Category Archives: Personas ar GRT

Izplatītākie mīti un stereotipi par cilvēkiem ar GRT: Mīts Nr.2

Mūsu īstenotā projekta “Kurzeme visiem” ietvaros sniedzam atbalstu arī cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem jeb GRT, par kuriem sabiedrībā pastāv zināšanu un izpratnes trūkums un nespēja uztvert viņus kā līdzvērtīgus sabiedrības locekļus. Tāpēc turpinām runāt par izplatītākajiem mītiem un stereotipiem, ar kādiem šiem cilvēkiem ikdienā jāsaskaras.

Mīts Nr.2:  Visi viņi tādi jau piedzimst.

Nereti garīga rakstura traucējumi tiek konstatēti piedzimstot vai agrā bērnībā, piemēram, autisms. Taču reizēm GRT rodas dzīves laikā, piemēram, smadzeņu bojājumu rezultātā, pēc pārciestām slimībām vai lielām emocionālām traumām.

Infografika lejupielādei .pdf formātā

Ar visiem izplatītākajiem mītiem un stereotipiem par cilvēkiem ar GRT var iepazīties Labklājības ministrijas mājas lapā: http://www.lm.gov.lv/lv/aktuali/presei/91029-10-miti-un-stereotipi-par-cilvekiem-ar-gariga-rakstura-traucejumiem 

Plašāka informācija par cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem pieejama mājaslapā: www.cilveksnevisdiagnoze.lv, savukārt par pieejamajiem pakalpojumiem projektā “Kurzeme visiem” var uzzināt: https://kurzemevisiem.lv/aicinam-personas-ar-gariga-rakstura-traucejumus-izmantot-projekta-kurzeme-visiem-pieejamo-atbalstu/ 

Diena.lv: Par otru griķu paciņu

Kopš Ilze Durņeva (50) pati kļuva par īpašā bērna mammu un saprata, ka trūkst informācijas, lai ģimene ar to tiktu galā, viņa nolēma, ka citādi nevar – jāpalīdz gan sev, gan citiem. Tā no pulcēšanās dzīvoklī kopā ar citiem vecākiem izaugusi biedrība Dižvanagi, kas uztur rehabilitācijas centru Liepājā.

Biedrības Dižvanagi uzturē­tais Baltijas Rehabilitācijas centrs Liepājā atrodas gaišās, izremontētās telpās netālu no pludmales. Kad tiekamies, Ilzei tik tikko beigusies saruna ar Centrālās finanšu līgumu aģentūras pārstāvjiem, kas uzrauga vienu no biedrības realizētajiem pro­jektiem. Pirmajā mirklī viņa šķiet pārguru­si un ļoti negrib fotografēties, bet jau pēc mirkļa sāk stāstu par to, kāpēc tomēr vajag pašiem kaut ko darīt.

Pēc 18 nekas nebeidzas

 Dižvanagu uzturētajā centrā piedāvā dažādus rehabilitācijas pakalpojumus bērniem un ģimenēm, kā arī nodrošina paliatīvo aprūpi bērniem. Strādājot šajā jomā, Ilzi patlaban visvairāk uztrauc tas, ka arī īpašie bērni – tāpat kā bērni, kam nepieciešama paliatīvā aprūpe, – nākama­jā dienā pēc 18 gadu vecuma sasniegšanas uzreiz top pieskaitīti pieaugušo kārtai.

”Kas mainās nākamajā dienā, kad viņam paliek 18 gadu? Vienīgi tas, ka viņam vairs neatmaksā pārtiku un citas vajadzīgās lietas,” tā Ilze. Viņa domā, ka atbalsts būtu sniedzams vismaz līdz bērna 24 gadu vecumam. Papildu seši gadi palīdzētu arī vecākiem adaptēties jaunajai situācijai, pieņemt, ka viņu bērns nu ir pieaudzis, un varbūt meklēt kādu citu risinājumu. Arī tāpēc, ka pieaugušo paliatīvā aprūpe neparedz tik multidiscip­lināru palīdzību kā bērniem līdz 18 gadu vecumam.

Rehabilitācijas centra telpas Ilze izrāda ne bez lepnuma. Šķiet, viņa arī pazīst katru tā klientu. Sasveicinās ar bērniem un viņu vecākiem, viņai katram ir ko pateikt. Iespēja sniegt un arī pārdot rehabilitācijas pakalpojumu biedrībai gan ir samērā nesen – šādas darbam piemērotas telpas Dižvanagiem ir tikai divus gadus. Pirms tam vēl trīs gadus tās tika remontētas, un arī tajā laikā bija jāmaksā īres maksa. Tomēr Ilze nesūdzas un bilst, ka tas jau ir pareizi.

”Ko es varu iemācīt vecākiem, ja pati staigāju pastieptu roku?” viņa retoriski vai­cā.

Lai arī pašas Ilzes īpašais bērns nu jau ir pieaudzis un pirmā kursa students, viņa redz, ka aizvien ir daudz problēmu, kas rehabilitācijas jomā nav atrisinātas. Visbūtiskākais, ka vecākiem joprojām trūkst neformālās izglītības par to, ko darīt un kā dzīvot ar smagi slimu bērnu.

Visu rakstu lasiet Diena.lv: https://www.diena.lv/raksts/sestdiena/pieredze/par-otru-griku-pacinu-14229919?fbclid=IwAR0ovl5S8h26tn6hEZD4fqytgKOSC4NlpOpRTNNOHOMmgOr2QJBOHr7IKuc

Satori.lv: uzsāk psihiskajai veselībai un tās traucējumiem veltītu podkāstu “Iekštelpa”

No šodienas interneta vidē ir pieejams podkāsts “Iekštelpa”, kas veltīts psihiskajai veselībai un tās traucējumu cēloņiem.

Pirmā podkāsta epizode, kas pievēršas šķiršanās tēmai, jau ir gaisā un klausāma zemāk. Šajā un turpmākajās sērijās par psihisko veselību sarunāsies radio “Pieci.lv” producente un ētera personība Karmena Stepanova, ārsts psihoterapeits Artūrs Miksons un podkāsta idejas autore Alise Pabērza.

Kā norāda podkāsta veidotāji, tas vairāk pievērsīsies iespējamiem psihisko traucējumu cēloņiem, nevis sekām: “Katra epizode būs veltīta kādai no tēmām, kura var būt aktuāla un atpazīstama daudziem. “Iekštelpas” pirmajā epizodē tiek apskatīta šķiršanās tēma no tās dažādajiem aspektiem – šķiršanās romantiskās attiecībās, šķiršanās caur nāves pieredzi, bērnu separācija jeb šķiršanās no vecākiem bērnībā un tā visa ietekme uz cilvēka šī brīža dzīvi.”

“Sabiedrībā šobrīd aktīvi runā par psihiskajiem jeb mentālajiem traucējumiem – par depresiju, trauksmi, panikas lēkmēm un citiem. Tomēr reti kurš runā par šo traucējumu cēloņiem, jo patiesībā jau šie traucējumi nerodas bez iemesla. Un šo iemeslu cēloņi visbiežāk meklējami jau tālā pagātnē – bērnībā, lai arī kā gribētos domāt, ka to visu ietekmē tikai šī brīža norises dzīvē. Tāpēc ir svarīgi saprast šo sasaisti starp bērnību un pieaugušā dzīvi, un psihiskajiem traucējumiem, lai varētu arī attiecīgi rīkoties, par to arī centīsimies podkāstā parunāt,” par podkāsta ideju stāsta viena no tās autorēm – Alise Pabērza.

Podkāsta “Iekštelpa” veidotāji cer, ka podkāsts palīdzēs cilvēkiem labāk izprast vai vismaz aizdomāties par savu emocionālo un mentālo stāvokli, kā arī uzsver – lai veiksmīgi ārstētu psihiskās veselības traucējumus, ir jāvēršas pie speciālistiem – psihiatra vai psihoterapeita.

Podkāsts tiks publicēts interneta platformās “Youtube” un “Facebook”: https://www.facebook.com/Satori.lv/  .

Informācija pārpublicēta no Satori.lv: https://www.satori.lv/article/uzsak-psihiskajai-veselibai-un-tas-traucejumiem-veltitu-podkastu-iekstelpa?fbclid=IwAR1Shq7NnxbuGE2_XDBGeeqowzxNe7r-noHQlCh8uUDPgEAn81WCC01tW9Y 

Izplatītākie mīti un stereotipi par cilvēkiem ar GRT: Mīts Nr.1

Mūsu īstenotā projekta #Kurzemevisiem ietvaros sniedzam atbalstu arī cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem jeb GRT, par kuriem sabiedrībā pastāv zināšanu un izpratnes trūkums un nespēja uztvert viņus kā līdzvērtīgus sabiedrības locekļus. Tāpēc aizsākam runāt par izplatītākajiem mītiem un stereotipiem, ar kādiem šiem cilvēkiem ikdienā jāsaskaras.

Mīts Nr.1:  Viņi visi ir neārstējami slimi.

Garīga rakstura traucējumi (GRT) ir garīgās (intelektuālās) attīstības traucējumi vai psihiska slimība, kas ierobežo cilvēka spējas strādāt un pilnvērtīgi aprūpēt sevi, tādēļ nereti apgrūtina iekļaušanos sabiedrībā.

Pie GRT tiek pieskaitīti, piemēram, autisms, Dauna sindroms, kā arī tādas psihiska rakstura saslimšanas kā šizofrēnija, depresija, bipolāri afektīvi traucējumi, anoreksija un citas.

Izšķir trīs intelektuālās attīstības traucējumu pakāpes – viegla, vidēja vai smaga intelektuālās attīstības atpalicība. Intelektuālās attīstības traucējumu gadījumā vairāk svarīga ir aprūpe, attieksme, atbalsts. Stāvoklis ir relatīvi stabils un nemainīgs.

Psihisko slimību gadījumā, piemēram, šizofrēnijas, depresijas, bipolāri afektīvu traucējumu, anoreksijas un citu, lielāka loma ir medikamentu lietošanai un psihoterapijai. Stāvoklis var būt mainīgs. Slimības atšķiras arī pēc smaguma, tās var būt cēlonis invaliditātei vai tādas, ar kurām cilvēki sekmīgi sadzīvo, piemēram, viegla depresija.

Cilvēki ar GRT ir dažādi. Atšķiras gan intelektuālās attīstības traucējumu pakāpes, gan psihisko slimību smagums, gan arī pašu cilvēku raksturs. Tomēr neatkarīgi no GRT veida viņu jūtas, vēlmes, emocijas un vajadzība pēc pašizpausmes ir līdzvērtīgas citu cilvēku jūtām, vēlmēm, emocijām un vajadzībai pēc pašizpausmes, cieņas un līdzāspastāvēšanas iespējām.

Ar visiem izplatītākajiem mītiem un stereotipiem par cilvēkiem ar GRT var iepazīties Labklājības ministrijas mājas lapā: http://www.lm.gov.lv/lv/aktuali/presei/91029-10-miti-un-stereotipi-par-cilvekiem-ar-gariga-rakstura-traucejumiem 

Plašāka informācija par cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem pieejama mājaslapā: www.cilveksnevisdiagnoze.lv, savukārt par pieejamajiem pakalpojumiem projektā “Kurzeme visiem” var uzzināt: https://kurzemevisiem.lv/aicinam-personas-ar-gariga-rakstura-traucejumus-izmantot-projekta-kurzeme-visiem-pieejamo-atbalstu/ 

Aicinām personas ar garīga rakstura traucējumiem izmantot projektā “Kurzeme visiem” pieejamo atbalstu

Aicinām Kurzemē dzīvojošās personas ar garīga rakstura traucējumiem (GRT) pieteikties projekta “Kurzeme visiem” ietvaros pieejamajiem bezmaksas sociālajiem pakalpojumiem. Atgādinām, ka projekta apmaksāti pakalpojumi ir pieejami, ja ir veikta personas individuālo vajadzību izvērtēšana, saņemts izstrādātais atbalsta plāns un persona ir uzrakstījusi iesniegumu par pakalpojuma piešķiršanu savas dzīvesvietas sociālajā dienestā.

Lai veicinātu personu ar GRT patstāvīgu dzīvi sabiedrībā, projekta “Kurzeme visiem” ietvaros apmaksājam šādu sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu saņemšanu:

  • aprūpi mājās;
  • īslaicīgu sociālo aprūpi;
  • speciālistu konsultācijas un individuālo atbalstu;
  • atbalsta grupas un grupu nodarbības;
  • pakalpojumus dienas aprūpes centros;
  • pakalpojumus specializētajās darbnīcās;
  • pakalpojumus grupu dzīvokļos.

Garīga rakstura traucējumi jeb GRT ir psihiskas saslimšanas vai garīgās (intelektuālās) attīstības traucējumi, kas ierobežo cilvēka spējas strādāt un aprūpēt sevi, taču,  saņemot nepieciešamo atbalstu, GRT netraucē cilvēkam dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. GRT ir depresija, šizofrēnija, Dauna sindroms, autisms, stresa radīti traucējumi, veģetatīvā distonija un citi.

Atbalsta plāns ir projekta “Kurzeme visiem” ietvaros izstrādāts personas individuālais sociālās aprūpes vai sociālās rehabilitācijas plāns, kas pamatojas uz individuālo vajadzību izvērtējumu. Kurzemē individuālās vajadzības izvērtētas un atbalsta plāni izstrādāti kopumā 326 personām ar GRT, savukārt pakalpojumus līdz šī gada novembrim saņēmušas 58 pašvaldībās dzīvojošās personas ar GRT.

Projekta “Kurzeme visiem” īstenošanu līdz 2023.gadam līdzfinansē Eiropas Sociālais fonds (85%) un Latvijas valsts (15%). Līdzīgi projekti tiek īstenoti arī pārējos Latvijas plānošanas reģionos un to kopējais mērķis ir radīt Latvijā tādu sociālo pakalpojumu un atbalsta sistēmu, kas sniedz sabiedrībā balstītus pakalpojumus un maksimāli samazina ilgstošas sociālās aprūpes iestādēs esošo personu skaitu.

Infografika lejupielādei .pdf formātā

Vairāk informācijas par projektu un tajā pieejamajiem pakalpojumiem projekta mājas lapā: www.kurzemevisiem.lv

Papildu informācijai aicinām sazināties ar projekta “Kurzeme visiem” vadītāju Ingu Kalniņu, tālr. 27008743, inga.kalnina@kurzemesregions.lv

Informāciju sagatavoja:
Laura Homka
projekta “Kurzeme visiem” sabiedrisko attiecību speciāliste
laura.homka@kurzemesregions.lv

Deinstitucionalizācijas projektā Liepājā iesaistīti vairāk nekā 120 bērni un pieaugušie

Septembra beigās Liepājas pilsētas domes Sociālajā dienestā projekta “Kurzeme visiem” darba grupa iepazinās ar deinstitucionalizācijas (DI) plāna īstenošanas gaitu Liepājā. DI procesā iesaistīti un izvērtēti pavisam 129 Liepājas iedzīvotāji – bērni ar dažādiem funkcionāliem traucējumiem (FT) un personas ar garīga rakstura traucējumiem (GRT).

DI ir ilgstošs pārmaiņu process, lai pakalpojumus ilgstošās aprūpes centros jeb institūcijās pakāpeniski aizstātu ar sabiedrībā balstītiem sociālajiem pakalpojumiem vai ģimeniskai videi pietuvinātiem pakalpojumiem. DI projektā iesaistītas valsts un pašvaldību institūcijas, sociālo pakalpojumu sniedzēji, nevalstiskās organizācijas un sabiedrība kopumā. Projektu plānots īstenot līdz 2023. gada beigām.

Sociālā dienesta Sociālo projektu daļas vadītājs Ainārs Bunka iepazīstināja darba grupu ar paveikto Liepājā kopš projekta īstenošanas sākuma un plānotajiem pasākumiem nākotnē.

Saskaņā ar “Kurzemes plānošanas reģiona DI plānu 2017.–2023. gadam”, Liepājā sākti īstenot jauni pakalpojumi bērniem ar funkcionāliem traucējumiem (FT) un viņu ģimenēm, kā arī personām ar garīga rakstura traucējumiem (GRT).

Projekta «Kurzeme visiem» ietvaros pēc Sociālā dienesta pasūtījuma eksperti izvērtēja, kādi sociālie pakalpojumi nepieciešami 78 bērniem ar funkcionāliem traucējumiem. No bērnu vecākiem saņemti 50 iesniegumi par pakalpojumu sniegšanu bērniem ar FT un 38 iesniegumi par pakalpojumu sniegšanu pašiem vecākiem vai bērnu likumiskajiem pārstāvjiem.

 Bērniem ar FT piešķirti dažādi pakalpojumi: fizioterapija, ergoterapija, Portidžas atbalsta sistēma, logopēda pakalpojumi, smilšu terapija utt. Bērnu vecākiem un likumiskajiem pārstāvjiem tiek nodrošināti psihologa, fizioterapeita un atbalsta grupas pakalpojumi. Bērni ar FT saņem arī “Aprūpe mājās” pakalpojumu – līdz četru gadu vecumam līdz 50 stundām nedēļā, no piecu līdz 18 gadu vecumam – līdz 10 stundām nedēļā. “Aprūpes mājās” pakalpojums piešķirts pieciem bērniem ar funkcionāliem traucējumiem.

 Savukārt bērnu vecākiem ir iespēja izmantot “Atelpas brīža” pakalpojumu, kad bērni noteiktu laiku var uzturēties speciālistu uzraudzībā. Par “Atelpas brīža” pakalpojuma nepieciešamību no bērnu vecākiem saņemti 60 iesniegumi. Liepājā šo pakalpojumu nodrošina biedrība “Dižvanagi”.

Projekta ietvaros Liepājā izvērtētas arī 50 personas ar GRT, no kurām divas jau saņēmušas Dienas centra pakalpojumu. Šobrīd desmit personas jau gadu saņem psihologa pakalpojumu. Plānots, ka tuvāko gadu laikā ar Eiropas Sociālā fonda (ESF) finansējumu Kurzemē pakalpojumus saņems 288 bērni ar funkcionāliem traucējumiem (FT) un viņu ģimenes, kā arī 350 personas ar garīga rakstura traucējumiem (GRT). Savukārt ar Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) atbalstu plānots radīt vietas – dienas centrus, specializētās darbnīcas, grupu dzīvokļus u.c., kur sniegt sabiedrībā balstītus pakalpojumus. Bērniem, kas šobrīd vēl uzturas bērnu sociālās aprūpes centros, tiks radītas iespējas dzīvot jauniešu mājās vai saņemt ģimeniskai videi pietuvinātus pakalpojumus.

Lielākās projekta investīcijas Kurzemes reģionā plānotas Liepājā, kur nākamajā gadā plānots sākt būvēt divas jaunas mājas, kurās šobrīd Liepājas bērnunamā dzīvojošie bērni varēs dzīvot ģimeniskai videi pietuvinātos apstākļos. Savukārt Dienas centrā personām ar garīga rakstura traucējumiem plānots ierīkot specializētās darbnīcas, kurās ap 20 personām varēs apgūt un veikt dažādus vienkāršu darbus – sveču liešanu un papīra dizainu. Plānots ierīkot arī grupu dzīvokļus 16 cilvēkiem ar GRT.

Kurzemes reģiona deinstitucionalizācijas plāns izstrādāts 2015. gada nogalē projekta „Kurzeme visiem” ietvaros, un tas tiks īstenots līdz 2023. gadam kā daļa no Latvijā notiekošā deinstitucionalizācijas (DI) procesa. DI procesa mērķis ir ilgtermiņā radīt tādu sociālo pakalpojumu atbalsta sistēmu, kas sniedz sabiedrībā balstītus pakalpojumus un maksimāli samazina ilgstošas aprūpes iestādēs esošo personu, tostarp bērnu skaitu. Plašāka informācija: kurzemevisiem.lv

Savukārt par deinstitucionalizācijas procesa ieviešanu Liepājā vairāk var uzzināt: https://www.liepaja.lv/projekti/projekts-kurzeme-visiem/

Kuldīgas dienas centrā atsākas projekta “Kurzeme visiem”grupu nodarbības

Pēc neilga pārtraukuma šodien atkal atsākās grupu nodarbības Kuldīgas sociālā dienesta Dienas centrā, kuras tiek organizētas projekta “Kurzeme visiem” deinstitucionalizācijas procesa ietvaros. Grupas nodarbības no 26. septembra līdz gada nogalei, kopumā 10 nodarbības, vadīs sociālās darbinieces Inese Jaunzeme un Vineta Brūdere-Sedliņa. Grupu nodarbības cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem aizsākās 2018. gadā un kopumā no pirmās nodarbības dienas notikušas jau 20 tikšanās. Katrā nodarbībā tiek apskatīta kāda noteikta tēma, piemēram, par ikdienā veicamajiem darbiem, pašaprūpi, higiēnu, par sava budžeta plānošanu, par sava tēla veidošanu, izskatu un apģērba kultūru, u.tml. Grupu nodarbības tiek organizētas ar mērķi veicināt personu ar garīga rakstura traucējumiem socializāciju, vieglāku iekļaušanos apkārtējā sabiedrībā, pat darba tirgū.


Pirmajā nodarbībā grupas dalībnieki izstrādāja jaunās grupas iekšējās kārtības noteikumus, katram dalībniekam bija jāizdomā un jāuzraksta viens grupas noteikums uz iepriekš sagatavotas ziedlapiņas, kuras vēlāk tika salīmētas vienā kopējā ziedā. Izrādās, ka grupas noteikumu izstrāde nav tik viegls un pašsaprotams uzdevums, jo liek sakoncentrēt uzmanību un prast noformulēt domu.

 

Pirmajā grupas nodarbībā dalībnieki vairāk strādāja radoši un vienā no aktivitātēm mācījās izteikt atzinību, jeb komplimentu savam grupas biedram. Pozitīvu vārdu teikšana otram cilvēkam  vairo  pozitīvas emocijas un ceļ ne tikai savu motivāciju, bet arī pašapziņu otrā. Kritika un norādes motivē ievērot precizitāti, termiņus un iekļauties izvirzītajos kritērijos, bet tā arī mazina iekšējo vēlmi patiesi iesaistīties un drīzāk liek izpildīt tikai prasīto minimumu, tādēļ viens no grupas noteikumiem turpmāk būs pozitīvas atzinības izteikšana citam grupas biedram. Uzslava motivē citādākā veidā. Tā liek ne tikai labi justies, bet arī censties izdarīt vairāk par prasīto, veicina iesaistīšanos un radošu pieeju.

 

Šīs dienas lielākais uzsvars arī tika likts uz radošumu un pašizpausmi, tādēļ grupas dalībniekiem bija jāstrādā vienoti kā vienai saliedētai komandai. Izmantojot mākslas terapijas elementus dalībnieki krāsoja un analizēja savas sajūtas un plānoja nākotnes vīzijas par savu vietu grupā. Mākslas terapijā cilvēks tiek aicināts savas domas, jūtas un vajadzības uzzīmēt, uzgleznot, izveidot no māla vai plastilīna, salikt kā kolāžu no attēliem vai atrast citu piemērotu mākslinieciskās izteiksmes veidu. Mākslas terapijā tiek izmantoti gan vārdi, gan bezvārdu „valoda” – māksla. Mākslas terapijā svarīgs ir radošais process un tā rezultāts, pārdomas un arī saruna.

 

Nākošajā Dienas centra grupas nodarbībā tiks skatīta tēma par ikdienā biežāk lietojamo dokumentu lietošanu, uzglabāšanu, utt. Kā atzina grupas dalībnieki, tad katra tēma viņiem šķiet noderīga un interesanta, jo nekad nevar zināt, kad un kā jauniegūtās zināšanas var noderēt.

Vairāk foto skatīt GALERIJĀ ⇒ https://socialais.kuldiga.lv/gallery/kuldigas-dienas-centra-atsakas-projekta-kurzeme-visiem-grupu-nodarbibas/

 

 

Teksts: Vineta Brūdere-Sedliņa

Foto: Vineta Brūdere-Sedliņa un Ineses Jaunzeme

Raksts pārpublicēts no Kuldīgas novada pašvaldības Sociālā dienesta mājas lapas: https://socialais.kuldiga.lv/kuldigas-dienas-centra-atsakas-projekta-kurzeme-visiem-grupu-nodarbibas/ 

Delfi.lv: dzīve ar depresiju: slimība, nevis nolemtība

“Our World In Data” 2017. gadā veikts pētījums liecina – ar depresiju pasaulē slimo vairāk nekā 260 miljoni cilvēku. Iespējams, arī kāds no taviem draugiem, kolēģiem, tuviniekiem, bet to neatklāj, jo baidās par to runāt. Piedāvājam ieskatīties pieredzes stāstā par dzīvi ar depresiju, kā arī speciālistes skaidrojumā par šo slimību.

Pasaules Veselības organizācija skaidro, ka depresija ir bieži sastopama mentālā saslimšana, kurai raksturīgas pastāvīgas skumjas un intereses zudums par darbībām, kuras cilvēks parasti izbauda, kā arī nespēja veikt ikdienas aktivitātes vismaz divas nedēļas.

Kā atpazīt depresiju

Kognitīvi biheiviorālās terapijas psihoterapeite Maruta Freimane stāsta, ka depresija ir noskaņojuma traucējums, kurš ietekmē ne tikai garastāvokli, bet arī veidu, kā cilvēki domā un uzvedas. Depresijai ir raksturīgs pazemināts enerģijas līmenis, motivācijas un intereses zudums, arī par tādām lietām, kas agrāk ir patikušas. Speciāliste uzsver, ka depresija ir klīniska diagnoze.

“Depresijas gadījumā cilvēkiem ir raksturīgs specifisks domāšanas veids. Tās ir negatīvas domas par sevi, negatīvas domas par pasauli un par nākotni. Protams, arī intereses trūkums kaut ko darīt. Simptomi ir arī apetītes izmaiņas, svara zudums vai pieaugums, grūtības aizmigt, bezmiegs, kā arī, tieši pretēji, – vēlme gulēt visu laiku, vainas sajūta, grūtības koncentrēties un atcerēties lietas,” informē Freimane.

Izteikti nomākts garastāvoklis var arī būt, kad zaudējam kādu tuvinieku vai piedzīvojam smagu šķiršanos. Speciāliste min, ka depresija ir līdzīga sēru procesam, kad kāds ir zaudēts. Atšķirība būs tāda, ka sāpīgās emocijas sērošanas laikā izpaudīsies pamīšus, jo būs arī brīži, kad cilvēks spēs izjust prieku un interesi. Savukārt depresijas gadījumā nomāktais garastāvoklis turpināsies apmēram divas nedēļas. Sērošanas procesā cilvēki parasti nepazaudē savas vērtības apziņu, nav tik daudz negatīvu domu par sevi, bet depresijas skartajam tas tieši būs raksturīgi. Bioķīmija ir ļoti svarīgs aspekts, kad cilvēks cieš no depresijas. Tā var būt kā blakusparādība kādām nopietnākām veselības problēmām.

“Depresija no malas ne vienmēr izpaužas kā bēdīgs garastāvoklis, tā var būt pat agresija, it īpaši pusaudžu gadījumā.” Brīžos, kad cilvēks ir pārlieku nomākts, bez enerģijas un nav nekādas motivācijas, ir grūti saprast, kad tas jau ir par ilgu un kurā brīdī būtu jāsāk domāt par ārsta apmeklējumu. “Ja divas nedēļas ir nomākts garastāvoklis, tad ir vērts meklēt palīdzību. Tas gan nenozīmē, ka vienmēr cilvēki meklē palīdzību. Tad, kad tas sāk apgrūtināt dažādas dzīves jomas, piemēram, parādās grūtības strādāt, grūtības attiecībās, tad tas nozīmē, ka palīdzība noteikti ir jāmeklē,” skaidro speciāliste.

“Dažkārt cilvēki aizraujas ar pašdiagnostiku, kas nav labi. Viņi atrod vēl un vēl informācijas, iespējams, ka diagnosticē tādas lietas, kas nemaz viņiem nav, un tas ir kā papildu mehānisms, kas uztur kaut kādas grūtības. Speciālists vislabāk spēs palīdzēt saprast, vai tā ir depresija, jo varbūt tā ir trauksme. Kas noteikti nenāks par ļaunu un ko var darīt jau uzreiz – ieviest savā ikdienā fiziskās aktivitātes,” pauž terapeite.

Palīdzības meklēšana – pirmais solis uz labāku dzīvi

Tajā brīdī, kad cilvēks ir izlēmis meklēt palīdzību, Freimane min, ka ir divi galvenie virzieni, kas var palīdzēt un kuri pasaulē ir atzīti par efektīviem. Viens virziens ir medikamentozā terapija jeb antidepresanti, otrs virziens ir psihoterapija. “Psihoterapijas virzieni ir dažādi, bet pirmās izvēles terapija, kuras efektivitāte ir apstiprināta visā pasaulē, pie depresijas ir kognitīvi biheiviorālā terapija. Šajā terapijā strādā ar cilvēku domāšanas un uzvedības modeļiem. Kognitīvi biheiviorālās terapijas aizsākumi ir saistīti tieši ar depresijas ārstēšanu. Depresija sagroza domāšanu – cilvēks negatīvi un neracionāli domā. Kognitīvi biheiviorālā terapija palīdz identificēt tos domāšanas veidus, kuri nelīdz, un palīdz tos izmainīt,” stāsta speciāliste.

Lai gan depresijas gadījumā neko negribas darīt, cilvēks ir noguris, bez motivācijas, speciāliste piemin, ka vislabāk var palīdzēt aktivitātes, ideālā gadījumā – fiziskas nodarbības, jo tās darbojas līdzīgi kā antidepresanti, tikai to efekts ir vēl labāks un paliekošāks. Līdz ko cilvēks sāk kaut ko darīt, viņam parādās enerģija.

Portāls “Psychology Today” raksta, ka biežākie iemesli, kāpēc cilvēki atsakās lietot medikamentus, ir vēlme ārstēties pēc saviem ieskatiem, bailes ķermeni piesārņot ar ķīmiju, just garastāvokļa uzlabojumus nedabīgā veidā un apzināties savu mentālo saslimšanu. Freimane gan min, ka ne vienmēr depresijas slimniekam liks lietot medikamentus. Ja cilvēks grib paliekošas izmaiņas, tad speciāliste iesaka apmeklēt psihoterapijas nodarības, it īpaši kognitīvi biheiviorālās terapijas. Tomēr, ja tā ir smaga depresija, tad bieži vien nav iespējams uzsākt psihoterapiju bez medikamentu palīdzības. “Lai cilvēks vispār spētu strādāt psihoterapijā, ir vajadzīga enerģija un motivācija. Ja depresija ir smaga, tad domāšanas veids ir tik negatīvs un motivācija, enerģijas līmenis tik zems, ka nav iespējams terapijā strādāt. Pirmais, ko vajadzētu darīt, – vērsties pie psihoterapeita, ja cilvēks grib ilgtermiņa izmaiņas. Dažkārt nav iespējams iztikt bez medikamentiem,” apstiprina terapeite.

Kad cilvēks ir apņēmies saņemt palīdzību, viņam vajadzētu kliedēt dažus mītus par atlabšanas procesu, piemēram, par zālēm. Speciāliste stāsta, ka nevajadzētu domāt, ka antidepresanti nepalīdz, tie palīdz. Katrs cilvēks ir individuāls, līdz ar to katram cilvēkam ir savs atlabšanas procesa plāns. Piemēram, ir cilvēki, kuriem terapija nepalīdz, kuriem tieši medikamenti palīdz, ir arī gadījumi, kad medikamenti ir jāmaina. Citi no malas var teikt un domāt, ka cilvēkam nav depresijas, ka viņš ir slinks, viņam ir jāsaņemas un viss. Tas gan ir mīts, tas tā nenotiek, depresija nav slinkums. Cilvēks nevar pats tikt galā ar depresiju, ir vajadzīga palīdzība.

“Mīts, ko es tiešām vēlētos uzsvērt, ir – “es esmu stiprs, man nekāda palīdzība nav vajadzīga”. Protams, lai meklētu palīdzību, vajadzīga drosme, tomēr es teiktu, ka tas ir labākais, ko darīt, kad ir slikti,” atgādina speciāliste.

“Cilvēku var mēģināt motivēt vērsties pēc palīdzības, bet motivācija ir vajadzīga arī no paša cilvēka. Būt blakus, atbalstīt, pieņemt, ka otrs cilvēks jūtas slikti, un ierosināt, motivēt vērsties pēc palīdzības,” paņēmienos dalās speciāliste. Speciāliste min, ka darīt kaut ko piespiedu kārtā var tad, ja cilvēks apdraud savu vai citu cilvēku dzīvību. Viena no depresijas sekām ir pašnāvība. Ja cilvēks ir suicidāli noskaņots vai ir par to aizdomas, tad ir jāsauc ātrā palīdzība. “Svarīga pazīme, kas liecina par pašnāvnieciskām domām, ir intensīvas emocijas – agresija, izmisums, raudāšana, kā arī šķietama emociju neesamība.”

Freimane uzsver: “Cilvēkam ir jāsāk pastiprināti pievērst uzmanību, ja viņš daudz raud un viņam ir agresīva uzvedība. Dažreiz cilvēkā nevar redzēt nomāktību, bet gan agresīvu uzvedību, arī, ja cilvēks ārēji par sevi nerūpējas, īpaši, ja cilvēkam ir raksturīgi rūpēties par sevi. Protams, ir vērts ieklausīties cilvēkā, tajā, ko viņš saka, it īpaši, ja ir tādas runas, ka dzīvei nav jēgas, un ir konkrētas idejas par dzīves izbeigšanu.”

Pieredzes stāsts: Vienkārši sēdēju mājās un raudāju

Paulas (vārds mainīts) ikdiena paiet universitātē, darbā kafejnīcā un sporta zālē. Kā pati meitene stāsta, parasti viņai ir daudz darāmā, tādēļ ik pa laikam viņa aizmirst par to, ka ir grūti, bet, kad apziņa atgriežoties, tad viņa atkal sākot satraukties par to, vai šo dienu izdzīvos un vai pienāks nākamā diena. Ja gadoties kāda sliktā diena, Paula nespēj ne paēst, ne padzerties ūdeni, jo organisms to nespējot uzņemt. “Vienreiz lekcijā pat nelielu smūtiju dzēru piecu stundu garumā. Ja jūtu, ka man galīgi nav labi, atrodu laiku un vietiņu tikai sev vienai, kur varu pabūt ar sevi un savām domām. Es apsēžos, aizveru acis, dziļi ieelpoju un saku: “Man viss būs kārtībā, man viss ir labi. Tam var tikt pāri.” Es piepildu sevi ar pozitīvu enerģiju un labām domām, tas vienmēr palīdz. Ik pa brīdim vajag atrast laiku sev un tikai sev, lai vienkārši pameditētu,” stāsta Paula.

Meitene atceras, ka viss sākās brīdī, kad ar ģimeni bijusi ceļojumā. Vakarā viņi visi esot devušies ēst, pēc tam, kad brauca mašīnā uz veikalu, juta, ka kļūst slikti. “Man bija grūti norīt siekalas, sākās panikas lēkme, es nevarēju paelpot un biju pārbijusies, es nesapratu, kas ar mani notiek. Tajā brīdī arī viss sāka mainīties… lēkmes bija ik pēc piecām minūtēm. Tad man bija 15 gadu,” atceras Paula. Viss esot sācies ar panikas lēkmēm, tomēr sajūta esot bijusi tāda, it kā visas emocijas izsprāgtu ārā, pēc trim četriem mēnešiem esot sākušies depresijas simptomi. “Bija dienas, kad es nespēju izkāpt no gultas, es neko negribēju darīt. Man bija sajūta, ka es gribu tikai gulēt, vispār nerādīties cilvēkos.”

“Es biju gatava iet pie visiem ārstiem pēc kārtas, lai tikai man pasaka, kas ar mani notiek.” Paula

Brīdī, kad meitene sapratusi, ka kaut kas nav kārtībā, viņa veica vairākas veselības pārbaudes, apmeklēja dažādus ārstus, pārbaudīja arī plaušas, jo tajā laikā bija izteiktas grūtības elpot. Viss sākās ar panikas lēkmēm. To, ka tā ir veģetatīvā distonija, uzzinājusi brīdī, kad ar mammu esot meklējusi informāciju internetā. “Mamma pēc visa lasītā jau saprata, ka tā ir veģetatīvā distonija, tāpēc devos pie psihiatra. Man izrakstīja antidepresantus depresijai un trankvilizatorus panikai. Tā kā es biju lielā izmisumā, uzreiz gribēju meklēt palīdzību. Man gan tajā laikā bija bail no ārstiem, bet, kopš sākās depresija, man bailes pazuda,” stāsta Paula.

Pašā sākumā, pirms meitene sākusi lietot antidepresantus, bija dienas, kad enerģijas vispār nebija, vai arī dienas, kad vienkārši sēdēja mājās un raudāja. Kad jutusi, ka paliek nedaudz sliktāk, uzreiz esot sariesušās asaras acīs par to, ka nekad vairs nebūs labi un kā agrāk. “Kad sāku lietot antidepresantus, manī atkal atgriezās enerģija un spēju arī kaut ko lietderīgu izdarīt. Protams, antidepresanti nav ilgtermiņa risinājums, tomēr tie salīdzinoši ātri palīdz atgriezties realitātē un turpināt ikdienu kā parasti, lai arī joprojām ar problēmām, kas saistītas ar depresiju.”

“Es biju gatava iet pie visiem ārstiem pēc kārtas, lai tikai man pasaka, kas ar mani notiek.”

Paula min, ka, saskaroties ar depresiju, bija pieredzējusi divus lūzuma punktus. Viens no tiem esot bijis, kad esot pārstājusi ēst. Toreiz viņa esot ēdusi tikai mammas klātbūtnē vienu reizi dienā, tikai tādēļ, lai parādītu, ka viņa ēd, lai arī ļoti mazas porcijas. Skolā vispār neesot ēdusi. “Es ļoti nokritos svarā, biju uz anoreksijas sliekšņa, jo es vispār neko nevarēju ieēst, tas bija kā protests no ķermeņa puses. Nebija nekādas apetītes,” atmiņās dalās Paula. Otrs lūzuma punkts esot bijis 9. klasē, kad meitene esot pamodusies naktī no panikas lēkmes: “Man bija sajūta, ka es nezinu, kur likties, es apgūlos uz grīdas, nezinu, kāpēc, man bija bail. Man galvā iesēdās doma, ka tajā gultā kaut kas nav labi. Tā nu es visu nakti nogulēju uz grīdas.” Pēc nakts viņa nebija spējīga aiziet uz skolu. Pēc tam lēkmes bija katru dienu veselu nedēļu no vietas.

Meitene stāsta, ka šobrīd ar panikas lēkmēm ir tikusi galā, tās nav bijušas vairākus gadus, viņa pat nespēj vairs atcerēties, kā tas ir. Tomēr vēl joprojām ir dienas, kad negribas neko darīt. Šobrīd viņa lieto antidepresantus, tie ļoti palīdzot, bet tik un tā esot labās un sliktās dienas, sliktajās dienās meitene negribot neko darīt un jūtoties ļoti slikti.

Depresīvi cilvēki cenšas atrast, kas viņiem varētu palīdzēt smagajos brīžos. Paula stāsta, ka viņas gadījumā tā ir ģimene. “Vienmēr uztraucas par mani, domā, vai viss ir kārtībā, arī draugi. Es zināju, ka man blakus ir cilvēki, kuriem es varu pastāstīt, kā jūtos, viņi mani uzklausa.” Arī fiziskās aktivitātes meitenei dodot pozitīvas emocijas un ļaujot atbrīvoties no uzkrātajām emocijām.

“Citreiz saka, ka studijas tev izraisa veģetatīvo distoniju vai depresiju, bet man ir pretēji, man tās palīdz. Tās man palīdz gan būt līdzsvarā, gan arī sevi labāk izprast.” Paula ikdienā pievērš uzmanību arī savam uzturam, kas spēj palīdzēt mazināt veģetatīvās distonijas un depresijas simptomus. “Es esmu atteikusies no kafijas vai stipras tējas, jo tad man trīc rokas un streiko sirds, arī tādos gadījumos diena ir vienkārši neizdevusies.”

Es apzinos, ka vēlos nākotnē veidot ģimeni, bet es negribu to balstīt uz antidepresantiem.Paula

Vislielākās grūtības, ar ko nācies saskarties depresijas periodā, esot sajūta, ka nav tik daudz enerģijas kā iepriekš. “Agrāk skolā es biju izcilniece. Līdzko man sākās depresija, tas viss strauji mainījās. Es degradējos, es nespēju pamācīties. Es gribēju sasniegt savus mērķus, bet man ļoti traucēja depresija. Man negāja skolā tik labi, kā es gribēju.” Otrās lielākās grūtības esot pārtraukt lietot antidepresantus. To esot ļoti grūti izdarīt, Paula to esot vienreiz mēģinājusi, bet tad atkal esot bijis briesmīgs posms. “Es apzinos, ka vēlos nākotnē veidot ģimeni, bet es negribu to balstīt uz antidepresantiem.” Trešās grūtības esot domu pārvarēšana, braucot ar mašīnu. Braukt viņa prot, bet, ja kāds iedod pastūrēt, Paula atsakās vai arī ļoti negribīgi piekrīt. “Visu ceļu mokos ar depresīvām domām par to, vai viss būs labi, vai baiļu dēļ neizraisīšu avāriju un vai kāda neiroze neiztraucēs braukšanu.”

Ilgāku laiku meitenei esot bijusi sajūta, ka no depresijas vaļā netiks nekad, taču viņa esot pamanījusi daudz rakstu medijos. “Lasīju citu cilvēku pieredzes stāstus par to, kā viņi tikuši ar to galā, un tad arī man radās cerība, ka tas nav uz mūžu, ka tomēr ir ceļš uz atveseļošanos. Mana ģimene un draugi ir pierādījums tam, ka ir arī iespējama laba veselība un dzīvesprieks, katru dienu mācos no viņiem, un kļūst labāk.” Meitene min, ka vēl viena viņas cerība uz atlabšanu esot viņas mazais brālis: “Katru dienu es redzu, kā viņš aug, mainās, tas man dod iedvesmu, ka ir radusies jauna dzīvība un es atgūšu arī savu.”

Daloties savā stāstā par sajūtām, saskaroties ar depresiju, Paula piebilst, ka dažreiz gribētu, lai cilvēki izturas pret viņu ar lielāku iejūtību. “Ja es redzu, ka cilvēks ir noskumis vai kaut kas nav labi, es jautāju, kā viņš jūtas un vai viss ir labi. Es vēlētos, lai arī pret mani tā izturas. Ja redzi, ka man nav labi, tad parunā ar mani un palīdzi, ja tas ir iespējams.”

Šajā laika periodā grūtības ar ēšanu, panikas lēkmēm un bailēm vadīt automašīnu nav bijis vienīgais, ko nācies pārciest. Meitene no skolas laikiem atceras, ka skolotāja esot teikusi – cilvēki ar depresiju ir nolemti, dzīvē neko nesasniegs, viss ir slikti, viņiem viss ir beidzies. “Es vēlētos, lai cilvēki tā nedomā, mēs varam tikt tam pāri, mums vienkārši vajag laiku. Katram dzīvē ir dots savs laiks. Kad pienāks mans laiks – es izsitīšos. Katram ir jādomā par sevi, ja nē, tad var ļoti ātri izdegt.”

Raksts pārpublicēts no Delfi.lv, raksta oriģināls pieejams: https://www.delfi.lv/vina/veseliba/vesela-un-laimiga/dzive-ar-depresiju-slimiba-nevis-nolemtiba.d?id=51434975

Aicinām cilvēkus ar invaliditāti piedalīties LM aptaujā par iesaistīšanos sportā

Labklājības ministrija veic aptauju par personu ar invaliditāti iesaistīšanos sportā un sportiskās/fiziskās aktivitātēs.

ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 30. panta 5. daļā ir noteiktas personas ar invaliditāti tiesības piedalīties atpūtas, brīvā laika un sporta pasākumos. Šīs aptaujas rezultāti Labklājības ministrijai un citiem palīdzēs novērtēt, cik lielā mērā cilvēki ar invaliditāti sporto vai iesaistās sportiskās/fiziskās aktivitātēs, un izdarīt secinājumus par minētā konvencijas panta reālo situāciju valstī.

Tāpat aptaujas rezultāti palīdzēs noteikt, kādi uzlabojumi ir nepieciešami, lai cilvēki ar invaliditāti varētu iegūt informāciju par iespējām nodarboties ar sev vēlamu sporta veidu valstī un savā novadā.

Aptauja ir anonīma un tās rezultāti tiks izmantoti tikai apkopotā veidā.

Aptaujā lūdzam piedalīties bērnus un pieaugušos cilvēkus ar invaliditāti. Jau iepriekš pateicamies par atsaucību!

Lai piedalīties aptaujā, spied uz linka: http://www.lm.gov.lv/lv/aktuali/aktuali-list/91417-aptauja-par-cilveku-ar-invaliditati-iesaistisanos-sporta

Informāciju sagatavoja: Labklājības ministrija

 

 

LSM.lv: Valmierā durvis ver kopdzīvojamā māja cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem

Valmiera ir viena no 115 pašvaldībām, kas iesaistījusies deinstitucionalizācijas projektā. Lai cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem nodrošinātu dzīvesvietu ārpus sociālās aprūpes institūcijām, pilsētā pirms diviem gadiem tika sākta sociālo grupu kopdzīvojamās mājas renovācija. Nu tā ir pabeigta.

Sociālo grupu kopdzīvojamās mājas pirmajā stāvā iekārtota nakts patversme un atskurbtuve. Pakalpojumi nodrošināti telpās, kas ir nodalītas no pārējās ēkas un ir ar atsevišķām, slēgtām ieejām. Nama otrajā stāvā iekārtoti 16 grupu dzīvokļi pilngadīgām personām ar garīga rakstura traucējumiem, un pirmajā stāvā – divi dzīvokļi cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Tie izveidoti deinstitucionalizācijas projekta “Vidzeme iekļauj” ietvaros. Patlaban šeit mitinās divi pāri.

“Jaunieši šobrīd jūtas labi. Ņemot vērā, ka viņi šeit ir vieni, viņiem ir iespēja baudīt šobrīd mieru un aklimatizēties normāli. Viņiem ir jāmācās, jāsaprot, ka šī patstāvīgā dzīve ir dzīve bez palīdzīgām rokām. To 24 stundas diennaktī mēs šeit nodrošinām, bet ne tādā izpratnē, ka būtu kāds, kas sēdētu blakus viņiem,” stāstīja Sociālo pakalpojumu centra vadītāja Inga Brente-Mieze.

“Šie dzīvokļi nav jāuztver tā, kā, piemēram, dzīve institūcijā. Pavisam noteikti nē. Šī ir dzīvesvieta cilvēkam, kurš pa dienu var iet, būt nodarbināts darbā vai iet apmeklēt dienas centru un atgriezties. Atšķirība ir tikai tā, ka šeit viņam ir aprūpētājs visu diennakti klāt, ja gadījumā rodas kādas grūtības,” norādīja Valmieras pilsētas pašvaldības Sociālo lietu pārvaldes vadītāja Kaija Muceniece.

Drīzumā šeit ievāksies vēl vairāki cilvēki, kuri līdz šim dzīvojuši institūcijās vai bijuši vecāku aprūpē. Interese par grupu dzīvokļiem ir arī no citām pašvaldībām, taču brīvu vietu šeit nav, un līdz gada beigām visi dzīvokļi jau būs aizņemti. Labklājības ministre Ramona Petraviča (“KPV LV”) sacīja, ka Valmieras pašvaldība ir viena no pirmajām, kurā redzami deinstitucionalizācijas projekta īstenošanas rezultāti. Citviet Latvijā ar to tik viegli nesokas, un esot pat pašvaldības, kuras pieļauj no projekta atteikties.

“Situāciju padara smagāku tas, ka šobrīd pašvaldībām nav iespējas aizņemties no Valsts kases finanšu līdzekļus, lai pabeigtu deinstitucionalizācijas procesu. Līdz ar to  tas droši vien ievelkas vai arī šie projekti tiek samazināti, netiek īstenoti sākotnējos apmēros,” norādīja ministre.

Deinstitucionalizācijas projektu Latvijā plānots realizēt līdz 2023. gada beigām. Atskatoties uz projektā “Vidzeme iekļauj” līdz šim paveikto, secināts, ka viena no lielākajām problēmām  Vidzemes plānošanas reģionā ir ievērojams sociālo pakalpojumu sniedzēju trūkums, līdz ar to arī pakalpojumu cenas ir būtiski palielinājušās.

Lai atbalstītu pašvaldības deinstitucionalizācijas procesa īstenošanā, Labklājības ministrija patlaban meklē papildu finanšu līdzekļus, taču nesola, ka tie tiks rasti.

Autors: Vidzemes televīzija, materiāls pārpublicēts no portāla Lsm.lv Saite uz oriģinālu: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/valmiera-durvis-ver-kopdzivojama-maja-cilvekiem-ar-gariga-rakstura-traucejumiem.a330715/