Normalizācijas princips nozīmē, ka ikvienam cilvēkam ar garīga rakstura un citiem funkcionāliem traucējumiem ir pieejams tāds pats ikdienas dzīves veids kā pārējai sabiedrībai. Šī principa meklējami Skandināvijas valstīs. Par to rakstīja tādi autori kā N. Banks – Mikelsens (Bank-Mikkelson) 1980. gadā, K. Grunevalds (Grunewald) 1986. gadā, B. Nirje (Nirje) 1970.gadā. Normalizācijas principi tika izstrādāti ar mērķi veicināt līdzvērtīgu dzīves apstākļu radīšanu cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem kā pārējiem sabiedrības locekļiem. Daudzās valstīs tie kalpoja kā pamats deinstitucionalizācijas procesa uzsākšanai un realizēšanai.
„Pilngadīgām personām ar garīgās attīstības un citiem funkciju traucējumiem ir tiesības augt un dzīvot pēc iespējas tādos pašos normālos apstākļos kā pārējiem sabiedrības locekļiem”. N. Banks – Mikelsens runāja arī par to, ka personām ar garīgās attīstības traucējumiem būtu jānodrošina vispārējās cilvēktiesības un brīvības.
Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados normalizācijas princips guva starptautisku atzinību. ASV profesors V. Volfensbergers (Wolfensberger) kritizēja N. Banka – Mikelsena un B. Nirje pieejas, norādot, ka vienlīdzību un vienādas tiesības var būt latiņa, kuru pilngadīga persona ar garīgās attīstības traucējumiem var nebūt spējīgs sasniegt. V. Volfensbergers aktīvi uzsvēra, ka normalizācija nevar sasniegt savu mērķi bez sociāla kontakta un segregācijas mazināšanas. Līdz ar to var secināt, ka, neskatoties uz atšķirīgajiem redzējumiem, amerikāņu un skandināvu pieejas viennozīmīgi iestājās par lielo institūciju likvidēšanu.
Nozīmīgi ir atcerēties, ka normalizācija nenozīmē normalitāti un nenorāda uz to, ka mērķa grupai ir jākļūst „normālai”, tā uzsver personas pieņemšanu tādu kāds viņš ir, ar viņa invaliditāti. Savukārt G. B. Mesibovs (Mesibov) uzsvēra, ka normalizācija ir lielisks sākumpunkts, lai veidotu sabiedrībā balstītus pakalpojumus.
Pie normalizācijas sasniegumiem var izdalīt sekojošo (B. Nirje; V. Volfensbergers):
- pilngadīgu personu ar garīgās attīstības traucējumiem prasmju un iemaņu attīstīšana invaliditātes ietekmes mazināšanai;
- iespējas iesaistīties sabiedrības aktivitātēs, apgūt jaunas kompetences, uzvedības veidus, uzņemties sociālās lomas;
- mērķa grupas pārstāvju kā līdzvērtīgu un sabiedrībā klātesošu locekļu atzīšana;
- iespēja veidot dažāda veida attiecības savās kopienās;
- izvēles brīvība, iespējas meklēt un atrast darbu, dzīvot neatkarīgu dzīvi un sociālu autonomiju;
- pakalpojumu klāsta pilngadīgām personām ar garīgās attīstības traucējumiem kvalitātes uzlabošana un dažādošana;
- deinstitucionalizācijas procesa aizsākšana. [2]
Runājot par normalizācijas koncepciju, jāpiemin arī integrācijas jeb iekļaušanas sabiedrībā koncepcija. Ar deinstitucionalizācijas procesa ieviešanu, personas no institūcijām atgriezīsies sabiedrībā, tādēļ jāveic pasākumi iekļaujošākas sabiedrības veidošanai. Iekļaušanu sabiedrībā var skatīt no dažādiem aspektiem, piemēram, kā:
- reformu procesu, kura rezultātā palielinātos pieeja un iesaistīšanās vispārējos sabiedrības procesos (Mitlers (P. Mittler), 2000.gads);
- atstumšanas mazināšanu no sabiedrības un kopienas aktivitātēm (T. Būts (Booth) un M. Ainskovs (Ainscow), 1998.gads);
- cieņu, vienlīdzību un piederību sabiedrībai (G. Tomas (Thomas), A. Lokslijs (Loxley), 2001.gads);
- pozitīvu atbildi dažādībai (L. Bārtons (Barton), 1997.gads).
Normalizācijas ietekmē sāka veidoties jaunas metodes, formas darbam ar personām ar garīgās attīstības traucējumiem un citiem funkcionāliem traucējumiem, tika uzlabots mērķa grupas vispārējais dzīves līmenis, pakāpeniski sākās deinstitucionalizācijas process. Institūciju slēgšana, aprūpes formu maiņa, integrācija sabiedrībā, tika veidota jauna normatīvā bāze.
ANO un citas starptautiskas organizācijas sāka pievērst pastiprinātu uzmanību šim jautājumam. Tika uzsvērtas personu ar invaliditāti „tiesības un vienlīdzīgas iespējas ar pārējiem valsts iedzīvotājiem”. 1993. gadā tika izstrādāti Paraugnoteikumi par vienlīdzīgām iespējām invalīdiem, nosakot, ka „invalīdi ir sabiedrības locekļi un viņiem ir tiesības palikt savā lokālajā dzīves vietā. Visiem ir jāsaņem tiem nepieciešamais atbalsts no parastajām izglītības, veselības, nodarbinātības un sociālo pakalpojumu struktūrām.”
Informācija sagatavota, izmantojot Sandras Miķelsones-Slavas maģistra darbu “Deinstitucionalizācijas process pilngadīgām personām ar garīgās attīstības traucējumiem” (2015, Rīgas Stradiņa universitāte).