Category Archives: Izglītojoši

LSM: īpašā bērna Denisa jaunās mājas Bērziņu ģimenē

Foto: M.Markovskis
 
Larisa un Normunds Bērziņi dzīvo Stendē. Par audžuvecākiem viņi kļuva, kad bija izaudzinājuši savus bērnus. Abu vērtību sistēmā svarīgākais ir dot mīlestību arī tiem bērniem, kas palikuši bez savu vecāku gādības. Larisa kā mentore piedalās audžuvecāku apmācībās. Viņa labi zina, ko nozīmē būt par audžumammu arī bērnam ar funkcionāliem traucējumiem.
 
Audžuvecākiem acīs dzirksteles

Kad ciemojamies pie Bērziņu ģimenes viņu dārza lapenē, ir Normunda dzimšanas diena. Tiekam pieņemti kā savējie. Runājam atklāti, neslēpjoties aiz vārdiem, arī meitenes iesaistās sarunā. Brīžiem viņas spēlējas ar Denisu, tad pasniedz gardumus. Larisa ar Normundu saskatās un pasmaida. Bet Deniss smaida visu laiku.

“Mums ir paziņas, par kuriem, dodoties uz kādu vasaras nometni, sākumā nodomājām: “Dīvaini cilvēki. Kāpēc tādā vecumā nedzīvot sev, kāpēc jākļūst par audžuģimeni?”

Denisu interesē viss, kas notiek.

 

Bet nometnes pasākumos, kad viņi kaut ko darīja kopā ar mazajiem audžubērniem, pamanījām tādas dzirkstelītes acīs, kas pat raisīja skaudību.

Mums abiem raksturīga vēlme par kādu parūpēties. Ar vīru šad tad kādu bezpajumtnieciņu pabarojām, nomazgājām. Mēs ar Normundu esam kopā 13 gadus. Kad apprecējāmies, mājās vēl auga mani trīs dēli. Mums kopā bija labi lielā ģimenē.

Kristiešu sadraudzībā iepazināmies ar audžuģimeni, kas mūs uzaicināja 1. janvārī doties uz krīžu centru paspēlēties ar bērniņiem. Tur ievērojām Samantu un Keitu. Sākām pakāpeniski satuvināties, taču mums vēl nebija audžuģimenes statusa. Meitenēm stāstījām, ka jāiztur kāds laiks, tad būsim kopā. Vasarā uzņēmām abas meitiņas kā viesģimene, vēl pie mums bija mana vecākā dēla meitiņa Madara. Tad mums kļuva skaidrs, ka mēs to varam un vēlamies – vēl audzināt bērniņus. Tajā vasarā kopā ar mazajiem piedzīvojām daudz vairāk – visur bija jābrauc, Kuldīgā rumbā jālec, pa Tarzāna taku jārāpjas. 1. septembrī mums jau bija audžuģimenes statuss, un meitenes šeit sāka iet skolā,” stāstīja Larisa Bērziņa.

Audžuģimenes loma

“Ne visi apkārtējie akceptēja mūsu lēmumu. Daudzi nezina, kas ir audžuģimene, un tas viņus biedē. Bet bailes rada dusmas. Nezināšanas dēļ daļā sabiedrības veidojas uzskats: “Tā audžumamma kā dzeguze – vienu bērnu audzināja, atdeva prom, tagad nākamo paņem.” Audžuģimene ir sabiedrībā balstīts pakalpojums, un tā sniedzēji sagatavo bērnus atgriešanai bioloģiskajā ģimenē vai adopcijai. Tā patiesībā ir kā rehabilitācijas vieta bērniem, kamēr īstā mamma un tētis, kam bijis kāds kritiens, kāds smags dzīves posms, sakārto savu dzīvi. Tikmēr audžuvecāki palīdz šiem bērniem: samīļo, aprūpē, apmāca, saģērbj, varbūt uzbaro, aizved pie zobārsta…

Normāli būtu, ja arī tie vecāki, kuriem uz laiku jāaizceļo vai ir kādas veselības problēmas, kas neļauj parūpēties par bērniem, varētu viņus uz laiku ievietot audžuģimenē. Tiklīdz vecāki izveseļojušies, bērni atgriežas savā ģimenē. Mēs patiesībā neesam pareizi audžuvecāki, jo mūsu meitiņas izaugušas pie mums, nu jau ir lielas,” stāsta Larisa.

Ar dzimšanas dienas sveicieniem Normundam pievienojas arī viņa mamma.
 

“Nav tā, ka meitiņas pieņēmām un viņas pēkšņi kļuva laimīgas, ka tagad ir atradušas ģimeni. Viņām ienākšana citā ģimenē, tāpat kā citiem bērniem, kas palikuši bez savu vecāku gādības, bija kārtējā trauma. Lēnām un pacietīgi kļuvām par ģimeni.

Tagad meitas baidās pieaugt. Lai viņām dotu kādu drošības garantiju, oficiālu saikni uz mūžu, kā arī, pieaugušas būdamas, viņas varētu droši braukt pie mums, esam kļuvuši par viņu krustvecākiem.

Svarīgākais ir mīlestība… šis tik bieži lietotais vārds. To bērni mācās no mums. Viņi redz, ka es mīlu savu sievu, piedzīvo, ka mīlu viņus. Mūsu audžubērni nebija redzējuši mīlestību, sevišķi Deniss,” stāsta Normunds Bērziņš.

Dalīties mīlestībā. Deniss

“Mēs ģimenē mācām tā: ja tev ir kaut kas, ko dot, dalies! Bijām devuši meitiņām ļoti daudz, un no viņām nāca ideja, ka mums ģimenē vajag vēl kādu, ar ko viņas varētu dalīties mīlestībā. Sākām runāt, ka varētu pieņemt mazu puisīti. Piezvanīja Ilze Dzene no Kapseļu ielas bērnunama un aicināja uz pasākumu, kurā pēc bērnudārza izlaiduma varētu iepazīties ar bērniem. Mēs nezinājām, kādi bērni ir šajā bērnunamā. Kad iegājām pagalmā, gribējām braukt prom, taču bija neērti. Piegāju pie audzinātājām un vaicāju, vai te visiem bērniem ir tik smagi funkcionāli traucējumi. Viņa atbildēja, ka tūlīt no bērnudārza izlaiduma atnāks tie, kas spēj staigāt. Viņi nāca klupdami krizdami, arī Denisiņš.

Viņš bija tāds amizants, sāku puiku vērot, bet Normunds mudināja, ka nu gan brauksim. Biju lūgusies, lai Dievs mums dod tādus bērnus, kam mēs būtu vislabākie. Pienāca Deniss un rādīja mums savu dāvanu. Viņš nerunāja, tikai kaut kādas zilbes. Mēs daudz esam redzējuši, mums ir pieredze ar dažādiem veselības traucējumiem. Manam dēlam ir cerebrālā trieka, bet viņš ir pabeidzis universitāti. Esmu strādājusi ”Veģos” (Valsts sociālās aprūpes centra “Kurzeme” filiāle  – red.) . Normunda meitai ir veselības problēmas. Bet tobrīd mums gribējās ātrāk tikt uz mašīnu,” skaidro Larisa.

Kopā jautrāk.
 

“Mēs vienkārši nebijām gatavi tam, ko ieraudzījām. Beidzot kursus, bijām ierakstījuši, ka esam gatavi pieņemt bērnus arī ar īpašām vajadzībām, citu tautību bērnus. Pēc mācībām bijām tādā eiforijā, ka šķita – esam gatavi uz visu,” atzīst Normunds.

“Mēs Rīgā sākām maldīties, navigācija mūs veda turp un atpakaļ. Apstājāmies. Denisiņš paliks tur, un mēs laimīgi brauksim mājās? Viņš taču pienāca mums klāt! Vairs nerunājām, braucām atpakaļ. To atceroties, man vēl tagad kamols kaklā. Bija sajūta, ka kaut ko nokavēsim. Piebraucām, un uzreiz teicu: “Mēs viņu ņemam, viņš ir mūsu.” Bet mums stāstīja, ka atbrauks cita ģimene, kas jau pieteikusies, vēl sauca, kādas Denisiņam ir diagnozes. Atbildēju, ka man vienalga. Viņš staigā, ar pārējo tiksim galā. Pienāca diena, kad mums zvanīja: “Jūsu Deniss jūs gaida!” Tie, kas brauca viņu iepazīt, pat nesatikās ar Denisu, jo paskatījās dokumentos, ka diagnožu vairāk nekā papīra,” atceras Larisa.

Denisa gaitas

“Deniss bija autiņbiksītēs, kliboja, nerunāja. Bet viņam bija jāsāk skolas gaitas. Zvanīju uz centru “Brīnumiņš” Talsos un vaicāju, vai varēsim ar Denisu doties pie speciālistiem. Zvanīju Stendes skolas direktoram, saucu diagnozes un piebildu, ka Denisu nekur citur nedosim, viņš augs mūsu ģimenē. Direktors piekrita pieņemt viņu parastajā skolā. Ja es toreiz būtu vairāk iedziļinājusies, būtu vēl vienu gadu palaidusi bērnudārzā. Skolā nebija viegli, jo Deniss sākumā neko nesaprata.

Šobrīd ceram, ka viņš saprot, ko nozīmē šie vārdi: tētis un mamma. Dēliņš ir pabeidzis trešo klasi. Viņš nebūs deputāts, nebūs prezidents, bet viņš būs labs cilvēks. Deniss ir iemācījies peldēt, braukt ar riteni. Viņam ļoti patīk sportot, bet vispirms bija vajadzīgas dažas operācijas. Esam braukuši uz nacionālo rehabilitācijas centru “Vaivari”. Pēc tam mums bija diskusijas ar speciālistiem, vai dēliņam jāmācās speciālajā skolā. Bet Stendes skolā Denisa klase viņu ir pieņēmusi, skolotāja ļoti pretimnākoša, dēliņam ir asistents un speciālais pedagogs, kas ar viņu auklējas, pieejams logopēds. Deniss savu spēju robežās tiek galā, uz skolu jau iet patstāvīgi. Visi Stendē viņu pazīst, zvana un stāsta, ka Deniss tagad iet mājās no skolas, lai sagaidām. Denisiņam arī nevajag par daudz palīdzēt. Viņam ir grūti nokāpt pa trepēm, ķeras klāt, bet mēs neļaujam. Kad tiešām vajadzīga palīdzība, liels atbalsts ir mana dēla sieva. Vedekliņai pašai ir mazi bērniņi, bet Denisu viņa ir pieņēmusi kā savējo,” stāsta Larisa.

Larisa un Normunds ir kopā jau 13 gadus.
 

“Ir tāds uzskats: lai cilvēks labi dzīvotu, viņam ir vajadzīgi vismaz astoņi apskāvieni dienā. Es tos mierīgi varu savākt. Zinu, ka atbraukšu mājās un visi skries pretim – kurš pirmais tiks samīļoties. Man nekad nav bijis tā, kā ir šobrīd, – ļoti gribas uz mājām, gribas kopā visu piedzīvot un izbaudīt,” atzīst Normunds.

“Kad man kāds jautā, vai, manuprāt, viņi varētu būt audžuvecāki, parasti atbildu: “Ja jūs gribat zināt, kādi esat īstenībā, uzņemiet bērnus kaut uz mēnesi kā viesģimene! Šis mēnesis parādīs visus skeletus skapī. Kad jāpieņem bērni, kas nav bioloģiskās atvases, parādās cilvēka īstā daba. Un tad jau paši zināsiet, vai varat kļūt par audžuģimeni,” piebilst Larisa.

*Publikācija tapusi informatīvajā kampaņā par sabiedrības attieksmes maiņu pret cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un bērniem, kas palikuši bez ģimeniskas aprūpes. Kampaņas pasūtītājs ir LR Labklājības ministrija ERAF finansētā deinstitucionalizācijas projekta ietvaros.

Kampaņas “Cilvēks, nevis diagnoze” atklāšanas pasākums Latvijas Nacionālajā bibliotēkā

Kampaņas “Cilvēks, nevis diagnoze” atklāšanas pasākumā augustā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā  pulcējās cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem, bērni ar funkcionāliem traucējumiem un viņu vecāki, mediju pārstāvji, sabiedrībā populāras personas un Labklājības ministrijas pārstāvji, tikai aptuveni nojaušot, kas viņus sagaida. Bet sagaidīja viņus cieņpilnas sadarbības spēle.

LSM: Bērni ar īpašām vajadzībām: Ketlīna mācās patstāvību

Labklājības ministrijas īstenotās kampaņas “Cilvēks, nevis diagnoze” tapis stāsts par Ketlīnu no Ventspils un “Cimdiņu”. Atbalsta centrā ģimenēm un bērniem ar īpašām vajadzībām  “Cimdiņš” bērniem  un jauniešiem nepieciešamie sociālās rehabilitācijas pakalpojumi tiek kompensēti projekta “Kurzeme visiem” ietvaros.

Foto: Matiss Markovskis

Ketlīna ar vecākiem dzīvo Ventspilī, un viņas mamma Jekaterina nezina, kā tiktu galā, ja tepat blakus mājām nedarbotos atbalsta centrs ģimenēm un bērniem ar īpašām vajadzībām  “Cimdiņš”. Pateicoties vecāku ieinteresētībai, neatlaidībai un nodarbībām “Cimdiņā”, Ketlīna spēj gan pati pārvietoties pa pilsētu, gan sekmīgi mācīties, gan tikt galā ar mājdzīvniekiem un jāšanas nodarbībām.

Pa ceļam uz Ventspili klausos lekciju par saskarsmi ar cilvēkiem ar autiskā spektra traucējumiem, un tajā īpaši tiek uzsvērts nemeklēt ciešu acu kontaktu. Tiekamies pēc Ketlīnas nodarbības viņas otrajās mājās “Cimdiņā”, kur mani sagaida desmitgadīgās meitenes neatlaidīgais acu skatiens un paziņojums, ka viņa ir satraukusies par gaidāmo interviju, bet runās ar mani tagad, uzreiz. Prātā pārliekot, ka neviens speciālistu atzinums nav simtprocentīgi precīzs, atbildu ciešajam acu skatienam, un sākam sarunāties, viena otru iedrošinādamas. Ketlīna ilgstoši apmeklējusi psihologu, un viņas spriedumi reizēm liek pabrīnīties – kā desmitgadīgs bērns tik labi spēj sevi novērtēt!

Pēc skolas uz “Cimdiņu”

”“Cimdiņā” mēs varam ierasties katru darbadienu no 13.00. Ketlīna pati nosaka, vai tiešām vēlas nākt katru dienu, mēs viņai neko neuzspiežam. Reizēm, kad skolā nav klājies viegli, meita grib palikt mājās. Vienīgais, ko nekad neizlaižam, ir kanisterapija un nodarbības ansamblī, kur viņi spēlē ritma instrumentus,” stāsta Ketlīnas mamma Jekaterina Cinciusa.

No rīta Ketlīnai ir skola. Klasē ir septiņi bērni, un teorētiski katram vajadzīgs savs mācību plāns. Bet ir tikai viens skolotājs un viens asistents reizi nedēļā, tāpēc daudz nākas mācīties mājās kopā ar mammu, toties Ketlīnai ir augstākās atzīmes.

Ketlīna vēlas par sevi izstāstīt pati.

No rīta “Cimdiņā” pakalpojumus saņem pieaugušie ar garīgiem traucējumiem, pēc tam tiek gaidīti bērni. Šajā vietā ir sajūta, ka visi tiek lutināti, jo darbinieki ir ļoti sirsnīgi. Ketlīnai ir vieglas pakāpes autiskā spektra traucējumi, un pēc individuālā izvērtējuma viņa “Cimdiņā” saņem rehabilitācijas pakalpojumus Kurzemes plānošanas reģiona deinstitucionalizācijas (DI) projektā “Kurzeme visiem”.

“Acīmredzot “Cimdiņā” visiem patīk savs darbs. Vadītāja Ieva Sāmīte-Cērpa ir visjaukākā. Pēc nodarbībām reizēm Ketlīna nāk mājās viena – tas ir liels notikums, jo apkārtējās pasaules noteikumi viņai ne vienmēr ir viegli saprotami. Es lietotnē sekoju līdzi, kā viņa pārvietojas,” stāsta Jekaterina.

“Man jābūt uzmanīgai, jo pa ceļam mēdz būt bezmājas un piedzērušies cilvēki… Tad ir tā, ka vienkārši gribas vemt. Vienu reizi, kad es gāju uz mājām, kāds vīrietis pateica: “Kā tev iet?” Es neatbildēju un aizgāju tālāk. Es vispār nerunāju uz ielas,” piebilst Ketlīna.

Mācību stundas vecākiem

“Pagājušajā vasarā bija pirmā reize, kad Ketlīna viena bez vecākiem vai vecvecākiem devās uz bērnu vasaras nometni. Mums bija neizsakāmi bail, bet saņēmāmies un palaidām. Mūs iedrošināja “Cimdiņa” darbinieces, kuras teica, ka Ketlīna tiks galā ar visu un nometnē būs arī viņai pazīstamas meitenes no nodarbībām,” atzīst Ketlīnas mamma.

Arī no nodarbībām Ketlīna vēlas doties mājās pati.

“Ketlīna mums daudz iemācījusi. Esam arī kursos gājuši. Notiek vebināri sadarbībā ar Autisma centru. “Cimdiņš” piedāvā lekcijas, bija noorganizēta atbalsta grupa vecākiem, kuri audzina bērnus ar autiskā spektra traucējumiem. Tur bija iespēja savstarpēji padalīties ar pieredzi. Vecāki, kuriem ir lielāki bērni, pastāstīja, kā viņi tikuši galā ar konkrētām problēmām, un mēs varējām smelties idejas.

Diezgan ilgi nezinājām, ka Ketlīnai ir veselības traucējumi. Pirmais bērns, paši jauni, neko no mazuļa attīstības nesapratām. Divu gadu vecumā Ketlīna gandrīz nerunāja, bet mēs viņu aizvedām uz parasto bērnudārzu. Meitai tas izrādījās diezgan smags pārdzīvojums, viņa visu mēnesi noslimoja. Pedagogi ieteica, ka mums vajadzētu doties pie ārsta, jo bērns, visticamāk, ir nedzirdīgs, tāpēc nerunā. Braucām uz pārbaudi Latvijas Bērnu dzirdes centrā.

Ar katru konsultāciju lēnā garā sākām saprast, kas īsti notiek ar meitas attīstību. Informācija, kas par autiskā spektra traucējumiem atrodama internetā, ir izmētāta, jālīmē kopā pa gabaliņam. Devāmies uz logopēdisko grupiņu citā bērnudārzā, jo vēl nezinājām, ka Ventspilī darbojas “Cimdiņš”, bet drīz mūs atsūtīja uz šejieni. Tā jau no četru gadu vecuma te nākam,” stāsta Ketlīnas tētis Kristaps Cincius. Tagad bērniem ar funkcionāliem traucējumiem DI projektā pēc izvērtējuma pieejamas daudzas individuālas nodarbības ar speciālistiem.

“Esmu sapratusi – jo ātrāk apzinies, ka ir problēma, un sāc strādāt ar to, jo lielākus panākumus var gūt. Panākumi nozīmē – “izvilkt” bērnu līdz viņa augstāko spēju robežai. Ja bērnu ar šādiem traucējumiem pamet novārtā, jo vecāki nespēj ikdienā darboties un vest uz nodarbībām, rezultāts ir bēdīgs,” piebilst Jekaterina. Visgrūtāk ejot ar sociālajām iemaņām vienaudžu kolektīvā, jo daudzas citiem pašsaprotamas lietas Ketlīnai nav izprotamas, atzīst Jekaterina.

Ventspils “Cimdiņā” Ketlīna un viņas vecāki jūtas kā otrajās mājās.

“Braukājot pie speciālistiem, redzam arī to bērnu vecākus, kas nav gatavi atzīt problēmas. Viņiem klājas daudz sliktāk, nekā sākumā gāja mums. Pateicoties sievas pacietībai, visu, ko varējām, esam izdarījuši. Jekaterina ir pametusi savu karjeru un darbojas mājās ar Ketlīnu. Viņām nereti iet grūti, jo Ketlīna ātri kļūst dusmīga. Bet es tad neesmu klāt, jo visu dienu strādāju,” piebilst tētis.

Rudīte un Ketlīna

Kad pirms došanās uz stalli jautāju Ketlīnai, kas ir viņas labākā draudzene, uzreiz sekoja atbilde – Rudīte. Jau daudzus gadus Ketlīna reizi nedēļā apkopj savu mīļo zirdziņu un priecājas par izjādēm. Kādā brīdī, ka viņa bija pavisam maza, Ketlīnai viss bija saistīts ar zirgiem, visi apkārt bija zirdziņi un visas rotaļlietas pārvērtās par tiem. Tad vecāki izlēma, ka jāmeklē iespēja meitai satikties ar īstu zirgu, un tas izrādījās pareizs lēmums. Kas meklē, tas atrod. Jekaterina atrada Ievu, kura bija ar mieru, ka Ketlīna brauc pie viņas zirdziņa uz netālo Puzes pagastu. Ketlīna un Rudīte sapratās un kļuva nešķiramas, meitene iemācījās jāt. Daudzus gadus Ketlīnai kopā ar Ievu un Rudīti tā bija svarīgākā stunda nedēļā, kas meitenei dāvāja mieru un nosvērtību uz ilgāku laiku. Jekaterina stāsta, ka Ketlīna bijusi arī uz reitterapijas nodarbībām, bet ik nedēļu visi kopā turpinājuši braukāt uz Puzi pie Rudītes. Tur Ketlīna mācījās, ka draudzību vajag lolot un kopt. Īpaši tiem bērniem, kam jaunu attiecību veidošana neizdodas viegli un dabiski.

Ketlīna ar savām labākajām draudzenēm – Rudīti un Ievu.

*Publikācija tapusi informatīvajā kampaņā par sabiedrības attieksmes maiņu pret cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un bērniem, kas palikuši bez ģimeniskas aprūpes. Kampaņas pasūtītājs ir LR Labklājības ministrija ERAF finansētā deinstitucionalizācijas projekta ietvaros.

Raksts pārpublicēts no LSM mājas lapas: https://www.lsm.lv/raksts/dzive–stils/cilvekstasti/berni-ar-ipasam-vajadzibam-ketlina-macas-patstavibu.a420380/

LSM: Ārijas gandrīz patstāvīgā dzīve sociālajā grupu dzīvoklī Ezerē

Foto: Matīss Markovskis
 
Ārija Dīriņa dzīvo vienā no Saldus novadā nesen iekārtotajiem grupu dzīvokļiem cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem (GRT) un trīs reizes nedēļā dodas uz specializētajām darbnīcām Saldū, kur darbojas visu dienu. Gribētu vairāk izklaižu. Gribētu strādāt par naktssardzi. Gribētu, lai viņas dzīvē daudz kas būtu noticis citādi.
 

Par pašcieņu un patstāvību

Ārijas Dīriņas pašcieņa, enerģiskums un sava veida ekstravagance uzreiz piesaista uzmanību. Tiklīdz pirmo reizi sastopamies nesen atvērtajās Saldus specializētajās kokapstrādes un tekstilapstrādes darbnīcās cilvēkiem ar GRT, kas atrodas vienā ēkā ar daudzfunkcionālo rehabilitācijas centru bērniem ar funkcionāliem traucējumiem “Jumis”, kļūst skaidrs, ka šobrīd Ārija spēj par sevi pastāvēt. Uz nodarbībām kopš gada sākuma viņa no savas jaunās mājvietas – grupu dzīvokļa cilvēkiem ar GRT Ezerē – dodas trīs reizes nedēļā un tiek galā gan ar braucieniem, gan sadzīvi, gan pašvaldības piešķirtā mazdārziņa apkopšanu. Ārija ir pastāvīga Ezeres bibliotēkas apmeklētāja un to vien gaida, kad atsāksies balles un citas izklaides.

Izšuvumi arī ir Ārijas sirdslieta. Galvenais, lai spoži.

Tik labi neklājās aptuveni pirms septiņiem gadiem, kad pēc dzīvesbiedra zaudējuma Ārijas veselība pagalam sašķobījās. Viņa nevarēja pat paiet, nespēja ne pārtiku sev sagādāt, ne malku sanest. Nīgrandes sociālais dienests piedāvāja viņai pārcelties uz sociālo dzīvojamo māju “Rūķīši” Lutriņu pagastā. Kopš tā laika Saldus novada cilvēku, kas nonākuši grūtībās, labais gariņš – sociālās dzīvojamās mājas un grupu dzīvokļu vadītāja, sociālā darbiniece Gunta Āboliņa – tur rūpi par Āriju, kura joprojām pārvietojas ar kruķu palīdzību, bet nu jau tiek visur, kur vēlas. Ziemā no veikala vai autobusa rāpus nākusi uz jaunajām mājām, lai nevienam nav jālūdz palīdzība. Ārija vēlas pati ar visu tikt galā, jo tagad kopā ar dzīvokļa biedrēm dzīvo deinstitucionalizācijas projekta “Kurzeme visiem” gaitā ierīkotā pašvaldības grupu dzīvoklī cilvēkiem ar GRT, kurā pastāvīgi uz vietas nav atbalsta personāla. Grupu dzīvokļa vadītāja Gunta un sociālā darbiniece Ligita Baumeistare gan vienmēr ir sazvanāmas un bauda Ārijas pilnīgu uzticību.

Savā dzīvē

“Es gribu dzīvot tikai atsevišķi. Pirms tam “Rūķīšos” man arī bija sava istaba. Bet te ir labāk, jo Ezerē ir ambulance, aptieka, veikals, pasts un bibliotēka. Cik tieku, braucu uz Saldus specializētajām darbnīcām, kur man patīk adīt un izšūt. Te arī ir smukāks dzīvoklis, bet man svarīgākais ir, lai varu aiz sevis aizvērt un aizslēgt istabas durvis. Es ar visiem runājos, bet negribu sadraudzēties. Kad vairāk sāku ar kādu draudzēties, sanāk strīdi. Pie manis dažreiz ciemos atbrauc brālis no Tukuma rajona. Tepat netālu dzīvo sieviete, kuru jau agrāk pazinu, bet es viņu ciemos neaicinu,” stāsta Ārija.

Viņa uzsver, ka ar visu tiek galā: “Ja kaut kur eju, piezvanu un pasaku to Ligitai. Gribētu strādāt par naktssardzi, jo tāpat naktīs maz guļu, bet tad man vajag lielu suni, kuru te nevar turēt. Tā kā darbu man grūti atrast, vakaros skatos filmas vai lasu grāmatas. Eju uz bibliotēku, ņemu kriminālromānus. Vēl patīk smaga literatūra, piemēram, par Salaspils nāves nometni. Pēc tam nevaru aizmigt.”

Ezeres bibliotekāre Agrita Pilibaite zina, ka Ārija ir prasīga kliente.

Bibliotekāre Agrita Pilibaite jau pieņēmusi Āriju kā pastāvīgo apmeklētāju. “Ārija ir prasīga kliente. Viņa bijusi aktīva apmeklētāja arī Lutriņu bibliotēkā, un tas nozīmē, ka cilvēks visu mūžu ir lasījis. Ārija zina, ko vēlas, nāk bieži. Bibliotēka bija atvērta visu pandēmijas laiku. Pirms Ezeres grupu dzīvokļos ienāca cilvēki ar GRT, par to vietējie runāja gan, bet nevienam īsti nebija skaidrs, kā tas būs. Domāju, ka Ezerē vietējo iedzīvotāju attieksme ir pieņemoša. Mums šobrīd ir tukši dzīvokļi, tāpēc no Saldus pārceļas dzīvot arī daudzbērnu ģimenes, kuras izliktas no saviem mājokļiem. Svešinieku ir tik daudz, ka nepamani, vai kādam ir īpašas vajadzības. Es priecājos par katru lasītāju, par katru iedzīvotāju, jo galvenais, lai Ezerē ir cilvēki, nevis tukši mājokļi,” atzīst bibliotekāre.

Atbalsts patstāvīgai dzīvei

“Tā kā Ārijai ir atkarības, kādu laiku nesapratu, ka pieņemt lēmumus par savu dzīvi viņai traucē arī vēl citas veselības problēmas. “Rūķīšos” dzīvojām kā viena liela ģimene, tur nekas nevarēja notikt tā, lai citi nepamanītu. Nopirkto alkoholu vienkārši izlējām izlietnē. Kad Ārija pieņēma, ka te alkoholu lietot nedrīkst, pamanīju, ka viņai būtu jādodas pie psihiatra. Sanāca tā, ka Ārijai garīgus traucējumus noteica tikai pēc 50 gadu vecuma, jo pirms tam neviens par to nebija aizdomājies. Iespējams, ka tie ir bijuši jau no bērnības,” stāsta grupu dzīvokļu vadītāja Gunta Āboliņa.

Ārija nodarbojas ar rokdarbiem Saldus specializētajās darbnīcās cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem.

Ārija pabeigusi skolu, strādājusi lauku brigādē, tad nonākusi Nīgrandē, kur izveidojušās partnerattiecības. Vai mazums tādu stāstu, kad apkārtējie pieņem – nu tāda tā Ārija ir, ko tur daudz! Ja viņa būtu saņēmusi adekvātu veselības stāvokļa izvērtējumu, medicīnisko palīdzību un atbalstu bērnībā vai jaunībā, varbūt dzīve būtu iegrozījusies pavisam citādi.

“No punkta A uz punktu B Ārija aizbrauc pati, nopērk zāles, prot saplānot savu budžetu, sakrājusi pat televizoram. Grupu dzīvokļu iemītniekiem pašiem jāmaksā rēķini, kas ne visiem ir viegli saprotams. Ārijai jālieto daži medikamenti, ko viņa tiešām dara. Šo iemeslu dēļ Ārija tika izvēlēta kā pretendente uz pašvaldības jauno grupu dzīvokli Ezerē, kas darbojas bez diennakts atbalsta. Viņa ar visu tiek galā, tikai tā brīvības sajūta, ka neviens tik ļoti vairs nepieskata, atkal ļāvusi kājai paslīdēt. Par to mums ir garas pārrunas, jo grupu dzīvoklī ir gan patstāvīga dzīve, gan arī noteikumi,” skaidro Gunta.

Balles, pucēšanās un pieņemšana

Par bērnību, savu ģimeni Ārija nerunā, uzreiz asaras acīs. Tāpat nerunā par dzīves posmu, kad zaudējusi dzīvesbiedru. Bet viņas acis iemirdzas, kad pajautāju, kas ir vislabākās lietas dzīvē. Balles un pucēšanās! “Man ir rotaslietu šūplāde, kur “tikai tēva un mātes trūkst”. Vislabākā balle bija Novadniekos, kur Ainārs Bumbieris uzstājās, – es dancoju, un viņš dziedāja,” Ārija stāsta ar aizrautību. Ballēm Ārijai vienmēr nauda bijusi sakrāta, “Rūķīšu” iemītniekiem kopā ar Lutriņu pagasta pensionāriem tās rīkoja bieži.

Kad dzīve nav tik izdevusies, kā gribētos, par dažām tēmām gribas paklusēt.

“Kruķi Āriju nekad nav atturējuši no dejošanas un rotaļās iešanas. Pulciņos, sporta pasākumos, ballēs, ekskursijās Ārija piedalījās vienmēr un visur tika pieņemta, jo viņa jau mums ir spoža personība, prot sevi pasniegt. Galvenais – viņai ir vēlēšanās darboties. Man bija grūti viņu izstumt no ierastās drošās vides uz patstāvīgāku dzīvi Ezerē, bet nu jau ir pagājis vairāk nekā pusgads un viņa ir iejutusies. Ceru, ka arī turpmāk Ārijai klāsies labi,” piebilst Gunta Āboliņa.

*Publikācija tapusi informatīvajā kampaņā par sabiedrības attieksmes maiņu pret cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un bērniem, kas palikuši bez ģimeniskas aprūpes. Kampaņas pasūtītājs ir LR Labklājības ministrija Eiropas Savienības un valsts finansētā deinstitucionalizācijas projektā.

Raksts pārpublicēts no LSM portāla: https://www.lsm.lv/raksts/dzive–stils/cilvekstasti/arijas-gandriz-patstaviga-dzive-socialaja-grupu-dzivokli-ezere.a417825/

Skrundas TV: norisinās kampaņa “Cilvēks, nevis diagnoze”

“Vienā dienā to izmainīt nevar, tāpēc kampaņas rīkojam atkārtoti,” tā saka kampaņas “Cilvēks, nevis diagnoze” rīkotāji. Cenšoties sabiedrībā iekļaut cilvēkus ar garīga un funkcionāla rakstura traucējumiem, šobrīd Latvijā tiek veidoti dažādi sociālie centri, arī grupu dzīvokļi. Tomēr ne visur apkārtējie cilvēki izprot šī soļa svarīgumu.

Kampaņa ir viens no palīgiem, kas ļauj situāciju iepazīt tuvāk. Tā tiek rīkota visos plānošanas reģionos. Šodien kampaņa notika Kurzemē, Nīkrāces pagasta Dzeldā. Te ir gan dienas centrs, gan top grupu dzīvokļi. Kampaņas dalībnieki pulcējās simboliskā malkas talkā.

Nīkrāces pagasta Dzeldā esošais Dienas centrs ziemā tiek apkurināts ar malku, tādēļ ik gadu, vasarai sliecoties uz rudens pusi, te tiek sagādāti jauni malkas krājumi. Šoreiz tās sanešana šķūnītī izvērtusies simboliska. Te piestājusi Labklājības ministrijas rīkotā kampaņa “Cilvēks, nevis diagnoze”. Un talkā nākuši gan cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem, gan viņu tuvinieki un sociālie darbinieki. “Mēs redzam, ka šajos projektos liela nozīme ir sabiedrības attieksmei pret līdzcilvēkiem. Kā redzam, šeit cilvēki mēģina panākt, lai cilvēkiem ir iespēja “būt”,” saka Guntis Kaldovskis, Labklājības ministrijas Eiropas Savienības struktūrfondu departamenta pārstāvis.

Šī ir trešā šāda kampaņa, pirmā notika 2018. gadā. Apkopojot datus pēc iepriekšējām kampaņām, iedzīvotāju skaits, kuri justos ērti komunikācijā ar personām ar garīga rakstura traucējumiem, audzis no 55 līdz 64%. Šī gada aicinājums ir “Nozīme ir tikai tam, kas mēs esam. Saskati cilvēku, nevis diagnozi”. Viens no malkas talkas dalībniekiem ir Elmārs no Skrundas. Lai arī slimība viņam apgrūtinājusi pārvietošanos un sarunāšanos, viņš priecājas par katru iespēju palīdzēt un būt noderīgam.

Dienas centrs ir vieta, kur cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem nākt uz dažādām nodarbībām, savukārt grupu dzīvokļi vēl tiek būvēti. Tie būs gatavi iekārtošanai nākamā gada otrajā pusē. Mājvieta te būs 16 cilvēkiem. “Es ceru, ka cilvēki spēs, mēs atradīsim vislabāko veidu, kādā veidā nodrošināt šos pakalpojumus, individuāli rast, kā būt te piederīgam,” saka Anda Vītola, projekta “Kurzeme visiem” vadītāja Dzeldā.

Deinstitucionalizācijas projektā “Kurzeme visiem” pēc iepriekšējā novadu skaita šai reģionā visas Kurzemes pašvaldības. Infrastruktūra sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu sniegšanai tiek veidota vai pilnveidota Dienvidkurzemes, Kuldīgas, Saldus, Talsu un Ventspils novados, kā arī Liepājas un Ventspils valsspilsētās. Projektu īstenošana ir dažādās stadijās, dažās jau noslēgušies, dažās vēl ir procesā. “Kuldīgas novadā iesaistījusies gan Skrunda, gan Alsunga, Kuldīga, Alsungā nenotiek. Skrunda aktīvi sniedz pakalpojumus, tad ir infrastruktūra,” saka Liene Jūrmale, Kuldīgas attīstības aģentūras projektu vadītāja.

Kampaņa “Cilvēks, nevis diagnoze” tiek rīkota visos plānošanas reģionos.

Pateicamies Skrundas televīzijai par dalību pasākumā un aicinām noskatīties sagatavoto stāstu par pasākuma norisi:

Raksts pārpublicēts no RETV mājas lapas: https://www.retv.lv/raksts/norisinas-kampana-cilveks-nevis-diagnoze

LSM: Jau trešo reizi norisinās sabiedrības attieksmes maiņas kampaņa «Cilvēks, nevis diagnoze»

Cenšoties iekļaut sabiedrībā cilvēkus ar garīga un funkcionāla rakstura traucējumiem, kā arī bez vecāku aprūpes palikušos bērnus, tiek veidoti sociālo pakalpojumu centri, pieejama vide un cita infrastruktūra. Taču visiem šiem centieniem nebūs jēgas, ja sabiedrība šos cilvēkus arī turpmāk nevēlēsies redzēt. Tādēļ Labklājības ministrija (LM) jau trešo reizi rīko kampaņu “Cilvēks, nevis diagnoze”.

Kopš 2018. gada ir īstenotas jau divas informatīvās kampaņas ar nosaukumu “Cilvēks, nevis diagnoze”. Šogad tiek īstenota trešā kampaņa, kuras aicinājums ir “Nozīme ir tikai tam, kas mēs esam! Saskati cilvēku, nevis diagnozi!”. 

“Garīga rakstura vai funkcionālie traucējumi ir uztverami līdzīgi kā citas slimības, kas cilvēka dzīvi ietekmē, bet nedefinē to, kas viņš ir. Svarīgi apzināties, caur kādu prizmu mēs šos cilvēkus redzam – diagnozes, prasmju un spēju trūkuma vai talantiem un dotībām apveltītas personības,” norādīja pasākuma organizatori.

Kā preses konferencē skaidroja kampaņas eksperte Ilze Dreifelde: “Lai mēs to spētu izdarīt, ir svarīgi atpazīt, izprast un vadīt pretrunīgās emocijas, kas neizbēgami un impulsīvi mūsos rodas, nonākot saskarsmē ar cilvēkiem, kas ir atšķirīgi un savās izpausmēs citādi.”

Viens no kampaņas vēstnešiem Arvīds Deniss ir ļoti komunikabls un labestīgs sarunu biedrs. Garīga rakstura traucējumu dēļ puisis lielāko daļu mūža pavadījis dažādās aprūpes institūcijas. Taču pēdējos gadus kopā ar sociālajiem darbiniekiem un mentoriem daudz strādājis, apgūstot patstāvīgai dzīvei nepieciešamās prasmes. Tagad Arvīdam ir savs dzīvoklis sociālajā mājā Ogrē, viņš atradis viesmīļa darbu kafejnīcā “Zelta liepa”, brīvajā laikā spēlē teātri, rūpējas par kaķi Princi. 

“Es visu daru pats – taisu ēst, pats māku mazgāt drēbes, aprūpēju cilvēku, braukāju uz Rīgu, kad pilsētas svētki vai Latvijas dzimšanas diena,” stāstīja Arvīds.

Teorētiski vairums no mums ir iecietīgi un atvērti pret cilvēkiem ar garīga vai funkcionāla rakstura traucējumiem. Taču praksē – tiklīdz kādā apkaimē parādās ziņas par ieceri veidot centru šādiem cilvēkiem, tā iedzīvotājiem rodas bailes un iebildumi. Lai mainītu šādu attieksmi, LM jau trešo reizi īstenos kampaņu “Cilvēks, nevis diagnoze”. 

“Šīs kampaņas lielais virsmērķis ir palīdzēt mainīt sabiedrības nostāju vai uztveri attiecībās ar cilvēkiem ar garīga rakstura vai funkcionāliem traucējumiem, tāpat ārpus ģimenes esošiem bērniem,” skaidroja labklājības ministrs Gatis Eglītis (Jaunā konservatīvā partija).

Stereotipus visvieglāk lauzt, satiekoties un iepazīstot vienam otru. Tādēļ kampaņas laikā no augusta līdz oktobrim plānoti ne tikai reklāmas klipi, bet dažādi pasākumi, kur ikviens interesents varēs darboties kopīgi ar cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un bez vecāku aprūpes palikušajiem bērniem.  

LM valsts sekretāra vietniece Līga Āboliņa norādīja: “Kā, piemēram, kopīgi veidojot vidi un stādot kokus, kopīgi sadziedot, kopīgi vingrojot fizioterapeita vadībā parkā un tā tālāk. Tā teikt – parādot, ka ļoti daudzas lietas mēs varam darīt kopā.”

Pētījumi rāda – kopš 2018. gada ir krietni pieaudzis iedzīvotāju skaits, kuri jūtas ērti komunikācijā ar personām ar garīga rakstura traucējumiem (no 55% līdz 64% respondentu). Taču arī šāds rādītājs ir tālu no vēlamā, un eksperti spriež, ka būs nepieciešamas vēl desmitgades, lai attieksme pret šādiem cilvēkiem būtu līdzvērtīga. 

Kampaņa, kas aptvers arī Latvijas reģionus un tiks atspoguļota sociālajos tīklos, sniegs sabiedrībai iespēju satikties ar cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, uzzināt daudzus reālus pieredzes stāstus un, “cerams, palīdzēs paskatīties ar citām acīm uz tiem cilvēkiem, kurus liela daļa no mums esam iepriekš izlikušies neredzam”. 

Raksts pārpublicēts no Lsm: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/jau-treso-reizi-norisinas-sabiedribas-attieksmes-mainas-kampana-cilveks-nevis-diagnoze.a415611/

Kurzemē saskarsmes prasmes pilnveidojuši vairāk nekā 200 vispārējo pakalpojumu sniedzēju

Kurzemes plānošanas reģiona īstenotā projekta “Kurzeme visiem” ietvaros organizētajās apmācībās par saskarsmi ar cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem (GRT), bērniem ar funkcionāliem traucējumiem (FT) un bērniem ārpusģimenes aprūpē savas zināšanas papildinājuši kopumā 239 kurzemnieki. Apmācību ciklā – vienās klātienes apmācībās un sešās tiešsaistes apmācībās – piedalījās dažādu vispārējo pakalpojumu sniedzēji, piemēram, izglītības iestāžu darbinieki, bibliotekāri, kultūras darbinieki, tirdzniecības un pakalpojumu jomā strādājošie, kā arī citu institūciju darbinieki, piemēram, policisti, bāriņtiesu darbinieki.

“Sabiedrībā joprojām pastāv dažādi mīti un stereotipi gan par pieaugušajiem ar garīga rakstura traucējumiem, gan bērniem ar funkcionāliem traucējumiem, gan ārpusģimenes aprūpē esošiem bērniem, kas saskarsmē var traucēt ieraudzīt pašu cilvēku, novērtēt viņa spējas un prasmes. Tāpēc organizējām apmācības kopā ar Labklājības ministriju un sociālās jomas ekspertiem – biedrību “Rīgas pilsētas “Rūpju bērns”, Latvijas Bērnu bāreņu fondu un Profesionālo audžuģimeņu apvienību “Terēze” -, lai atvērtu telpu diskusijai par šo mērķa grupu situāciju saistībā ar dažādiem sabiedrības stereotipiem un sniegtu padomus ikdienas saskarsmē,” stāsta Kurzemes plānošanas reģiona projekta “Kurzeme visiem” vadītāja Sandra Miķelsone – Slava.

Apmācību dalībniekiem bija iespēja kopā ar Labklājības ministrijas pārstāvjiem uzzināt vairāk par deinstitucionalizācijas procesa norisi un sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu attīstību Latvijā, lai nepieciešamais atbalsts būtu pieejams tuvāk dzīvesvietai. Kopā ar Kurzemes plānošanas reģiona pārstāvjiem apmācību dalībnieki uzzināja par deinstitucionalizācijas ietvaros pieejamajiem projekta “Kurzemes visiem” sociālajiem pakalpojumiem un Kurzemes reģiona pašvaldībās topošo infrastruktūru nepieciešamā atbalsta sniegšanai saviem iedzīvotājiem – projekta “Kurzeme visiem” mērķa grupām. Savukārt ar sociālās nozares ekspertiem apmācību dalībnieki pilnveidoja zināšanas un saskarsmes prasmes par šobrīd galvenajām deinstitucionalizācijas procesa mērķa grupām – ar biedrību “Rīgas pilsētas “Rūpju bērns” par cilvēkiem ar GRT, ar Latvijas Bērnu bāreņu fondu par bērniem ar FT un ar Profesionālo audžuģimeņu apvienību “Terēze” par bērniem no ārpusģimenes aprūpes.

“Kaut arī COVID-19 radītie ierobežojumi mainīja sākotnējos plānus un pēc pirmo klātienes apmācību norises Saldū pērnajā gadā šogad vēl 6 apmācības organizējām tiešsaistē, pēc visām apmācībām no to dalībniekiem saņēmām ļoti labas atsauksmes. Dalībnieki norādīja, ka iegūtās zināšanas ne tikai paplašināja redzesloku un izpratni par cilvēkiem ar GRT, bērniem ar FT un bērniem no ārpusģimenes aprūpes, bet arī tika iegūti daudz vērtīgu padomu ikdienas saskarsmes uzlabošanai. Pateicamies ikvienam par dalību apmācībās, kā arī Labklājības ministrijai un sociālās jomas ekspertiem par augstvērtīgo apmācību  saturu un norisi. Apmācības un izpratnes veicināšana par cilvēku dažādību ir viens no nozīmīgiem ieguldījumiem, lai mūsu sabiedrība kopumā kļūtu atvērtāka un iekļaujošāka – lai ikviens tajā varētu justies pieņemts,” piebilst S.Miķelsone Slava.

Vispārējo pakalpojuma sniedzēju apmācības par viņu lomu deinstitucionalizācijas procesā un situācijām, ar kādām varētu saskarties attiecībā uz cilvēkiem ar GRT, bērniem ar FT un bērniem no ārpusģimenes aprūpes, rīkoja  biedrība “Rīgas pilsētas “Rūpju bērns”, Nodibinājums “Latvijas Bērnu bāreņu fonds” un Profesionālo audžuģimeņu apvienība “Terēze” sadarbībā ar Kurzemes plānošanas reģiona īstenotā projekta “Kurzeme visiem” komandu un Labklājības ministriju. To mērķis bija informēt vispārējo pakalpojumu sniedzējus par deinstitucionalizācijas procesu (tā nepieciešamības pamatojumu un norises gaitu), kā arī par vispārējo pakalpojumu sniedzēju lomu deinstitucionalizācijas procesā attiecībā uz dažādajām šajā procesā iesaistītajām mērķauditorijām, veicinot to pieņemšanu gan dažādos kolektīvos, gan sabiedrībā kopumā.

Notiks papildu apmācības tiešsaistē par saskarsmi ar bērniem ar funkcionāliem traucējumiem

Šī gada 21.jūlijā tiešsaistē notiks apmācības par saskarsmi ar bērniem ar funkcionāliem traucējumiem (FT), ko projekta “Kurzeme visiem” ietvaros organizē Latvijas Bērnu bāreņu fonds. Apmācību mērķis ir atvērt telpu diskusijai par bērnu ar FT situāciju saistībā ar dažādiem sabiedrības stereotipiem. Tās vadīs Ilze Dreifelde, Mg.psych., mg.sc.sal., sert. psiholoģe, mākslas terapeite, supervizore, kā arī vieslektore vairākās augstskolās.

Apmācības ir bez maksas un uz tām ir īpaši gaidīti pirmsskolas un vispārējās izglītības iestāžu pārstāvji (tai skaitā speciālie pedagogi un sociālie pedagogi), interešu izglītības (tai skaitā pašvaldību izglītības pārvalžu) speciālisti un citi izglītības iestāžu pārstāvji, kas strādā ar bērniem ar FT, bāriņtiesu darbinieki, policisti, tirdzniecības un pakalpojumu, sabiedriskā transporta, tūrisma un kultūras  un jomā strādājošie, kā arī citi vispārējo pakalpojumu sniedzēji. Papildu norādām, ka šo apmācību mērķauditorijā šoreiz neietilpst veselības aprūpes pārstāvji, piemēram, ģimenes ārsti, pediatri.

Norises laiks: 2021.gada 21. jūlijs no plkst. 10.00 līdz 17.00.

Norises vieta: tiešsaiste, Zoom platforma

Pieteikšanās dalībai apmācībās līdz 19.jūlijam: aizpildot anketu tiešsaistē (noskenējot QR kodu, nonāksiet šajā pašā anketā)

Informējam, ka dalībnieku skaits seminārā ir ierobežots, tāpēc reģistrācija pasākumam nenozīmē automātisku dalību pasākumā. Visi interesenti 29.jūnijā saņems informāciju par dalību pasākumā un apstiprinātajiem dalībniekiem tiks nosūtīta piekļuves saite.

Vispārējo pakalpojuma sniedzēju apmācības “Bērni ar funkcionāliem traucējumiem un sabiedrības stereotipi” par viņu lomu deinstitucionalizācijas procesā un situācijām, ar kādām varētu saskarties attiecībā uz bērniem ar funkcionāliem traucējumiem, rīko  Nodibinājums «Latvijas Bērnu bāreņu fonds» sadarbībā ar Kurzemes plānošanas reģiona īstenotā projekta “Kurzeme visiem” komandu un Labklājības ministriju.

To mērķis ir informēt vispārējo pakalpojumu sniedzējus par deinstitucionalizācijas procesu (tā nepieciešamības pamatojumu un norises gaitu), kā arī par vispārējo pakalpojumu sniedzēju lomu deinstitucionalizācijas procesā attiecībā uz bērniem ar funkcionāliem traucējumiem. Tai skaitā par pienākumiem un praktiskajām iespējām veidot iekļaujošu vidi bērniem ar dažādiem funkcionāliem traucējumiem, mikroklimata uzlabošanu starp vienaudžiem, palīdzot bērniem, ar funkcionāliem traucējumiem integrēties sabiedrībā un justies pieņemtiem gan kolektīvā, gan arī sabiedrībā kopumā.

Aicinām pieteikties pēc iespējas drīzāk!

IZM: Bērnu speciālās vajadzības izvērtēs pirms obligātās izglītības uzsākšanas

Šī gada 29. jūnijā, valdība apstiprināja pagaidu kārtību bērnu speciālo vajadzību izvērtēšanai, uzsākot obligāto izglītību piecu gadu vecumā. Vienlaikus tika pieņemts lēmums līdz 2023. gada beigām izstrādāt vienotu agrīnās attīstības vajadzību novērtējuma metodisko instrumentu komplektu, kas ļaus speciālās vajadzības pirmsskolā novērtēt jau no pusotra gada vecuma.

Jau 2020. gada 1. oktobrī tika pieņemti grozījumi Bērnu tiesību aizsardzības likumā, kas no 2021. gada 1. septembra paredz nodrošināt visiem bērniem speciālo vajadzību izvērtējumu, uzsākot obligāto izglītību, nosakot atbilstošus individuālus pedagoģiskā un psiholoģiskā atbalsta pasākumus valsts, pašvaldības un privātajās mācību iestādēs. Likumā noteikts deleģējums Ministru kabinetam noteikt bērnu speciālo vajadzību izvērtēšanas metodiku pirmsskolas izglītības iestādēm.

Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) sagatavotā metodika paredz, ka katrā pirmsskolas izglītības iestādē jānosaka par bērnu speciālo vajadzību izvērtēšanu atbildīgais pedagogs. Lai izvērtētu to bērnu speciālās vajadzības, kuri sasnieguši piecu gadu vecumu, pedagogs izmanto speciālo vajadzību izvērtēšanas veidlapu, kurā norāda, vai bērnam nepieciešams izglītības iestādes atbalsta speciālista atzinums.

Ar šo izvērtēšanas veidlapu plānots veikt bērna pamatprasmju un uzvedības izvērtējumu, lai noteiktu, vai viņam nepieciešami atbalsta pasākumi mācību procesā vai plašāka speciālo vajadzību izvērtēšana. Šīs izvērtēšanas veidlapas aizpildīšana un tai sekojošās darbības izglītības iestādē ir viens no sākuma posmiem agrīnas speciālo vajadzību izvērtēšanas sistēmas izveidē.

Pēc izvērtēšanas veidlapas aizpildīšanas izglītības iestādes vadītājs nodrošina, ka ar to tiek iepazīstināts bērna likumiskais pārstāvis. Ja pedagogs ir noteicis, ka bērnam nepieciešams noteikumos paredzētais izglītības iestādes atbalsta speciālistu atzinums, tad, pamatojoties uz bērna vecāku iesniegumu, izglītības iestādes atbalsta speciālisti veic pedagoģisko vai psiholoģisko novērtējumu un sniedz atzinumu, kā skaidro IZM.

Ja bērna likumiskais pārstāvis nesadarbojas ar izglītības iestādi, pedagoģiskais vai psiholoģiskais novērtējums tiek veikts pēc izglītības iestādes iniciatīvas, informējot par to bērna vecākus. Izglītības iestādes pedagogi, saskaņā ar izglītības vai klīniskā psihologa, logopēda, skolotāja logopēda vai speciālā pedagoga ieteikumiem un atbilstoši bērna speciālajām vajadzībām, izstrādā individuālu izglītības programmas apguves plānu, kurā norāda pielāgojumus un atbalsta pasākumus.

Bērniem līdz piecu gadu vecumam, kā arī vecākiem bērniem, kas apgūst pirmsskolas izglītības programmu (gan izglītības iestādē, gan ārpus tās), speciālo vajadzību izvērtēšanā, tāpat kā līdz šim, būs iespēja izmantot pašvaldību pedagoģiski medicīnisko komisiju pakalpojumus.

Raksts pārpublicēts no IZM mājas lapas: https://www.izm.gov.lv/lv/jaunums/bernu-specialas-vajadzibas-izvertes-pirms-obligatas-izglitibas-uzsaksanas 

Aicinām uz papildu apmācībām tiešsaistē par saskarsmi ar cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem

Šī gada 16.jūlijā tiešsaistē notiks vēl vienas apmācības par saskarsmi ar cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem (GRT), ko  projekta “Kurzeme visiem” ietvaros organizē biedrība “Rīgas pilsētas “Rūpju bērns””. Apmācību mērķis ir atvērt telpu diskusijai par cilvēku ar GRT situāciju saistībā ar dažādiem sabiedrības stereotipiem. Apmācības vadīs biedrības “Rīgas pilsētas “Rūpju bērns”” valdes priekšsēdētājs Māris Grāvis.

Apmācības ir bez maksas un uz tām ir īpaši gaidīti dažādu vispārējo pakalpojumu sniedzēji, piemēram, pieaugušo izglītības iestāžu darbinieki, darba devēji vai to asociācijas, bibliotekāri, sabiedriskā transporta vadītāji, pastnieki, kultūras, sporta un atpūtas centru darbinieki u.c. un iestāžu darbinieki, piemēram, policisti. Papildu norādām, ka šo apmācību mērķauditorijā šoreiz neietilpst veselības aprūpes pārstāvji, piemēram, ģimenes ārsti, pediatri.

Norises laiks: 2021.gada 16. jūlijs no plkst. 10.00 līdz 16.00.

Norises vieta: tiešsaiste, Zoom platforma

Pieteikšanās dalībai apmācībās līdz 14.jūlijam: aizpildot anketu tiešsaistē (noskenējot QR kodu, nonāksiet šajā pašā anketā)

Informējam, ka dalībnieku skaits seminārā ir ierobežots, tāpēc reģistrācija pasākumam nenozīmē automātisku dalību pasākumā. Visi interesenti 15.jūlijā saņems informāciju par dalību pasākumā un apstiprinātajiem dalībniekiem tiks nosūtīta piekļuves saite.

Vispārējo pakalpojumu sniedzēju apmācības par deinstitucionalizācijas procesu un situācijām, ar kādām tie varētu saskarties vispārējo pakalpojumu sniegšanas procesā attiecībā uz cilvēkiem ar GRT organizē biedrība “Rīgas pilsētas “Rūpju bērns”” sadarbībā ar Kurzemes plānošanas reģiona īstenotā projekta “Kurzeme visiem” komandu un Labklājības ministriju.

To mērķis ir informēt Kurzemes reģiona vispārējo pakalpojumu sniedzējus par deinstitucionalizācijas procesu (tā nepieciešamības pamatojumu un norises gaitu), kā arī par vispārējo pakalpojumu sniedzēju lomu deinstitucionalizācijas procesā attiecībā uz cilvēkiem ar GRT. Kopā uzzināsim, kā cilvēkiem ar GRT palīdzēt integrēties sabiedrībā un justies pieņemtiem sabiedrībā.

Aicinām pieteikties pēc iespējas drīzāk!