Category Archives: Izglītojoši

Delfi.lv/viņa: ar saņemšanos nepietiek. Kā depresija ietekmē cilvēka darbaspējas

Depresija ir saslimšana, kas saistīta ar izmaiņām noskaņojumā un emocijās, kā arī domāšanā un ikdienas aktivitātēs. Ārēji ir pamanāms, ka cilvēkam ir mazāk enerģijas nekā agrāk, viņš ir bēdīgāks. Klīniskās depresijas gadījumā ir izteiktas grūtības veikt ikdienas aktivitātes, tostarp no rīta piecelties un doties uz darbu vai studijām. Kā depresija ietekmē darba spējas, komentē centra “Intellego” organizāciju psiholoģe un LU pasniedzēja Ieva Baumane.

Cilvēkam ar depresiju darbs var būt liels izaicinājums, jo agrā celšanās, ilgās stundas darbā, komunicēšana ar cilvēkiem un citas ar darbu saistītas lietas prasa piepūli un paņem daudz enerģijas, kuras slimniekam ir mazāk nekā veselam cilvēkam. Kā piemēru Baumane min agro celšanos: “Cilvēks nevarēs piecelties, vai arī viņš pamodīsies no rīta un viņam nebūs enerģijas, jo, iespējams, viņš jau ir pamodies vairākas stundas agrāk, nekā bija vajadzīgs, līdz ar to nav izgulējies. Ja nav enerģijas, tas ļoti ietekmēs viņa produktivitāti darbā un uzmanības spējas.”

Kā otras grūtības darbavietā Baumane min komunikāciju ar cilvēkiem, jo tiem, kam ir depresija, ir tendence vairāk izolēties, viņi ir noguruši, līdz ar to negrib kontaktēties ar citiem. “Cilvēks ar depresiju vairāk norobežojas, neveido kontaktus, tas var radīt grūtības izpildīt kādus darba uzdevumus. Viņš ir vairāk nomākts, līdz ar to var gadīties, ka sāks raudāt par kādām darba problēmām,” skaidro speciāliste. Depresijas gadījumā bieži vien cilvēks arī jūtas vainīgs par to, kas nav paveikts, neveiksmes pārdzīvo vairāk, tas nozīmē, ka dažādi sīkumi cilvēku var vieglāk aizkaitināt, viņam ir grūtāk atrisināt ikdienišķas situācijas, un tas traucē gan pašam cilvēkam, gan arī darbabiedriem, jo ir grūti saprast, kā runāt ar kolēģi, – nevar jau zināt, kurā brīdī viņš sāks raudāt.

Runāšana palīdzēs labāk nekā slēpšanās

“Kolēģi depresijā nonākušajam var palīdzēt ar atbalstu, kā arī izrādīt rūpes, apjautājoties, vai viss ir kārtībā. Aprunāšanās cilvēka emocionālo stāvokli nevar pasliktināt. Latvijā valda pieņēmums – ja cilvēks ir nomākts, “nedod Dievs, es taču nedrīkstu viņam neko prasīt, jo tad tas viņa situāciju padarīs vēl sliktāku un viņš var sākt raudāt”. Ja mēs izrādām interesi, liekam saprast, ka mums ir svarīgi, kā viņam iet, varbūt kādā mirklī šis cilvēks gribēs izstāstīt, kas viņu nomāc, un mēs viņu varam mudināt meklēt palīdzību,” stāsta psiholoģe. Dažreiz nepieciešama praktiska palīdzība no darba devēja puses, samazinot darba slodzi, ļaujot sākt strādāt vēlāk no rīta vai piedāvājot amatu ar mazāku noslodzi.

Baumane stāsta, ka ir cilvēki, kam depresija ir tieši saistīta ar to, kas notiek pašreizējā dzīves mirklī, iespējams, tas ir tuva cilvēka vai mājdzīvnieka zaudējums, dzīvesbiedra ilgstoša slimība. Dažreiz depresija rodas, ja ir nopietnas veselības problēmas, kas ietekmē cilvēka labsajūtu. Ja depresija ir šo iemeslu dēļ, tad varam viņu aicināt vairāk rūpēties par sevi, parādīt, ka mums ir svarīgi, kā viņš jūtas, mēģināt aicināt pusdienās, neļaut viņam izolēties. Darbā kolēģi var pievērst vairāk uzmanības, paprasīt, kā cilvēks jūtas, un atgādināt, ka viņiem rūp, kas notiek ar šo cilvēku. Tomēr ir jāatceras, ka kolēģi neko nevar atrisināt viņa vietā.

“Lieta, ko kolēģiem noteikti nevajadzētu teikt depresijas slimniekam, ir tādas frāzes kā “saņemies, viss būs labi”, jo depresija ir slimība, tai nav nekāda sakara ar saņemšanos vai slinkumu.” Protams, darbs, darba vide var ietekmēt to, kā cilvēks jūtas, bet, ja ir nosliece uz depresiju, tad, iespējams, nomainot darbu un nerisinot radušās problēmas, jaunajā darbā cilvēku piemeklēs līdzīgas likstas kā iepriekš.
Es ieteiktu to pateikt kolēģiem, kuriem tu uzticies, viņiem ir vērts to pateikt un saņemt atbalstu. Ja nepasakām neko, mēs varam sabojāt attiecības ar apkārtējiem, un tas var pasliktināt depresijas stāvokli.Ieva Baumane, psiholoģe

“Ja cilvēkam liekas, ka vainīgs ir darbs, jāatceras, ka problēmas pašas no sevis neatrisināsies, ir jāmeklē palīdzība.” Depresijas slimniekam ir brīva izvēle teikt darbā par savu psihisko saslimšanu, vai arī to noklusēt un paturēt pie sevis. Tomēr psiholoģe saka – ja depresijas skartais to pateiks darbā cilvēkiem, kuriem uzticas, viņš var iegūt atbalstu un sapratni. Kolēģi, iespējams, uzmundrinās viņu arī nākamreiz. Ja cilvēks nolemj pateikt, tad pareizāk būtu teikt – es neesmu depresija, man ir depresīvs stāvoklis.

“Es ieteiktu to pateikt kolēģiem, kuriem tu uzticies, viņiem ir vērts to pateikt un saņemt atbalstu. Ja nepasakām neko, mēs varam sabojāt attiecības ar apkārtējiem, un tas var pasliktināt depresijas stāvokli.”

Speciāliste stāsta, ka savā praksē redz – pēdējā laikā cilvēki arvien vairāk ir gatavi darba devējam izstāstīt par savām psihiskās veselības problēmām, piemēram, informējot darba devēju, ka ir nepieciešams laiks psihoterapijas sesijām. “Depresijas gadījumā pilnībā aiziet no darba, visticamāk, nebūs laba izvēle, jo depresijas slimniekam ir vajadzīgi sociālie kontakti un darbošanās. Taču, protams, viņš neizārstēsies, tikai nākot uz darbu,” atgādina Baumane.

Ja cilvēks jūt, ka slimība izteikti ietekmē darba spējas, ir iespēja ņemt darba nespējas lapu, to var izdarīt pie psihiatra, kurš arī spēs labāk izprast situāciju un ieteikt labāko risinājumu. Psiholoģe pauž, ka darba devēji šādās situācijās izturas dažādi. “Es teiktu, ka darba devēji arvien labāk sāk izprast šo situāciju. Arī no savas personīgās pieredzes redzu, ka uzņēmumi meklē psihoterapeita atbalstu saviem darbiniekiem, dažreiz arī maksā par šādām konsultācijām darbiniekiem, kas pārcietuši kādu krīzi vai nopietnu zaudējumu, pat ja tas nav saistīts ar darbu.”

Latvijā, pēc Slimību profilakses un kontroles centra datiem, vidēji smagas depresijas epizožu uzskaitē 2016. gadā bija 1889 cilvēki, bet uzņemto pacientu skaits bija vien 265. Pēc Baumanes domām, tas nozīmē, ka, iespējams, cilvēks pats neatpazīst šo problēmu vai arī atpazīst, bet viņam nav līdzekļu vai citu resursu (piemēram, brīva laika), lai ietu pie ārsta.
Es teiktu, ka darba devēji arvien labāk sāk izprast šo situāciju. Arī no savas personīgās pieredzes redzu, ka uzņēmumi meklē psihoterapeita atbalstu saviem darbiniekiem, dažreiz arī maksā par šādām konsultācijām darbiniekiem, kas pārcietuši kādu krīzi vai nopietnu zaudējumu, pat ja tas nav saistīts ar darbu.Ieva Baumane, psiholoģe

Kā jau speciāliste minēja, cilvēkam, kurš cieš no depresijas, nav labi būt vienam un bez komunikācijas ar līdzcilvēkiem. Viņa arī iesaka vairākas lietas, ko cilvēks var darīt, lai justos labāk un spētu saglabāt darbaspējas. “Pirmkārt, cilvēkam ir jāapzinās, ka viņam šajā mirklī ir vajadzīgs atbalsts, tālāk jau jāizvērtē, vai viņam ir vajadzīgs medikamentozais atbalsts vai terapija, vai abi kopā (vislabāk to izvērtēt kopā ar savu ģimenes ārstu vai garīgās aprūpes speciālistu). Tāpat svarīgi būtu veikt kaut nelielas fiziskās aktivitātes, kas dotu enerģiju, kaut, iespējams, tas sākotnēji prasītu lielu piepūli. Tas nenozīmē uzreiz iet uz sporta zāli trīs reizes nedēļā, bet gan, piemēram, izbraukt ar riteni lielāku līkumu, nūjot, peldēt, staigāt ar suni vai vienam pašam. Šim cilvēkam arī nevajadzētu izvairīties no komunikācijas ar citiem. Kaut kādā mērā var palīdzēt patīkamas ikdienas aktivitātes, tādas kā silta vanna, ziedi uz galda, garšīga kafija un tamlīdzīgi.” Baumane iesaka slimniekam arī pašam analizēt savas domas, ja tas iespējams, jo depresijai ir ļoti raksturīgs mainīgs domu gājums, “šāds cilvēks pret sevi izturas ļoti kritiski, viņš redz tikai to, kas viņam neizdodas, kas nesanāk, tās ir kā tādas “brilles uz acīm”. Pasaulē notiek visdažādākās lietas, bet cilvēks redz tikai to, kas ir viņa acu priekšā, kas apstiprina pārliecību, ka es esmu nevērtīgs, neveiksminieks, man nekas nesanāk”.

Pieredze: panikas lēkmes un sabrukuma sajūta pēc darba ir norma

Vēlme palikt gultā un būt vienam ir tikai viena no lietām, kas jāpārvar Valtam (vārds mainīts), dodoties uz darbu. Ikdienā viņš atrodas bīstamos apstākļos, jo strādā celtniecības objektā, ārpus darba ik pa laikam arī fotografē un filmē kādus pasākumus. Vīrietis stāsta, ka darbs celtniecībā saistīts ar stresu, jo iespējamas bīstamas situācijas, kā arī depresija traucē pilnvērtīgi strādāt. Paralēli savam pamata darbam Valts apgūst fotogrāfiju un režiju, bet depresijas dēļ jau vairākus mēnešus neko nav darījis. “Kad es atnāku mājās, man ir daudz brīvā laika, man vajadzētu kaut ko darīt, domāju, ko es varētu darīt, bet, atbraucot mājās, es neko nedaru.”

Kā savas lielākās grūtības ikdienas gaitās Valts min produktivitāti un spēju pievērsties vairākām lietām. Viņš atceras gadījumu, kad fotografēja un filmēja pasākumu. Bildes izsūtīja ātri, bet video uztaisīja tikai pēc gada, jo depresija nav ļāvusi tam pieķerties. “Visi man jautāja: nu kad tad būs tas video? Protams, sirdsapziņa mani mocīja, bet nebija ne vēlmes, ne gribasspēka tam pieķerties. Process man interesē un patīk, bet, kad esmu pēc darba mājās, man ir tik slikti, ka es uzreiz ieguļos gultā un tā noguļu visu dienu.”

Ir dienas, kad es sameloju un saku, ka autobuss saplīsis vai kaut kādu iemeslu pēc es kavēšu. Kaut gan viss, ko es tajā brīdī darīju, bija – gulēju gultā un skatījos griestos. Es vienkārši nekustējos ārā, tajā brīdī ļoti izteikti negribējās līst ārā no gultas. Liekas, ka gulta ir vienīgā vieta, kur ir labi.Valts

Vīrietis depresijas sākumu atceras ar miega traucējumiem. Sākumā esot mocījies ar iemigšanu, jo esot bijušas darba un naudas problēmas, paralēli tam arī studijas. Tagad gan ir tieši otrādi, miegs nāk visu laiku un varētu gulēt ļoti daudz stundu. “Es varēju piecelties trijos četros no rīta, it kā pēc kāda bioloģiskā pulksteņa. Es ar to ļoti cīnījos. Ja es piecēlos agri, gāju skriet līdz brīdim, kad noguru, atskrēju mājās un pagulēju dažas stundas līdz darbam.”

Līdz pat šim brīdim Valtam ir jācīnās ar panikas lēkmēm un sabrukuma sajūtu katru reizi, kad atnāk mājās. Pati mazākā lieta varot sabojāt garastāvokli. Arī reizēs, kad vīrietis mēģina iepazīties ar jauniem cilvēkiem, depresija un trauksme liekot par sevi manīt, bet, kad draugi pasaucot viņu kaut kur pasēdēt vai aizbraukt, viņš sakot, ka būs, tomēr pašā pēdējā brīdī, kad jau ir jāiziet no mājas, visu atceļ, jo uznāk brīdis, kad negrib nevienu redzēt.

Dodoties ikdienas gaitās, Valtam ir agri jāceļas, tas gan viņam nesagādājot problēmas, bet esot dienas, kad no gultas piecelties ir ļoti grūti ne jau tāpēc, ka nāktu miegs, bet gan neesot vēlmes neko darīt un nekur doties. “Ir dienas, kad es sameloju un saku, ka autobuss saplīsis vai kaut kādu iemeslu pēc es kavēšu. Kaut gan viss, ko es tajā brīdī darīju, bija – gulēju gultā un skatījos griestos. Es vienkārši nekustējos ārā, tajā brīdī ļoti izteikti negribējās līst ārā no gultas. Liekas, ka gulta ir vienīgā vieta, kur ir labi. Tāpat man ir, kad es eju vannā. Es varu izlaist ūdeni kādas trīs reizes, bet ārā nekāpju, varu gulēt pusi dienas vannā,” stāsta Valts.

Par to runāt ar kolēģiem – finansiāli neizdevīgi

Par savu psihisko saslimšanu Valts darbā neko nevienam nav teicis. Uzņēmumā viņš strādā kopā ar paziņu un šaubās, ka kāds no darbiniekiem nojauš par viņa saslimšanu. Visdrīzāk viņi domājot, ka Valts ir sliņķis, kurš negrib strādāt, jo kavē darbu vai arī pazūd, kaut gan īstenībā meklē vietu, kur nomierināties. Vīrietis atzīst, ka nemaz arī nevēlētos kādam kolēģim teikt par savu saslimšanu. Par to zina tikai tuvākie cilvēki. Valts nevēlas, lai par to zina svešinieki, jo tas varētu ietekmēt viņu izturēšanos un attieksmi, kā arī viņi negribētu Valtam uzticēt darba lietas, jo ir jāstrādā ar instrumentiem, ar kuriem var iegūt nopietnas traumas. “Man bail, ka mani atlaidīs vai liks grīdu slaucīt, ja uzzinās par manu depresiju vai panikas lēkmēm.”

Kā vienu no gadījumiem Valts min darbu telekomunikāciju uzņēmumā. Visi esot runājuši, ka viņš ejot pīppauzēs, kaut gan vīrietis nemaz nepīpē. Esot bijuši jautājumi, kāpēc tik bieži dodas pīpēt. Tajā reizē vīrietis esot pateicis, ka nav labi. Šajā darbavietā Valts arī strādāja kopā ar paziņu. “Paziņa pateica vadībai, ka es neesmu piemērots šai pozīcijai, līdz ar to mani pārcēla uz citu vietu, kas būtiski ietekmēja manu algu, tas viss tikai tāpēc, ka pateicu, ka slikti jūtos,” atceras vīrietis.

Psihiskās saslimšanas stāsts Valtam sākās ar trauksmes sajūtām un panikas lēkmēm. “Draugi teica, ka esmu jūtīgs un emocionāls cilvēks, ka es ļoti pārdzīvoju, it īpaši pēc smagā perioda novembrī, decembrī.” Vīrietis stāsta, ka pagājušā gada novembrī, decembrī viņa dzīvē esot notikušas vairākas nepatīkamas lietas, kuras bija saistītas gan ar darbu, gan mācībām un attiecībām, viss vienlaicīgi uzgāzās virsū. Pirmos divus mēnešus bija problēmas ar miegu, mocījis bezmiegs un bijis jāceļas nakts vidū. Publiskās vietās vīrietis cīnījās ar trauksmi, kā arī nevēlējās atrasties cilvēkos, tā rezultātā centās izvairīties no sabiedrības. “Pēc šī perioda man bija ļoti smagi, es atceros, ka bija naktis, kad es piecēlos, jo dzirdēju, kā pa miegam kliedzu. Pamostoties es sapratu, ka miegā esmu raudājis.” Tajā laikā Valtam līdzās esot bijuši cilvēki, kuri deva padomus, bet vīrietis esot sapratis – ja visu laiku viņiem sūdzēsies, cik viss ir slikti, viņiem apniks ar viņu komunicēt.

Paziņa pateica vadībai, ka es neesmu piemērots šai pozīcijai, līdz ar to mani pārcēla uz citu vietu, kas būtiski ietekmēja manu algu, tas viss tikai tāpēc, ka pateicu, ka slikti jūtos.Valts

“Es vairs neteicu nevienam, cik slikti jūtos, lai nebūtu tā, ka pazaudēju vai aizbiedēju visus draugus ar to, ka man ir depresija, panikas lēkmes vai vienkārši esmu bēdīgs.” Valts atzīst, ka pie speciālista nav devies, jo pats saprotot, ka tā ir depresija, un šauboties, vai ārsts pateiks ko jaunu. Pašā sākumā, kad viss tikai sākās, viņš pamēģināja dzert antidepresantus un nomierinošas zāles. “Man tas viss ļoti nepatika, mani tas ļoti ietekmēja, biju pret visu vienaldzīgs, man nebija nekādu emociju. Kā zāļu iedarbība beidzās, tā jutos briesmīgi, es negribēju paļauties uz tādām zālēm, es šaubījos, ka tās man varētu palīdzēt. Sajūtu ziņā man tas nepatika, galva arī nestrādāja.” Šobrīd Valts cenšas ārstēties no depresijas, nodarbojoties ar sportu, tas palīdzot “visu salikt pa plauktiņiem”. Valts uzskata, ka sports vislabāk var palīdzēt tikt galā ar depresiju.

Vaicāts, vai darbs apgrūtina ārstēšanos, Valts pauda – ja darbā ir aktīva un aizņemta diena, tas var pat palīdzēt, jo domas ir vērstas tikai uz darbu, tomēr, ja diena nav īpaši aktīva un paiet lēni, tad tas apgrūtina, jo ir jādomā par dzīves kļūdām, par to, kas nav pareizi izdarīts, domas visu laiku iet pa apli. “Ir bijušas reizes, kad esmu meklējis darbā vietu, kur paslēpties, lai neredz, ka man ir asaras acīs vai es mēģinu nomierināties, jo uznākusi lēkme,” pauž Valts.

Lai darbs neliktu depresijai progresēt, Valts stāsta, ka vēlētos vairāk sapratnes no darba devēju puses. Viņš vēlētos, lai viņiem būtu lielāka izpratne par situāciju un viņi neliktu strādāt, ja viņš pateiktu, ka nejūtas labi, vai ieviestu biežākas pauzes, lai varētu iziet ārā uz pāris minūtēm un ieelpot gaisu, tas ļoti varētu palīdzēt. Valts domā, ka citu variantu īsti nav, vismaz viņa darba jomā, jo, ja neesi ieradies, šai dienai tavā vietā tiek meklēts cits darbinieks.

Raksts pārpublicēts no Delfi.lv sadaļas “Viņa”. Raksta oriģināls pieejams: https://www.delfi.lv/vina/veseliba/vesela-un-laimiga/ar-sanemsanos-nepietiek-ka-depresija-ietekme-cilveka-darbaspejas.d?id=51424121

Kurzemes ģimenes tiekas integrējošajā nometnē “Bez aizspriedumiem”

Laikā no šī gada 9. līdz 13.augustam Kurzemes plānošanas reģions sadarbībā ar biedrību “Profesionālo audžuģimeņu apvienība “Terēze”” projekta “Kurzeme visiem” ietvaros rīkoja integrējošu nometni “Bez aizspriedumiem”. Tās ietvaros 30 dalībnieki – ģimenes no visas Kurzemes ar 9 – 15 gadus veciem bērniem, tostarp ar funkcionāliem traucējumiem pavadīja 5 aizraujošas un izglītojošas dienas, saliedējās un ieguva jaunus draugus.

“Jau otro gadu projekta “Kurzeme visiem” ietvaros organizējam integrējošu nometni, kurā tiekas ģimenes, kurās aug bērni gan ar, gan bez funkcionāliem traucējumiem, lai kopā pavadītu laiku, iemācītos jaunas prasmes un iemaņas, kā arī iegūtu jaunus draugus. Tomēr visbūtiskākais, ko ieguva nometnes dalībnieki, jo īpaši bērni un jaunieši, ir spēja pieņemt otru, fokusēties nevis uz atšķirīgo, bet vienojošo un atbrīvoties no dažādiem aizspriedumiem. Integrējošas nometnes, kur tiekas bērni gan bez, gan ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes, ir ļoti svarīgas, lai mūsu sabiedrība kļūtu izglītotāka un pieņemošāka kopumā,” skaidro Sandra Miķelsone – Slava, projekta “Kurzeme visiem” vadītāja.

Nometnē kopīgi darbojās gan visa ģimene, gan  tika organizētas arī atsevišķas nodarbības vecākiem un bērniem savu talantu un spēju attīstībai. Dažādās radošās nodarbībās, caur kustībām, dejām un sportu, fotografēšanas apguvi, kanisterapijas iepazīšanu, improvizēšanu un īstu kopā būšanu sarunās radās gan jaunas zināšanas un iemaņas, gan uzplauka draudzība.

Nometni ļoti atzinīgi novērtēja tās dalībnieki, kuri norādīja, ka šāda tipa nometnes, kurās tiekas bērni un jaunieši gan ar, gan bez funkcionāliem traucējumiem, jārīko biežāk, lai gan bērni, gan sabiedrība kopumā iepazītu tuvāk cilvēkus ar invaliditāti, novērtētu to, ko šie bērni un jaunieši spēj, ieraudzītu viņus bez stereotipu un aizspriedumu plīvura. Turklāt, arī daudzi bērnu ar funkcionāliem traucējumiem vecāki atzina, ka nometne ļāvusi uz saviem bērniem paraudzīties nedaudz citādāk, novērtējot viņu spēju būt patstāvīgākiem, darboties radoši un atklāt sevī jaunus talantus.

Kurzemes plānošanas reģiona projekta “Kurzeme visiem” komanda sirsnīgi pateicas biedrībai “Profesionālo audžuģimeņu apvienība “Terēze”” par ieguldīto darbu, jo īpaši Pēterim Martukānam, nometnes “Bez aizspriedumiem” vadītājam un viņa lieliskajai komandai!

 

 

Spēks. Drosme. Enerģija – 1. diena Sarunu festivālā “LAMPA”

Aicinām noskatīties ierakstu ar Labklājības ministrijas apspriestajām tēmām sarunu festivāla “Lampa” pirmajā dienā.

Sarunu festivālā LAMPA 4.septembrī apspriedām četras tēmas:

⏰ video no 00:10:00 līdz 01:10:00 ➡️ “Veselība. Izglītība. Darbs.” Piedalās: Ilze Viņķele, Ņikita Bezborodovs, Ramona Petraviča un Ilga Šuplinska

⏰ video no 01:40:00 līdz 02:45:00 ➡️ “Pašnāvības Latvijā. Vai/kā es varu palīdzēt samazināt pašnāvību skaitu?” Piedalās: Krista Brūna, Inese Lapsiņa, Toms Pulmanis, Inese Ruka – Jansone un Jekaterina Jeremejeva

⏰ video no 03:35:00 līdz 04:45:00 ➡️ “Cilvēku ar invaliditāti privātā dzīve – vai drīkst?” Piedalās: Baiba Baikovska, Iveta Ķelle, Kristīne Balode un Daina Podziņa

⏰ skaties video no 06:35:00 līdz 07:40:00 ➡️ “Bērns un citādība” Piedalās: Kaspars Goba, Rasa Bugavičute-Pēce, Karīna Pētersone un Inga Cvetkova

Izplatītākie mīti un stereotipi par cilvēkiem ar GRT: Mīts Nr.8

Mūsu īstenotā projekta “Kurzeme visiem” ietvaros sniedzam atbalstu arī cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem jeb GRT, par kuriem sabiedrībā pastāv zināšanu un izpratnes trūkums un nespēja uztvert viņus kā līdzvērtīgus sabiedrības locekļus. Tāpēc turpinām runāt par izplatītākajiem mītiem un stereotipiem, ar kādiem šiem cilvēkiem ikdienā jāsaskaras.

Mīts Nr.8: cilvēkiem ar GRT labāka dzīve ir slēgta tipa iestādēs, kur nemitīgi – 24 stundas diennaktī – par viņiem rūpējas!

Patiesībā, cilvēki ar GRT aprūpes iestādēs bieži vien nonāk apstākļu spiesti, jo viņiem nav iespējas konkrētos pakalpojumus saņemt savā dzīves vietā ģeogrāfiskā attāluma vai citu iemeslu dēļ. Līdz ar to viņiem nav pat iespējas pašiem pieņemt lēmumu par to, kā viņi vēlas dzīvot. Tomēr, saņemot nepieciešamo speciālistu atbalstu, aprūpi un konsultācijas, cilvēki ar GRT var dzīvot sabiedrībā.

Ar visiem izplatītākajiem mītiem un stereotipiem par cilvēkiem ar GRT var iepazīties Labklājības ministrijas mājas lapā: http://www.lm.gov.lv/lv/aktuali/presei/91029-10-miti-un-stereotipi-par-cilvekiem-ar-gariga-rakstura-traucejumiem 

Plašāka informācija par cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem pieejama mājaslapā: www.cilveksnevisdiagnoze.lv.

Savukārt par pieejamajiem pakalpojumiem projektā “Kurzeme visiem” var uzzināt: https://kurzemevisiem.lv/pieejamais-atbalsts/pilngadigam-personam-ar-gariga-rakstura-traucejumiem

Santa.lv: aizbraucam uz bērnunamu pēc māsiņas!

SINDIJA MELUŠKĀNE, Santa.lv
 Foto: Aija Krodere
Jau uzsākot kopdzīvi, KASPARS un LĪGA PRŪŠI runāja par to, ka gribētu gan savus, gan adoptētus bērnus. Un nu kopā ar Markusu un Mariju jau vairākus gadus ģimenē aug arī adoptētais dēliņš Daniēls.

«Es pat nezinu, no kurienes tas nāk, jo ne mūsu, ne radu ģimenē neviena adoptēta bērna nav,» saka Kaspars un atzīst, ka, atskatoties atpakaļ, ir sajūta, ka dzīve pati viņus pamazām šim lēmumam gatavojusi, piespēlējot situācijas, kad nācies satikt bērnus, kas palikuši bez vecāku gādības. Līgai, piemēram, ir darba pieredze organizācijā, kas atbalsta pieaugušos bērnunamu bērnus. Savukārt Kasparam, darbojoties kā Kristīgo studentu brālības vadītājam, reiz, meklējot nometņu vietu Baldonē, pilnīgi nejauši gadījies atrast māju, kuras pirmajā stāvā, kā vēlāk izrādījies, ir bērnunams. «Ja to neredz, tad par to nedomā, bet, redzot šos bērnus, ir pašsaprotami, ka gribas viņiem palīdzēt,» teic Līga.

«Paši pieņemt ģimenē adoptētu bērnu bijām domājuši mazliet vēlāk, kad Markuss un Marija jau būtu mazliet paaugušies. Bet, tā kā par adopciju runājām un aģitējām citus, vēl pirms paši bijām to izdarījuši, cilvēki zināja, ka mums šādas domas ir.»

Brīdī, kad mamma bija atstājusi Daniēlu grūtnieču krīzes centrā, tā vadītāja caur paziņu paziņām mūs uzmeklēja un aicināja ņemt viņu aizbildniecībā.

Daniēls, kuram tobrīd bija pieci mēneši, vēl nebija juridiski brīvs, un nebija arī radinieku, kam varētu piedāvāt aizbildniecību, tāpēc centra vadītāja meklēja kādu ģimeni, kas varētu par viņu parūpēties. Abu jaunākajai meitiņai Marijai tobrīd bija trīs gadi. Rudenī viņai bija jāuzsāk bērnudārza gaitas, bet Līga bija plānojusi atgriezties darbā. Bija jāpieņem pēkšņs lēmums, tāpēc varētu teikt, ka ne jau Kaspars un Līga izvēlējās Daniēlu. To noteica dzīves situācija.

Cik ātri notiek pieņemšana?

Kaspars bijis gatavs mazo Daniēlu ņemt jau uzreiz pēc telefonsarunas un pirmās tikšanās. «Biju sevi tā noskaņojis, ka man jau uzreiz bija ļoti viegli pieņemt, ka viņš būs mūsējais,» atminas Kaspars. Līgai gan tas prasījis ilgāku laiku. «Tas iespējams ir bioloģiski, jo dabiski bērniņš ienāk ģimenē caur mani. Pirmajās reizēs, satiekot Danielu, visu laiku sevi vēroju, kā es jūtos, kā viņš smaržo,» saka Līga, kas pirmos divos mēnešus, kamēr oficiāli tika kārtota aizbildniecība, regulāri brauca ar Daniēlu satikties.

Ikreiz, kad braucu mājās, man bija žēl, ka viņam tur jāpaliek vienam.

«Ļoti jutu viņam līdzi, bet man arī vajadzēja laiku, lai pieņemtu un sajustu viņu kā savu,» godīgi stāsta Līga. Sākumā viņi kļuva par Daniēla aizbildņiem un paralēli pieteicās arī adoptētāja statusa iegūšanai. Lai gan nebija skaidri zināms, kad zēns varētu kļūt juridiski brīvs, jo bioloģiskā mamma bija uzrakstījusi atteikšanos uz parastas lapas, kas juridiski nav saistoša. Par tēvu neviens neko nezināja. Taču aptuveni pēc pusgada ģimene uzzināja, ka Daniēla bioloģiskā mamma nomirusi, un tas ļāva adopcijas procesam noritēt straujāk.

Par to, kas un kā noticis ar Daniēla mammu, Līga un Kaspars nav varējuši uzzināt, jo nav viņas tuvinieku. Dzirdētas tikai baumas, un abi arī neesot bijuši droši, cik uzstājīgi šo informāciju vajadzētu meklēt. Bāriņtiesā ieteikuši labāk neinteresēties vispār. Turpretī amerikāņu misionāri, ar kuriem bijusi saskarsme, ieteikuši uzzināt pēc iespējas vairāk.

Zinot Daniēla bioloģiskās mammas vārdu, Līga tik vien paguvusi kā uzmeklēt viņas profilu sociālajos tīklos un saglabāt bildes, lai vēlāk būtu, ko Daniēlam parādīt.

Vaicāti par savām sajūtām pret Daniēla mammu, vai nav dusmu par to, ka viņa Daniēlu pametusi, Kaspars mierīgi atbild: «Man nav, jo es saprotu, ka tā mamma droši vien arī no savu vecāku puses piedzīvojusi nolaidību. Ja tu neesi piedzīvojis, ka par tevi parūpējas, tev arī pašam nav tādas prasmes. Uz viņas rīcību skatos kā uz sekām, bez nosodījuma.» Līga gan neslēpj, ka, uzzinot par Daniēla astmu, kas, iespējams, radusies tāpēc, ka mamma grūtniecības laikā smēķējusi, dusmas bijušas – kā var izturēties tik bezatbildīgi! Vēl viņa vaļsirdīgi atzīst, ka bija arī greizsirdīga: «Es viņu mīlu, viņš ir mans, bet ir vēl viena sieviete, kas ir viņa mamma. Man bija grūti ar šo domu, ka viņa kaut kur blakus ir.»

Kāpēc esmu adoptēts?

Vai Līgai un Kasparam ir sagatavota atbilde uz Daniēla jautājumiem par adopciju? «Mēs šo faktu nekad neesam slēpuši. Un priecājos, ka pēdējā laikā vispār mainās attieksme pret adopcijas noslēpumu, jo es saskatu vismaz divus riskus. Kurā brīdī atklāt, ka visu laiku esi melojis, un kā lai bērns tev turpmāk uzticas? Un kāpēc to vispār slēpt? Vai tad tas ir kaut kas ļauns un nosodāms?» neizpratni pauž Kaspars. Par gaidāmajiem dēla jautājumiem viņš saka: «Nevajag stāstīt visu, vajag stāstīt to, ko viņš jautā, atbilstoši viņa vecumam.»

Arī lielākais brālis Markuss un māsa Marija atceras, kā Daniēls ienāca ģimenē, stāsta Līga. Toreiz Marija un Markuss jau zinājuši, kas un kā notiks, un nav varējuši sagaidīt brālīti. Viņiem tas šķita pilnīgi dabiski. «Viņiem pat ir savs stāsts, ko viņi stāsta arī Daniēlam, kā mēs braucām viņam pakaļ, kā viņš bija sabijies. Mēs ģimenē arī tagad visu laiku runājam par to, ka ir dažādi veidi, kā bērniņš var ienākt ģimenē, – gan caur mammas punci, gan ar adopciju,» saka Līga. Kaspars atzīst, ka viņam bijušas bažas par situācijām, kad lielākie bērni varētu Daniēlam norādīt – «tu neesi tāds kā mēs» –, taču vismaz līdz šim nekas tāds neesot noticis. «Protams, viņi strīdas un kašķējas, bet cits citu uztver vienlīdzīgi,» tā Kaspars.

Vecākie bērni tagad saka, ka vajadzētu vēl māsiņu. Īpaši Marija ilgojas pēc sava dzimuma bērniņa, lai ģimenē būtu līdzsvars, tāpēc viņa vecākiem teikusi: «Aizbraucam uz bērnunamu un paņemam!»

Un kā ar gēniem?

Draugi un radi Kaspara un Līgas lēmumu uztvēruši atbalstoši. «Arī tad, ja kādam manā ģimenē bija kādas iekšējas šaubas, man neviens to skaļi neteica,» atminas Kaspars.

Līgas ģimenē gan pavīdējušas šaubas par bīstamajiem gēniem, un bijis pat posms, kad radinieki Līgu un Kasparu centušies atrunāt no domām par adopciju.

«Saprotu, ka šīs raizes bija no labas sirds. Tomēr sākumā, kad jau zinājām, ka ņemsim pie sevis Daniēlu, nevienam neko neteicām,» stāsta Līga. «Kaimiņi gan brīnījās – kā jūs tā paspējāt? Bet arī viņi bija ļoti atbalstoši, nesa mums dažādas bērnu mantas. Draugi palīdzēja sarūpēt ratiņus un gultu. Un tie, kas šaubījās, ieraugot reālu bērnu, mainīja savas domas,» saka Līga.

Abi atceras, ka uzreiz pēc Daniēla ienākšanas ģimenē Markusam bijušas gan dusmas, gan greizsirdība. Kopā ar mammu pat apmeklējuši smilšu terapiju, kurā psiholoģe izskaidrojusi, ka katrs bērniņš, kurš ienāk ģimenē, vēlreiz nogāž vecāko no troņa, tas nav saistīts ar adopciju.

«Protams, mums ģimenē ir savas grūtības, bet nekas no tā nav attiecināms tieši uz adopciju, bet gan uz bērnu audzināšanu kopumā. Jo katram bērnam ir savas problēmas ar disciplīnu vai, piemēram, lai kaut kur aizbrauktu divatā, mums ir diezgan grūti saplānot, kurš varētu pieskatīt bērnus,» pieredzē dalās Kaspars un Līga.

Abi piekrīt domai, ka cilvēki, kuriem jau ir pieredze ar saviem bērniem, adopcijai var būt piemērotāki, jo tie, kas ir vecāki, zina, ka, piemēram, divos gados bērns uzvedas neciešami.

Bet, ja savu bērnu nav, to var mēģināt norakstīt uz gēniem. «Ir bijis, ka Markusiņš apvainojas vai dusmojas un es saprotu, ja viņš būtu adoptēts, mēs domātu – sliktie gēni,» smaidot secina Līga. Jā, Daniēls savā uzvedībā ir straujāks un temperamentīgāks, mēģina visus kontrolēt un vadīt. Vai tas saistāms ar gēniem? Iespējams, tikai ar ekstraversiju. Vai, piemēram, zēns ļoti atbildīgi izturas pret ēšanu un ēd visu – avokado, suši, kāpostu lapas. Viņam vienmēr gribas pamēģināt arī to, kas ir kaimiņam. Un, gulēt ejot, viņš nereti pārvaicā, kas būs brokastīs. Vai tas būtu saistīts ar to, ka grūtniecības laikā viņam trūcis barības vielu? Bet varbūt tikai ar to, ka zēns ir aktīvs un patērē daudz enerģijas?

Aģitēšana turpinās!

«Par adopciju biju sācis aģitēt, jau pirms paši bijām to izdarījuši, un toreiz jutos kā liekulis, bet tagad labprāt dalos šajā pieredzē jau ar daudz lielāku jēgu,» saka Kaspars. Pēc šīs pieredzes viņš sapratis, ka var palīdzēt, lai Latvijā būtu mazāk bērnu bāreņu, tāpēc uz pusslodzi sācis strādāt Latvijas Kristīgajā bāreņu aliansē. «Arī tas ir veids, kā aicināt iesaistīties citus. Pašlaik uzsāktas atbalsta grupas adoptētājiem Ogrē, Jelgavā un Rīgā – lai palīdzētu viņu adopcijas procesam noritēt pēc iespējas veiksmīgāk un viņi pēc tam varētu inficēt arī pārējos,» saka Kaspars.

Darbojoties Kristīgajā bāreņu aliansē, Kaspars apmeklējis arī kursus, lai mācītos par atbalsta grupas vadītāju audžuģimenēm. «Tā ir milzīga kalpošana un nesavtīga nodošanās – uz kādu laiku, vai tas būtu mēnesis vai desmit gadi, atvērt savu ģimeni bērnam, ko tu pēc tam, iespējams, nekad vairs nesatiksi. Lepojos, ka Latvijā ir tik daudz dzīvesgudru cilvēku, kas gatavi uzņemt šos bērnus ar tik dažādiem dzīves stāstiem, kaut arī finansiālais atbalsts nemaz nav tik liels,» saka Kaspars.

Viņš arvien biežāk aicina cilvēkus adoptēt bērnus, kas vecāki par trim un četriem gadiem, jo viņiem to vajag vairāk.

Uz mazuļiem līdz triju gadu vecumam stāv rinda, bet pēc triju gadu vecuma ar katru nākamo gadu bērna izredzes uzaugt ģimenē tepat Latvijā samazinās. «Protams, ja pašiem ģimenē jau ir mazāks bērniņš, tas rūpīgi jāizvērtē, jo ieguldīt vajadzēs daudz. Līdzīgi kā grūtniecībā, ir jāpaiet vismaz deviņiem mēnešiem, lai mazuli iznēsātu un pamazām pieņemtu kā savu,» pieredzē dalās Kaspars. Un tas ir tikai dabiski, nevajag sevi šaustīt, ja jau pirmajā dienā pēc iepazīšanās ar bērnu nav lielu mīlestības jūtu. «Daniēlam ir izteikti tuvākas attiecības ar tēti, un tikai pēdējo pusgadu viņš daudz sirsnīgāk izturas arī pret mani,» saka Līga, ar aizkustinājumu stāstot, ka nesen Daniels viņai apķēries ap kaklu un teicis: «Es tevi mīlu, un tu man esi pirmajā vietā, jo meitenēm ir priekšroka!» Šādos brīžos aizmirstas visas grūtības un ikdienas daudzie pienākumi.

Svarīgi, lai abiem ir pārliecība

Par adopcijas juridiskajām formalitātēm runājot, Līga un Kaspars teic, ka nav nekas traks. «Tas ir tikai stereotips, ka ir ļoti sarežģīti un birokrātiski. Man pat šķiet, ka varētu izvērtēt vēl rūpīgāk. Vēl vairāk vienkāršot – tas jau būtu bīstami,» viedokli pauž Kaspars.

Savukārt, komentējot dažkārt presē izskanējušos stāstus, ka pieņemti bērni spējot izjaukt pāra attiecības, Kaspars saka: «Katra bērna ienākšana ir pārbaudījums attiecībām un palielina stresa līmeni. Ja tas jau ir sasniedzis robežu, tad var iet pāri malām. Bet ir ļoti bezatbildīgi, traumējoši un ļauni vainot bērnu attiecību izjukšanā.»

Svarīgi, lai abiem ir pārliecība, ka to vajag darīt, ja, ja viens pārī ir pierunāts, tas ir bīstami. Jo grūtības būs! Un tad var sākties pārmetumi.

Cik nopietni Prūšu ģimene domā par vēl vienu māsiņu, pēc kuras ilgojas Marija un brāļi? «Man šķiet, ka mēs noteikti varētu vēl, bet vajag, lai bērni drusku paaugas, jo redzu, ka mēs neesam vecāki, kuriem varētu būtu spēks desmit bērniem, un pašlaik šķiet, ka limits ir sasniegts, jo Daniēls ir diezgan aktīvs, Marijai un Markusam arī katram savi stiķi. Lai kvalitatīvi viņos ieguldītos, vajag vēl mazliet laika,» teic Kaspars. «Mums ir divi skolas bērni, viens bērndārznieks, dancošanas pulciņš, logopēds un daudz citu nodarbju, bet laika ir tik, cik ir,» situāciju reāli novērtē Līga. «Tad jau kādam no mums būtu jāiet prom no darba, lai visu pagūtu,» smaidot saka Kaspars un piebilst: «Bet, kad viņi paaugsies, mēs noteikti vēl kaut ko darīsim!»

Raksts publicēts Santa.lv portālā: https://www.santa.lv/raksts/mansmazais/aizbraucam-uz-bernunamu-pec-masinas-34414/

lsm.lv: arī policisti raud. Starp noziegumiem un dēlu ar autismu

“Gribu, lai viņš dzīvo sabiedrībā, kas viņu pieņem. Lai viņu neapceļ, bet beidzot aiz problēmas saredz cilvēku. Vienkārši pieņemiet. Ar pārējo es tikšu galā,” – saka Rīgas Ziemeļu iecirkņa Kriminālpolicijas priekšnieks Norberts Trepša, kurš audzina dēlu ar autismu. Dzīves skarbumu ikdienā redzošais policists nevar valdīt asaras, runājot par attieksmi, sākot ar bērnudārzu un beidzot ar lidmašīnām.

Ja jūs nezināt, ka Rūdolfam (6 gadi) ir autisms, varat arī nepamanīt. Kad viņu satieku tētim pie rokas vienā no Āgenskalna klusajām ielām, puika smaida, vienā rokā iespiedis mīklu grāmatu, ar otru vispirms piekārto jūrnieka cepuri un tad bikli to pastiepj sveicienam. Taču mieru jebkurā brīdī var iztraucēt neierasts ielas troksnis vai lietus lāses uz drēbēm. Rūdolfs kļūtu nervozs, aizspiestu ausis, raudātu. Varbūt kliegtu.

“Kāds viņš jums neaudzināts,” – Norberts no svešiniekiem dzird regulāri. “Piemēram, bijām lidmašīnā. Priekšā sēž kompānija, dzer šņabi. Lidmašīnai paceļoties, Rūdim aizkrīt austiņas, sāp. Un tad sākas vārdu apmaiņa, viņi pārmet, ka esam par skaļu, kā mēs tā iedomājamies trokšņot. Viņi lido atvaļinājumā atpūsties, bet es te ar savu histērisko, neaudzināto bērnu. Vienlaikus cenšos nomierināt mazo un apkārtējiem paskaidrot, kas ir autisms. Uz lidojuma beigām viņi it kā ir sapratuši, bet man sirds jau apskrējusies.”

Norberts Trepša ar dēlu

Rūdolfs šovasar sācis teikt pirmos vienzilbes vārdus, sasveicināties, atvadīties un nebaidīties no vienaudžiem. Taču aiz katras šīs šķietami ikdienišķās darbības slēpjas milzīgs darbs vairāku gadu garumā.

Trepšas ģimene ir tipisks piemērs, kā izlīdzas daudzi, audzinot bērnus ar attīstības traucējumiem. Kamēr tētis darbā, mazo uz nodarbībām – ABA terapiju, kas autistiem māca sazināties, logopēdu un citām – vadā vecvecāki. Omīte noformēta par asistenti. Terapijas līdz septiņiem gadiem apmaksā labdarības organizācijas – tādas kā Bērnu slimnīcas fonds (BSF) vai ziedot.lv.

Taču kas paliek, kad ziedotāju dāsnums beidzas (jo vajag arī citiem) un vecvecāki noveco, vairs nespējot pakārtot savas dzīves mūžīgajam bērnam? Un, kad sabiedrības attieksmes dēļ viņam neatrodas vieta parastā bērnudārzā vai skolā?

Viņam ir autisms. Ko tagad darīt?

Kad Rūdolfs piedzima, tēvs nolika malā uzplečus un devās bērna kopšanas atvaļinājumā.

“Es zinu, kā ir barot ar krūti, kad nav krūts,” smejas Norberts. Sākumā viss bija labi – puika vēlās, rāpoja, apsēdās – kā pēc grāmatas. Viena gada dzimšanas dienā piecēlās kājās un spēra soļus pretī krusttēvam.

Pienāca laiks iet bērnudārzā. “Un tad sākās,” novelk tēvs. Audzinātājas brīdināja, ka nav labi – neklausa, neatsaucas, visticamāk, dzirdes problēmas. Tās neapstiprinājās. Pusgadu vēlāk, konsultējoties ar speciālistu pēc speciālista, kļuva skaidrs – bērnam ir autisms. “Iekšēji raudāju. Bet man bija jābūt stipram, es darbā nevaru rādīt asaras,” saka Norberts.

Sekoja neziņa, par ko sūdzas daudzi “mūžīgo bērnu” vecāki. Paliec viens ar diagnozi un nezini, kur iet, kam lūgt palīdzību, kas tev pienākas? Nav vienotas vietnes, kur vecāki cilvēkiem saprotamā valodā to varētu izlasīt – paši zvana, lasa, meklē speciālistus. Turklāt katrā pašvaldībā valsts noteiktajam klāt nāk arī pašvaldības pakalpojumi, par kuriem arī ziņu vienuviet bieži nav.

Jāceļ piemineklis vecvecākiem

Rūdolfam paveicās, ka palīdzēt varēja – un gribēja – vecvecāki. “Omei un opim vajag ŠITĀDU pieminekli uzcelt,” Norberts saka un rāda uz debesīm. Bez viņu atbalsta galā netiktu, tāpēc simboliski jubilejā abiem iestādīja ozolu. “Stipra ģimene, kas stāv un krīt viens par otru, ir svarīgākais.”

Norberts ceļas piecos, bet puiku modina sešos no rīta. Pa ceļam uz darbu aizved pie vecvecākiem, kuri ne vien ved uz dārziņu, bet arī uz ABA terapiju, pie ergoterapeita un logopēda. Vecmāmiņa Irēna mazdēlu ņem pie rokas un pacietīgi sēž līdzās, bet vectēvs Jānis abus gaida mašīnā. Vakarā Rūdolfs sagaida tēti.

Brīvākās dienās Norberts cenšas vest pats, taču darbs policijā ir neprognozējams. “Reizēm sevišķi smagi noziegumi notiek arī brīvdienās. Kamēr es komandēju, viņš sēž blakus un spiež uz lapām zīmogus. Tāda mums tā dzīve reizēm sanāk.”

 

Vectēvs ar mazdēlu
Kopā ar vecvecākiem

Trepšas kabinets Sarkandaugavā ir nosēts ar ordeņiem, goda rakstiem un fotogrāfijām, kur viņš stāv blakus prezidentiem. Lai gan ikdienā nereti jāšķetina slepkavības, vārdus “nežēlīgs darbs” viņš lieto, runājot par puikas audzināšanu. “Gadu gaitā izveidojusies tāda aizsargsiena, darbu nelaižu sev cauri. Taču, kad iedomājos par Rūdi… Redz, atkal man asaras, nevaru,” Norberts ievelk elpu un noslauka vaigus. Dēla audzināšanu viņš sauc par savas dzīves diplomdarbu.

Rūdolfs

Attieksmes, ne tikai naudas jautājums

Norberts Trepša

Nākamgad ap šo laiku Norberts plāno doties izdienas pensijā. Vecvecāki jaunāki nekļūst, drīz puikam vairs līdzi neizskries un vīrietim būs jāparūpējas arī par viņiem. Šī ir vienīgā reize sarunas laikā, kad viņš ierunājas par naudu, jo BSF atbalsts terapijām drīz beigsies. Kad Rūdolfs būs pilngadīgs, pazudīs arī liela daļa valsts palīdzības. Tēvs cer, ka līdz tam būs sasniegts līmenis, kurā puika pats varēs par sevi parūpēties.

Vairāk par naudu Trepšam šobrīd sāp sirds par izglītību un sabiedrības attieksmi. Parastajā dārziņā puiku atstūma, tāpēc viņš mācās specializētajā. Šī iemesla dēļ nav skaidrības arī par skolu. “Palaižot vispārējā skolā, es viņu vienkārši piebeigšu,” saka Norberts. Pēc viņa novērojumiem, sabiedrība nav gatava pieņemt bērnus ar autismu, viņus apceļ un izstumj. Tas pasliktina situāciju, un bērns noslēdzas vēl vairāk, aizslaukot nebūtībā daudzos gados panākto progresu. Savukārt

mācību iestādēs bērniem ar attīstības traucējumiem nereti ir bērni, kuru traucējumi ir smagāki par Rūdolfu, tas neļaujot iet uz priekšu un attīstīties. Vidusceļa neesot.

Vienkārši pieņemiet viņu

“Es viņu izraušu savu iespēju robežās. Es viņu nolikšu normālā ritmā, lai kaut cik viņš būtu integrēts mūsu sabiedrībā,” Norberts apņēmīgi saka. Ikdienu krietni atvieglotu, ja ik uz soļa nenāktos sastapties ar nosodošiem skatieniem, pārmetošiem vārdiem un lamām.

Norbertam īpaši sāp, kad publiskās vietās vecāki skaļi saka saviem bērniem, lai pie Rūda neiet, jo viņš nerunā un ir jocīgs. Arī vienaudži puiku mēdz atstumt un atteikties kopā spēlēties. Tēva sirds katrā šādā situācijā saraujas čokurā. Bērnu neizpratni vēl varot pieņemt, taču pieaugušo gan ne.

Rūdolfs

Veikalā, sabiedriskajā transportā, parkā — pārmetumi par it kā neaudzināto bērnu dzirdami visur. Reizēm Norberts skaidro, kas ir autisms, bet reizēm spēka nepietiek – un sanāk kašķis. Vairāk iecietības un sapratnes ir tas, ko vīrietis lūdz no apkārtējiem, un dalās savā stāstā, lai to veicinātu. “Es gribu, lai viņš dzīvo sabiedrībā, kas viņu pieņem. Lai viņu neapceļ, bet beidzot aiz problēmas saredz cilvēku. Vienkārši pieņemiet viņu, ar pārējo es tikšu galā”.

Raksts pieejams sabiedrisko mediju portālā .lsm.lv: https://www.lsm.lv/raksts/dzive–stils/cilvekstasti/ari-policisti-raud-starp-noziegumiem-un-delu-ar-autismu.a366019/

Septītais “Talsu novada Sirds stāsti” raidījums

Publicējam septīto  Talsu Ģimeņu un bērnu attīstības centra «Brīnumiņš» sagatavoto sirds stāstu, par kuru “Brīnumiņa” vadītāja Agnese Kviese stāsta:

“Skarbs liktenis, kas ne visiem ir pa spēkam, bet Barbai, mūsu mīļā Braiena mammai, šie dzīves sitieni bija un ir pa spēkam. Viņa tos nes klusībā ar smaidu, nevienā brīdī nesūdzoties par likteņa līkločiem. Veidojot šo stāstu, sapratu, ka pārāk bieži mums sāp nevietā, čīkstam par katru sīkumu. Stāstā smēlos spēku un bezgalīgi cienu Barbu, lepojos, ka pazīstu šo stipro Braiena mammu!”

Visi “Brīnumiņa” veidotie sirdsstāsti pieejami: https://brinumins.lv/lv/aktualitates/sirds-stasti/ 

Calis.lv: Zane Ozola: arī īpašajiem bērniem nepieciešama interešu izglītība

Laikā, kad jautājums par iekļaujošo izglītību kļūst aizvien aktuālāks, nepieciešams pievērst uzmanību arī interešu izglītībai, atceroties, ka arī bērni ar īpašām vajadzībām ir pelnījuši pulciņus, mākslas un sporta nodarbības. Neatkarīgās izglītības biedrības valdes priekšsēdētāja, privātās vidusskolas “Patnis” dibinātāja Zane Ozola uzsver, ka šobrīd interešu izglītība īpašajiem bērniem balstās vienīgi uz privāto iniciatīvu un daudzās ģimenēs nav risinājuma, ko darīt pēc skolas.

Turpinājumā calis.lv piedāvā iepazīties ar Zanes Ozolas viedokli.

Cilvēks ar īpašām vajadzībām var būt katrā ģimenē

“Laiki, kad cilvēki ar īpašām vajadzībām tika slēpti no sabiedrības, jau sen beigušies, tomēr aizvien saskaramies ar situācijām, kad par viņu vajadzībām netiek padomāts pilnībā vai tās tiek pārprastas. Interešu izglītībā piedāvājuma tikpat kā nav. Cilvēks ar īpašām vajadzībām var būt katrā ģimenē, un, sagaidot šāda bērniņa ienākšanu ģimenē, vecākiem ir dažādas reakcijas – no nolieguma līdz dusmām un depresijai. Kad mūsu ģimenē ienāca īpašais bērns, pirmie gadi tika pavadīti slimnīcās, bijām spiesti mainīt dzīves vietu bērna izglītības dēļ un pārcēlāmies uz Rīgu. Pamazām sapratām, ka mēs ne tuvu neesam vienīgie, un ar šādām situācijām dzīvē sastopas daudzi.

Ko darīt pēc skolas?

Mūsu gadījumā ir laba skola, taču iedomājieties tīni, kurš visu vakaru pavada dzīvoklī. Ko viņš dara, loģiski – darbojas pie datora. Arī tas nemaz nav ļoti peļami, jo dators ļāvis mūsu bērnam apgūt daudzas svarīgas prasmes. Tomēr mēs saprotam, ka bērna attīstībai nepieciešama īsta interešu izglītība, kas nodrošina viņa izaugsmi un sniedz gandarījumu. Visiem bērniem ir daudz enerģijas, tostarp bērniem ar īpašām vajadzībām, un daļa no viņiem labprāt nodarbotos ar sportu, piemēram, vieglatlētiku u.c. Neatrodot šādas iespējas, nolēmām, ka ārpusskolas nodarbības izveidosim paši.

Šādu bērnu ir daudz vairāk, nekā mums var šķist

Tā kā sākotnēji nebija iespējas izveidot sporta fakultatīvu, nonācām pie idejas par mākslas pulciņu, nodibinot sociālo uzņēmumu “Brāļi un māsas”. Ar to vēlamies parādīt, ka šādu bērnu ir daudz vairāk, nekā mums var šķist. Uzņēmuma mērķis ir organizēt interešu un vispārējo izglītību bērniem ar īpašām vajadzībām. Šobrīd mākslas darbnīcā darbojas deviņi bērni un divas pedagoģes. Pagaidām darbnīca ir atvērta tikai vienu pēcpusdienu nedēļā. Krīzes laiks, protams, atnesa pārmaiņas, tomēr jāskatās nākotnē un jāattīsta gan sports, gan mūzika.
Zane Ozola: arī īpašajiem bērniem nepieciešama interešu izglītība
Foto: Publicitātes foto
Neatkarīgās izglītības biedrības valdes priekšsēdētāja, privātās vidusskolas “Patnis” dibinātāja Zane Ozola

Lai bērns būtu laimīgs

Ar šo iniciatīvu vēlamies mainīt arī sabiedrības domāšanu. Mēs šobrīd dzīvojam sistēmā, kurā lielākoties šādiem bērniem ir paredzētas speciālās internātskolas, un daudzas ģimenes saskaras ar regulāro jautājumu – varbūt gribat izvēlēties internātu? Protams, ir virkne gadījumu, kad tas ir vienīgais risinājums, tomēr internātskola nebūt nav tik laba kā dzīve ģimenē. Par laimi, ir skolas, kurās tiek organizētas dažādas fakultatīvās nodarbības, – peldēšana, jāšana ar zirgiem un daudz kas cits, tomēr tie ir atsevišķi gadījumi. Ar pedagoģiju var izdarīt daudz, būtiski sekmējot bērnu attīstību, tomēr daudziem vecākiem pats svarīgākais ir, lai viņu īpašais bērns būtu laimīgs. Ja papildus tam ir arī progress, piemēram, mākslā, tas ir patīkams bonuss. Turklāt nedrīkstam aizmirst arī par socializēšanos.

Par iekļaujošās izglītības jēdzienu

Izglītības sistēma modernizējas lēni, dokumentu līmenī tā iet iekļaujošā virzienā, tomēr vēlos ieviest skaidrību, jo reizēm izpratne ir primitīva. Svarīgi būtu saprast, ka iekļaušanās jēdziens ir plašāks un dziļāks – kādam tā ir iekļaušanās parastā vispārizglītojošā klasē, citam – tā ir socializēšanās varbūt tikai reizi nedēļā. Viens var iekļauties, cits – nevar. Te nevar būt viena mēraukla. Dažreiz, klausoties diskusijas par šiem jautājumiem, vēlos “iekļaušanas speciālistus” uzaicināt padzīvot kādu laiciņu kopā ar manu dēlu. Katram īpašajam bērnam ir savas īpašās vajadzības un to spektrs ir ļoti plašs. Lai cik skarbi tas izklausītos, mums jāapzinās, ka daudzu bērnu iekļaušanās parastajās klasēs nemaz nav iespējama. Un tiem, kas varētu iekļauties, jebkurā gadījumā ir vajadzīgs asistents. Bet par šādām “ekstrām” pagaidām varam tikai sapņot. Tāpat netiek runāts par to, vai visiem bērniem tiešām būs labāk, mācoties parastā klasē? Sabiedrība nereti pārprot šo uzdevumu – visi bērni nav jāiekļauj, tas nav iespējams. Mūsu un daudzu citu ģimeņu pieredze apliecina, ka būtiskākais bērnam ir būt vidē, kurā viņš jūtas labi, kurā viņam ir draugi. Vai tiešām, par katru cenu ieliekot īpašo bērnu parastajā klasē, mēs darām labu bērnam? Nenoliedzami, mēs veidojam atvērtāku un izprotošāku sabiedrību, bet nereti izlikšanās, ka bērns ir tāds pats kā visi, nav labākais risinājums viņam.

Nebaidīties no privātajām iniciatīvām

Kamēr politikas veidotāji apzināsies, ka arī bērniem ar īpašām vajadzībām nepieciešama interešu izglītība, kamēr sabiedrība sāks skaidrāk izprast šos bērnus un viņu ģimenes, paies laiks, tāpēc tas, ko varam darīt jau šobrīd, ir nebaidīties no privātajām iniciatīvām un nelikt tām birokrātiskus šķēršļus. Un nebaidīties par to runāt! Pieredzes stāsti palīdz daudziem, un es vēlos palīdzēt, tāpēc dalos savā stāstā.”
Raksts pārpublicēts no calis.lv portāla, saite uz raksta oriģinālu: https://www.delfi.lv/calis/jaunumi/zane-ozola-ari-ipasajiem-berniem-nepieciesama-interesu-izglitiba.d?id=52229017

CFLA: Ar ES fondu finansējumu īstenos 17 projektus sociālo pakalpojumu sniegšanai

Eiropas Savienības (ES) fondu finansējumu atbalsta sniegšanai bērniem ar funkcionāliem traucējumiem, kuriem noteikta invaliditāte, un viņu ģimenēm, otrajā projektu atlasē saņems 17 biedrības vai nodibinājumi.

 Pēc pirmreizējās projektu izvērtēšanas jau apstiprināts rehabilitācijas centra “Poga” projekts, bet vēl 16 projektu iesniegumi apstiprināti ar nosacījumiem. Ja projektu iesniedzēji nosacījumus izpildīs, Rīgā tiks īstenoti 8 projekti, 3 – Pierīgā, 4 Kurzemē un 2 – Vidzemē. 15 projektu iesniegumi netika apstiprināti nepietiekama finansējuma vai kvalitātes kritēriju neizpildes dēļ.

Projektu īstenotājiem – biedrībām vai nodibinājumiem – būs pieejams līdz 206 750 eiro liels finansējums, lai organizētu atbalsta pasākumus bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenēm.  Tie ietver sociālo rehabilitāciju, dienas aprūpi un “atelpas brīžus” jeb īslaicīgus diennakts sociālās aprūpes pakalpojumus. Tāpat projekta ietvaros finansējums paredzēts materiāltehniskā nodrošinājuma iegādei un speciālistu apmācībai pakalpojumu nodrošināšanai. Paredzēts, ka ES fondu programmas ietvaros atbalsta pasākumus varēs saņemt 1300 bērnu ar funkcionāliem traucējumiem.

Centrālā finanšu un līgumu aģentūra (CFLA) biedrību un nodibinājumu projektu iesniegumus atklātajā projektu atlasē pieņēma no 2019. gada 30. decembra līdz 2. aprīlim. Informācija par apstiprinātajiem projektiem (pēc nosacījumu izpildes) tiek publicēta CFLA mājaslapā.

Otrajā atlasē tika saņemti 32 iesniegumi par kopējo summu 5 279 352.31 eiro, tai skaitā 4 487 551.87 eiro no Eiropas Sociālā fonda (ESF) un 791 800.44 eiro – no valsts budžeta līdzekļiem. Pieejamais finansējums – 3 114 303.50 eiro, tai skaitā ESF 2 647 157.97 eiro  un  valsts budžeta finansējums 467 145.53 eiro apmērā, tādējādi pieprasītais finansējums ir lielāks par pieejamo. Projektu  attiecināmās izmaksas 85% apmērā tiks segtas no ESF, savukārt 15% – no valsts budžeta līdzekļiem.

Pirmās projektu atlases ietvaros tiek īstenoti 14 projekti, sniedzot atbalstu bērniem ar funkcionālajiem traucējumiem un viņu ģimenēm.

Atbalsts sociālo pakalpojumu sniegšanai paredzēts darbības programmas “Izaugsme un nodarbinātība” 9.2.2. specifiskā atbalsta mērķa “Palielināt kvalitatīvu institucionālai aprūpei alternatīvu sociālo pakalpojumu dzīvesvietā un ģimeniskai videi pietuvinātu pakalpojumu pieejamību personām ar invaliditāti un bērniem” 9.2.2.3. pasākuma “Sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu sniegšana” ietvaros.

kanisterapija

Izplatītākie mīti un stereotipi par cilvēkiem ar GRT: Mīts Nr.7

Mūsu īstenotā projekta “Kurzeme visiem” ietvaros sniedzam atbalstu arī cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem jeb GRT, par kuriem sabiedrībā pastāv zināšanu un izpratnes trūkums un nespēja uztvert viņus kā līdzvērtīgus sabiedrības locekļus. Tāpēc turpinām runāt par izplatītākajiem mītiem un stereotipiem, ar kādiem šiem cilvēkiem ikdienā jāsaskaras.

Mīts Nr.7: Visi cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem ir intelektuāli neattīstīti, dumji un neprognozējami!

Patiesībā, ne vienmēr garīga rakstura traucējumi jeb GRT ir saistīti ar cilvēka intelektuālajām spējām. GRT bieži vien nav nekādas saistības ar cilvēka prātu un gudrību. Ar GRT diagnozēm ir bijuši vairāki pasaulē atzīti ģēniji. Piemēram, Vofgangs Amadejs Mocarts, Alberts Einšteins, Īzaks Ņūtons, Čārlzs Darvins, Sokrats un citi.

Ar visiem izplatītākajiem mītiem un stereotipiem par cilvēkiem ar GRT var iepazīties Labklājības ministrijas mājas lapā: http://www.lm.gov.lv/lv/aktuali/presei/91029-10-miti-un-stereotipi-par-cilvekiem-ar-gariga-rakstura-traucejumiem 

Plašāka informācija par cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem pieejama mājaslapā: www.cilveksnevisdiagnoze.lv.

Savukārt par pieejamajiem pakalpojumiem projektā “Kurzeme visiem” var uzzināt: https://kurzemevisiem.lv/pieejamais-atbalsts/pilngadigam-personam-ar-gariga-rakstura-traucejumiem