Iepazīsties ar cilvēkiem un viņu stāstiem:

Jau divus gadus Alise dzīvo biedrības “Cerību spārni” sociālā atbalsta centrā “Cerību māja”, kas ir grupu mājas pakalpojums cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem (GRT). Līdz tam Alise dzīvoja kopā ar savu ģimeni. Tā kā vecāku dzīvesvieta ir pavisam tuvu, Alise tur brauc gana bieži, bet drīz saka: “Gribu mājās.” Ar to viņa domā “Cerību māju”, kur saņem biedrības sniegtos pakalpojumus, pateicoties deinstitucionalizācijas projekta (DI) īstenošanas sniegtajām iespējām Rīgas plānošanas reģionā. … lasi visu rakstu šeit.

Aida Vašile ir mamma saviem trim bērniem un gadu gaitā kopumā arī 15 audžubērniem, kas viņu sauc par Omīti. Tagad arī viņas trim bērniem ir audžuģimenes, un arī šie bērni, tāpat kā mazbērni, viņu sauc par Omīti. Turklāt pēc Aidas piemēra Drustos izveidojusies audžuģimeņu kustība, kas ir sabiedrībā balstīts pakalpojumus, kurš daudziem bērniem, kas palikuši bez savu vecāku gādības, sniedz iespēju augt ģimenē. … lasi visu rakstu šeit.

Renārs pēc sarežģītām dzemdībām piedzīvojis skarbus pārbaudījumus veselības dēļ. Epilepsijas lēkmes nebeigsies. Bet viņš saņēmis daudz mīlestības un iespējamo atbalstu no speciālistiem, lai varētu darboties savu spēju maksimuma robežās. Pirms 18 gadu vecuma Renārs ir pabeidzis 9. klasi Daugavpils 1. speciālajā skolā, bez ratiņkrēsla spēj noiet gandrīz puskilometru, ar tuviniekiem sazinās, izmantojot viedtālruni. No viņa staro labestība, prieks un ieinteresētība. … lasi visu rakstu šeit.

Ārija Dīriņa dzīvo vienā no Saldus novadā nesen iekārtotajiem grupu dzīvokļiem cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem (GRT) un trīs reizes nedēļā dodas uz specializētajām darbnīcām Saldū, kur darbojas visu dienu. Gribētu vairāk izklaižu. Gribētu strādāt par naktssardzi. Gribētu, lai viņas dzīvē daudz kas būtu noticis citādi. … lasi visu rakstu šeit.

Nataša Samarina ar meitu Irinu dzimtajā pilsētā Preiļos beidzot dzīvo apstākļos, kurus daudzi pieraduši uzskatīt par normu. Ir ērtības, drošība. Bet galvenais – blakus ir cilvēki, kam var uzticēties. Nataša apzinās, ka viņai ir garīga raksturai traucējumi, dažreiz nepieciešama palīdzība, taču viņa ir pieradusi tikt galā ar grūtībām, pati pieņemt lēmumus par savu dzīvi un smagi strādāt. Tāpēc deinstitucionalizācijas projekta (DI) Latgalē īstenošanas gaitā saņemtais grupu dzīvoklis Līčos viņai šķiet kā dāvana. … lasi visu rakstu šeit.

Ilona un Juris Raginski Cērē jau izaudzinājuši prāvu pulciņu bērnu, bet pirms pāris gadiem pieņēma vēl trīs mazus audžubērnus. Kuri ir pašu bērni, kuri – audžubērni, kuri – mazbērni, kuri – kaimiņu bērni, to viņu mājās ciemiņš no malas var saprast tikai pēc lielas šķirošanas. Visi bērni kopā, visi sporto, peldas, strādā dārzā. Vienkārši dzīvo. … lasi visu rakstu šeit.

Ilze ir dzīvojusi gan ģimenē, gan bērnunamā, gan audžuģimenē, pabijusi vairākos krīzes centros. Viņa vairs nevēlas satuvināties ar kādiem audžuvecākiem, tāpēc pusgadu pirms savas pilngadības izlēma, ka padzīvos ģimeniskai videi pietuvinātā mājoklī, kur kopā atrodas ne vairāk kā astoņi dažādu vecumu bērni. Šādu pakalpojumu Zemgales plānošanas reģionā deinstitucionalizācijas (DI) projektā “Atver sirdi Zemgalē” sniedz Kalnciemā dzīvoklī un Elejā atsevišķā mājā. … lasi visu rakstu šeit.

Ginters savās mājās Cēsu novada Vaives pagastā aug samīļots un pieskatīts 24/7. Kopš viņam noteica Dauna sindromu, tā ir bijis visu laiku, jo Ginters ir aktīvs un spēcīgs puika. Visu mīlulītis, kuram paveicās ar bērnudārzu Jāņmuižā. Vai arī – Jāņmuižas bērnudārza apmeklētājiem reiz paveicās ar Ginteru. Apkārtējo pieņemošā attieksme ir palīdzējusi Ginteram, un kaut ko par cilvēcību un vērtībām viņš iemāca katram, ko satiek. … lasi visu rakstu šeit.

Ketlīna ar vecākiem dzīvo Ventspilī, un viņas mamma Jekaterina nezina, kā tiktu galā, ja tepat blakus mājām nedarbotos atbalsta centrs ģimenēm un bērniem ar īpašām vajadzībām “Cimdiņš”. Pateicoties vecāku ieinteresētībai, neatlaidībai un nodarbībām “Cimdiņā”, Ketlīna spēj gan pati pārvietoties pa pilsētu, gan sekmīgi mācīties, gan tikt galā ar mājdzīvniekiem un jāšanas nodarbībām. … lasi visu rakstu šeit.

Pavasarī Lubānā atvērts dienas aprūpes centrs pilngadīgiem cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem (GRT) “Eglāji”. Tagad daudzi pieaugušie, kas agrāk dzīvojuši gandrīz neredzami, iznākuši no mājām un regulāri dodas uz dienas centru. Starp viņiem ir arī Lelde Akmene, kuru gan līdz šim vecāki spējuši izvadāt uz nodarbībām Madonā. … lasi visu rakstu šeit.

Inga un Ingus Ūdri tagad ir precēts pāris. Abi pamazām gatavojas patstāvīgai dzīvei. Saskatījušies sociālās aprūpes centrā, pirms gada vienlaikus pārcēlušies uz grupu dzīvokli cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem (GRT), kurš atvērts daudzfunkcionālā sociālo pakalpojumu centrā (DSPC) “Laipa” Kalnciemā. Abi strādā vietējā sociālajā uzņēmumā, tiek galā ar sadzīvi, veic maksājumus, un rēķina, ka sakrāt naudu savai dzīvesvietai nebūs vienkārši. … lasi visu rakstu šeit.

Larisa un Normunds Bērziņi dzīvo Stendē. Par audžuvecākiem viņi kļuva, kad bija izaudzinājuši savus bērnus. Abu vērtību sistēmā svarīgākais ir dot mīlestību arī tiem bērniem, kas palikuši bez savu vecāku gādības. Larisa kā mentore piedalās audžuvecāku apmācībās. Viņa labi zina, ko nozīmē būt par audžumammu arī bērnam ar funkcionāliem traucējumiem. … lasi visu rakstu šeit.

Tas, kas notika ar Keitu pēc triju gadu vecuma, šķiet prātam neaptverami. Viņa aizmirsa visu, ko mācēja. Pateicoties mammas un tēta izturībai, Siguldā bāzētās biedrības “Cerību spārni” aktīvajai darbībai, apkārtējo atbalstam un deinstitucionalizācijas projekta (DI) īstenošanas Rīgas plānošanas reģionā sniegtajām iespējām, pēdējos gadus meitenes attīstība notiek gandrīz no sākuma. … lasi visu rakstu šeit.

Viņi dzīvo kopā, it kā būtu viena ģimene. Astoņi dažādu vecumu bērni no vairākām ģimenēm, kuri palikuši bez savu vecāku gādības. Brāļi dzīvo kopā vienā istabā, citi – pa vienam. Dzīvoklis ir plašs, un visiem tā iemītniekiem ir, gan kur palikt vienatnē ar sevi, gan sanākt kopā. Zarina stāsta, ka te viņai ir vislabāk un nekur citur viņa vairs nevēlas dzīvot, kamēr sasniegs 18 gadu vecumu. … lasi visu rakstu šeit.

Elīnai katru dienu jālieto zāles un dažas stundas jāvingrina ķermenis. Vēlams – kopā ar fizioterapeitu. Latvijā ir daudzas mazas pilsētas, kur nav pieejami speciālisti, kuru pakalpojumi ikdienā vajadzīgi bērniem un pieaugušajiem ar funkcionāliem traucējumiem. Viesītē nebija pieejams pat fizioterapeits. Meitas slimība Elīnas mammai Allai Beļinskai deva izpratni, kādi pakalpojumi cilvēkiem ir nepieciešami tuvāk dzīvesvietai. Tagad, īstenojot Zemgales plānošanas reģiona deinstitucionalizācijas projektu (DI) “Atver sirdi Zemgalē” un citus projektus, Elīna un citi bērni ar funkcionāliem traucējumiem Viesītē saņem vairāku speciālistu palīdzību. … lasi visu rakstu šeit.