Aicinām noklausīties Latvijas Radio 1 raidiījuma “Ģimenes studija” ierakstu.
“Kopumā tas nav viegls ceļš, bet vērtīgs ceļš ne tikai mums, bet arī bērniem,” vērtē Rute Kārkliņa sarunā raidījumā Ģimenes studija.
Kārlis un Rute Kārkliņi ir divu bērnu – Jēkaba (8) un Katrīnas (4) – vecāki un šobrīd audzina arī savu nu jau otro audžubērnu. Kad pagājušajā pavasarī viņu pirmā audžumeita kļuva juridiski brīva un pieteicās adoptētāji, nācās pieņemt mūža smagāko lēmumu – viņu kā pagaidu ģimenes loma šī bērna dzīvē divu gadu gaitā ir piepildīta, meitenei laiks doties tālāk.
“Šī gada pirmos mēnešus manas emocijas bija apjukušas, vēders nemitīgi grieza stresa virpuļus, prāts pastāvīgi nodarbināts. Īsti nekas nevarēja mani līdz sirds dziļumiem iepriecināt vai apbēdināt. Bija sajūta, ka esmu ieslēgusi pašsaglabāšanās režīmu. Kādēļ tāds dīvains stāvoklis? Jo mūsu ģimenei tuvojās lielas pārmaiņas. Mūsu audžumeita kļuva juridiski brīva. Ko tas nozīmēja mums? Vissmagāko lēmumu mūsu dzīvē,” tā pirms gada savā blogā rakstīja Rute Kārkliņa.
Saruna ar Kārkliņu ģimeni gan par viņiem pašiem, gan misiju – sniegt rūpes, ģimenes siltumu un drošību tiem bērniem, kam tas viss ir ļoti vajadzīgs uz laiku.
“Jau tad, kad apprecējāmies, bija doma, ka gribam palīdzēt kādam bērnam, bet tā bija nenoteikta ideja kaut kur tālāk nākotnē, kad mūsu bērni būs izauguši,” atklāj Rute.
Rute atceras, ka doma par to ar jaunu sparu atnākusi 2015. gadā, kad bija Sīrijas bēgļu krīze. Bet ne jau uz pasauli lūkojušies Kārkliņi, tepat Latvijā, kam varētu palīdzēt. Sākuši meklēt informāciju un sapratuši, ka var dot mājas bērnam, kurš ir nenoteiktā situācijā, kamēr nonāk savā ģimenē vai atrod īstās mājas jeb vēlas kļūt par audžuģimeni.
Bet ģimenē pieteicās meitiņa Katrīna un pēc viņas piedzimšanas atkal atsākuši mācīties, kad Katrīnai bijis pusotrs gads, ģimenē četru mēnešu vecumā ienākusi pirmā audžumeitiņa. Tagad viņa ir adoptēta, Kārlis atzīst, ka šķiršanās nav bijusi viegla. Bijuši arī puņķi un asaras.
“Esam ļoti priecīgi, ka varējām to lomu pildīt, reizēm cilvēki nesaprot, kā varējām viņu atkal atdot. Viena lieta, ko Rute neminēja, ka mēs izvēlējāmies audžuģimeni, ne tikai tāpēc, ka tas atbilda mums, bet audžuģimene bija arī ārkārtīgi nepieciešama, sevišķi mazajiem bērniem. Adoptētāji stāv rindā un gaida, bet audžuģimenes maziem bērniem nav. Mēs sapratām, ka tas var būt kā mūsu aicinājums,
dod to sasaisti, pieķeršanos bērnam, drošību, lai viņam nebūtu jābūt krīzes centrā, bērnunamā,” atklāj Kārlis.
“Tā ir arī audžuģimenes misija, lai bērnam nebūtu jābūt pavisam bez ģimenes, viņam ir pagaidu ģimene,” turpina Kārlis.
Kārlis ir mācītājs baptistu draudzē, patīk basketbols un braukt ar moci, patīk arī ceļot un spēlēt gada spēles. Rute ir mājsaimniece, jo gandrīz 10 gadus ģimenē ir kāds bērns vecumā līdz 10 gadiem, rūpējas par bērniem un audžubērnu. Patīk tās pašas lietas, kas Kārlim un arī vēl nedaudz rakstīt.
Jēkabs mācās 1. klasē, arī viņam patīk ceļot, braukt ar moci, lasīt Narnijas hronikas un Hariju Poteru.
Bērnudārzniecei Katrīnai ir svarīgi pateikt, ka viņai patīk zīmēt. Abiem ar brāli viņiem ļoti garšo saldējums.
Ģimenē ir arī audžudēls, kuram tūlīt būs divi gadi.
Informācija pārpublicēta no Latvijas Radio 1: https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/gimenes-studija/sniegt-rupes-gimenes-siltumu-ari-audzuberniem.-stasta-karlis-un-.a141335/