Ģimenei ikvienam bērnam vajadzētu saistīties ar drošību un patvērumu, diemžēl dažādu apstākļu un iemeslu dēļ gadās tā, ka savā ģimenē palikt nav iespējams. Lai šādos gadījumos nodrošinātu labvēlīgu vidi un sniegtu priekšstatu par pozitīvu ģimenes modeli, durvis pagaidu mājām ver audžuģimenes. Aismas un Ivara Stiurenieku sirds un arī nams 14 gadu garumā bijis patvērums 27 audžubērniem, no kuriem pieci dzīvespriecīgi un skaisti bērni lielā nama telpas ar soļu rīboņu un rotaļīgumu pieskandē pašlaik. Šai misijai gan esot arī sava garoza, jo vajag daudz pacietības, gudrības un spēka, un netrūkst arī ļauna runātāju no apkārtējo puses.
Stiurenieku ģimene uz Talsiem no Tukuma rajona Jaunsātiem atnākusi dzīvot pirms trīs gadiem, kad pārdota sava zemnieku saimniecība un iegādāts liels, plašs nams Vīksnas ielā. Tajā ir astoņas istabas un kopā 16 telpas — nams ir patiešām plašs un raisa pozitīvas emocijas. Pa vasaru ģimene biežāk uzturas laukos, bet skolas laikā lielā saime dzīvo Talsos. Pirms audžubērnu uzņemšanas Stiurenieku ģimenē izaudzināti trīs bērni — Līga, Māra un Mairis. Jautāti par neierasto uzvārdu, Ivars atbild, ka tas nāk no Latgales puses un latviešu valodā skanētu kā «Stūrnieki» vai «Stūrenieki».
«Lielai ģimenei vajadzīga liela māja, ja ir liela māja, tad arī bērnus tajā iespējams uzņemt. Mēs nekad nepaliekam veci. Mūsu bērni vienmēr iet skolā, un mums jāiet cauri visam no jauna,» izrādot ģimenes namu, stāsta Aisma. Lielajā istabā atrodas saimes galds, kur vietas pietiek visiem, — arī tad, ja ciemos sabrauc lielie bērni ar četriem mazbērniem, ko vecvecāki lepni izrāda bildēs, kas izkārtotas sienas nišā. Pēc profesijas Aisma ir šuvēja, bet strādā par aprūpētāju Ķīšu aprūpes centrā, kur ir darbs dežūrās. Uz vīra pleciem gulstas atbildība pret bērnu saimi un māju — bērni bez uzraudzības palikt nedrīkst, tāpēc Ivars atrodas mājās, kur darbu netrūkst. No iepriekšējiem saimniekiem mājās palikusi sporta zāle, kur puiši var izvingroties un iztrakoties. Bērniem ir vieta, kur lēkt, bļaut, dauzīties un spēlēt bumbu, kā jau bērniem nepieciešams. Tiek rīkoti turnīri un lēkts ar lecamauklām, bet vasarā pilsētā bērniem īpaši neesot ko darīt. Tāpēc visi brauc uz laukiem, kur ir dārziņš un cita veida darbošanās. Tiek audzināti arī cālīši, kas bērniem ļoti patīk. Turpat blakus ir mežs un var aizskriet sēnēs. Ir upīte, karjers — visi ir priecīgi un apmierināti.
Ideja par audžubērniem radusies
sen — apmēram pirms 15 gadiem. «Tā vienkārši sanāca — dzīvojām Jaunsātos, un tur bija ciema bērni no nelabvēlīgas ģimenes, kurus vajadzēja pa vasaru kaut kur izmitināt. Bērniem vienkārši nebija, kur palikt. Vietējā bāriņtiesas darbiniece pajautāja, vai nevaram pa vasaru pieskatīt meitenes, un mēs piekritām, jo vieta to atļāva. Kad meitenes aizgāja, mums ieteica iziet kursus un turpināt iesākto. Tā nu mēs, trīs ģimenes no Jaunsātiem, izgājām kursus, ielaidāmies šajā avantūrā un esam tajā joprojām,» smaidot stāsta Aisma. Viņa atzīst, ka kursi nepavisam neesot smagi. Tur iemāca ļoti labas lietas, kas noder pašu dzīvēs. «Kad audzināju bērnus, neviens tādas lietas nestāstīja un nemācīja. Par to agrāk nerunāja. Piedzima bērns, un katrs audzināja viņu, kā saprata un mācēja. Ja mamma palīdzēja, tad tik arī bija, bet tagad ir daudz informācijas, — stāsta, rāda un māca. Tas ir noderīgi arī man, tas nekas, ka pašas bērni izauguši. Tagad varu šīs zināšanas izmantot, audzinot audžubērnus. Mācoties uzzināju arī to, kas pasaulē notiek ar bērniem. Agrāk nekad to nebūtu iedomājusies. Uzzināju daudz par uzmanības izrādīšanas nepieciešamību un tās nozīmi. Atceros, ka agrāk pati vienmēr strādāju, — bija lopi, un viss bija jāpaspēj. Ja tad būtu zinājusi to, ko zinu tagad, es būtu veltījusi daudz vairāk uzmanības saviem bērniem. Jā, laiki bija citi, bet bērnam uzmanība ir bijusi vajadzīga vienmēr. Nekad nevar būt par daudz laika kopā ar bērniem. Nekad. Tagad arī — visi kaut kur brauc strādāt, visi kaut kur skrien, bet bērni paliek savā nodabā un klīst. It sevišķi tie, kuriem nav vecvecāku laukos. Jāpiekrīt, ka vecāki ir apstākļu ķīlnieki un atrodas tādā kā apburtajā lokā. Protams, ir jāstrādā, bet tajā visā jāatrod laiks arī bērnam. Iesākumā kaut vai piecas līdz desmit minūtes, bet labi, ja var atvēlēt pusstundu vai stundu. Bērniem tas ir vajadzīgs. Laukos ir citādāk — kopīga darbošanās notiek pati par sevi,» pieredzē dalās Aisma.
Pašlaik ģimenē uzturas trīs juridiski brīvi bērni no ģimenes Valmieras pusē un divi brāļi no Tukuma — Aisma cer, ka uzradīsies ģimene, kas viņus adoptēs. «Ja jau divus negrib adoptēt, trīs bērniem vispār ir maz cerību… Mēs piedalāmies dažādos pasākumos, ko rīko organizācija «Plecs», aicinot kopā cilvēkus, kuri grib adoptēt bērnus. Tā ir iespēja iepazīties ar bērniem klātienē, dažādos izbraucienos un nodarbēs. Mūsu audžubērni ir lieli. Mazo Endiju, kuram ir pieci gadi, esot pasākumā, abas reizes gribēja paņemt, bet, tā kā viņam ir desmit gadus vecs brālis, tomēr nepaņēma, jo vieta un statuss neļāva. Šķiet, ka būs grūti. Jāsaprot, ka audžuģimene ir tikai uz laiku. Tas ir statuss, kurā bērnus patur tik ilgi, kamēr saved kārtībā bioloģisko ģimeni. Ar vecākiem tiek veikts sociālais darbs, bet, ja viņi neinteresējas un nesadarbojas, tiesā tiek nokārtoti dokumenti un bērni ir juridiski brīvi — viņus iespējams adoptēt. Kādreiz liela daļa adoptēto bērnu devās uz ārzemēm, bet tagad nekur vairs nelaiž… Mūsu audžubērni ir devušies uz Ameriku, Itāliju, daudzi, protams, ir palikuši arī Latvijā,» pastāsta Aisma.
Aisma neslēpj, ka ir neierasti
pēc tam bērnu atdot adoptētājam, jo tas ir tikpat kā savs bērns. Sākumā bijis īpaši grūti, bet tagad saprasts, ka audžuvecāks ir kā profesija. Paturēt neko nevar. Audžumamma smaidot saka, ka bērni, kuri tagad dzīvo ģimenē, noteikti paliks līdz pat pensijai, jo lielajiem puikām ir desmit un vienpadsmit gadu. «Ja neviens neuzradīsies, tad būs vien bērni jāaudzina pašiem. Adoptētāji grib mazus bērnus, visi grib mazas, jaundzimušas meitenītes. Ar lieliem bērniem ir grūti,» zina sacīt Aisma.
Bērni savā starpā diezgan bieži plēšas. Citreiz mājās izvēršas īsts šovs. Aisma un Ivars stāsta, ka iepriekšējie bērni ir varējuši sadzīvot mierīgāk. Bērni nesatiek un visu laiku sūdzas viens par otru. Speciālisti saka, ka tas ir saistīts ar emocionālo spriedzi, — bērnam ir grūti, un viņš citādāk nemāk. «Ir jābūt kā zibens novadītājam. Viņi ir pieci, visi sūdzas, un katram ir sava taisnība. Bērni neprot ieklausīties un piekāpties. Vēlam viņiem tikai labu un tāpat arī mācām, bet sanāk tā, kā sanāk. Par iemeslu varētu būt tas, ka bērnus, kuri cietuši vardarbībā, bāriņtiesa drošības dēļ iemācījusi sūdzēties, bet tas viss ir aizgājis nepareizā gultnē. Sūdzēšanās ir neprātīga — par katru sīkumu, un bērni iemācās manipulēt. Citreiz viens par otru pasaka ko sliktu un gaida, kad otrs tiks atzīts par vainīgu… Tiklīdz bērnam kaut kas nav pa prātam, viņš jau zina, kas jāsaka: «Es sūdzēšos bāriņtiesai.» Tas ir ļoti skumji. Tu no sirds gribi palīdzēt bērniem, bet esi zem zināmas kontroles, jo bērni manipulē. Ir jāpārdomā katrs vārds un darbība, lai kāds nevērstos pret tevi. Likumi bērnus tādus pataisa un ļauj tādiem būt,» ar nožēlu saka Aisma un Ivars. Visatļautība ir aizgājusi par tālu — bērni māk pavērst visu tā, kā viņiem ir izdevīgi.
Aisma un Ivars jūt —
uz viņiem skatās daudz stingrāk nekā uz parastu ģimeni. Par katru sīkumu ir sūdzības. Reiz skolotāja, kura neko nebija noskaidrojusi, tikai izdarījusi secinājumus un atsūtījusi vēstuli, kurā Aisma tikusi pataisīta melnāka par melnu. Viņa trīs dienas nevarējusi atrast mieru. Tur, kur neskaidrības var izrunāt aci pret aci, pārpratumi noskaidrojas. Visbiežāk cilvēki spriež pēc sevis, kad jautā, kāpēc ģimene pieņem audžubērnus un vai viņiem no tā ir kāds labums. Cilvēkiem, kuri domā, ka ģimene par to saņem lielu naudu, Aisma vienmēr teikusi: «Jums tak to naudu arī varbūt vajag? Ņemiet bērnus, viņu netrūkst, ja jau nauda ir tik liela! Pamēģiniet!»
Jūlija pēdējā nedēļā pie Usmas ezera divu dienu garumā notiek audžuģimeņu salidojums. Tāpat tiek apmeklētas nometnes, atbalsta grupas. Aisma stāsta, ka Tukumā ir izveidots atbalsta centrs «Terēze» un, ja rodas jautājumi vai neskaidrības, notiek sadarbība arī ar bāriņtiesu. «Katrs bērns ir pilnīgi atšķirīgs. Paiet zināms laiks, līdz saprotam, kas ir kas. Ir gājis visādi. Ir bijušas darīšanas arī ar policiju. Ir bijis tā, ka paņemam meiteni un liekas: viss būs labi, bet pēc tam viņa pagriežas un sastrādā tik neiedomājamas muļķības, ka jāmeklē ar policiju. Pilsētā ar audžubērniem tikt galā ir daudz grūtāk, jo ir daudz vilinājumu, kādu nav laukos. Bērni neieklausās, viņiem liekas, ka ir gudri, bet viņi nesaprot, kādās nepatikšanās var iekļūt. Tāpat ir ar apmelošanu. Un kam tad tic? Bērnam, protams. Tā mums pazīstama ģimene pazaudēja audžuģimenes statusu,» pieredzētajā dalās rosīgā audžumamma.
Konfliktsituācijā, kad bērni savā starpā plēšas, Aisma māca viņiem, ka ir jāskatās uz sevi, nevis otru. «Ja pats būsi labs, arī pārējie būs labi, bet bērni ir bērni, — bieži ne tikai nesaprot, bet nemaz neieklausās tajā, kurš grib viņiem labu. Es ceru, ka ar laiku bērni to sapratīs. Viņiem ir jādzīvo un jāredz tas pašiem,» saka Aisma.
Brāļi — Daniels un Endijs — no Tukuma Stiurenieku ģimenē ir divus gadus, bet Linda, Armands un Rinalds — no pagājušā gada oktobra. Kad kāds bērns tiek adoptēts, vieta ģimenē tukša nepaliek — uzreiz kāds nāk vietā. Sākumā ir grūti — jāpierod gan pašiem, gan bērniem. Lai notiktu sadarbība, bērns jāiepazīst un jāsaprot, kā viņam tuvoties. Pēc tam jādodas pie ārsta, jānokārto skolas lietas un dokumenti — tas ir liels darbs, kam jāiziet cauri katru reizi, kad ģimenē ienāk bērns.
Katrs bērns ienāk ar pagātnes bagāžu,
ar ko audžuvecākiem jātiek galā. «Ja mēs būtu zinājuši pašā sākumā, kā viss būs, varbūt nemaz nebūtu iesākuši, bet citreiz ir labi nezināt. Mums nav garlaicīgi,» smaidot stāsta Aisma. Viņa piebilst, ka audžubērni ir kā viņas pašas bērni, — Aisma par viņiem iestājas un dzīvo līdzi viņu ikdienai un problēmām.
Ivars min, ka viņiem esot jāgatavo divu veida maltītes, jo trīs bērniem no Valmieras puses ir celiakija, kas prasa specifisku ēdienkarti. Bērni to saprot un ir pieraduši pie tā, ka visu nevar ēst. «Meklēju informāciju par šo diagnozi un sastādīju ēdienkarti uztura skolā, kur ne tikai uzzināju vajadzīgo, bet arī pati izglītojos par pareizu uzturu,» smej Aisma.
«Līdz pat 18 gadu vecumam pie mums dzīvoja meitene vārdā Nikola — veselus sešus gadus. Pēc aiziešanas no mūsu ģimenes viņa ir atbraukusi arī ciemos, bet adoptētie bērni nokļūst citās ģimenēs un kontakti pārtrūkst. Tie, kuri grib, pēc tam atrod mūs. Sanāk, ka mums ir personīga pieredze 30 bērnu audzināšanā. Savējie ir trīs, bet audžubērni — divdesmit septiņi. Mazākajam bērniņam, ko esam paņēmuši, bija divi gadi. Ar maziem bērniem ir daudz vieglāk,» smaidot teic Aisma. Stiurenieku bērni sakot, ka viņi nekad neuzņemtos tādu atbildību, bet vecāku nodošanos un sirdi novērtē ļoti atzinīgi.
Raksts pārpublicēts no Talsu Vēstis. Raksta oriģināls pieejams: http://www.talsuvestis.lv/2019/08/02/sanak-ka-mums-ir-personiga-pieredze-trisdesmit-bernu-audzinasana/
