Category Archives: Bērni ar FT

Nra.lv: Ieplānoti Jurģi “Cimdiņa” un “Selgas” bērniem

Deinstitucionalizācijas programmas ietvaros Ventspils pašvaldība, piesaistot pieejamos ES projektu līdzekļus, realizē divus infrastruktūras objektus, kuru pieejamība būtiski uzlabos gan pilngadīgu personu ar garīga rakstura traucējumiem, gan arī bērnu ar funkcionāliem traucējumiem un bez vecāku gādības palikušo bērnu ikdienu.

30.07.2020.ZPZANE PUĶE

SPĀRU SVĒTKI. 14. jūlijā, klātesot pilsētas domes priekšsēdētājam Aivaram Lembergam un dienas centra “Cimdiņš” apmeklētājiem, topošajai centra mājvietai Kuldīgas ielā 4 tika svinēti spāru svētki ©Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

“Cimdiņa” bērniem būs jaunas mājas

Ventspilnieki turpat 10 gadu laikā ir iepazinuši dienas centra “Cimdiņš” bērnus, kuri dodas ekskursijās uz Ventspils ražotnēm, piedalās pilsētas pasākumos, apmeklē baseinu, teātri un zina, kā jāuzvedas sabiedrībā. Šie ir īpaši bērni, kuriem dienas centrs “Cimdiņš” ir vieta, kur tiek lietderīgi pavadīts laiks, tiek apgūtas jaunas prasmes un izvirzīti izaicinoši mērķi. Ventspils pilsētas Sociālā dienesta vadītājas vietniece Kristīne Šteinberga stāsta: “Dienas centrs “Cimdiņš” ir dibināts 2010. gadā, taču tā vadītāja Ieva Sāmīte-Cērpa rūpes par bērniem ar funkcionāliem traucējumiem ir uzņēmusies vēl ilgi pirms centra dibināšanas. Vadītājas spēja organizēt un īstenot pasākumus, kas uzlabo šo bērnu spējas un dzīves kvalitāti, ir apbrīnojama. Viņas vadībā bērni un viņu vecāki ir ieguvuši jaunas iespējas un apguvuši jaunas prasmes. Likumsakarīgi, ka, domājot par deinstitucionalizācijas projektiem, pašvaldība lēma par plašāku telpu izveidošanu dienas centra “Cimdiņš” vajadzībām, vienlaikus deleģējot tam papildu funkcijas – ne tikai darbu ar bērniem, kuriem ir funkcionāli traucējumi, bet arī pilngadīgām personām ar garīga rakstura traucējumiem. Papildus, piesaistot projekta “Kurzeme visiem” finansējumu, dienas centrā “Cimdiņš” tiks īstenots atbalsts abām mērķa grupām un arī vecākiem.”

Plānots, ka “Cimdiņš” jaunajās telpās darbu uzsāks nākamā gada janvārī. Šobrīd kā dienas centra “Cimdiņš” klienti ir reģistrētas vairāk kā 200 personas, bet vienlaikus tajā uzturēties var vien 20 klienti, tāpēc nodarbību laiki tiek rūpīgi plānoti, lai katrs no klientiem saņemtu tieši to pakalpojumu, kurš nepieciešams. Jaunās telpas dos iespēju paplašināt klientu loku, nodrošinot iespēju vienlaikus ērti pakalpojumus saņemt 20 bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un 30 pilngadīgām personām ar garīga rakstura traucējumiem.

“Kurzeme visiem” – atbalsts vecākiem, bērniem un pieaugušajiem

Kopš 2016. gada Ventspilī tiek realizēts projekts “Kurzeme visiem”, kura mērķis ir sniegt nepieciešamos pakalpojumus bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu vecākiem, kā arī pieaugušajiem ar garīga rakstura traucējumiem. Projektā, izvērtējot personu vajadzības un spējas, iekļauti 55 bērni ar funkcionāliem traucējumiem un 40 pilngadīgas personas ar garīga rakstura traucējumiem. Sociālā dienesta speciāliste darbam ar deinstitucionalizācijas mērķa grupām Dace Roģe skaidro: “Projektā “Kurzeme visiem” pirmos pakalpojumus bērniem ar funkcionāliem traucējumiem, proti, viņu aprūpi mājās, sākām sniegt 2017. gadā. Tā ir iespēja vecākiem ne tikai atrast laiku sev, bet arī strādāt. Bērna aprūpi mājās, lai vecākiem būtu brīvs laiks, varam sniegt līdz 10 stundām nedēļā, savukārt, ja vecāki strādā, tad pilnu darba laiku – 40 stundas nedēļā. Līdz šim šo pakalpojumu saņēmušas 6 ģimenes.” Kopš 2018. gada gan bērni ar funkcionāliem traucējumiem, gan viņu vecāki, gan pilngadīgas personas ar garīga rakstura traucējumiem var saņemt dažādu speciālistu konsultācijas, piemērampsihologa, ergoterapeita, fizioterapeita, logopēda un sociālā darbinieka konsultācijas. Nākamajā gadā, kad tiks pabeigti rekonstrukcijas darbi dienas centra “Cimdiņš” jaunajā ēkā Kuldīgas ielā 4, personām, kurām tas nepieciešams, būs pieejami aizvien plašāki pakalpojumi.

LABS DARBS. Kristīne Šteinberga un Dace Roģe ir gandarītas, ka, apvienojot dažādu projektu iespējas, tiek būtiski uzlabota sociālā dienesta redzes lokā esošo cilvēku dzīves kvalitāte, it īpaši bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības / Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

Dace Roģe uzsver, ka, attīstot projektu, svarīgi ir piesaistīt arī tos, kuri līdz šim nav apmeklējuši dienas centru un lielāko dzīves daļu pavada mājās. Lai īstenotu šo mērķi, liels darbs jāiegulda komunikācijā ar vecākiem un ģimenes locekļiem – daudziem pietrūkst informācijas un zināšanu par aprūpējamās personas patiesajām iespējām. Piesaistot profesionāļus, aprūpējamās personas prasmes uzlabojas un dzīve kļūst interesantāka, kvalitatīvāka un mērķtiecīgāka gan klientiem, gan viņu piederīgajiem. Tā rezultātā klienti kļūst ievērojami patstāvīgāki un gatavi vairāk iesaistīties dažādās dzīves norisēs.

Bērni pārcelsies uz ģimenei pietuvinātu vidi

Šobrīd bērnunamā “Selga” dzīvo 14 bez vecāku gādības palikuši bērni. Ventspils pilsētas pašvaldība ir lēmusi, ka šāda institūcija ir fiziski un morāli nevecojusi, tāpēc ir jārada vide un apstākļi, lai šie bērni varētu dzīvot ģimenei pietuvinātā vidē. Tas nozīmē, ka pašiem kopā ar audzinātāju un auklīti būs jārūpējas par ēšanu, mājas uzkopšanu, budžeta plānošanu, dārza ierīkošanu un ravēšanu. Respektīvi, būs jāmācās dzīvot tā, kā tas notiek ikvienā ģimenē, kur ir mamma un tētis. Kristīne Šteinberga klāsta: “Šobrīd norit projektēšanas darbi ēkai Vītolu ielā 21, kur tiks izveidoti divi atsevišķi dzīvokļi ar virtuvi, dzīvojamo istabu, labierīcībām, guļamistabām. Dzīvokļi ir paredzēti līdz astoņiem bērniem katrā un sadzīve ieplānota kā ikvienā ģimenē. Ēka atrodas privātmāju rajonā, tai ir plaša apkārtējā teritorija, tāpēc būs iespēja izveidot gan dārzu, gan atpūtas un rotaļu zonu.” Plānots, ka bērni uz jauno mājvietu pārcelsies nākamā gada vasarā.

Raksts pārpublicēts no Nra.lv portāla. Oriģināls pieejams: https://neatkariga.nra.lv/regioni/320241-ieplanoti-jurgi-cimdina-un-selgas-berniem

Kurzemnieks: Bērniem vajadzīgais

Laikraksts “Kurzemnieks” publicējis Kurzemes plānošanas reģiona projekta “Kurzeme visiem” vadītājas Sandras Miķelsones – Slavas viedokļa rakstu “Bērniem vajadzīgais”, rakstu var atrast 2020.gada 17.jūlija izdevumā. Pateicamies laikraksta “Kurzemnieks” redakcijai par iespēju rakstu pārpublicēt mūsu mājas lapā!

Aicinām ģimenes pieteikties nometnei “Bez aizspriedumiem”

Projekta “Kurzeme visiem” ietvaros aicinām ģimenes ar 9 – 15 gadus veciem bērniem, tostarp ar funkcionāliem traucējumiem, pieteikties bezmaksas integrējošai nometnei “Bez aizspriedumiem”. Saliedēsimies, pavadīsim 5 aizraujošas un izglītojošas dienas no  9.  līdz 13. augustam viesu namā “Kurzemes rezidence” Reņģēs, Strazdes pagastā, Talsu  novadā un iegūsim jaunus draugus!

Nometnē darbosimies gan kopā kā ģimenes, gan organizēsim atsevišķas nodarbības bērniem un vecākiem savu talantu un spēju attīstībai.

Nometnes dalībnieki: Kurzemes reģionā dzīvojošās ģimenes ar bērniem  un pusaudžiem vecumā no 9 – 15 gadiem, tai skaitā ar funkcionāliem traucējumiem un noteiktu invaliditāti (kopumā 30 dalībnieki)

Nometnes norises laiks un vieta:  2020.gada 9. – 13.augusts, viesu nams “Kurzemes rezidence” Reņģēs, Strazdes pagastā, Talsu  novadā.

Nometnes programma: pieejama tiešsaistē

Pieteikšanās nometnei: aizpildot reģistrācijas anketu tiešsaistē līdz š.g. 30.jūlija plkst. 12.00.

Pieteikties dalībai nometnē

Aicinām pieteikties pēc iespējas drīzāk,  jo vietu skaits nometnē ir ierobežots!

Papildu informācijai:

Pēteris Martukāns
Nometnes vadītājs
e-pasts: peteris.martukans@gmail.com
tālr. +371 29628200

Integrējošo nometni organizē biedrība “Profesionālo audžuģimeņu apvienība “Terēze””,  Kurzemes plānošanas reģiona īstenotā projekta “Kurzeme visiem” ietvaros. To līdzfinansē Eiropas Sociālais fonds un Latvijas valsts. Vairāk par projektu Kurzemes plānošanas reģiona mājas lapā un projekta mājas lapā: www.kurzemevisiem.lv

lsm.lv: Gabriela no Priekules – vienīgā meitene ar dzirdes implantu mūzikas skolā

Gabriela Viršila mācās Kalētu Mūzikas un mākslas pamatskolas 3. klasē. Viņa ir vienīgais bērns skolā ar dzirdes implantu. Meitene pati to sauc par aparātu un apzinās, ka bez šīs ierīces viņas dzīve būtu citāda.

“Ja man nebūtu implanta, man vajadzētu mācīties zīmju valodu,” saka Gabriela. Bērni, kas viņu nepazīst, mēdz interesēties, kāpēc viņai pie auss ir aparāti. “Kad biju maziņa, saslimu, mani operēja un tad iedeva aparātus,” meitene parasti viņiem paskaidro.

Gabriela ir ļoti saimnieciska, viņai patīk gatavot, kā pati saka – saimniekot. Meitene palīdz ģimenes darbos, pabaro vistiņas un suņus. Gabriela ir arī liela dziedātāja un prot dziesmas gan latviešu, gan lietuviešu valodā. Īpaši prieku meitenenei sagādā hobijs, kas kopīgs ar tēti – makšķerēšana. Tajā viņa guvusi arī godalgas, piedaloties dažādās sacensībās.

Meitene gribētu iepazīties ar citiem bērniem, kuriem ir dzirdes implanti jeb aparāti, kā arī ar tiem, kuri vispār nedzird un nespēj verbāli sazināties.

Gabriela vēlas, lai pret viņu izturas tāpat kā pret jebkuru citu bērnu. Ja viņa nesadzird, vēlas, lai nedusmojas, bet pienāk tuvāk, lēnāk un skaidrāk pasaka gribēto.

Gabrielas stāsts ir daļa no sociālā projekta “Sadzirdi mani”. Tā ietvaros četri bērni, kas dzirdi ieguvuši vai atguvuši ar kohleārajiem implantiem, stāsta, kā ir sadzirdēt pasauli pēc tam, kad gadiem esi bijis klusumā. Viņi atklāj savu personīgo pieredzi, dalās ar sapņiem un iedrošina citus.

“Sadzirdi mani!” – bērni ar implantiem stāsta paši

Gabriela ir viens no 173 bērniem, kuriem Latvijā ir kohleārie dzirdes implanti. Kohleārais implants ir iekārta, kas sastāv no divām lielām daļām – iekšējās un ārējās. Iekšējā daļa, ko ķirurģiski ievieto zem ādas, sastāv no uztvērēja, stimulatora un elektroda. Ārējā daļa – no mikrofona, skaņas procesora un raidītājspoles. Mikrofons uztver skaņas viļņus, procesors to apstrādā, raidītājspole nosūta signālus cauri galvai un stimulatoru. Tālāk signālu pārvērš elektriskos impulsos, kas stimulē dzirdes nervu, un smadzenes tos interpretē kā skaņas.

Raksts pārpublicēts no sabiedrisko mediju portāla Lsm.lv: https://www.lsm.lv/raksts/dzive–stils/cilvekstasti/gabriela-no-priekules-vieniga-meitene-ar-dzirdes-implantu-muzikas-skola.a366787/

Ventspils.lv: Spāru svētki topošā dienas aprūpes centra ēkai

Foto: Ventspils pilsētas Sociālais dienests

Piektdien, 10.jūlijā, plkst. 15.00 atzīmēti Spāru svētki ēkai Kuldīgas ielā 4, kur pēc ēkas pārbūves pabeigšanas darbu sāks dienas aprūpes centrs.

Pasākumā piedalījās Ventspils pilsētas domes, Ventspils pilsētas Sociālā dienesta, PSIA “Ventspils Nekustamie īpašumi” un Nodibinājuma “Atbalsta centrs ģimenēm un bērniem ar īpašām vajadzībām “Cimdiņš” pārstāvji, kā arī būvdarbu veicēju SIA “Ventbetons-V” pārstāvji. Spāru svētkus ieskandināja Ventspils Mūzikas vidusskolas audzēkņi.

Pašlaik Kuldīgas ielā 4 noris ēkas pārbūve par dienas aprūpes centru, kur pēc būvdarbu pabeigšanas darbu sāks Nodibinājums “Atbalsta centrs ģimenēm un bērniem ar īpašām vajadzībām “Cimdiņš”.  Salīdzinot ar esošajām telpām Atpūtas ielā 16, jaunās telpas būs vairāk nekā divas reizes plašākas. Jaunajā dienas aprūpes centrā plānots ikdienā pakalpojumus nodrošināt 40 pilngadīgām personām ar garīga rakstura traucējumiem un 55 bērniem ar funkcionāliem traucējumiem, vienlaicīgi pakalpojumus varēs saņemt 30 pilngadīgas personas, kā arī vismaz 20 bērni.

Dienas aprūpes centrs ir kļuvis par ikdienas neatņemamu sastāvdaļu gan bērniem, gan arī pilngadīgām personām ar īpašām vajadzībām. Dienas aprūpes centrā klientiem tiek nodrošināta iespēja saturīgi pavadīt dienas aktīvo daļu, pilnveidot vai uzturēt savas prasmes, novērst sociālo izolētību. Ņemot vērā klientu skaita pieaugumu, ir aktualizējusies nepieciešamība pēc plašākām un klientiem piemērotākām telpām.

Ēkas pārbūve noris projekta “Deinstitucionalizācijas pasākumu īstenošana Ventspils pilsētas pašvaldībā” Nr. 9.3.1.1/19/I/032 ietvaros. Projekta kopējās izmaksas ir 1,195 miljonu eiro, t.sk., ERAF finansējums – 930 tūkst. eiro, Valsts budžeta dotācija – 35 tūkst. eiro, bet Ventspils pilsētas pašvaldības finansējums – 230 tūkst. eiro.

lsm.lv: arī policisti raud. Starp noziegumiem un dēlu ar autismu

“Gribu, lai viņš dzīvo sabiedrībā, kas viņu pieņem. Lai viņu neapceļ, bet beidzot aiz problēmas saredz cilvēku. Vienkārši pieņemiet. Ar pārējo es tikšu galā,” – saka Rīgas Ziemeļu iecirkņa Kriminālpolicijas priekšnieks Norberts Trepša, kurš audzina dēlu ar autismu. Dzīves skarbumu ikdienā redzošais policists nevar valdīt asaras, runājot par attieksmi, sākot ar bērnudārzu un beidzot ar lidmašīnām.

Ja jūs nezināt, ka Rūdolfam (6 gadi) ir autisms, varat arī nepamanīt. Kad viņu satieku tētim pie rokas vienā no Āgenskalna klusajām ielām, puika smaida, vienā rokā iespiedis mīklu grāmatu, ar otru vispirms piekārto jūrnieka cepuri un tad bikli to pastiepj sveicienam. Taču mieru jebkurā brīdī var iztraucēt neierasts ielas troksnis vai lietus lāses uz drēbēm. Rūdolfs kļūtu nervozs, aizspiestu ausis, raudātu. Varbūt kliegtu.

“Kāds viņš jums neaudzināts,” – Norberts no svešiniekiem dzird regulāri. “Piemēram, bijām lidmašīnā. Priekšā sēž kompānija, dzer šņabi. Lidmašīnai paceļoties, Rūdim aizkrīt austiņas, sāp. Un tad sākas vārdu apmaiņa, viņi pārmet, ka esam par skaļu, kā mēs tā iedomājamies trokšņot. Viņi lido atvaļinājumā atpūsties, bet es te ar savu histērisko, neaudzināto bērnu. Vienlaikus cenšos nomierināt mazo un apkārtējiem paskaidrot, kas ir autisms. Uz lidojuma beigām viņi it kā ir sapratuši, bet man sirds jau apskrējusies.”

Norberts Trepša ar dēlu

Rūdolfs šovasar sācis teikt pirmos vienzilbes vārdus, sasveicināties, atvadīties un nebaidīties no vienaudžiem. Taču aiz katras šīs šķietami ikdienišķās darbības slēpjas milzīgs darbs vairāku gadu garumā.

Trepšas ģimene ir tipisks piemērs, kā izlīdzas daudzi, audzinot bērnus ar attīstības traucējumiem. Kamēr tētis darbā, mazo uz nodarbībām – ABA terapiju, kas autistiem māca sazināties, logopēdu un citām – vadā vecvecāki. Omīte noformēta par asistenti. Terapijas līdz septiņiem gadiem apmaksā labdarības organizācijas – tādas kā Bērnu slimnīcas fonds (BSF) vai ziedot.lv.

Taču kas paliek, kad ziedotāju dāsnums beidzas (jo vajag arī citiem) un vecvecāki noveco, vairs nespējot pakārtot savas dzīves mūžīgajam bērnam? Un, kad sabiedrības attieksmes dēļ viņam neatrodas vieta parastā bērnudārzā vai skolā?

Viņam ir autisms. Ko tagad darīt?

Kad Rūdolfs piedzima, tēvs nolika malā uzplečus un devās bērna kopšanas atvaļinājumā.

“Es zinu, kā ir barot ar krūti, kad nav krūts,” smejas Norberts. Sākumā viss bija labi – puika vēlās, rāpoja, apsēdās – kā pēc grāmatas. Viena gada dzimšanas dienā piecēlās kājās un spēra soļus pretī krusttēvam.

Pienāca laiks iet bērnudārzā. “Un tad sākās,” novelk tēvs. Audzinātājas brīdināja, ka nav labi – neklausa, neatsaucas, visticamāk, dzirdes problēmas. Tās neapstiprinājās. Pusgadu vēlāk, konsultējoties ar speciālistu pēc speciālista, kļuva skaidrs – bērnam ir autisms. “Iekšēji raudāju. Bet man bija jābūt stipram, es darbā nevaru rādīt asaras,” saka Norberts.

Sekoja neziņa, par ko sūdzas daudzi “mūžīgo bērnu” vecāki. Paliec viens ar diagnozi un nezini, kur iet, kam lūgt palīdzību, kas tev pienākas? Nav vienotas vietnes, kur vecāki cilvēkiem saprotamā valodā to varētu izlasīt – paši zvana, lasa, meklē speciālistus. Turklāt katrā pašvaldībā valsts noteiktajam klāt nāk arī pašvaldības pakalpojumi, par kuriem arī ziņu vienuviet bieži nav.

Jāceļ piemineklis vecvecākiem

Rūdolfam paveicās, ka palīdzēt varēja – un gribēja – vecvecāki. “Omei un opim vajag ŠITĀDU pieminekli uzcelt,” Norberts saka un rāda uz debesīm. Bez viņu atbalsta galā netiktu, tāpēc simboliski jubilejā abiem iestādīja ozolu. “Stipra ģimene, kas stāv un krīt viens par otru, ir svarīgākais.”

Norberts ceļas piecos, bet puiku modina sešos no rīta. Pa ceļam uz darbu aizved pie vecvecākiem, kuri ne vien ved uz dārziņu, bet arī uz ABA terapiju, pie ergoterapeita un logopēda. Vecmāmiņa Irēna mazdēlu ņem pie rokas un pacietīgi sēž līdzās, bet vectēvs Jānis abus gaida mašīnā. Vakarā Rūdolfs sagaida tēti.

Brīvākās dienās Norberts cenšas vest pats, taču darbs policijā ir neprognozējams. “Reizēm sevišķi smagi noziegumi notiek arī brīvdienās. Kamēr es komandēju, viņš sēž blakus un spiež uz lapām zīmogus. Tāda mums tā dzīve reizēm sanāk.”

 

Vectēvs ar mazdēlu
Kopā ar vecvecākiem

Trepšas kabinets Sarkandaugavā ir nosēts ar ordeņiem, goda rakstiem un fotogrāfijām, kur viņš stāv blakus prezidentiem. Lai gan ikdienā nereti jāšķetina slepkavības, vārdus “nežēlīgs darbs” viņš lieto, runājot par puikas audzināšanu. “Gadu gaitā izveidojusies tāda aizsargsiena, darbu nelaižu sev cauri. Taču, kad iedomājos par Rūdi… Redz, atkal man asaras, nevaru,” Norberts ievelk elpu un noslauka vaigus. Dēla audzināšanu viņš sauc par savas dzīves diplomdarbu.

Rūdolfs

Attieksmes, ne tikai naudas jautājums

Norberts Trepša

Nākamgad ap šo laiku Norberts plāno doties izdienas pensijā. Vecvecāki jaunāki nekļūst, drīz puikam vairs līdzi neizskries un vīrietim būs jāparūpējas arī par viņiem. Šī ir vienīgā reize sarunas laikā, kad viņš ierunājas par naudu, jo BSF atbalsts terapijām drīz beigsies. Kad Rūdolfs būs pilngadīgs, pazudīs arī liela daļa valsts palīdzības. Tēvs cer, ka līdz tam būs sasniegts līmenis, kurā puika pats varēs par sevi parūpēties.

Vairāk par naudu Trepšam šobrīd sāp sirds par izglītību un sabiedrības attieksmi. Parastajā dārziņā puiku atstūma, tāpēc viņš mācās specializētajā. Šī iemesla dēļ nav skaidrības arī par skolu. “Palaižot vispārējā skolā, es viņu vienkārši piebeigšu,” saka Norberts. Pēc viņa novērojumiem, sabiedrība nav gatava pieņemt bērnus ar autismu, viņus apceļ un izstumj. Tas pasliktina situāciju, un bērns noslēdzas vēl vairāk, aizslaukot nebūtībā daudzos gados panākto progresu. Savukārt

mācību iestādēs bērniem ar attīstības traucējumiem nereti ir bērni, kuru traucējumi ir smagāki par Rūdolfu, tas neļaujot iet uz priekšu un attīstīties. Vidusceļa neesot.

Vienkārši pieņemiet viņu

“Es viņu izraušu savu iespēju robežās. Es viņu nolikšu normālā ritmā, lai kaut cik viņš būtu integrēts mūsu sabiedrībā,” Norberts apņēmīgi saka. Ikdienu krietni atvieglotu, ja ik uz soļa nenāktos sastapties ar nosodošiem skatieniem, pārmetošiem vārdiem un lamām.

Norbertam īpaši sāp, kad publiskās vietās vecāki skaļi saka saviem bērniem, lai pie Rūda neiet, jo viņš nerunā un ir jocīgs. Arī vienaudži puiku mēdz atstumt un atteikties kopā spēlēties. Tēva sirds katrā šādā situācijā saraujas čokurā. Bērnu neizpratni vēl varot pieņemt, taču pieaugušo gan ne.

Rūdolfs

Veikalā, sabiedriskajā transportā, parkā — pārmetumi par it kā neaudzināto bērnu dzirdami visur. Reizēm Norberts skaidro, kas ir autisms, bet reizēm spēka nepietiek – un sanāk kašķis. Vairāk iecietības un sapratnes ir tas, ko vīrietis lūdz no apkārtējiem, un dalās savā stāstā, lai to veicinātu. “Es gribu, lai viņš dzīvo sabiedrībā, kas viņu pieņem. Lai viņu neapceļ, bet beidzot aiz problēmas saredz cilvēku. Vienkārši pieņemiet viņu, ar pārējo es tikšu galā”.

Raksts pieejams sabiedrisko mediju portālā .lsm.lv: https://www.lsm.lv/raksts/dzive–stils/cilvekstasti/ari-policisti-raud-starp-noziegumiem-un-delu-ar-autismu.a366019/

Ventspils.lv: personas ar invaliditāti Ventspils pilsētā saņem vairāk sociālos pakalpojumus

Kurzemes plānošanas reģiona īstenotā projekta “Kurzeme visiem” viens no izvirzītajiem mērķiem ir sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu pieejamības veicināšana dzīvesvietā personām ar invaliditāti un bērniem ar funkcionāliem traucējumiem. Ventspils pilsēta projektā “Kurzeme visiem” iesaistījusies kopš 2016. gada, nodrošinot iespēju lielākam skaitam pilngadīgo personu ar garīga rakstura traucējumiem un bērniem ar funkcionāliem traucējumiem saņemt savām vajadzībām atbilstošus pakalpojumus.

Lai arī Ventspilī jau iepriekš šīm abām mērķa grupām bija iespēja saņemt kvalitatīvus sociālās rehabilitācijas pakalpojumus Atbalsta centrā ģimenēm un bērniem ar īpašām vajadzībām “Cimdiņš”, dalība projektā ir sniegusi papildu iespējas.

Kopš projekts tiek īstenots, desmit pilngadīgas personas ar garīga rakstura traucējumiem ir saņēmušas fizioterapiju, ergoterapiju, kā arī psihologa, logopēda un sociālā darbinieka vairākkārtējās konsultācijas. Pakalpojumi saņemti gan Atbalsta centrā “Cimdiņš”, gan Ventspils poliklīnikā. Vienai personai divu gadu laika periodā ir iespēja saņemt 60 – 100 pakalpojumu sniegšanas reizes pie dažādiem speciālistiem.

Šī gada aprīlī vienai personai ar garīga rakstura traucējumiem ir piešķirts grupu dzīvoklis un iespēja izmantot specializētās darbnīcas pakalpojumu, kurš tiek nodrošināts Siguldas novadā. Projekta nodrošinātos pakalpojumus pilngadīgas personas ar garīga rakstura traucējumiem var saņemt tikai tad, ja pirms tam ir izvērtētas vajadzības un izstrādāts atbalsta plāns, kurā noteikts, kāds atbalsts nepieciešams.

Sešas ģimenes, kurās ir bērni ar smagiem funkcionāliem traucējumiem, ir izmantojušas aprūpes pakalpojumu bērnam. Šis pakalpojums sniedz papildu atbalstu vecākiem, aprūpējot bērnu ar smagiem veselības traucējumiem. Strādājošiem vecākiem, ja bērns ir vecumā līdz 4 gadiem, aprūpes pakalpojumu var piešķirt līdz pat 40 stundām nedēļā, un vēl papildu var izmantot 10 stundas nedēļā savam brīvajam laikam. Ja vecāki nestrādā, kā arī tad, ja bērns ir vecumā no 5 – 17 gadiem, aprūpes pakalpojumu var saņemt 10 stundas nedēļā. Lai saņemtu šādu pakalpojumu, bērnam ir jābūt piešķirtam Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas atzinumam par īpašas kopšanas nepieciešamību sakarā ar smagiem funkcionāliem traucējumiem, bet vajadzību izvērtēšana un  atbalsta plāns nav nepieciešami.

Projekts paredz, ka noteiktus pakalpojums var saņemt ne tikai bērni ar invaliditāti, bet arī viņu vecāki, ja bērnam ir izstrādāts atbalsta plāns. Šādu iespēju Ventspilī ir izmantojuši septiņi vecāki, bet trīs vecākiem sociālās rehabilitācijas pakalpojumi ir piešķirti, bet vēl nav izmantoti. Visbiežāk vecāki ir izvēlējušies saņemt fizioterapiju un psihologa palīdzību. Bērnu ar funkcionāliem traucējumiem likumiskajiem pārstāvjiem un audžuģimenei kopumā ir iespēja saņemt 20 pakalpojumu sniegšanas reizes visā projekta īstenošanas laikā. Savukārt viens bērns ar funkcionāliem traucējumiem saņem logopēda pakalpojumu. Bērniem visa projekta laikā ir iespēja saņemt līdz pat 100 pakalpojuma sniegšanas reizēm, atbilstoši atbalsta plānā noteiktajam.

Ārkārtējās situācijas laikā visām mērķa grupām sociālās rehabilitācijas pakalpojumu piešķiršana un saņemšana tika apturēta, taču pašlaik ierobežojumi pakāpeniski tiek atcelti un, atbilstoši plānotajam finansējumam, atsākta pakalpojumu piešķiršana un saņemšana.

Projekta “Kurzeme visiem” pieejamos pakalpojumus Ventspils pilsētā administrē Ventspils pilsētas Sociālais dienests, kur var vērsties, lai saņemtu sīkāku informāciju par pieejamo atbalstu.

Projekts tiek īstenots, lai palielinātu ģimeniskai videi pietuvinātu un sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu pieejamību dzīvesvietā personām ar invaliditāti un bērniem. To no 2015. līdz 2023.gadam ar Eiropas Sociālā fonda un valsts finansējuma atbalstu gandrīz 6,6 miljonu eiro apmērā īsteno Kurzemes plānošanas reģions sadarbībā ar pašvaldībām, pašvaldību bērnu sociālās aprūpes centriem un valsts sociālās aprūpes centru “Kurzeme”. Vairāk par projektu lasiet www.kurzemevisiem.lv un Kurzemes plānošanas reģiona mājas lapā.

lsm.lv: deviņus gadus vecais Jegors: “Dzirdes aparāts izglāba manu dzīvi!”

Jegors Kabosko mācās Olaines sākumskolas 3. klasēZēns ir labs peldētājs, ar lielu interesei par datorspēlēm, bet nākotnē viņš plāno kļūt par slavenu “jūtūberi”. Jegoram patīk dejot un klausīties mūziku, kas ir iespējams, pateicoties kohleārajam dzirdes implantam.

Aparāts Jegoram devis iespēju dzirdēt, taču reizēm tas liek arī atbildēt uz ziņkārīgo jautājumiem. “Kad prasa, kāpēc man ir aparāts, atbildu, ka piedzimu bez dzirdes un tāpēc man vecāki uzlika aparātu,” stāsta zēns. Citi interesējas, kā aparāts turas pie galvas: “Saku, ka man pie ādas ir piestiprināts elektromagnēts. Kad pielieku magnētu, tas piestiprinās.”

Jegors atzīst, ka viņš vēlētos, lai neviens nepievērš īpašu uzmanību dzirdes implantam. Vislabāk zēns jūtas tādu cilvēku kompānijā, kuri pret viņa atšķirību izturas līdzjūtīgi. “Aparāts ir tikai aparāts. Es esmu parasts cilvēks. Aparāts ir burvība, jo tas izglāba manu dzīvi – es varēju vispār nerunāt,” puisis apzinās.

Jegors priecājas par iespēju dzirdēt, bet vienlaikus bauda klusumu reizēs, kad implants tiek noņemts: “Tad mani nekas netraucē.”

Jegora stāsts ir daļa no sociālā projekta “Sadzirdi mani”. Tā ietvaros četri bērni, kas dzirdi ieguvuši vai atguvuši ar kohleārajiem implantiem, stāsta, kā ir sadzirdēt pasauli pēc tam, kad gadiem esi bijis klusumā. Viņi atklāj savu personīgo pieredzi, dalās ar sapņiem un iedrošina citus.

Jegors ir viens no 173 bērniem, kuriem Latvijā ir kohleārie dzirdes implanti. Kohleārais implants ir iekārta, kas sastāv no divām lielām daļām – iekšējās un ārējās. Iekšējā daļa, ko ķirurģiski ievieto zem ādas, sastāv no uztvērēja, stimulatora un elektroda. Ārējā daļa – no mikrofona, skaņas procesora un raidītājspoles. Mikrofons uztver skaņas viļņus, procesors to apstrādā, raidītājspole nosūta signālus cauri galvai un stimulatoru. Tālāk signālu pārvērš elektriskos impulsos, kas stimulē dzirdes nervu, un smadzenes tos interpretē kā skaņas.

Raksts pārpublicēts no sabiedrisko mediju portāla .lsm.lv. Saite uz raksta oriģinālu: https://www.lsm.lv/raksts/dzive–stils/cilvekstasti/devinus-gadus-vecais-jegors-dzirdes-aparats-izglaba-manu-dzivi.a365122/

Septītais “Talsu novada Sirds stāsti” raidījums

Publicējam septīto  Talsu Ģimeņu un bērnu attīstības centra «Brīnumiņš» sagatavoto sirds stāstu, par kuru “Brīnumiņa” vadītāja Agnese Kviese stāsta:

“Skarbs liktenis, kas ne visiem ir pa spēkam, bet Barbai, mūsu mīļā Braiena mammai, šie dzīves sitieni bija un ir pa spēkam. Viņa tos nes klusībā ar smaidu, nevienā brīdī nesūdzoties par likteņa līkločiem. Veidojot šo stāstu, sapratu, ka pārāk bieži mums sāp nevietā, čīkstam par katru sīkumu. Stāstā smēlos spēku un bezgalīgi cienu Barbu, lepojos, ka pazīstu šo stipro Braiena mammu!”

Visi “Brīnumiņa” veidotie sirdsstāsti pieejami: https://brinumins.lv/lv/aktualitates/sirds-stasti/ 

Calis.lv: Zane Ozola: arī īpašajiem bērniem nepieciešama interešu izglītība

Laikā, kad jautājums par iekļaujošo izglītību kļūst aizvien aktuālāks, nepieciešams pievērst uzmanību arī interešu izglītībai, atceroties, ka arī bērni ar īpašām vajadzībām ir pelnījuši pulciņus, mākslas un sporta nodarbības. Neatkarīgās izglītības biedrības valdes priekšsēdētāja, privātās vidusskolas “Patnis” dibinātāja Zane Ozola uzsver, ka šobrīd interešu izglītība īpašajiem bērniem balstās vienīgi uz privāto iniciatīvu un daudzās ģimenēs nav risinājuma, ko darīt pēc skolas.

Turpinājumā calis.lv piedāvā iepazīties ar Zanes Ozolas viedokli.

Cilvēks ar īpašām vajadzībām var būt katrā ģimenē

“Laiki, kad cilvēki ar īpašām vajadzībām tika slēpti no sabiedrības, jau sen beigušies, tomēr aizvien saskaramies ar situācijām, kad par viņu vajadzībām netiek padomāts pilnībā vai tās tiek pārprastas. Interešu izglītībā piedāvājuma tikpat kā nav. Cilvēks ar īpašām vajadzībām var būt katrā ģimenē, un, sagaidot šāda bērniņa ienākšanu ģimenē, vecākiem ir dažādas reakcijas – no nolieguma līdz dusmām un depresijai. Kad mūsu ģimenē ienāca īpašais bērns, pirmie gadi tika pavadīti slimnīcās, bijām spiesti mainīt dzīves vietu bērna izglītības dēļ un pārcēlāmies uz Rīgu. Pamazām sapratām, ka mēs ne tuvu neesam vienīgie, un ar šādām situācijām dzīvē sastopas daudzi.

Ko darīt pēc skolas?

Mūsu gadījumā ir laba skola, taču iedomājieties tīni, kurš visu vakaru pavada dzīvoklī. Ko viņš dara, loģiski – darbojas pie datora. Arī tas nemaz nav ļoti peļami, jo dators ļāvis mūsu bērnam apgūt daudzas svarīgas prasmes. Tomēr mēs saprotam, ka bērna attīstībai nepieciešama īsta interešu izglītība, kas nodrošina viņa izaugsmi un sniedz gandarījumu. Visiem bērniem ir daudz enerģijas, tostarp bērniem ar īpašām vajadzībām, un daļa no viņiem labprāt nodarbotos ar sportu, piemēram, vieglatlētiku u.c. Neatrodot šādas iespējas, nolēmām, ka ārpusskolas nodarbības izveidosim paši.

Šādu bērnu ir daudz vairāk, nekā mums var šķist

Tā kā sākotnēji nebija iespējas izveidot sporta fakultatīvu, nonācām pie idejas par mākslas pulciņu, nodibinot sociālo uzņēmumu “Brāļi un māsas”. Ar to vēlamies parādīt, ka šādu bērnu ir daudz vairāk, nekā mums var šķist. Uzņēmuma mērķis ir organizēt interešu un vispārējo izglītību bērniem ar īpašām vajadzībām. Šobrīd mākslas darbnīcā darbojas deviņi bērni un divas pedagoģes. Pagaidām darbnīca ir atvērta tikai vienu pēcpusdienu nedēļā. Krīzes laiks, protams, atnesa pārmaiņas, tomēr jāskatās nākotnē un jāattīsta gan sports, gan mūzika.
Zane Ozola: arī īpašajiem bērniem nepieciešama interešu izglītība
Foto: Publicitātes foto
Neatkarīgās izglītības biedrības valdes priekšsēdētāja, privātās vidusskolas “Patnis” dibinātāja Zane Ozola

Lai bērns būtu laimīgs

Ar šo iniciatīvu vēlamies mainīt arī sabiedrības domāšanu. Mēs šobrīd dzīvojam sistēmā, kurā lielākoties šādiem bērniem ir paredzētas speciālās internātskolas, un daudzas ģimenes saskaras ar regulāro jautājumu – varbūt gribat izvēlēties internātu? Protams, ir virkne gadījumu, kad tas ir vienīgais risinājums, tomēr internātskola nebūt nav tik laba kā dzīve ģimenē. Par laimi, ir skolas, kurās tiek organizētas dažādas fakultatīvās nodarbības, – peldēšana, jāšana ar zirgiem un daudz kas cits, tomēr tie ir atsevišķi gadījumi. Ar pedagoģiju var izdarīt daudz, būtiski sekmējot bērnu attīstību, tomēr daudziem vecākiem pats svarīgākais ir, lai viņu īpašais bērns būtu laimīgs. Ja papildus tam ir arī progress, piemēram, mākslā, tas ir patīkams bonuss. Turklāt nedrīkstam aizmirst arī par socializēšanos.

Par iekļaujošās izglītības jēdzienu

Izglītības sistēma modernizējas lēni, dokumentu līmenī tā iet iekļaujošā virzienā, tomēr vēlos ieviest skaidrību, jo reizēm izpratne ir primitīva. Svarīgi būtu saprast, ka iekļaušanās jēdziens ir plašāks un dziļāks – kādam tā ir iekļaušanās parastā vispārizglītojošā klasē, citam – tā ir socializēšanās varbūt tikai reizi nedēļā. Viens var iekļauties, cits – nevar. Te nevar būt viena mēraukla. Dažreiz, klausoties diskusijas par šiem jautājumiem, vēlos “iekļaušanas speciālistus” uzaicināt padzīvot kādu laiciņu kopā ar manu dēlu. Katram īpašajam bērnam ir savas īpašās vajadzības un to spektrs ir ļoti plašs. Lai cik skarbi tas izklausītos, mums jāapzinās, ka daudzu bērnu iekļaušanās parastajās klasēs nemaz nav iespējama. Un tiem, kas varētu iekļauties, jebkurā gadījumā ir vajadzīgs asistents. Bet par šādām “ekstrām” pagaidām varam tikai sapņot. Tāpat netiek runāts par to, vai visiem bērniem tiešām būs labāk, mācoties parastā klasē? Sabiedrība nereti pārprot šo uzdevumu – visi bērni nav jāiekļauj, tas nav iespējams. Mūsu un daudzu citu ģimeņu pieredze apliecina, ka būtiskākais bērnam ir būt vidē, kurā viņš jūtas labi, kurā viņam ir draugi. Vai tiešām, par katru cenu ieliekot īpašo bērnu parastajā klasē, mēs darām labu bērnam? Nenoliedzami, mēs veidojam atvērtāku un izprotošāku sabiedrību, bet nereti izlikšanās, ka bērns ir tāds pats kā visi, nav labākais risinājums viņam.

Nebaidīties no privātajām iniciatīvām

Kamēr politikas veidotāji apzināsies, ka arī bērniem ar īpašām vajadzībām nepieciešama interešu izglītība, kamēr sabiedrība sāks skaidrāk izprast šos bērnus un viņu ģimenes, paies laiks, tāpēc tas, ko varam darīt jau šobrīd, ir nebaidīties no privātajām iniciatīvām un nelikt tām birokrātiskus šķēršļus. Un nebaidīties par to runāt! Pieredzes stāsti palīdz daudziem, un es vēlos palīdzēt, tāpēc dalos savā stāstā.”
Raksts pārpublicēts no calis.lv portāla, saite uz raksta oriģinālu: https://www.delfi.lv/calis/jaunumi/zane-ozola-ari-ipasajiem-berniem-nepieciesama-interesu-izglitiba.d?id=52229017