Deinstitucionalizācija (DI)

Pasaulē par deinstitucionalizāciju (DI) sāka runāt pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigās, kad cilvēktiesību aktīvisti arvien aktīvāk norādīja uz personu ar garīga rakstura traucējumiem un psihiskām saslimšanām tiesībām dzīvot sabiedrībā, ģimeniskā vidē, nevis būt izolētām slēgtās institūcijās. Taču mūsdienās DI aptver visas personu grupas, kurām dažādu iemeslu dēļ jādzīvo institucijās – tai skaitā bērniem, kas palikuši bez vecāku aprūpes un personām ar funkcionāliem traucējumiem.

Tā kā katrā valstī ir atšķirīga sociālekonomiskā situācija ar dažādu pieeju sociālajam darbm un darbam ar sabiedrību, arī deinstitucionalizācijas process un izpildāmie uzdevumi katrā valstī atšķiras. Taču kopējais DI mērķis ir vienāds – radīt tādu vidi, sociālo paklapojumu sistēmu, lai noteiktām personu grupām nebūtu jānonāk institūcijās, to vietā nodrošinot tām nepieciešamos pakalpojumus, kuru saņemšana balstīta pēc iespējas ģimeniskākā vidē – sabiedrībā balstītus pakalpojumus.

Var teikt, ka deinstitucionalizācija ir pakāpenisks pārmaiņu process, lai pakalpojumus ilgstošās aprūpes centros jeb institūcijās aizstātu ar sabiedrībā balstītiem sociālajiem pakalpojumiem un ģimeniskai videi pietuvinātiem pakalpojumiem. Tas ir arī visaptverošs politisks process, kurā ir iesaistītas valsts un pašvaldību institūcijas, nevalstiskas organizācijas un sabiedrība kopumā.

  • Vairāk par deinstitucionalizāciju un tās attīstības pirmsākumiem lasiet sadaļā Kas ir DI?
  • Par deinstitucionalizācijas ieviešanu pasaulē lasiet sadaļā DI pasaulē.
  • Par deinstitucionalizācijas ieviešanu Latvijā lasiet sadaļā DI Latvijā.