Kustība par neatkarīgu dzīvi: cilvēks aprūpes iestādē ir kļuvis par izolējamu objektu

Ilgstošas sociālās aprūpes iestādes (Pansionāti) un Covid-19. Pietiekami plaši aplūkota tēma mēdijos pēdējo nedēļu laikā. Neatstāj sajūta, ka diezgan virspusēji atspoguļota no atbildīgo amatpersonu puses, nonivelējot līdz izolācijas pasākumiem un darbinieku “bezatbildību”, strādājot vairākās darba vietās.
 

Publikācijas par pētījumiem par Covid-19 ietekmi uz ilgstošu aprūpi daudz, ir vērts palasīt. Piemēram, citējams literatūras avots : Krones T, Meyer G, Monteverde S. Medicine is a social science: COVID-19 and the tragedy of residential care facilities in high-income countries.BMJ Global Health2020;5:e003172. doi:10.1136/bmjgh-2020-003172 uzsver, ka pierādījumi liecina, ka izolācijas pasākumi šādās iestādēs nav bijuši efektīvi pat augsti attīstītās valstīs un centieni veidot “sociālo burbuli” ilgstošas aprūpes iestādes ietvaros nav devuši cerēto rezultātu. Liegums iestādēs mītošajiem cilvēkiem ilgstoši tikties ar tuviniekiem var rezultēties psihoemocionālā stāvokļa būtiskā pasliktināšanās, kas var novest pie tā sauktās “sociālās nāves”. Literatūras avots uzsver, ka tikšanās ar tuviniekiem nav bīstamāka, kā saskarsme ar medicīnas, aprūpes un citiem darbiniekiem. Lielākā problēma ir liela skaita augsta riska grupu cilvēku pulcēšana zem viena jumta. Līdz ar to atkal un atkal tiek aktualizēts jautājums par nelielu, sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu izveidi tuvākajā nākotnē. Epidemoloģiskā situācija aktualizē normalizācijas principa ieviešanas aktualitāti.

Kas mūs satrauc, domājot par Latvijas situāciju? Šad un tad tiek pieminēta infrastruktūras neatbilstība, bet konteksts vienmēr ir izolācija.

Netiek runāts par sociālās aprūpes iestāžu sadzīves infrastruktūru. Pētījumos ir uzsvērts, ka īpašs risks ir, ja ir koplietošanas guļamtelpas, koplietošanas higiēnas telpas. Latvijas gadījumā šī ir klasiska situācija, cilvēki ir sadalīti/izvietoti nodaļās, kur katrā dzīvo liels skaits (pat 50 un 70 cilvēki vienā nodaļā). Ļoti bieži nodaļai ir viena higiēnas telpa, kur cilvēkiem mazgāties, un viena vai divas tualetes telpas, kuras izmanto visi nodaļas iemītnieki. Diez vai te vajadzētu vēl ko komentēt.

Latvijā vispār nerunā, kā jūtas cilvēks. Cilvēks aprūpes iestādē ir kļuvis par izolējamu objektu ar atsevišķiem skābekļa piesātinājuma, temperatūras un elpošanas biežuma parametriem (protams, svarīgi epidēmijas laikā, bet nedrīkst aizmirst sociālos dzīves kvalitātes aspektus, kas jau institucionālās vides parastā ikdienā nav ar kvalitātes zīmi raksturojami).

Ir jāievēro gan cilvēku drošība, veicot visu nepieciešamo atbilstoši epidemioloģiskajai situācijai, gan arī jādomā par cilvēku psihoemocionālo stāvokli. Parastam cilvēkam nonākot pašizolācija (uz ne pārāk ilgu laiku), apkārt ir viņa pietiekami mājīgā vide, kā arī ir dažādas nodarbes, ar kurām piepildīt laiku. Cilvēkiem institūcijās pārāk bieži izolācija rezultējas ar ilgstošu atrašanos bezpersoniskā vidē, kurā nav pat nekādu privāto lietu, kur nu vēl iespēja piepildīt laiku ar jebkādām interesēm atbilstošām aktivitātēm.

Izskan pārmetums, ka nav pietiekama daudzuma veselības aprūpes speciālistu pansionātos. Viņiem tur arī nav jābūt! Tas ir cilvēku mājoklis, diemžēl deformētā izpratnē. Katram ir jādara savs darbs. Slimnīcas taču nenodrošina, ka cilvēki ar attīstības traucējumiem tur apgūtu sadzīves iemaņas, kāpēc sociālam pakalpojumam būtu jāuzņemas veselības aprūpes funkcija. Slimnīcas arī nenodrošina senioru aktīvu novecošanās programmu īstenošanu. Ja ilgstošas aprūpes iestāde ir tik liela, kā Latvijā joprojām ir (līdz pat gandrīz 500 cilvēku vienā iestādē), tad ir ļoti grūti sniegt veselības aprūpes pakalpojumu katram individuālam cilvēkam. Ir tikai normāli, ka cilvēki saņem veselības aprūpes pakalpojumus vispārējā veselības aprūpes sistēmā.

Cilvēki aprūpes centros tiek uzskatīti par homogēnu grupu. Netiek ņemts vērā, ka iestādēs dzīvo arī jauni cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem un/vai citiem funkcionāliem traucējumiem un otra lielā grupa ir vecāka gadagājuma cilvēki. Dažādas cilvēku grupas ar dažādām vajadzībām un arī ar atšķirīgām vajadzībām veselības aprūpē.

Sabiedrībā psihoterapeiti ceļ trauksmi, kas notiek ar sabiedrības garīgo veselību, bet atbildīgās institūcijas ignorē to, kas notiek ar cilvēku, kuri atrodas aprūpes centros garīgo veselību un kādas sekas ilgtermiņā būs šiem cilvēkiem, kuriem jau ir garīgās veselības traucējumi. Kādi resursi būs nepieciešami un kas konkrēti būs jādara, lai cilvēku, kuri būs cietuši no ilgstošas izolācijas, garīgo un fizisko veselību stiprinātu. Diemžēl aprūpes centros ir jārunā par ļoti ilgstošu izolāciju, jo arī starp abiem Covid -19 viļņiem sabiedrība varēja ievilkt elpu, bet aprūpes centru klientu dzīve joprojām bija ļoti ierobežota (bija centri, kur arī vasarā nebija ļautas tuvinieku vizītes).

Domājot par nākotni, ir jāiegulda nelielos pakalpojumos. Tos ir arī vieglāk no epidemioloģiskā viedokļa pārraudzīt. Tāpēc pārsteidz Latvijas plāns kārtējo reizi iepludināt ilgstošas sociālās aprūpes centros daudzus miljonus, lai pielāgotu institūcijas epidemioloģiskajam apdraudējumam, citiem vārdiem sakot, veidotu izolācijas telpas (Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēde 12.01.2021.).

Mēs joprojām aicinām atbildīgās amatpersonas domāt par ilgtspējīgiem risinājumiem sociālās aprūpes jomā, kas ir atbilstoši mūsdienu prasībām, ANO Konvencijai par personu ar invaliditāti tiesībām un vienlaikus arī epidemioloģiskā apdraudējuma situācijām. Piedāvātajiem risinājumiem ir jābūt pierādījumos balstītiem un pamatotiem.

Attēls var saturēt: iekštelpās

Raksts ir  Kustības par neatkarīgu dzīvi  viedoklis un ir  ar biedrības saskaņojumu pārpublicēts no tās ieraksta sociālajā vietnē Facebook: https://www.facebook.com/lkndz/posts/1608245296028581
Pateicamies Kustībai par neatkarīgu dzīvi par šo iespēju.