Ikvienam bērnam ir tiesības uzaugt ģimeniskā vidē, nosaka ANO Bērnu tiesību konvencija. Tas šķiet pašsaprotami, tomēr ne vienmēr šo bērniem doto solījumu ir iespējams pildīt. Vairāk nekā 6500 bērnu Latvijā nedzīvo kopā ar saviem bioloģiskajiem vecākiem. Pagājušā gada nogalē bērnu aprūpes iestādēs dzīvoja 618 bērni, bet pārējie – pie aizbildņiem, kas nereti ir bērnam tuvi radinieki (vecvecāki, brāļi, māsas), vai ģimeniskai videi pietuvinātos apstākļos.
Gandrīz visi Latvijas iedzīvotāji (92 %) atbalsta ārpusģimenes aprūpē esošo bērnu pilnvērtīgu iekļaušanu sabiedrībā, lai viņi varētu nedzīvot institūcijā, liecina Labklājības ministrijas veiktā iedzīvotāju aptauja.
Ik gadu pieaug to ārpusģimenes aprūpē esošo bērnu skaits, kam aprūpe tiek nodrošināta ģimeniskā vai ģimenei pietuvinātā vidē. 2018. gadā audžuģimenēs dzīvoja 1246 bērni, kas ir pieaugums pret, piemēram, 2016. gadu, kad audžuģimenēs bija 1193 bērni.
Valsts sniegtais atbalsts
Labklājības ministre Ramona Petraviča (KPV LV) norāda, ka Labklājības ministrija ir daudz darījusi, lai veicinātu ārpusģimenes aprūpi. Svarīgi ir veikt preventīvo darbu ar ģimenēm, lai nebūtu jāizšķiras par galējo soli – bērna izņemšanu no ģimenes. Tas nozīmē, ka riski ir jākonstatē agrīni un darbs ar ģimeni ir jāuzsāk laikus: “Būtiska nozīme ir sociālo dienestu stiprināšanai. Ir jādara viss iespējamais, lai ieviestu ģimenes asistenta pakalpojumus, lai asistents būtu kopā ar ģimeni līdz tam brīdim, kad ģimene tiek vaļā no atkarībām vai tiek iemācīta aprūpēt bērnu, un lai bērns tai nebūtu jāatņem.”
Apgalvot, ka ar pilnīgi visām problemātiskajām ģimenēm izdosies strādāt un bērni vairs vecākiem nebūs jāatņem, nevar, taču valsts pienākums ir gādāt, lai tiem bērniem, kuri dažādu iemeslu dēļ ir šķirti no bioloģiskās ģimenes, tiktu nodrošināti viņu labākajām interesēm atbilstoši apstākļi. Valstī ir izveidoti ārpusģimenes aprūpes atbalsta centri, kas sniedz dažādu veidu atbalstu audžuģimenēm, aizbildņiem un adoptētājiem, lai pilnveidotu viņu prasmes un zināšanas bērnu aprūpes nodrošināšanā.
Lai gan vairākkārt sabiedrībā ir aktualizēts jautājums par adopcijas nozīmi pusaudžu vecuma bērniem, tomēr joprojām Latvijā galvenokārt vēlas adoptēt bērnus līdz sešu gadu vecumam bez būtiskām veselības problēmām. Saskaņā ar 2020. gada 1. marta statistikas datiem adopcijas reģistrā ir informācija par 15 adoptētāju ģimenēm, kuras izteikušas vēlmi adoptēt bērnu vecumā no 6 līdz 9 gadiem. Pusaudžus vecumā no 13 līdz 17 gadiem visbiežāk ģimenē uzņem aizbildnis, kas nereti ir šī bērna radinieks. 2018. gadā aizbildņu ģimenēs dzīvoja 2016 jaunieši vecumā no 13 līdz 17 gadiem, audžuģimenēs – 360 jaunieši, savukārt bērnu aprūpes iestādēs – 435 šāda vecuma jaunieši.
Trauslais un izaicinošais pārejas vecums
Pilngadības sasniegšana ir nozīmīgs brīdis jebkura bērna dzīvē. Dace Rence, bērnu un ģimeņu atbalsta biedrības “Miera Osta” vadītāja, uzsver, ka pusaudža vecums ir otrs straujākais smadzeņu attīstības un cilvēka ķermeņa augšanas un pārmaiņu laiks. Lai gan pusaudža uzdevums šajā dzīves posmā ir attīstīt no vecākiem atdalītu, nošķirtu personību, pārraut nabassaiti un kļūt arvien patstāvīgākam, vienlaikus tikpat nozīmīgas viņam ir drošas un stabilas attiecības, kā arī pastāvīga un nemainīga vide, kurā atgriezties un kurai piederēt.
Pusaudžiem, kuri aug mīlošā ģimenē, ir daudz vieglāk radīt šo piederības un pastāvības sajūtu. Cits stāsts ir par jauniešiem, kas aug ārpusģimenes aprūpē, jo patstāvīgas dzīves uzsākšanas brīdī visbiežāk viņiem nav neviena, kas varētu sniegt atbalstu. Apstāklis, ka bērns ir sasniedzis 18 gadu robežu, nebūt nenozīmē, ka viņš ir spējīgs pilnībā pats par sevi parūpēties un sevi uzturēt.
“Ir ļoti grūti, ja ne pat neiespējami attīstīt savu maksimālo potenciālu, domāt par izglītību, izaugsmi un veselīgu attiecību izveidi, ja smadzenes ir pastāvīgā stresa un trauksmes stāvoklī, ja nav pārliecības par apkārtējās vides drošību un pamatvajadzību nodrošināšanu,” skaidro Rence.
Pilngadību sasniegušie jaunieši pēc ārpusģimenes aprūpes beigšanās paliek kā īpaši neaizsargāta sabiedrības grupa, jo patstāvīgas dzīves sākumā sastopas ar vairākiem izaicinājumiem, kuru risināšanai bieži trūkst materiālo resursu, praktisku zināšanu un psiholoģiska atbalsta.
Labklājības ministre uzsver, ka ir svarīgi jauniešiem – gan tiem, kas aug savā bioloģiskajā ģimenē, gan arī institūcijā – iemācīt prasmes parūpēties par sevi jau agrīnā pusaudžu vecumā, jo darīt to 16 gados ir par vēlu: “Tomēr vissvarīgākais ir, lai viņiem tiešām būtu ģimene. Lai nebūtu tā, ka, izejot no institūcijas vai ārpusģimenes aprūpes, viņiem tālāk nav, kur iet, – mājokļa nav, izglītības un darba nav. Adopcija paver iespēju viņiem iegūt ģimeni un mājas – vietu, kur vienmēr atgriezties un saņemt atbalstu jebkurā dzīves situācijā.”
Sabiedrotie – nolemtība un neticība sev
Bez vecāku gādības palikušajiem bērniem ļoti izteikts ir vispārējs motivācijas trūkums, nolemtības sajūta, praktisko un komunikācijas prasmju trūkums.
“Motivācijas trūkums skaidrojams ar jauniešu iekšējo salauztību un vispārēju vienaldzību pret savu dzīvi un apkārt notiekošo. Bieži vien šiem jauniešiem nav attīstīta sistēmiskā domāšana, spēja izprast cēloņu un seku sakarību, uztvert laiku un plānot savu ikdienu un tuvāko nākotni. Ļoti reti ir manāma motivācija kaut ko sasniegt un attīstīties. Nereti viss aprobežojas ar tūlītēju vēlmju apmierināšanu. Savukārt nolemtības sajūtu rada pozitīvo piemēru un atbalsta trūkums, kā arī laikus nepamanīti bērna talanti un potenciāls. Arī ikdienas prasmju un komunikācijas iemaņu trūkums bieži vien ir rezultāts dzīvošanai aprūpes sistēmā,” skaidro D. Rence.
“Miera Osta” vadītājas praksē gan ir arī veiksmes stāsti un pozitīva jauniešu patstāvīgās dzīves uzsākšanas pieredze, taču tādi gadījumi diemžēl ir salīdzinoši retāk un bieži vien ir saistīti ar jauniešu pārcelšanos uz dzīvi Apvienotajā Karalistē vai citviet Eiropā.
No tukša trauka otram neiedosi
Lielākais izaicinājums pastāvīgas ģimenes iegūšanā pusaudzim ir viņa līdzšinējā dzīves pieredze, it īpaši, ja pusaudzis jau ir bijis vairākās ārpusģimenes aprūpes iestādēs, audžuģimenēs vai aizbildņu ģimenēs.
Pusaudzi uzņemošajai ģimenei ir jābūt psiholoģiski gatavai un informētai par piesaistes nozīmi un tās ietekmi uz bērna attīstību un smadzeņu darbību. “Tikai izprotot bērna stāstu, pārdzīvoto un tā ietekmi uz viņa uzvedību un attīstību, ir iespējams nodrošināt viņa vajadzībām piemērotu vidi, tajā pašā laikā aprūpētājam atbilstoši reaģējot uz pusaudža uzvedību,” skaidro Rence.
Diemžēl praksē ir bijuši gadījumi, ka dzīvē tik daudz piedzīvotā un pārdzīvotā dēļ pusaudži tā arī nav pratuši izveidot stabilas un tuvas attiecības ar pieaugušo – adoptētāju, audžuģimeni vai aizbildni. Rence uzsver: “Kā saka, tu nevari otram iedot to, kā tev pašam nav. Vairāki pusaudži sarunās ir atzinuši, ka daudz ērtāk un brīvāk jūtas institucionālā aprūpē un jau ierastā sistēmā, jo tur viņiem ir zināma vide un apstākļi, kuros viņi ir pieraduši uzturēties. Tādos gadījumos izaicinājums un uzdevums ir veidot šim pusaudzim ģimenes dzīvei pietuvinātu vidi.”
Atbalsts pusaudžiem
Labklājības ministre par veiksmīgu atzīst projektu “Mentoru un mājokļu atbalsts jauniešiem pēc ārpusģimenes aprūpes”, kas tika īstenots no 2018. gada vidus līdz 2019. gada nogalei. Projektā piedalījās 29 jaunieši, kas saņēma mentora palīdzību, septiņi tika pie mājokļa. “Projekta rezultātā uzlabojās jauniešu saskarsmes prasmes, daļa jauniešu izvirzīja jaunus mērķus savā dzīvē, paaugstinājās viņu pašapziņa, viņi kļuva atbildīgāki un saprata, ka tā ir cita dzīve – dzīve, kurā var dzīvot arī bez atkarībām,” stāsta Petraviča.
Mentoru projekts šogad turpināsies, savukārt mājokļu programmai ir problēmas – Latvijā nav piedāvājuma mājokļiem, un sabiedrībā valda stereotipi, norāda Petraviča: “Cilvēki uzskata, ka bārenis nevarēs samaksāt īri, turklāt, ja viņš ir vīrietis, tur būs ballītes un nekārtības. Nākamajā plānošanas periodā ar Ekonomikas ministriju ir paredzēts rast risinājumus šai problēmai.”
Glābšanas riņķis – specializētās audžuģimenes
Ir trīs uzņemošās ģimenes statusi – aizbildnis, audžuģimene un adoptētājs. Viena no jaunākajām ārpusģimenes aprūpes formām ir specializētās audžuģimenes. Tās ir divu veidu – specializētās audžuģimenes bērniem ar smagiem funkcionāliem traucējumiem, kam ir nepieciešama īpaša kopšana, un krīzes audžuģimenes, kas ir gatavas uzņemt bērnu jebkurā diennakts laikā.
Specializēto audžuģimeņu uzdevums ir radīt apstākļus, lai bērni, kuri dažādu iemeslu dēļ ir šķirti no bioloģiskajām ģimenēm, nenonāktu bērnunamos. Krīzes situācija un dzīvesvietas maiņa bērnam var būt ļoti traumējoša pieredze, tādēļ ir svarīgi, lai bērns krīzes, kas radusies bioloģiskajā ģimenē, laikā var dzīvot ģimeniskā un drošā vidē. Uzturēšanās ģimeniskā vidē bērniem ļauj vieglāk pārdzīvot smago dzīves brīdi, justies emocionāli drošāk un vieglāk uzticēt savas sajūtas pieaugušajiem.
Ģimeniska aprūpe krīzes situācijā
Krīzes audžuģimeņu darbības būtība ir nodrošināt, lai bērns neatkarīgi no vecuma, dzimuma, dzīvesvietas un citiem apstākļiem krīzes situācijā nenonāktu institūcijā, bet gan ģimenei pietuvinātā vidē. Šādas audžuģimenes ir gatavas uzņemt bērnu jebkurā diennakts laikā, arī naktīs un nedēļas nogalēs.
Esošais regulējums paredz, ka krīzes audžuģimene bērnu uzņem uz laiku līdz 30 dienām, ar iespēju pagarināt bērna uzturēšanās termiņu līdz 12 mēnešiem. Latvijas SOS Bērnu ciematu bērnu interešu aizstāvības speciāliste Linda Zīverte stāsta, ka praksē bērns krīzes audžuģimenē var atrasties no dažām stundām līdz pat vairākiem mēnešiem, kamēr tiek rasti tālāki risinājumi – atgriešanās bioloģiskajā ģimenē, nonākšana aizbildnībā, adopcijā vai audžuģimenē, kura uzņemas ilgstošākā laika periodā sniegt bērnam mājas. Viņu praksē ir arī gadījums, kad krīzes risinājums pārvēršas par pastāvīgo risinājumu un bērns turpina dzīvot šajā ģimenē ilgu laiku, kamēr bērnam tiek rasts viņa interesēm atbilstošs alternatīvs risinājums.
Krīzes audžuģimenei ir svarīgi veicināt bērna un bioloģisko vecāku attiecību saglabāšanu, regulāri sadarboties ar sociālajiem darbiniekiem, kā arī sagatavot bērnu nonākšanai ārpusģimenes aprūpē, ja nenotiek bērna atgriešanās savā līdzšinējā bioloģiskajā ģimenē. Zīverte uzsver, ka tieši sadarbības aspekts ir izšķirošais faktors. Bērna uzturēšanās ilgums krīzes audžuģimenē nav atkarīgs no audžuģimenes, bet gan no operatīvas profesionāļu sadarbības un krīzes situācijas atrisināšanas.
Valsts noteiktās prasības paredz, ka par specializēto krīzes audžuģimeni var kļūt ģimene, kurai ir vismaz trīs gadu ilgs audžuģimenes darba stāžs. Lai krīzes audžuģimene varētu pilnvērtīgi darboties, vienam no vecākiem bērna aprūpe ir pilna laika nodarbošanās – viņi ir gatavi uzņemt un aprūpēt ģimenē bērnus jebkurā laikā, viņi ir pieejami un klātesoši bērniem, kā arī motivēti sniegt viņiem drošu vidi.
“No mūsu līdzšinējās pieredzes redzam, ka par krīzes audžuģimenēm kļūst ļoti pieredzējušas audžuģimenes, kuras vienlaikus ar citiem ģimenē augošiem audžubērniem ir gatavas atvērt savas mājas durvis arī bērniem, kuri nonākuši akūtā krīzē un kuriem steidzami tiek meklētas mājas,” stāsta Zīverte.
SOS Bērnu ciematu Ārpusģimenes aprūpes atbalsta centrs “AIRI vecākiem” Valmierā pašlaik strādā ar trim krīzes audžuģimenēm, kuras aizvadītajā gadā uz īsāku vai ilgāku laiku uzņēmušas sešus bērnus, bet šogad uzņemti vēl divi bērni. Savukārt Gulbenes “AIRI vecākiem” centrā pagājušajā gadā apmācīja vēl divas šāda veida audžuģimenes.
Būt par krīzes audžuģimeni un uzņemt pusaudzi
Ieva un Varis Celitāni-Būmaņi no Cēsīm ir viena no pirmajām krīzes audžuģimenēm Latvijā. Viņiem ir sanācis krīzes situācijā pieņemt gan mazākus bērnus, gan arī pusaudžus. Vai šīs abas situācijas ir atšķirīgas? Jā, protams!
Ieva stāsta: “Uzņemt pusaudzi ir lielāks izaicinājums – var gadīties ļoti mierīgs, atsaucīgs un visādi citādi brīnišķīgs bērns, bet var gadīties arī pusaudzis ar pārejas vecumam raksturīgajiem niķiem un stiķiem. Kad krīzes situācijā uzņēmām 12 gadus vecu meiteni, viņa ļoti ātri iejutās un pieķērās, uzreiz vēlējās saukt mani par mammu – tas bija ļoti sirsnīgi, un bija viegli ātri nodibināt saikni ar šo meiteni. Taču ar laiku parādījās arī ēnas puse, proti, viņa bija tikpat atvērta arī pret svešiniekiem un cilvēkiem, kuriem nevajadzētu zināt tik daudz par mūsu ģimeni, cik viņa būtu vēlējusies izstāstīt. Tomēr mēs pacietīgi ar viņu strādājām un guvām panākumus. Ja salīdzina brīdi, kad meitene ienāca mūsu ģimenē, un brīdi, kad viņa devās prom, būtiskākā atšķirība bija tā, ka viņa bija iemācījusies atšķirt labo no ļaunā, izvērtēt patiesu vajadzību no untumainas iegribas, viņa iemācījās vairāk savaldīt emocijas un kļuva nosvērtāka. Es biju vienlaikus gan mamma, gan psihologs.” Ievai joprojām ir cieša saikne ar šo meiteni, un abas par to ir ļoti priecīgas.
Riska faktors, uzņemot ģimenē pusaudzi, ir arī viņa ietekme uz citiem jau ģimenē esošajiem bērniem. Kā piemēru Ieva min reiz krīzes situācijā uzņemtu puiku, kurš ātri kļuva par paraugu viņas pašas agrīnajam pusaudzim. “Mans bērns, kā jau bieži vien arī citi, šo nedaudz vecāko puiku uzskatīja par savu paraugu, bet diemžēl vispirms viņš pārņēma sliktās lietas,” viņa atklāj. Ieva uzsver, ka, pieņemot ģimenē pusaudzi, tas ir liels darbs ne tikai ar šo bērnu, bet arī ar pārējiem, kā arī pašiem ar sevi. Bieži vien arī bioloģiskajās ģimenēs labvēlīgos apstākļos vecākiem ar pusaudžiem ir ļoti daudz jāstrādā, lai ieaudzinātu viņos atbildību, cieņu un morāles principus.
Kā krīzes audžuģimene Ieva un Varis saņem finansiālu atbalstu gan no valsts, gan no Valmieras SOS Ģimeņu atbalsta centra, kas informē par pieejamajiem kursiem un semināriem un sniedz nepieciešamo psiholoģisko atbalstu. Liels atbalsts ir arī valsts noteiktais atalgojums, kas ļauj Ievai būt par pilna laika mammu. Tomēr rūgtumu sirdī rada tas, ka krīzes audžuģimenes, iespējams, vēl nav guvušas atsaucību visās institūcijās, jo Ieva ir dzirdējusi gadījumus, kad bērns krīzes situācijā tomēr ir ievietots institūcijā, nevis nogādāts kādā no krīzes audžuģimenēm. Tomēr Ieva tic, ka ar laiku tas mainīsies!
Latvijas SOS Bērnu ciematu asociācija atbalsta krīzes audžuģimeņu attīstību Latvijā un aicina visas iesaistītās puses strādāt, lai veicinātu šīs specializācijas ieviešanu praksē un nostiprināšanos. Šī jautājuma risināšanā ļoti svarīga ir vienota izpratne, sadarbība starp iesaistītajām institūcijām un atbalsts ģimenēm.
Raksts tapis Labklājības ministrijas kampaņas “Cilvēks, nevis diagnoze!” ietvaros, kurā runā par cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem, bērnu ar funkcionāliem traucējumiem un ārpusģimenes aprūpē esošu bērnu veiksmīgu iekļaušanu sabiedrībā, akcentējot galveno vērtību – cilvēku kā individualitāti.
Plašāka informācija par kampaņu: http://cilveksnevisdiagnoze.lv/
Raksts pārpublicēts no Delfi.lv: https://www.tvnet.lv/6939029/aicina-piedalities-testa-un-kliedet-stereotipus-par-cilveku-ar-gariga-rakstura-traucejumiem-ikdienu
