remontdarbos.

Savukārt sakārtot naudas lietas palīdzējusi Bērnu atbalsta centra sociālā darbiniece – tā kā puisis vēl mācās un tāpēc nevar pats sev nopelnīt iztiku, viņam piešķirts trūcīgas personas statuss, kas paredz gan atvieglojumus dzīvokļa īrei, gan naudas pabalstu un citas atlaides, kas ļoti palīdz. “Nu jau viss iegājis normālās sliedēs,” saka puisis, ne ar vārdu nesūkstoties par to, ka no salīdzinoši niecīgajiem ikmēneša ienākumiem viņam jāspēj nomaksāt visus rēķinus, nopirkt ēdienu, apģērbu utt.

Nākotnes plāni lieli

Vienīgā reize, kad kaklā sakāpušais kamols pieklusina Kaspara balsi, ir saruna par viņa vecākiem. Par viņa vēlmi šos cilvēkus satikt. Puisis ir kategorisks un, ne mirkli nevilcinoties, saka: “Vecākus ļoti nevēlos satikt. Jo tad man prātā nāk sliktākās atmiņas. Atgādinājums par to, kas notika bērnībā. Biju ļoti priecīgs, kad 17 gadu vecumā sapratu, ka ar mani viss būs kārtībā. Ja paliktu pie vecākiem, nezinu, vai vēl būtu starp dzīvajiem. Mums taču vispār nebija, ko ēst! Bet varbūt es izaugtu par ļoti sliktu cilvēku. Tāpēc nevēlos satikt vecākus, lai nebūtu jāatceras sliktie gadījumi no bērnības.”

Kaspars pastāsta gadījumu, kad, ciemojoties pie māsas, tur bijuši arī abi viņu vecāki, un viņi nav atpazinuši savu dēlu. Tas bijis skaudri – apjaust, ka tavi vecāki tevi vispār nepazīst. Mierinājumu sniedzis vien māsas teiktais, ka tas viss alkohola dēļ.

Ar pārējo ģimeni gan Kaspars ir draudzīgās attiecībās, un katrs no brāļiem, kā arī māsa ir gatavi cits citam palīdzēt.

Vecākajam, Liepājā dzīvojošajam, brālim ir 36, bet māsai – 34 gadi. Viņa apguvusi medmāsas profesiju, taču strādā vadošā amatā lielveikalā. Otrs brālis dzīvo Anglijā, viņam ir savs uzņēmums, un tagad turp pārcēlies arī trešais brālis, kurš nupat esot atradis darbu un atgriezties Latvijā nedomājot.

Arī Kaspara nākotnes plāni saistās ar Angliju: “Pēc mācībām tehnikumā plānoju doties mācīties uz Londonu. Gribu būt aktieris vai modelis.”

Viņa nākotnes nodomos vieta atvēlēta arī paša ģimenei, taču tikai pēc tam, kad būs izskolojies un iekārtojies dzīvē. Lai spētu gādāt un parūpēties par savu sievu, bērniem. Lai viņiem patiešām nekā netrūktu. Arī mīlestības. “Domāju, ka būšu brīnišķīgs tētis, jo nekāpšu uz savu vecāku grābekļiem,” viņš saka un, apžilbinot ar savu sirsnīgo smaidu, atvadās, neatstājot vietu šaubām – tā patiešām būs!

Informācija pārpublicēta no cilvēksnevisdiagnoze.lv lapas: https://cilveksnevisdiagnoze.lv/mums-visiem-gribas-majas/

LM 19.oktobrī Kuldīgā aicina uz kino un diskusijām par cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem iekļaušanu sabiedrībā

Lai sabiedrībā vairotu izpratni par garīga rakstura traucējumiem, Labklājības ministrija starptautiskā garīgās veselības mēneša ietvaros oktobrī piecās Latvijas pilsētās – Smiltenē, Daugavpilī, Tukumā, Kuldīgā un Bauskā organizēs īpašus bezmaksas pasākumus ar kopīgu filmas “The Peanut Butter Falcon” (“Zemesriekstu sviesta piekūns”) skatīšanos un diskusijām par cilvēkiem ar garīgās veselības traucējumiem kino un realitātē.

Pasākumus vadīs un par kino stāstīs kino eksperts un blogeris Sergejs Timoņins. Apmeklētājiem būs arī iespēja satikt un iepazīt lielisku puisi, Arvīdu Denisu, kurš dalīsies ar savu pieredzi ceļā uz pilnvērtīgu dzīvi sabiedrībā.

“Sabiedrībā pastāv daudz maldīgi stereotipi par dažādām cilvēku grupām. Vieni no spēcīgākajiem stereotipiem ir par cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem. Tas ir viens no galvenajiem šo cilvēku atstumtības iemesliem. Pieredze rāda, ka iepazīstot, izprotot un pieņemot šos cilvēkus, varam vienīgi iegūt,” uzskata labklājības ministrs Uldis Augulis.

Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā vadītāja Zane Petre: “Sociālā iekļaušana ir viena no iniciatīvām, kam ir liela loma demokrātiskas sabiedrības ikdienā. Mums ir vairāk uzmanības jāpievērš tam, kādas ir iespējas cilvēkiem ar dažādām vajadzībām gan darba tirgū, gan sociālajā dzīvē. Eiropas Savienība investē veselības aprūpes, sociālajā infrastruktūrā. Taču ir nepieciešamas vēl kādas, mūsu pašu, līdzcilvēku investīcijas – laiks, zināšanas un sapratne, lai citādo un dažādo atpazītu, izprastu un vidi veidotu draudzīgu ikvienam līdzcilvēkam.”

“Īpaši aicinām apmeklēt kino seansu kopā ar ģimenēm. Tā būs iespēja vērtīgi pavadīt laiku, noskatīties lielisku filmu – sirsnīgu un iedvesmojošu stāstu un uzzināt ko jaunu par, iespējams, neierastiem cilvēkiem, kuri ir mums līdzās, viņu sajūtām un iekšējo pasauli. Kino seansi un sarunas par redzēto vairos apmeklētāju spēju citādajā saskatīt skaisto un kopīgi veidot iekļaujošu sabiedrību,” norāda kino eksperts Sergejs Timoņins.

Filma “The Peanut Butter Falcon” (“Zemesriekstu sviesta piekūns”) ir ASV 2019. gadā izdota filma, kurā apvienoti piedzīvojumu, komēdijas un drāmas žanri. Filma guvusi pozitīvas kritiķu un sabiedrības atsauksmes un saņēmusi vairākus apbalvojumus. Tās galvenais varonis ir Zaks, kuram ir Dauna sindroms. Viņš aizbēg no aprūpes nama, lai piepildītu savu ilgi loloto sapni un kļūtu par profesionālu cīkstoni. Lai to paveiktu, viņam jādodas uz cīkstoņu skolu. Pa ceļam viņš satiek dzīves krustcelēs nonākušo Taileru, kurš neapzināti kļūst par viņa treneri un sabiedroto. Kopīgi viņi dodas pa upi, ķer zivis, dzer viskiju, meklē Dievu un pārliecina aprūpes nama darbinieci Elinoru pievienoties viņiem ceļojumā.

Kino vakari tiks organizēti:

Pasākuma kopējais ilgums – aptuveni 2,5 stundas. Apmeklētāju labsajūtai tiks piedāvātas uzkodas un atspirdzinoši dzērieni. Vietu skaits ierobežots. Bezmaksas ieejas biļetes nepieciešams rezervēt internetā vai klātienē Biļešu paradīzes kasēs.

Kino vakari ar Eiropas Savienības fondu finansiālu atbalstu Latvijā tiek organizēti jau ceturto gadu.

Valsts apmaksāta sociālā rehabilitācija cilvēkiem ar dzirdes invaliditāti

:abklājības ministrija ir sagatavojusi infografiju par valsts apmaksātu sociālo rehabilitāciju cilvēkiem ar dzirdes invaliditāti! To aplūkojot, varat uzzināt, kas to nodrošina un kādus pakalpojumus iespējams saņemt.

LR1 Ģimenes studija: “Iekāp otra kurpēs”. Vai spējam pieņemt un saprast atšķirīgo?

 

Vai spējam saprast un pieņemt arī tos, kuru izskats vai uzvedība pirmajā brīdī var šķist nesaprotama vai svešāda – ikvienam meklēt atbildi uz jautājumu aicina sociālā kampaņa “Iekāp otra kurpēs”. Vai spējam iekāpt to ģimeņu kurpēs, kuras audzina bērnus ar mentāla rakstura traucējumiem? Ģimenes studijā sarunājas Elīna Celmiņa, Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietniece, Zaiga Meldere, nodibinājuma “Latvijas Bērnu atbalsta fonds” pārstāve.

Pieredzē dalās Kristīne Treimane, mamma četrgadniecei Elīzai, kurai ir kabuki sidroms, un Evita Stalbe, mamma četrgadniekam Kristianam, kuram ir vest sindroms.

Vai esat kādreiz uzvilkuši katrā kājā atšķirīgu kurpi un ļāvušies apkārtējo nesapratnei, varbūt arī nopietniem, varbūt sirsnīgiem aizrādījumiem – hei, ar ar tevi taču kaut kas nav kārtībā. Daudzi to izmēģināja 15. septembrī – Dažādo kurpju dienā, tādējādi simboliski paužot sapratni un pieņemšanu cilvēkiem ar funkcionāliem, arī garīga rakstura traucējumiem, kā arī bez vecāku gādības palikušajiem bērniem un jauniešiem. Kā vēl var attīstīt sevī spējas saprast un arī pieņemt šos cilvēkus, ieraudzīt viņu talantus un darīt visu, lai viņi justos vajadzīgi sabiedrībai?

Informācija pārpublicēta no Latvijas Radio 1 raidījuma “Gimenes studija” , kas publicēts LSM portālā: https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/gimenes-studija/iekap-otra-kurpes.-vai-spejam-pienemt-un-saprast-atskirigo.a181622

Ventspilī atzīmē “Dažādo kurpju dienu”

Lai patiesi izprastu otru cilvēku, ir jānoiet viņa ceļš viņa kurpēs, vēsta sena paruna. Tāpēc “Dažādo kurpju dienā” 15. septembrī ikviens Latvijas iedzīvotājs tika aicināts vilkt katrā kājā atšķirīgu apavu un iesaistīties mākslinieciskās un radošās aktivitātēs, simboliski paužot atbalstu deinstitucionalizācijas mērķa grupām – bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenēm, cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem un bez vecāku gādības palikušiem bērniem, jo nereti tieši aizspriedumi un noraidoša sabiedrības attieksme viņiem ir lielākie šķēršļi veidot dzīvi ārpus institūcijām un iekļauties sabiedrībā. Īpašs pasākums 15. septembrī notika arī Ventspilī.

“Dažādo kurpju dienas” dalībnieki kopīgiem spēkiem rada mākslas objektu “Iekāp otra kurpēs”, izkrāsojot lielizmēra kurpes, un darbojas sociālo pakalpojumu dienas centru organizētās un vadītās radošajās darbnīcās, lai labāk izprastu, kā savas dienas vada cilvēki ar garīga rakstura un funkcionāliem traucējumiem. Ventspilī klātesošie varēja izbaudīt muzikālu priekšnesumu, kas sagatavots Atbalsta centrā ģimenēm un bērniem ar īpašām vajadzībām “Cimdiņš”.

“Ventspils valstspilsētā, domājot par atstumtības riskam pakļauto sabiedrības daļu, ir izveidots atbalsta centrs ģimenēm un bērniem ar īpašām vajadzībām “Cimdiņš”, kur tiek sniegti sabiedrībā balstīti sociālie pakalpojumi pieaugušām personām ar garīga rakstura traucējumiem un bērniem ar funkcionāliem traucējumiem. Savukārt pašvaldībai, rūpējoties par ārpusģimenes aprūpē nonākušiem bērniem bāreņiem un bez vecāku gādības palikušiem bērniem, ir realizēts projekts “Deinstitucionalizācijas pasākumu īstenošana Ventspils pilsētas pašvaldībā”, kā rezultātā uzbūvētas divas ēkas, kurās drīzumā tiks uzsākta ģimeniskai videi pietuvināta pakalpojuma sniegšana,” stāsta Ventspils valstspilsētas pašvaldības izpilddirektora pirmais vietnieks, Ventspils domes administrācijas vadītājs Kaspars Vitenbergs.

“Deinstitucionalizācija Kurzemes reģionā mainījusi cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu vecākiem, kā arī ārpusģimenes aprūpē esošiem bērniem pieejamās iespējas. Reģionā tapuši dienas aprūpes centri, specializētās darbnīcas, grupu dzīvokļi, sociālās rehabilitācijas centri un ģimeniskai videi pietuvināti pakalpojumi, kas kļūs par mājām, laika pavadīšanas, prasmju un iemaņu apgūšanas vietām tiem kurzemniekiem un viņu ģimenēm, kuriem ir nepieciešams atbalsts. Projekta “Kurzeme visiem” ietvaros, sadarbojoties Kurzemes plānošanas reģionam, pašvaldībām un Valsts sociālās aprūpes centram “Kurzeme”, mums šobrīd ir izdevies sniegt nepieciešamo atbalstu pilnvērtīgākai dzīvei jau 262 cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, 411 bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un 229 viņu vecākiem. Bet patiesi pilnvērtīgāka dzīve ir iespējama tikai atvērtā, atbalstošā sabiedrībā, kur pieņemoši izturamies pret ikvienu, novērtējam to, ko cilvēks spēj, redzam pašu cilvēku, nevis viņa invaliditāti. “Dažādo kurpju diena” ir vēl viens atgādinājums, ka mēs spējam “iekāpt otra kurpēs”, saprast un pieņemt viens otru ik dienas,” uzver Kurzemes plānošanas reģiona projekta “Kurzeme visiem” vadītāja Sandra Miķelsone-Slava.

Ar Eiropas Savienības fondu finansiālu atbalstu Latvijā tiek īstenoti deinstitucionalizācijas projekti, kuru ietvaros daudzviet tiek piedāvāti sabiedrībā balstīti pakalpojumi, kas paver iespēju cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un arī bērniem, kas ir spiesti dzīvot ārpusģimenes aprūpē, integrēties sabiedrībā.

Savukārt ziņu portālā TVNET.lv izveidota īpaša sadaļa, kurā publicēti 15 cilvēkstāsti. Sadarbībā ar satura veidotāju Edart TV radīta arī dokumentālā īsfilma, kas atklāj cilvēku ar īpašām vajadzībām, kā arī ārpusģimenē esošo bērnu ikdienu, ļaujot “iekāpt viņu kurpēs”.

Vairāk informācijas – www.cilveksnevisdiagnoze.lv

Papildu informācijai
Guntis Kaldovskis
Labklājības ministrijas vecākais eksperts
E: guntis.kaldovskis@lm.gov.lv
T: 29148662

15. septembris – “Dažādo kurpju diena” visā Latvijā – tiekamies Ventspilī!

Lai patiesi izprastu otru cilvēku, ir jānoiet viņa ceļš viņa kurpēs, vēsta sena paruna. Tikai izprotot un pieņemot citādo, varam veidot iekļaujošāku sabiedrību. Tāpēc 15. septembrī ikviens Latvijas iedzīvotājs ir aicināts vilkt katrā kājā atšķirīgu apavu, simboliski paužot savu atbalstu deinstitucionalizācijas mērķa grupām – bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenēm, cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem un bez vecāku gādības palikušiem bērniem. Īpaši pasākumi notiks Rīgā, Jelgavā, Valmierā, Ventspilī un Ludzā, bet “Dažādo kurpju diena” tiks iedzīvināta arī sociālajos tīklos un citviet Latvijā.

Ikviens ir unikāls, katrs cilvēks ir personība ar savām vēlmēm un vajadzībām, un arī tie līdzcilvēki, kuri šķiet svešādi, atšķirīgi un nesaprotami, vēlas būt mīlēti, pieņemti un saprasti – tāpat kā katrs no mums. Aizspriedumi un noraidoša sabiedrības attieksme ir lielākā barjera bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenēm, cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem un bez vecāku gādības palikušajiem bērniem veidot dzīvi ārpus institūcijām un iekļauties sabiedrībā. Labklājības ministrija kampaņā “Iekāp otra kurpēs!” aicina ikvienu iejusties līdzcilvēku situācijā un atrast nevis atšķirīgo, bet gan kopīgo.

15. septembrī ikviens var paust savu atbalstu un parādīt to arī citiem, uz visu dienu vai kādu brīdi uzvelkot katrā kājā atšķirīgu apavu, vēstot par to sociālajos tīklos, bet tiem, kuri pauž izbrīnu, atgādinot – katrs vēlas būt saprasts un pieņemts, un atšķirīgais mūsos nav iemesls atstumt un novērsties. 

Pasākumos Rīgā, Jelgavā, Valmierā, Ventspilī un Ludzā klātesošie piedalīsies mākslas objekta “Iekāp otra kurpēs” izveidē, simbolizējot vienošanos par kopīgām vērtībām: pasākuma laikā dalībnieki aicināti radoši izpausties un kopīgiem spēkiem izkrāsot lielizmēra kurpes. Bet pēc pasākuma būs iespēja iesaistīties sociālo pakalpojumu dienas centru organizētās un vadītās radošajās darbnīcās, lai labāk iepazītu cilvēku ar garīga rakstura un funkcionāliem traucējumiem ikdienu.

“Dažādo kurpju dienas” aktivitātēs var iesaistīties gan individuāli, gan kopā ar kolēģiem, draugiem, klasesbiedriem un citiem līdzīgi domājošajiem. Iesaistīt var arī apkārtējos, piemēram, īstenojot “Dažādo kurpju dienu” darba vietā, savā vai bērnu mācību iestādē u. c. Atbalstu iniciatīvai jau pauduši gan tādi jaudīgi Latvijas uzņēmumi kā Printful, Accenture un Go3, gan Anete Bendika, Māra Upmane-Holšteine, Beāte Jonīte, Laura Grēviņa un citi sabiedrībā zināmi cilvēki. Savu atbalstu iespējams paust arī sociālajos tīklos, atzīmējot dalību “Dažādo kurpju dienas” pasākumā  Facebook vietnē.

“Iesakņojušies priekšstati vienam par otru traucē veidot iekļaujošu un savstarpēji cienošu sabiedrību. Ar skaidrojošu darbu un atbalstošu attieksmi varam panākt daudz – pieņemošākus, drošākus līdzcilvēkus un kopumā harmoniskāku sabiedrību. Ir svarīgi pamanīt un pieņemt, ka starp mums ir cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem, bērni ar invaliditāti un ārpusģimenes aprūpē esošie bērni, kuri jūt, mīl, priecājas un pārdzīvo tieši tāpat kā ikviens cilvēks.  Aicinu cilvēkus visā Latvijā klātienē vai sociālajos tīklos simboliski iekāpt otra kurpēs, paužot atbalstu iekļaujošai sabiedrībai, jo dažādībā ir milzīgs spēks,” saka Evika Siliņa, labklājības ministre.

Ar Eiropas Savienības fondu finansiālu atbalstu Latvijā tiek īstenoti deinstitucionalizācijas projekti, kuru ietvaros daudzviet tiek veidotas cilvēku vajadzībām daudz atbilstošākas pakalpojumu sniegšanas vietas un piedāvāti sabiedrībā balstīti pakalpojumi, kas paver iespēju cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un arī bērniem, kas ir spiesti dzīvot ārpusģimenes aprūpē, integrēties sabiedrībā.

Kampaņas ietvaros kampaņas tīmekļvietnē plānots publicēt 15 cilvēkstāstus, īpašu testu un ekspertu diskusiju. Tāpat sadarbībā ar satura veidotāju Edart TV radīta dokumentālā īsfilma, kas atklās cilvēku ar īpašām vajadzībām, kā arī bērnunamu bērnu ikdienu, ļaujot “iekāpt viņu kurpēs”. Savukārt ikviens jaunietis vecumā no 14 līdz 25 gadiem aicināts iesaistīties konkursā un radošā veidā attēlot vienu no trim konkursa tēmām: “Iekāp otra kurpēs: cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem”; “Iekāp otra kurpēs: bērni ar funkcionāliem traucējumiem”; “Iekāp otra kurpēs: bērni, kuri dzīvo vai ir dzīvojuši institucionālajā ārpusģimenes aprūpē”. Ar konkursa nolikumu var iepazīties konkursa tīmekļa vietnē.

Infografika "Dažādo kurpju diena"

Vairāk informācijas – www.cilveksnevisdiagnoze.lv

Labklājības ministrija: kāpēc zīmju valoda ir svarīga nedzirdīgu bērnu audzināšanā?

Labklājības ministrija sagatavojusi izglītojošu video, kāpēc zīmju valoda ir svarīga nedzirdīgu bērnu audzināšanā.

Video saturs iedrošina vecākus lietot zīmju valodu saziņā ar saviem bērniem jau no mazotnes, kā arī sniedz vienkāršus ikdienas piemērus, kā saprasties ar nedzirdīgiem bērniem.

Informācija pārpublicēta no LM lapas Facebook: https://www.facebook.com/labklajibasministrija/videos/300602319132543

DI citviet: sabiedrībā balstīti sociālie pakalpojumi Zemgales reģionā

Piedāvājam iespēju iepazīt izveidotos sabiedrībā balstītus sociālos pakalpojumus Zemgales plānošanas reģionā.

Dobeles novadā, Bēnē it izveidots dienas aprūpes centrs bērniem ar funkcionāliem traucējumiem.

Informācija pārpuclicēta no Zemgales plānošanas reģiona īstenotā projekta “Atver sirdi Zemgalē” lapas Facebook: https://www.facebook.com/atversirdi/posts/pfbid02K5BFvyaH8c7dBRmb6pf4aXETQqArodsGtnQpPnxd1QjC39toqofLFZyPp5ZnC7ajl

Dienvidkurzeme: Miķeļa stāsts par dzīvi grupu dzīvokļu mājā “Sudrabi”

Miķelis Tiļugs

Šī gada 20. aprīlī Rucavā svinīgi atklāja grupu dzīvokļu māju “Sudrabi”. Kopumā tajā ir vietas 11 cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem. Patlaban no tām aizņemtas četras.

Grupu dzīvokļu mājā “Sudrabi” ir 2020. gadā bijušajā Rucavas novada pašvaldības uzsāktais ES fonda projekts “Sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu infrastruktūras izveide Rucavas novadā” (Nr.9.3.1.1/19/I/035), bet pašu ēku ekspluatācijā 2021. gada decembrī nodeva un projekta realizāciju turpina jau Dienvidkurzemes novada pašvaldība.

Projekta mērķis ir cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem dot iespēju patstāvīgi dzīvot ērtā mājoklī, izmantot pakalpojumus, ko lieto ikviens sabiedrībā, kā arī saņemt individuālu atbalstu, ja tāds ir nepieciešams. Ēkas pirmā stāva iekārtojums ir pielāgots cilvēkiem ar kustību traucējumiem.

Pašlaik grupu dzīvokļos uz dzīvi pārcēlušies četri Dienvidkurzemes novada iedzīvotāji, par kuriem vēlamies pastāstīt.

Miķelis Tiļugs, Dunikas pagasta iedzīvotājs

Miķelis ļoti vēlējās iemācīties patstāvību, tādēļ bija priecīgs, ka viņam tika dota iespēja apgūt grupu dzīvokļu mājā “Sudrabi”. Tur viņam ir dzīvoklis, kas aprīkots ar visu iedzīvei nepieciešamo. Iepriekš Miķelis dzīvoja kopā ar vecākiem, bet tagad viņš pamazām iejūtas un pierod pie patstāvīgas dzīves, kad pašam jātiek ar visu galā.

Lai pierastu pie jaunās situācijas, pagaidām jaunais vīrietis vēl pamīšus nakšņo vecāku mājās un “Sudrabos” – viņam nepieciešams ilgāks adaptācijas laiks. Vecāku mājās Miķelis palīdz dažādos lauku darbos un lopu apkopšanā.

Laiks nepieciešams arī, lai Miķelis iepazītu Rucavas apkārtni un iedzīvotājus, jo līdz šim ir viņa dzīvesvieta bijusi Dunikas pagastā. Iepazīšanās ir pakāpenisks process.

Reizi nedēļā viņš apmeklē nodarbības Liepājas Neredzīgo biedrībā, kur apguvis dažādas prasmes: keramiku, filcēšanu u.c. Filcēšanas nodarbībās ir izgatavojis interesantas rotaļlietas.

Tagad, dzīvojot “Sudrabos”, brīvajā laikā Miķelis kopā ar citiem iemītniekiem uzspēlē dažādas galda spēles, piemēram, novusu un kopīgi labi pavada laiku svinot svētkus.

Informācija pārpublicēta no Dienvidkurzemes novada pašvaldības mājas lapas: https://www.dkn.lv/lv/jaunums/mikela-stasts-par-dzivi-grupu-dzivoklu-maja-sudrabi