Category Archives: Bērni VSAC

Liepājniekiem.lv: Salmu ielā būvē māju bērniem bez vecākiem

Liepājā, Salmu ielā 53, SIA “Būvkompānija BMR” sagatavo būvlaukumu, lai sāktu likt pamatus jaunai ēkai, uz kuru pēc gada varēs pārcelties mazākie bērni, vecumā līdz 15 gadiem, no pašreizējā bērnunama Labraga ielā.

Salmu ielā būvē māju bērniem bez vecākiem
Māju jaunākajiem bērniem, kuriem nav vecāku gādības, projektēja SIA “Livland Group”. Tā atradīsies Salmu ielā 53. Mājā būs vieta astoņiem iemītniekiem un personālam. Iecerēts, ka šeit bērniem būs ģimenei pietuvināta vide. (Foto: Skice – SIA “Livland Group”)
Jaunajā mājā būs vieta astoņiem bez vecāku gādības palikušajiem bērniem, un tajā pašvaldība vēlas radīt viņiem ģimenei pietuvinātas vides apstākļus. Pašreizējā lielā bērnunama ēka ir vien pusapdzīvota, tajā mitinās 22 bērni; bez tam šīs ēkas uzturēšana ir dārga. Turpretī jaunā būve būs pasīvā māja ar zemām uzturēšanas izmaksām, pastāstīja Sociālā dienesta Sociālo projektu daļas vadītājs Ainārs Bunka.

Būvniecības līgums ar “Būvkompāniju BMR” ir par 464 744,50 eiro (summa bez pievienotās vērtības nodokļa). Pašvaldība bija plānojusi būvēt divas šādas ēkas ar “ģimenei pietuvinātu pakalpojumu” bērniem, taču, tā kā attīstās audžuģimeņu kustība, bērnunamā iemītnieku ir aizvien mazāk.

Tādēļ no nodoma celt bērniem māju arī Kuldīgas ielā 20 pašvaldība atteicās jau gada sākumā. Jauno ēku pašvaldība būvē, izmantojot Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzekļus, un tā būs pilnībā nodrošināta ar visu aprīkojumu, ieskaitot mēbeles, galda piederumus un visu citu, kas nepieciešams bērnu dzīvei un personāla darbam.

Jaunajā mītnē būs vieta divpadsmit jauniešiem vecumā no 15 līdz 18 gadiem. Par šiem būvdarbiem konkursa piedāvājumi ir atvērti, un arī šim dzīvoklim pēc gada jābūt gatavam dzīvošanai jauniešiem.

Tuvākā gada laikā Liepājā taps vēl divi sociālas nozīmes objekti. Teodora Breikša ielā 16/20 izbūvēs specializētas darbnīcas, kurās varēs darboties 18 cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem, viņiem būs iespēja apgūt vienkāršas prasmes, izgatavot praktiskas un noderīgas lietas. Būvdarbu konkursa piedāvājumus pretendenti vēl var iesniegt līdz 21. oktobrim.

Savukārt Tosmarē, Viršu ielā 9/11, izveidos desmit grupu dzīvokļus 16 cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, kuriem, līdzīgi kā sociālās mājas grupu dzīvokļu iemītniekiem Kuldīgas ielā 34, šī būs iespēja atstāt valsts sociālās aprūpes centrus un sākt dzīvi sabiedrībā ar sociālo darbinieku atbalstu.

Grupu dzīvokļu būvprojekts vēl nav apstiprināts būvvaldē, taču, tiklīdz tas būs noticis, pašvaldība arī plāno izsludināt tā būvdarbu iepirkumu. Grupu dzīvokļu un darbnīcu pakalpojumus divus gadus pēc objektu uzbūvēšanas segs valsts, teica A. Bunka. Pēc tam pakalpojumu izmaksas uzņemsies pašvaldība.

Visi šie četri būvobjekti ir iekļauti Liepājas deinstitucionalizācijas plānos, lai radītu jaunu infrastruktūru, kas palīdzētu cilvēkiem dzīvot pēc iespējas pilnvērtīgāku dzīvi sabiedrībā.

Raksts pārpublicēts no Liepājniekiem.lv. Raksta oriģināls pieejams: https://www.liepajniekiem.lv/zinas/sabiedriba/buve-maju-berniem-bez-vecakiem/

Informācijai
Liepājas pilsētas domes Sociālais dienests ar Eiropas fondu finansiālu atbalstu jau ceturto gadu piedalās DI projekta ” Kurzeme visiem” īstenošanā, savukārt ERAF projekta ietvaros gatavo infrastruktūru četrām jaunām sociālo pakalpojumu sniegšanas vietām cilvēkiem, kuri līdz šim dzīvojuši institūcijās. DI procesā šobrīd iesaistīti vairāk nekā 150 Liepājas iedzīvotāji – gan bērni ar funkcionāliem traucējumiem (FT), gan personas ar garīga rakstura traucējumiem (GRT) un Bērnunama bērni.

Lai deinstitucionalizācijas projekta ietvaros ieviestu jaunus sociālos pakalpojumus, plānota arī atbilstošas infrastruktūras izveide, un Liepājai Kurzemes plānošanas reģiona DI plānā šim mērķim no Eiropas struktūrfondiem plānotas investīcijas ap 2,6 milj. eiro apmērā.

Plānots, ka līdz projekta darbības beigām 2023. gadā ar Eiropas Sociālā fonda (ESF) finansējumu Kurzemē pakalpojumus saņems pavisam 330 bērni ar funkcionāliem traucējumiem (FT) un viņu ģimenes, kā arī 375 personas ar garīga rakstura traucējumiem (GRT). Savukārt ar Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) atbalstu tiks radīti dienas centri, specializētās darbnīcas, grupu dzīvokļi u.c., kur sniegt sabiedrībā balstītus pakalpojumus. Bērniem, kas šobrīd vēl uzturas bērnu sociālās aprūpes centros visā Latvijā,tajā skaitā Liepājā, tiks radīta iespēja dzīvot vairāk ģimeniskai videi pietuvinātās vietās.

Plašāka informācija: www.kurzemevisiem.lv.

Liepāja: Deinstitucionalizācijas projektā sniedz jaunus sociālos pakalpojumus un gatavo infrastruktūru dzīvei ārpus institūcijām

Liepājas pašvaldība un Sociālais dienests ar Eiropas fondu finansiālu atbalstu jau ceturto gadu īsteno Deinstitucionalizācijas (DI) projektu “Kurzeme visiem” – piedāvājot jaunus sociālos pakalpojumus vairāk nekā 150 cilvēkiem ar garīga rakstura (GRT) un funkcionāliem (FT) traucējumiem.

Lai deinstitucionalizācijas projekta ietvaros ieviestu jaunus sociālos pakalpojumus, paredzēta arī atbilstošas infrastruktūras izveide.

Ar Eiropas reģionālās attīstības fonda (ERAF) atbalstu tiek īstenots projekts “ Sociālo pakalpojumu infrastruktūras izveide DI plāna realizēšanai” ietvaros, kas paredz Liepājā līdz 2022. uzbūvēt vai ierīkot četras jaunas sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu sniegšanas vietas – dzīvojamo māju un dzīvokli ārpusģimenes aprūpē esošiem bērniem, grupu dzīvokļus un specializētās darbnīcas cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem.

Šonedēļ Salmu ielā 53 sākta mājas būvniecība astoņiem šobrīd Liepājas Bērnunamā dzīvojošiem bērniem no 8 līdz 15 gadu vecumam kopā ar atbalsta 0ersonālu. To veic iepirkuma konkursa uzvarētāji SIA “ Būvkompānija MBR”, mājas projekta autori ir SIA “Livland group”. Ēku plānots pabeigt līdz 2021.gada septembrim.

Liepājas pilsētas pašvaldības foto: Gunārs Ansiņš, Liepājas domes priekšsēdētāja vietnieks pilsētas attīstības un sadarbības jautājumos kopā ar Liepājas pilsētas domes Sociālā dienesta vadību, iepazīstoties ar būvniecības darbiem.

Ģimeniskai videi pietuvinātu jauniešu dzīvokli, kurš paredzēts līdz 12 Liepājas Bērnunama bērniem kopā ar atbalsta personālu, plānots ierīkot daudzdzīvokļu mājas Reiņa Meža ielā 12 pašvaldībai piederošajās telpās. Plānots, ka Liepājas Bērnunama bērni uz abām jaunajām mājām varēs pārcelties 2021. gada rudenī. Bērnunama ēkas uzturēšana 22 bērniem pašvaldībai izmaksā pārāk dārgi, un tur nākotnē plānots ierīkot ilgstošas sociālās rehabilitācijas centru senioriem.

Teodora Breikša ielā 16/20 ierīkos specializētās darbnīcas līdz 20 cilvēkiem ar GRT, bet Sociālajā dzīvojamās mājas Viršu ielā 9/11 pirmajā stāvā ar atsevišķu ieeju tiks izveidoti desmit grupu dzīvokļi 16 personām no VSAC “ Kurzeme” ar kopējām telpām un telpām darbiniekiem. Iepirkums plānots oktobrī, bet būvniecības noslēgums – 2021.gada rudenī.

Liepājas pašvaldībai Kurzemes plānošanas reģiona DI plānā jaunas infrastruktūras izveidei kopumā plānotas investīcijas 2,6 milj. eiro apmērā, kas tiks precizētas pēc tehnisko projektu izstrādes un iepirkumu veikšanas.

DI procesā šobrīd iesaistīti vairāk nekā 150 Liepājas iedzīvotāji – gan bērni ar funkcionāliem traucējumiem, gan personas ar garīga rakstura traucējumiem un Bērnunama bērni. Projekta ietvaros Liepājā izvērtētas vajadzības 79 bērniem ar funkcionāliem traucējumiem, 50 pilngadīgām personām ar garīga rakstura traucējumiem un 27 Bērnunama bērniem. Projekta “Kurzeme visiem” ietvaros tiek īstenoti arī jauni sabiedrībā balstīti sociālie pakalpojumi bērniem ar funkcionāliem traucējumiem, viņu ģimenēm un personām ar garīga rakstura traucējumiem. Dažādus sociālās rehabilitācijas pakalpojumus līdz šā gada vasaras beigām saņēmuši 57 bērni ar funkcionāliem traucējumiem, bet 43 bērnu ar funkcionāliem traucējumiem likumiskie pārstāvji saņēmuši rehabilitācijas pakalpojumus. Pieci bērni ar funkcionāliem traucējumiem turpina saņemt Aprūpes mājās pakalpojumu, bet 40 bērni ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes saņēmuši Atelpas brīža pakalpojumu, kad bērni noteiktu laiku var uzturēties ārpus ģimenes speciālistu uzraudzībā. 14 personas ar garīga rakstura traucējumiem saņēmušas psihologa pakalpojumu. Pakalpojumus nodrošina Sociālā dienesta ilggadējie sadarbības partneri: biedrība “Dižvanagi” un dažādi ārstniecības pakalpojumu sniedzēji.

Plānots, ka līdz projekta darbības beigām 2023. gadā ar Eiropas Sociālā fonda finansējumu Kurzemē pakalpojumus saņems pavisam 330 bērni ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes, kā arī 375 personas ar garīga rakstura traucējumiem. Savukārt ar Eiropas Reģionālās attīstības fonda atbalstu tiks radīti dienas centri, specializētās darbnīcas, grupu dzīvokļi u.c., kur sniegt sabiedrībā balstītus pakalpojumus. Bērniem, kas šobrīd vēl uzturas bērnu sociālās aprūpes centros visā Latvijā, tajā skaitā Liepājā, tiks radīta iespēja dzīvot vairāk ģimeniskai videi pietuvinātās vietās.

Deinstucionalizācijas process, kurš Latvijā uzsākts 2015. gada nogalē, tiek īstenots ar mērķi ilgtermiņā radīt tādu sociālo pakalpojumu un atbalsta sistēmu, kas sniedz sabiedrībā balstītus pakalpojumus un maksimāli samazina ilgstošas aprūpes iestādēs esošo personu skaitu. Tas tiks īstenots līdz 2023. gada beigām.

Raksts pārpublicēts no Liepāja.lv projekta “Kurzeme visiem” sadaļas: https://www.liepaja.lv/projekti/kurzeme-visiem/ 

Foto pārpublicēti no Gunāra Ansiņa, Liepājas domes priekšsēdētāja vietnieka pilsētas attīstības un sadarbības jautājumos  sociālā tīkla Facebook ieraksta: https://www.facebook.com/gunars.ansins/posts/3764768083578062

Spēks. Drosme. Enerģija – 2. diena Sarunu festivālā “LAMPA”

Sarunu festivāla LAMPA otrajā dienā Labklājības ministrija aicināja disutēt par trim tēmām:

⏰ video no 00:05:00 līdz 01:10:00 ➡️ Diskusija “Sistēmas bērni. Kā izkļūt no apburtā loka?” Piedalās: Kaspars Prūsis, Karīna Pētersone, Dace Draveniece un Elīna Bataraga

⏰ video no 01:35:00 līdz 02:40:00 ➡️ Diskusija “Pusaudžu depresija — viens no valsts ilgtspējas apdraudējumiem.” Piedalās: Nils Sakss Konstantinovs, Miks Valters, Uģis Lazdiņš un Ilze Aizsilniece

⏰ video no 05:05:00 līdz 06:15:00 ➡️ Diskusija “Sistēmas bērni — vai gatavi dzīvei?” Piedalās: Agnese Zariņa, Sergejs Jēgers, Madara Siliņa un Deniss Stepanovs

Nra.lv: Ieplānoti Jurģi “Cimdiņa” un “Selgas” bērniem

Deinstitucionalizācijas programmas ietvaros Ventspils pašvaldība, piesaistot pieejamos ES projektu līdzekļus, realizē divus infrastruktūras objektus, kuru pieejamība būtiski uzlabos gan pilngadīgu personu ar garīga rakstura traucējumiem, gan arī bērnu ar funkcionāliem traucējumiem un bez vecāku gādības palikušo bērnu ikdienu.

30.07.2020.ZPZANE PUĶE

SPĀRU SVĒTKI. 14. jūlijā, klātesot pilsētas domes priekšsēdētājam Aivaram Lembergam un dienas centra “Cimdiņš” apmeklētājiem, topošajai centra mājvietai Kuldīgas ielā 4 tika svinēti spāru svētki ©Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

“Cimdiņa” bērniem būs jaunas mājas

Ventspilnieki turpat 10 gadu laikā ir iepazinuši dienas centra “Cimdiņš” bērnus, kuri dodas ekskursijās uz Ventspils ražotnēm, piedalās pilsētas pasākumos, apmeklē baseinu, teātri un zina, kā jāuzvedas sabiedrībā. Šie ir īpaši bērni, kuriem dienas centrs “Cimdiņš” ir vieta, kur tiek lietderīgi pavadīts laiks, tiek apgūtas jaunas prasmes un izvirzīti izaicinoši mērķi. Ventspils pilsētas Sociālā dienesta vadītājas vietniece Kristīne Šteinberga stāsta: “Dienas centrs “Cimdiņš” ir dibināts 2010. gadā, taču tā vadītāja Ieva Sāmīte-Cērpa rūpes par bērniem ar funkcionāliem traucējumiem ir uzņēmusies vēl ilgi pirms centra dibināšanas. Vadītājas spēja organizēt un īstenot pasākumus, kas uzlabo šo bērnu spējas un dzīves kvalitāti, ir apbrīnojama. Viņas vadībā bērni un viņu vecāki ir ieguvuši jaunas iespējas un apguvuši jaunas prasmes. Likumsakarīgi, ka, domājot par deinstitucionalizācijas projektiem, pašvaldība lēma par plašāku telpu izveidošanu dienas centra “Cimdiņš” vajadzībām, vienlaikus deleģējot tam papildu funkcijas – ne tikai darbu ar bērniem, kuriem ir funkcionāli traucējumi, bet arī pilngadīgām personām ar garīga rakstura traucējumiem. Papildus, piesaistot projekta “Kurzeme visiem” finansējumu, dienas centrā “Cimdiņš” tiks īstenots atbalsts abām mērķa grupām un arī vecākiem.”

Plānots, ka “Cimdiņš” jaunajās telpās darbu uzsāks nākamā gada janvārī. Šobrīd kā dienas centra “Cimdiņš” klienti ir reģistrētas vairāk kā 200 personas, bet vienlaikus tajā uzturēties var vien 20 klienti, tāpēc nodarbību laiki tiek rūpīgi plānoti, lai katrs no klientiem saņemtu tieši to pakalpojumu, kurš nepieciešams. Jaunās telpas dos iespēju paplašināt klientu loku, nodrošinot iespēju vienlaikus ērti pakalpojumus saņemt 20 bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un 30 pilngadīgām personām ar garīga rakstura traucējumiem.

“Kurzeme visiem” – atbalsts vecākiem, bērniem un pieaugušajiem

Kopš 2016. gada Ventspilī tiek realizēts projekts “Kurzeme visiem”, kura mērķis ir sniegt nepieciešamos pakalpojumus bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu vecākiem, kā arī pieaugušajiem ar garīga rakstura traucējumiem. Projektā, izvērtējot personu vajadzības un spējas, iekļauti 55 bērni ar funkcionāliem traucējumiem un 40 pilngadīgas personas ar garīga rakstura traucējumiem. Sociālā dienesta speciāliste darbam ar deinstitucionalizācijas mērķa grupām Dace Roģe skaidro: “Projektā “Kurzeme visiem” pirmos pakalpojumus bērniem ar funkcionāliem traucējumiem, proti, viņu aprūpi mājās, sākām sniegt 2017. gadā. Tā ir iespēja vecākiem ne tikai atrast laiku sev, bet arī strādāt. Bērna aprūpi mājās, lai vecākiem būtu brīvs laiks, varam sniegt līdz 10 stundām nedēļā, savukārt, ja vecāki strādā, tad pilnu darba laiku – 40 stundas nedēļā. Līdz šim šo pakalpojumu saņēmušas 6 ģimenes.” Kopš 2018. gada gan bērni ar funkcionāliem traucējumiem, gan viņu vecāki, gan pilngadīgas personas ar garīga rakstura traucējumiem var saņemt dažādu speciālistu konsultācijas, piemērampsihologa, ergoterapeita, fizioterapeita, logopēda un sociālā darbinieka konsultācijas. Nākamajā gadā, kad tiks pabeigti rekonstrukcijas darbi dienas centra “Cimdiņš” jaunajā ēkā Kuldīgas ielā 4, personām, kurām tas nepieciešams, būs pieejami aizvien plašāki pakalpojumi.

LABS DARBS. Kristīne Šteinberga un Dace Roģe ir gandarītas, ka, apvienojot dažādu projektu iespējas, tiek būtiski uzlabota sociālā dienesta redzes lokā esošo cilvēku dzīves kvalitāte, it īpaši bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības / Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

Dace Roģe uzsver, ka, attīstot projektu, svarīgi ir piesaistīt arī tos, kuri līdz šim nav apmeklējuši dienas centru un lielāko dzīves daļu pavada mājās. Lai īstenotu šo mērķi, liels darbs jāiegulda komunikācijā ar vecākiem un ģimenes locekļiem – daudziem pietrūkst informācijas un zināšanu par aprūpējamās personas patiesajām iespējām. Piesaistot profesionāļus, aprūpējamās personas prasmes uzlabojas un dzīve kļūst interesantāka, kvalitatīvāka un mērķtiecīgāka gan klientiem, gan viņu piederīgajiem. Tā rezultātā klienti kļūst ievērojami patstāvīgāki un gatavi vairāk iesaistīties dažādās dzīves norisēs.

Bērni pārcelsies uz ģimenei pietuvinātu vidi

Šobrīd bērnunamā “Selga” dzīvo 14 bez vecāku gādības palikuši bērni. Ventspils pilsētas pašvaldība ir lēmusi, ka šāda institūcija ir fiziski un morāli nevecojusi, tāpēc ir jārada vide un apstākļi, lai šie bērni varētu dzīvot ģimenei pietuvinātā vidē. Tas nozīmē, ka pašiem kopā ar audzinātāju un auklīti būs jārūpējas par ēšanu, mājas uzkopšanu, budžeta plānošanu, dārza ierīkošanu un ravēšanu. Respektīvi, būs jāmācās dzīvot tā, kā tas notiek ikvienā ģimenē, kur ir mamma un tētis. Kristīne Šteinberga klāsta: “Šobrīd norit projektēšanas darbi ēkai Vītolu ielā 21, kur tiks izveidoti divi atsevišķi dzīvokļi ar virtuvi, dzīvojamo istabu, labierīcībām, guļamistabām. Dzīvokļi ir paredzēti līdz astoņiem bērniem katrā un sadzīve ieplānota kā ikvienā ģimenē. Ēka atrodas privātmāju rajonā, tai ir plaša apkārtējā teritorija, tāpēc būs iespēja izveidot gan dārzu, gan atpūtas un rotaļu zonu.” Plānots, ka bērni uz jauno mājvietu pārcelsies nākamā gada vasarā.

Raksts pārpublicēts no Nra.lv portāla. Oriģināls pieejams: https://neatkariga.nra.lv/regioni/320241-ieplanoti-jurgi-cimdina-un-selgas-berniem

Santa.lv: aizbraucam uz bērnunamu pēc māsiņas!

SINDIJA MELUŠKĀNE, Santa.lv
 Foto: Aija Krodere
Jau uzsākot kopdzīvi, KASPARS un LĪGA PRŪŠI runāja par to, ka gribētu gan savus, gan adoptētus bērnus. Un nu kopā ar Markusu un Mariju jau vairākus gadus ģimenē aug arī adoptētais dēliņš Daniēls.

«Es pat nezinu, no kurienes tas nāk, jo ne mūsu, ne radu ģimenē neviena adoptēta bērna nav,» saka Kaspars un atzīst, ka, atskatoties atpakaļ, ir sajūta, ka dzīve pati viņus pamazām šim lēmumam gatavojusi, piespēlējot situācijas, kad nācies satikt bērnus, kas palikuši bez vecāku gādības. Līgai, piemēram, ir darba pieredze organizācijā, kas atbalsta pieaugušos bērnunamu bērnus. Savukārt Kasparam, darbojoties kā Kristīgo studentu brālības vadītājam, reiz, meklējot nometņu vietu Baldonē, pilnīgi nejauši gadījies atrast māju, kuras pirmajā stāvā, kā vēlāk izrādījies, ir bērnunams. «Ja to neredz, tad par to nedomā, bet, redzot šos bērnus, ir pašsaprotami, ka gribas viņiem palīdzēt,» teic Līga.

«Paši pieņemt ģimenē adoptētu bērnu bijām domājuši mazliet vēlāk, kad Markuss un Marija jau būtu mazliet paaugušies. Bet, tā kā par adopciju runājām un aģitējām citus, vēl pirms paši bijām to izdarījuši, cilvēki zināja, ka mums šādas domas ir.»

Brīdī, kad mamma bija atstājusi Daniēlu grūtnieču krīzes centrā, tā vadītāja caur paziņu paziņām mūs uzmeklēja un aicināja ņemt viņu aizbildniecībā.

Daniēls, kuram tobrīd bija pieci mēneši, vēl nebija juridiski brīvs, un nebija arī radinieku, kam varētu piedāvāt aizbildniecību, tāpēc centra vadītāja meklēja kādu ģimeni, kas varētu par viņu parūpēties. Abu jaunākajai meitiņai Marijai tobrīd bija trīs gadi. Rudenī viņai bija jāuzsāk bērnudārza gaitas, bet Līga bija plānojusi atgriezties darbā. Bija jāpieņem pēkšņs lēmums, tāpēc varētu teikt, ka ne jau Kaspars un Līga izvēlējās Daniēlu. To noteica dzīves situācija.

Cik ātri notiek pieņemšana?

Kaspars bijis gatavs mazo Daniēlu ņemt jau uzreiz pēc telefonsarunas un pirmās tikšanās. «Biju sevi tā noskaņojis, ka man jau uzreiz bija ļoti viegli pieņemt, ka viņš būs mūsējais,» atminas Kaspars. Līgai gan tas prasījis ilgāku laiku. «Tas iespējams ir bioloģiski, jo dabiski bērniņš ienāk ģimenē caur mani. Pirmajās reizēs, satiekot Danielu, visu laiku sevi vēroju, kā es jūtos, kā viņš smaržo,» saka Līga, kas pirmos divos mēnešus, kamēr oficiāli tika kārtota aizbildniecība, regulāri brauca ar Daniēlu satikties.

Ikreiz, kad braucu mājās, man bija žēl, ka viņam tur jāpaliek vienam.

«Ļoti jutu viņam līdzi, bet man arī vajadzēja laiku, lai pieņemtu un sajustu viņu kā savu,» godīgi stāsta Līga. Sākumā viņi kļuva par Daniēla aizbildņiem un paralēli pieteicās arī adoptētāja statusa iegūšanai. Lai gan nebija skaidri zināms, kad zēns varētu kļūt juridiski brīvs, jo bioloģiskā mamma bija uzrakstījusi atteikšanos uz parastas lapas, kas juridiski nav saistoša. Par tēvu neviens neko nezināja. Taču aptuveni pēc pusgada ģimene uzzināja, ka Daniēla bioloģiskā mamma nomirusi, un tas ļāva adopcijas procesam noritēt straujāk.

Par to, kas un kā noticis ar Daniēla mammu, Līga un Kaspars nav varējuši uzzināt, jo nav viņas tuvinieku. Dzirdētas tikai baumas, un abi arī neesot bijuši droši, cik uzstājīgi šo informāciju vajadzētu meklēt. Bāriņtiesā ieteikuši labāk neinteresēties vispār. Turpretī amerikāņu misionāri, ar kuriem bijusi saskarsme, ieteikuši uzzināt pēc iespējas vairāk.

Zinot Daniēla bioloģiskās mammas vārdu, Līga tik vien paguvusi kā uzmeklēt viņas profilu sociālajos tīklos un saglabāt bildes, lai vēlāk būtu, ko Daniēlam parādīt.

Vaicāti par savām sajūtām pret Daniēla mammu, vai nav dusmu par to, ka viņa Daniēlu pametusi, Kaspars mierīgi atbild: «Man nav, jo es saprotu, ka tā mamma droši vien arī no savu vecāku puses piedzīvojusi nolaidību. Ja tu neesi piedzīvojis, ka par tevi parūpējas, tev arī pašam nav tādas prasmes. Uz viņas rīcību skatos kā uz sekām, bez nosodījuma.» Līga gan neslēpj, ka, uzzinot par Daniēla astmu, kas, iespējams, radusies tāpēc, ka mamma grūtniecības laikā smēķējusi, dusmas bijušas – kā var izturēties tik bezatbildīgi! Vēl viņa vaļsirdīgi atzīst, ka bija arī greizsirdīga: «Es viņu mīlu, viņš ir mans, bet ir vēl viena sieviete, kas ir viņa mamma. Man bija grūti ar šo domu, ka viņa kaut kur blakus ir.»

Kāpēc esmu adoptēts?

Vai Līgai un Kasparam ir sagatavota atbilde uz Daniēla jautājumiem par adopciju? «Mēs šo faktu nekad neesam slēpuši. Un priecājos, ka pēdējā laikā vispār mainās attieksme pret adopcijas noslēpumu, jo es saskatu vismaz divus riskus. Kurā brīdī atklāt, ka visu laiku esi melojis, un kā lai bērns tev turpmāk uzticas? Un kāpēc to vispār slēpt? Vai tad tas ir kaut kas ļauns un nosodāms?» neizpratni pauž Kaspars. Par gaidāmajiem dēla jautājumiem viņš saka: «Nevajag stāstīt visu, vajag stāstīt to, ko viņš jautā, atbilstoši viņa vecumam.»

Arī lielākais brālis Markuss un māsa Marija atceras, kā Daniēls ienāca ģimenē, stāsta Līga. Toreiz Marija un Markuss jau zinājuši, kas un kā notiks, un nav varējuši sagaidīt brālīti. Viņiem tas šķita pilnīgi dabiski. «Viņiem pat ir savs stāsts, ko viņi stāsta arī Daniēlam, kā mēs braucām viņam pakaļ, kā viņš bija sabijies. Mēs ģimenē arī tagad visu laiku runājam par to, ka ir dažādi veidi, kā bērniņš var ienākt ģimenē, – gan caur mammas punci, gan ar adopciju,» saka Līga. Kaspars atzīst, ka viņam bijušas bažas par situācijām, kad lielākie bērni varētu Daniēlam norādīt – «tu neesi tāds kā mēs» –, taču vismaz līdz šim nekas tāds neesot noticis. «Protams, viņi strīdas un kašķējas, bet cits citu uztver vienlīdzīgi,» tā Kaspars.

Vecākie bērni tagad saka, ka vajadzētu vēl māsiņu. Īpaši Marija ilgojas pēc sava dzimuma bērniņa, lai ģimenē būtu līdzsvars, tāpēc viņa vecākiem teikusi: «Aizbraucam uz bērnunamu un paņemam!»

Un kā ar gēniem?

Draugi un radi Kaspara un Līgas lēmumu uztvēruši atbalstoši. «Arī tad, ja kādam manā ģimenē bija kādas iekšējas šaubas, man neviens to skaļi neteica,» atminas Kaspars.

Līgas ģimenē gan pavīdējušas šaubas par bīstamajiem gēniem, un bijis pat posms, kad radinieki Līgu un Kasparu centušies atrunāt no domām par adopciju.

«Saprotu, ka šīs raizes bija no labas sirds. Tomēr sākumā, kad jau zinājām, ka ņemsim pie sevis Daniēlu, nevienam neko neteicām,» stāsta Līga. «Kaimiņi gan brīnījās – kā jūs tā paspējāt? Bet arī viņi bija ļoti atbalstoši, nesa mums dažādas bērnu mantas. Draugi palīdzēja sarūpēt ratiņus un gultu. Un tie, kas šaubījās, ieraugot reālu bērnu, mainīja savas domas,» saka Līga.

Abi atceras, ka uzreiz pēc Daniēla ienākšanas ģimenē Markusam bijušas gan dusmas, gan greizsirdība. Kopā ar mammu pat apmeklējuši smilšu terapiju, kurā psiholoģe izskaidrojusi, ka katrs bērniņš, kurš ienāk ģimenē, vēlreiz nogāž vecāko no troņa, tas nav saistīts ar adopciju.

«Protams, mums ģimenē ir savas grūtības, bet nekas no tā nav attiecināms tieši uz adopciju, bet gan uz bērnu audzināšanu kopumā. Jo katram bērnam ir savas problēmas ar disciplīnu vai, piemēram, lai kaut kur aizbrauktu divatā, mums ir diezgan grūti saplānot, kurš varētu pieskatīt bērnus,» pieredzē dalās Kaspars un Līga.

Abi piekrīt domai, ka cilvēki, kuriem jau ir pieredze ar saviem bērniem, adopcijai var būt piemērotāki, jo tie, kas ir vecāki, zina, ka, piemēram, divos gados bērns uzvedas neciešami.

Bet, ja savu bērnu nav, to var mēģināt norakstīt uz gēniem. «Ir bijis, ka Markusiņš apvainojas vai dusmojas un es saprotu, ja viņš būtu adoptēts, mēs domātu – sliktie gēni,» smaidot secina Līga. Jā, Daniēls savā uzvedībā ir straujāks un temperamentīgāks, mēģina visus kontrolēt un vadīt. Vai tas saistāms ar gēniem? Iespējams, tikai ar ekstraversiju. Vai, piemēram, zēns ļoti atbildīgi izturas pret ēšanu un ēd visu – avokado, suši, kāpostu lapas. Viņam vienmēr gribas pamēģināt arī to, kas ir kaimiņam. Un, gulēt ejot, viņš nereti pārvaicā, kas būs brokastīs. Vai tas būtu saistīts ar to, ka grūtniecības laikā viņam trūcis barības vielu? Bet varbūt tikai ar to, ka zēns ir aktīvs un patērē daudz enerģijas?

Aģitēšana turpinās!

«Par adopciju biju sācis aģitēt, jau pirms paši bijām to izdarījuši, un toreiz jutos kā liekulis, bet tagad labprāt dalos šajā pieredzē jau ar daudz lielāku jēgu,» saka Kaspars. Pēc šīs pieredzes viņš sapratis, ka var palīdzēt, lai Latvijā būtu mazāk bērnu bāreņu, tāpēc uz pusslodzi sācis strādāt Latvijas Kristīgajā bāreņu aliansē. «Arī tas ir veids, kā aicināt iesaistīties citus. Pašlaik uzsāktas atbalsta grupas adoptētājiem Ogrē, Jelgavā un Rīgā – lai palīdzētu viņu adopcijas procesam noritēt pēc iespējas veiksmīgāk un viņi pēc tam varētu inficēt arī pārējos,» saka Kaspars.

Darbojoties Kristīgajā bāreņu aliansē, Kaspars apmeklējis arī kursus, lai mācītos par atbalsta grupas vadītāju audžuģimenēm. «Tā ir milzīga kalpošana un nesavtīga nodošanās – uz kādu laiku, vai tas būtu mēnesis vai desmit gadi, atvērt savu ģimeni bērnam, ko tu pēc tam, iespējams, nekad vairs nesatiksi. Lepojos, ka Latvijā ir tik daudz dzīvesgudru cilvēku, kas gatavi uzņemt šos bērnus ar tik dažādiem dzīves stāstiem, kaut arī finansiālais atbalsts nemaz nav tik liels,» saka Kaspars.

Viņš arvien biežāk aicina cilvēkus adoptēt bērnus, kas vecāki par trim un četriem gadiem, jo viņiem to vajag vairāk.

Uz mazuļiem līdz triju gadu vecumam stāv rinda, bet pēc triju gadu vecuma ar katru nākamo gadu bērna izredzes uzaugt ģimenē tepat Latvijā samazinās. «Protams, ja pašiem ģimenē jau ir mazāks bērniņš, tas rūpīgi jāizvērtē, jo ieguldīt vajadzēs daudz. Līdzīgi kā grūtniecībā, ir jāpaiet vismaz deviņiem mēnešiem, lai mazuli iznēsātu un pamazām pieņemtu kā savu,» pieredzē dalās Kaspars. Un tas ir tikai dabiski, nevajag sevi šaustīt, ja jau pirmajā dienā pēc iepazīšanās ar bērnu nav lielu mīlestības jūtu. «Daniēlam ir izteikti tuvākas attiecības ar tēti, un tikai pēdējo pusgadu viņš daudz sirsnīgāk izturas arī pret mani,» saka Līga, ar aizkustinājumu stāstot, ka nesen Daniels viņai apķēries ap kaklu un teicis: «Es tevi mīlu, un tu man esi pirmajā vietā, jo meitenēm ir priekšroka!» Šādos brīžos aizmirstas visas grūtības un ikdienas daudzie pienākumi.

Svarīgi, lai abiem ir pārliecība

Par adopcijas juridiskajām formalitātēm runājot, Līga un Kaspars teic, ka nav nekas traks. «Tas ir tikai stereotips, ka ir ļoti sarežģīti un birokrātiski. Man pat šķiet, ka varētu izvērtēt vēl rūpīgāk. Vēl vairāk vienkāršot – tas jau būtu bīstami,» viedokli pauž Kaspars.

Savukārt, komentējot dažkārt presē izskanējušos stāstus, ka pieņemti bērni spējot izjaukt pāra attiecības, Kaspars saka: «Katra bērna ienākšana ir pārbaudījums attiecībām un palielina stresa līmeni. Ja tas jau ir sasniedzis robežu, tad var iet pāri malām. Bet ir ļoti bezatbildīgi, traumējoši un ļauni vainot bērnu attiecību izjukšanā.»

Svarīgi, lai abiem ir pārliecība, ka to vajag darīt, ja, ja viens pārī ir pierunāts, tas ir bīstami. Jo grūtības būs! Un tad var sākties pārmetumi.

Cik nopietni Prūšu ģimene domā par vēl vienu māsiņu, pēc kuras ilgojas Marija un brāļi? «Man šķiet, ka mēs noteikti varētu vēl, bet vajag, lai bērni drusku paaugas, jo redzu, ka mēs neesam vecāki, kuriem varētu būtu spēks desmit bērniem, un pašlaik šķiet, ka limits ir sasniegts, jo Daniēls ir diezgan aktīvs, Marijai un Markusam arī katram savi stiķi. Lai kvalitatīvi viņos ieguldītos, vajag vēl mazliet laika,» teic Kaspars. «Mums ir divi skolas bērni, viens bērndārznieks, dancošanas pulciņš, logopēds un daudz citu nodarbju, bet laika ir tik, cik ir,» situāciju reāli novērtē Līga. «Tad jau kādam no mums būtu jāiet prom no darba, lai visu pagūtu,» smaidot saka Kaspars un piebilst: «Bet, kad viņi paaugsies, mēs noteikti vēl kaut ko darīsim!»

Raksts publicēts Santa.lv portālā: https://www.santa.lv/raksts/mansmazais/aizbraucam-uz-bernunamu-pec-masinas-34414/

Calis.lv: laimes ienākšana ģimenē – deviņi cerību pilni stāsti par adopciju

Kuplināt savu ģimeni, tajā pieņemot bērnu, kurš bioloģiski nav tavējais, ir drosmīgi. Šie deviņi stāsti parāda, ka lēmums kļūt par audžuģimeni, aizbildni vai adoptētājiem nenāk viegli, taču tas ir piepildījuma pilns kā bērnam, kurš nu ticis pie mīlošiem vecākiem, tā ģimenei, kura savā paspārnē paņēmusi ilgi gaidītu atvasi.

“Es brīžiem skatos uz bērniem un domāju, kā iepriekš esmu dzīvojusi bez viņiem?!” atzīstas Mārīte, kura kopā ar vīru Sandi adoptējuši četrus bērnus, kļūstot par kuplu daudzbērnu ģimeni. To, ka viņu mērķis dzīvē ir būt adoptētājiem, vienmēr jutusi arī Ģežu ģimene, kura vispirms adoptējusi puisēnu, bet pēc tam – meitenīti. Šīs ģimenes bijušas pietiekami drosmīgas, lai savos stāstos dalītos ar plašāku sabiedrības daļu, neaizpūderējot to, cik grūts ir birokrātiskais process, lai kļūtu par adoptētājiem, kā arī neslēpjot savas priecīgās emocijas par laimes brīžiem, ko viņu ikdienā sagādā mazie rakari.

Savukārt Valeriiai pagrieziena punkts dzīvē bija tad, kad viņa no bērnunama pārcēlās dzīvot aizbildņu ģimenē, kura meiteni uzņēmusi astoņu gadu vecumā. Kā tas ir – uzaugt bērnunamā, kur reizēm jācīnās par savu vietu, meklēt bioloģiskos vecākus un pārdzīvot to, ka viņi no tevis atteikušies, vari lasīt Valeriias stāstā. Tāpat laika gaitā “Cālis” devis iespēju iepazīties ar audžumammas Elīnas pārdomām par to, kā tas ir – pārvest mājās no bērnunama bērnu ar īpašām vajadzībām, piedalīties viņa aprūpē un audzināšanā.

Zemāk vari iepazīties ar Calis.lv apkopotiem deviņiem aizkustinošiem stāstiem par to, kā ģimenes atrod bērnus, bet bērni – vecākus!

Raksts pieejams portālā calis.lv: https://www.delfi.lv/calis/jaunumi/laimes-ienaksana-gimene-devini-ceribu-pilni-stasti-par-adopciju.d?id=52100773

Delfi: krist bedrē vai lēkt tai pāri – ģimeniskas rūpes par pusaudžiem

Ikvienam bērnam ir tiesības uzaugt ģimeniskā vidē, nosaka ANO Bērnu tiesību konvencija. Tas šķiet pašsaprotami, tomēr ne vienmēr šo bērniem doto solījumu ir iespējams pildīt. Vairāk nekā 6500 bērnu Latvijā nedzīvo kopā ar saviem bioloģiskajiem vecākiem. Pagājušā gada nogalē bērnu aprūpes iestādēs dzīvoja 618 bērni, bet pārējie – pie aizbildņiem, kas nereti ir bērnam tuvi radinieki (vecvecāki, brāļi, māsas), vai ģimeniskai videi pietuvinātos apstākļos.

Gandrīz visi Latvijas iedzīvotāji (92 %) atbalsta ārpusģimenes aprūpē esošo bērnu pilnvērtīgu iekļaušanu sabiedrībā, lai viņi varētu nedzīvot institūcijā, liecina Labklājības ministrijas veiktā iedzīvotāju aptauja.

Ik gadu pieaug to ārpusģimenes aprūpē esošo bērnu skaits, kam aprūpe tiek nodrošināta ģimeniskā vai ģimenei pietuvinātā vidē. 2018. gadā audžuģimenēs dzīvoja 1246 bērni, kas ir pieaugums pret, piemēram, 2016. gadu, kad audžuģimenēs bija 1193 bērni.

Valsts sniegtais atbalsts

Labklājības ministre Ramona Petraviča (KPV LV) norāda, ka Labklājības ministrija ir daudz darījusi, lai veicinātu ārpusģimenes aprūpi. Svarīgi ir veikt preventīvo darbu ar ģimenēm, lai nebūtu jāizšķiras par galējo soli – bērna izņemšanu no ģimenes. Tas nozīmē, ka riski ir jākonstatē agrīni un darbs ar ģimeni ir jāuzsāk laikus: “Būtiska nozīme ir sociālo dienestu stiprināšanai. Ir jādara viss iespējamais, lai ieviestu ģimenes asistenta pakalpojumus, lai asistents būtu kopā ar ģimeni līdz tam brīdim, kad ģimene tiek vaļā no atkarībām vai tiek iemācīta aprūpēt bērnu, un lai bērns tai nebūtu jāatņem.”

Apgalvot, ka ar pilnīgi visām problemātiskajām ģimenēm izdosies strādāt un bērni vairs vecākiem nebūs jāatņem, nevar, taču valsts pienākums ir gādāt, lai tiem bērniem, kuri dažādu iemeslu dēļ ir šķirti no bioloģiskās ģimenes, tiktu nodrošināti viņu labākajām interesēm atbilstoši apstākļi. Valstī ir izveidoti ārpusģimenes aprūpes atbalsta centri, kas sniedz dažādu veidu atbalstu audžuģimenēm, aizbildņiem un adoptētājiem, lai pilnveidotu viņu prasmes un zināšanas bērnu aprūpes nodrošināšanā.

Lai gan vairākkārt sabiedrībā ir aktualizēts jautājums par adopcijas nozīmi pusaudžu vecuma bērniem, tomēr joprojām Latvijā galvenokārt vēlas adoptēt bērnus līdz sešu gadu vecumam bez būtiskām veselības problēmām. Saskaņā ar 2020. gada 1. marta statistikas datiem adopcijas reģistrā ir informācija par 15 adoptētāju ģimenēm, kuras izteikušas vēlmi adoptēt bērnu vecumā no 6 līdz 9 gadiem. Pusaudžus vecumā no 13 līdz 17 gadiem visbiežāk ģimenē uzņem aizbildnis, kas nereti ir šī bērna radinieks. 2018. gadā aizbildņu ģimenēs dzīvoja 2016 jaunieši vecumā no 13 līdz 17 gadiem, audžuģimenēs – 360 jaunieši, savukārt bērnu aprūpes iestādēs – 435 šāda vecuma jaunieši.

Trauslais un izaicinošais pārejas vecums

Pilngadības sasniegšana ir nozīmīgs brīdis jebkura bērna dzīvē. Dace Rence, bērnu un ģimeņu atbalsta biedrības “Miera Osta” vadītāja, uzsver, ka pusaudža vecums ir otrs straujākais smadzeņu attīstības un cilvēka ķermeņa augšanas un pārmaiņu laiks. Lai gan pusaudža uzdevums šajā dzīves posmā ir attīstīt no vecākiem atdalītu, nošķirtu personību, pārraut nabassaiti un kļūt arvien patstāvīgākam, vienlaikus tikpat nozīmīgas viņam ir drošas un stabilas attiecības, kā arī pastāvīga un nemainīga vide, kurā atgriezties un kurai piederēt.

Pusaudžiem, kuri aug mīlošā ģimenē, ir daudz vieglāk radīt šo piederības un pastāvības sajūtu. Cits stāsts ir par jauniešiem, kas aug ārpusģimenes aprūpē, jo patstāvīgas dzīves uzsākšanas brīdī visbiežāk viņiem nav neviena, kas varētu sniegt atbalstu. Apstāklis, ka bērns ir sasniedzis 18 gadu robežu, nebūt nenozīmē, ka viņš ir spējīgs pilnībā pats par sevi parūpēties un sevi uzturēt.

“Ir ļoti grūti, ja ne pat neiespējami attīstīt savu maksimālo potenciālu, domāt par izglītību, izaugsmi un veselīgu attiecību izveidi, ja smadzenes ir pastāvīgā stresa un trauksmes stāvoklī, ja nav pārliecības par apkārtējās vides drošību un pamatvajadzību nodrošināšanu,” skaidro Rence.

Pilngadību sasniegušie jaunieši pēc ārpusģimenes aprūpes beigšanās paliek kā īpaši neaizsargāta sabiedrības grupa, jo patstāvīgas dzīves sākumā sastopas ar vairākiem izaicinājumiem, kuru risināšanai bieži trūkst materiālo resursu, praktisku zināšanu un psiholoģiska atbalsta.

Labklājības ministre uzsver, ka ir svarīgi jauniešiem – gan tiem, kas aug savā bioloģiskajā ģimenē, gan arī institūcijā – iemācīt prasmes parūpēties par sevi jau agrīnā pusaudžu vecumā, jo darīt to 16 gados ir par vēlu: “Tomēr vissvarīgākais ir, lai viņiem tiešām būtu ģimene. Lai nebūtu tā, ka, izejot no institūcijas vai ārpusģimenes aprūpes, viņiem tālāk nav, kur iet, – mājokļa nav, izglītības un darba nav. Adopcija paver iespēju viņiem iegūt ģimeni un mājas – vietu, kur vienmēr atgriezties un saņemt atbalstu jebkurā dzīves situācijā.”

Sabiedrotie – nolemtība un neticība sev

Bez vecāku gādības palikušajiem bērniem ļoti izteikts ir vispārējs motivācijas trūkums, nolemtības sajūta, praktisko un komunikācijas prasmju trūkums.

“Motivācijas trūkums skaidrojams ar jauniešu iekšējo salauztību un vispārēju vienaldzību pret savu dzīvi un apkārt notiekošo. Bieži vien šiem jauniešiem nav attīstīta sistēmiskā domāšana, spēja izprast cēloņu un seku sakarību, uztvert laiku un plānot savu ikdienu un tuvāko nākotni. Ļoti reti ir manāma motivācija kaut ko sasniegt un attīstīties. Nereti viss aprobežojas ar tūlītēju vēlmju apmierināšanu. Savukārt nolemtības sajūtu rada pozitīvo piemēru un atbalsta trūkums, kā arī laikus nepamanīti bērna talanti un potenciāls. Arī ikdienas prasmju un komunikācijas iemaņu trūkums bieži vien ir rezultāts dzīvošanai aprūpes sistēmā,” skaidro D. Rence.

“Miera Osta” vadītājas praksē gan ir arī veiksmes stāsti un pozitīva jauniešu patstāvīgās dzīves uzsākšanas pieredze, taču tādi gadījumi diemžēl ir salīdzinoši retāk un bieži vien ir saistīti ar jauniešu pārcelšanos uz dzīvi Apvienotajā Karalistē vai citviet Eiropā.

No tukša trauka otram neiedosi

Lielākais izaicinājums pastāvīgas ģimenes iegūšanā pusaudzim ir viņa līdzšinējā dzīves pieredze, it īpaši, ja pusaudzis jau ir bijis vairākās ārpusģimenes aprūpes iestādēs, audžuģimenēs vai aizbildņu ģimenēs.

Pusaudzi uzņemošajai ģimenei ir jābūt psiholoģiski gatavai un informētai par piesaistes nozīmi un tās ietekmi uz bērna attīstību un smadzeņu darbību. “Tikai izprotot bērna stāstu, pārdzīvoto un tā ietekmi uz viņa uzvedību un attīstību, ir iespējams nodrošināt viņa vajadzībām piemērotu vidi, tajā pašā laikā aprūpētājam atbilstoši reaģējot uz pusaudža uzvedību,” skaidro Rence.

Diemžēl praksē ir bijuši gadījumi, ka dzīvē tik daudz piedzīvotā un pārdzīvotā dēļ pusaudži tā arī nav pratuši izveidot stabilas un tuvas attiecības ar pieaugušo – adoptētāju, audžuģimeni vai aizbildni. Rence uzsver: “Kā saka, tu nevari otram iedot to, kā tev pašam nav. Vairāki pusaudži sarunās ir atzinuši, ka daudz ērtāk un brīvāk jūtas institucionālā aprūpē un jau ierastā sistēmā, jo tur viņiem ir zināma vide un apstākļi, kuros viņi ir pieraduši uzturēties. Tādos gadījumos izaicinājums un uzdevums ir veidot šim pusaudzim ģimenes dzīvei pietuvinātu vidi.”

Atbalsts pusaudžiem

Labklājības ministre par veiksmīgu atzīst projektu “Mentoru un mājokļu atbalsts jauniešiem pēc ārpusģimenes aprūpes”, kas tika īstenots no 2018. gada vidus līdz 2019. gada nogalei. Projektā piedalījās 29 jaunieši, kas saņēma mentora palīdzību, septiņi tika pie mājokļa. “Projekta rezultātā uzlabojās jauniešu saskarsmes prasmes, daļa jauniešu izvirzīja jaunus mērķus savā dzīvē, paaugstinājās viņu pašapziņa, viņi kļuva atbildīgāki un saprata, ka tā ir cita dzīve – dzīve, kurā var dzīvot arī bez atkarībām,” stāsta Petraviča.

Mentoru projekts šogad turpināsies, savukārt mājokļu programmai ir problēmas – Latvijā nav piedāvājuma mājokļiem, un sabiedrībā valda stereotipi, norāda Petraviča: “Cilvēki uzskata, ka bārenis nevarēs samaksāt īri, turklāt, ja viņš ir vīrietis, tur būs ballītes un nekārtības. Nākamajā plānošanas periodā ar Ekonomikas ministriju ir paredzēts rast risinājumus šai problēmai.”

Glābšanas riņķis – specializētās audžuģimenes

Ir trīs uzņemošās ģimenes statusi – aizbildnis, audžuģimene un adoptētājs. Viena no jaunākajām ārpusģimenes aprūpes formām ir specializētās audžuģimenes. Tās ir divu veidu – specializētās audžuģimenes bērniem ar smagiem funkcionāliem traucējumiem, kam ir nepieciešama īpaša kopšana, un krīzes audžuģimenes, kas ir gatavas uzņemt bērnu jebkurā diennakts laikā.

Specializēto audžuģimeņu uzdevums ir radīt apstākļus, lai bērni, kuri dažādu iemeslu dēļ ir šķirti no bioloģiskajām ģimenēm, nenonāktu bērnunamos. Krīzes situācija un dzīvesvietas maiņa bērnam var būt ļoti traumējoša pieredze, tādēļ ir svarīgi, lai bērns krīzes, kas radusies bioloģiskajā ģimenē, laikā var dzīvot ģimeniskā un drošā vidē. Uzturēšanās ģimeniskā vidē bērniem ļauj vieglāk pārdzīvot smago dzīves brīdi, justies emocionāli drošāk un vieglāk uzticēt savas sajūtas pieaugušajiem.

Ģimeniska aprūpe krīzes situācijā

Krīzes audžuģimeņu darbības būtība ir nodrošināt, lai bērns neatkarīgi no vecuma, dzimuma, dzīvesvietas un citiem apstākļiem krīzes situācijā nenonāktu institūcijā, bet gan ģimenei pietuvinātā vidē. Šādas audžuģimenes ir gatavas uzņemt bērnu jebkurā diennakts laikā, arī naktīs un nedēļas nogalēs.

Esošais regulējums paredz, ka krīzes audžuģimene bērnu uzņem uz laiku līdz 30 dienām, ar iespēju pagarināt bērna uzturēšanās termiņu līdz 12 mēnešiem. Latvijas SOS Bērnu ciematu bērnu interešu aizstāvības speciāliste Linda Zīverte stāsta, ka praksē bērns krīzes audžuģimenē var atrasties no dažām stundām līdz pat vairākiem mēnešiem, kamēr tiek rasti tālāki risinājumi – atgriešanās bioloģiskajā ģimenē, nonākšana aizbildnībā, adopcijā vai audžuģimenē, kura uzņemas ilgstošākā laika periodā sniegt bērnam mājas. Viņu praksē ir arī gadījums, kad krīzes risinājums pārvēršas par pastāvīgo risinājumu un bērns turpina dzīvot šajā ģimenē ilgu laiku, kamēr bērnam tiek rasts viņa interesēm atbilstošs alternatīvs risinājums.

Krīzes audžuģimenei ir svarīgi veicināt bērna un bioloģisko vecāku attiecību saglabāšanu, regulāri sadarboties ar sociālajiem darbiniekiem, kā arī sagatavot bērnu nonākšanai ārpusģimenes aprūpē, ja nenotiek bērna atgriešanās savā līdzšinējā bioloģiskajā ģimenē. Zīverte uzsver, ka tieši sadarbības aspekts ir izšķirošais faktors. Bērna uzturēšanās ilgums krīzes audžuģimenē nav atkarīgs no audžuģimenes, bet gan no operatīvas profesionāļu sadarbības un krīzes situācijas atrisināšanas.

Valsts noteiktās prasības paredz, ka par specializēto krīzes audžuģimeni var kļūt ģimene, kurai ir vismaz trīs gadu ilgs audžuģimenes darba stāžs. Lai krīzes audžuģimene varētu pilnvērtīgi darboties, vienam no vecākiem bērna aprūpe ir pilna laika nodarbošanās – viņi ir gatavi uzņemt un aprūpēt ģimenē bērnus jebkurā laikā, viņi ir pieejami un klātesoši bērniem, kā arī motivēti sniegt viņiem drošu vidi.

“No mūsu līdzšinējās pieredzes redzam, ka par krīzes audžuģimenēm kļūst ļoti pieredzējušas audžuģimenes, kuras vienlaikus ar citiem ģimenē augošiem audžubērniem ir gatavas atvērt savas mājas durvis arī bērniem, kuri nonākuši akūtā krīzē un kuriem steidzami tiek meklētas mājas,” stāsta Zīverte.

SOS Bērnu ciematu Ārpusģimenes aprūpes atbalsta centrs “AIRI vecākiem” Valmierā pašlaik strādā ar trim krīzes audžuģimenēm, kuras aizvadītajā gadā uz īsāku vai ilgāku laiku uzņēmušas sešus bērnus, bet šogad uzņemti vēl divi bērni. Savukārt Gulbenes “AIRI vecākiem” centrā pagājušajā gadā apmācīja vēl divas šāda veida audžuģimenes.

Būt par krīzes audžuģimeni un uzņemt pusaudzi

Ieva un Varis Celitāni-Būmaņi no Cēsīm ir viena no pirmajām krīzes audžuģimenēm Latvijā. Viņiem ir sanācis krīzes situācijā pieņemt gan mazākus bērnus, gan arī pusaudžus. Vai šīs abas situācijas ir atšķirīgas? Jā, protams!

Ieva stāsta: “Uzņemt pusaudzi ir lielāks izaicinājums – var gadīties ļoti mierīgs, atsaucīgs un visādi citādi brīnišķīgs bērns, bet var gadīties arī pusaudzis ar pārejas vecumam raksturīgajiem niķiem un stiķiem. Kad krīzes situācijā uzņēmām 12 gadus vecu meiteni, viņa ļoti ātri iejutās un pieķērās, uzreiz vēlējās saukt mani par mammu – tas bija ļoti sirsnīgi, un bija viegli ātri nodibināt saikni ar šo meiteni. Taču ar laiku parādījās arī ēnas puse, proti, viņa bija tikpat atvērta arī pret svešiniekiem un cilvēkiem, kuriem nevajadzētu zināt tik daudz par mūsu ģimeni, cik viņa būtu vēlējusies izstāstīt. Tomēr mēs pacietīgi ar viņu strādājām un guvām panākumus. Ja salīdzina brīdi, kad meitene ienāca mūsu ģimenē, un brīdi, kad viņa devās prom, būtiskākā atšķirība bija tā, ka viņa bija iemācījusies atšķirt labo no ļaunā, izvērtēt patiesu vajadzību no untumainas iegribas, viņa iemācījās vairāk savaldīt emocijas un kļuva nosvērtāka. Es biju vienlaikus gan mamma, gan psihologs.” Ievai joprojām ir cieša saikne ar šo meiteni, un abas par to ir ļoti priecīgas.

Riska faktors, uzņemot ģimenē pusaudzi, ir arī viņa ietekme uz citiem jau ģimenē esošajiem bērniem. Kā piemēru Ieva min reiz krīzes situācijā uzņemtu puiku, kurš ātri kļuva par paraugu viņas pašas agrīnajam pusaudzim. “Mans bērns, kā jau bieži vien arī citi, šo nedaudz vecāko puiku uzskatīja par savu paraugu, bet diemžēl vispirms viņš pārņēma sliktās lietas,” viņa atklāj. Ieva uzsver, ka, pieņemot ģimenē pusaudzi, tas ir liels darbs ne tikai ar šo bērnu, bet arī ar pārējiem, kā arī pašiem ar sevi. Bieži vien arī bioloģiskajās ģimenēs labvēlīgos apstākļos vecākiem ar pusaudžiem ir ļoti daudz jāstrādā, lai ieaudzinātu viņos atbildību, cieņu un morāles principus.

Kā krīzes audžuģimene Ieva un Varis saņem finansiālu atbalstu gan no valsts, gan no Valmieras SOS Ģimeņu atbalsta centra, kas informē par pieejamajiem kursiem un semināriem un sniedz nepieciešamo psiholoģisko atbalstu. Liels atbalsts ir arī valsts noteiktais atalgojums, kas ļauj Ievai būt par pilna laika mammu. Tomēr rūgtumu sirdī rada tas, ka krīzes audžuģimenes, iespējams, vēl nav guvušas atsaucību visās institūcijās, jo Ieva ir dzirdējusi gadījumus, kad bērns krīzes situācijā tomēr ir ievietots institūcijā, nevis nogādāts kādā no krīzes audžuģimenēm. Tomēr Ieva tic, ka ar laiku tas mainīsies!

Latvijas SOS Bērnu ciematu asociācija atbalsta krīzes audžuģimeņu attīstību Latvijā un aicina visas iesaistītās puses strādāt, lai veicinātu šīs specializācijas ieviešanu praksē un nostiprināšanos. Šī jautājuma risināšanā ļoti svarīga ir vienota izpratne, sadarbība starp iesaistītajām institūcijām un atbalsts ģimenēm.

Raksts tapis Labklājības ministrijas kampaņas “Cilvēks, nevis diagnoze!” ietvaros, kurā runā par cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem, bērnu ar funkcionāliem traucējumiem un ārpusģimenes aprūpē esošu bērnu veiksmīgu iekļaušanu sabiedrībā, akcentējot galveno vērtību – cilvēku kā individualitāti.

Plašāka informācija par kampaņu: http://cilveksnevisdiagnoze.lv/

 

Raksts pārpublicēts no Delfi.lv: https://www.tvnet.lv/6939029/aicina-piedalities-testa-un-kliedet-stereotipus-par-cilveku-ar-gariga-rakstura-traucejumiem-ikdienu

Calis.lv: Adopcijas, pārcelšanās un neizsakāmi laimes brīži: stāsti par spēcīgām Latvijas ģimenēm

Bieži vien saka – Latvijas spēks meklējams vietotās ģimenēs. Neapšaubāmi, katrai ģimenei laika gaitā ir bijušas savas problēmas, pārdzīvojumi, izaicinājumi un skumju brīži, taču jebkurš kalns pārvarams, ja pamatā ir mīlestība un bezgalīgas rūpes vienam par otru, cenšoties izveidot pēc iespējas laimīgāku dzīvi. Šo faktu apliecina apliecina arī portālā “Cālis” lasāmie cilvēkstāsti, kuru centrā ir ģimenes ar lielo burtu.

Piemēram, Ločmeļu ģimene pirms četriem gadiem spēra vienu no lielākajiem soļiem savā dzīvē – pieņēma lēmumu pārcelties uz dzīvi meža un pļavu ieskautā īpašumā laukos. Tagad bērni sacīkšu trases var redzēt ne tikai televiroza ekrānā, bet arī paši tās izveidot, paralēli mācoties pasauli, reāli aptaustot un redzot dažādas norises dabā. Mamma Laura šajā macību gadā kļuva bērniem arī par mājskolotāju, kas bijis izaicinājums visai ģimenei.

Visu rakstu lasiet portālā calis.lv: https://www.delfi.lv/calis/jaunumi/adopcijas-parcelsanas-un-neizsakami-laimes-brizi-stasti-par-specigam-latvijas-gimenem.d?id=51981073

Talsi.lv: “Brīnumiņš” jau gadu pilda ārpusģimenes aprūpes atbalsta centra funkcijas

Ir pagājis gads kopš ģimeņu un bērnu attīstības centrs “Brīnumiņš” pilda arī ārpusģimenes aprūpes atbalsta centra funkcijas. Vadītāja Agnese Kviese atzīst, ka aizvadīts pats grūtākais posms 17 gadu laikā, kopš “Brīnumiņa” dibināšanas. Tomēr tas ir bijis panākumiem bagāts: izveidotas un atbalstītas 25 audžuģimenes, adoptētāju un aizbildņu ģimenes.

Pagājušajā gadā “Brīnumiņš” kolektīvs piekrita jaunam izaicinājumam: īstenot Labklājības ministrijas pakalpojumu par atbalsta sniegšanu ģimenēm, kas nodrošina bērniem ģimenisku vidi ierasto institūciju vietā. Šajā laikā ģimeņu atbalsta centrā līgumu noslēgušas 25 ģimenes: 13 audžuģimenes, deviņas aizbildņu ģimenes un trīs adoptētāju ģimenes. Aizvadītas pirmās apmācības, kur apliecības saņēma 14 ģimenes. 12 bērni ir atraduši savas ģimenes un trīs bērni ir adoptēti: tāds, lūk, bijis jaunā pakalpojuma sniegšanas gads “Brīnumiņā”.

“Gan Labklājības ministrijai, gan mums kā pakalpojumu sniedzējiem bija daudz nezināmā. Tā mūsu komandai bija pilnīgi jauna niša, bet straujiem soļiem gājām uz priekšu. Runājot ar Labklājības ministrijas pārstāvjiem, guvām ļoti pozitīvu un atzinīgu novērtējumu par mūsu centru un darbu. Esam panākuši ļoti strauju uzrāvienu,” pastāsta A. Kviese. Liels atbalsts sākuma periodā bija arī Talsu novada pašvaldības Bāriņtiesa, kas neliedza padomu.

Palīgs centra darbiniekiem bijis arī Labklājības ministrijas veiktais audits. Tas ļāvis izprast līdz tam nezinātās pakalpojuma sniegšanas nianses, licis saprast, ka atbalsta sniegšanā jākoncentrējas gan uz ģimeni, gan uz bērnu. Lielāka uzraudzība jāveltī tieši audžuģimenēm, lai pārliecinātos, ka tām ir nepieciešamie praktiskie un mentālie resursi bērna uzņemšanai.

“Audžuģimene ir kopā ar bērnu to laika periodu, kurā viņu sagatavo atgriešanai ģimenei vai nodošanai adopcijai. Tas nozīmē, ka bērns nav juridiski saistīts ar audžuģimeni. Mums ir jāsniedz nepieciešamais atbalsts, piemēram, nodrošinot vajadzīgās terapijas, apmācot ģimenes un arī uzraugot audžuģimeņu sniegtā pakalpojuma kvalitāti. Šajā procesā ļoti svarīgs ir bērns: kā viņš jūtas, vai saņem nepieciešamo palīdzību un rūpes, vai ir atbilstoši apstākļi.  Mums tas bija sarežģīti: saprast, ka nevaram tikai dot, bet mums ir arī jāprasa un jākontrolē. Tomēr tas ir vajadzīgs, jo nereti arī audžuģimenēs ir vērojama fiziskā un emocionālā vardarbība. Protams, mums šādu gadījumu nav bijuši, un zinu, ka mūsu audžuvecāki ir brīnišķīgi un nesavtīgi, tomēr ir jāievēro Labklājības ministrijas nosacījumi. Pamatā saglabāsim savu atbalsta funkciju,” saka “Brīnumiņa” vadītāja.  Viņa atzīst, ka šāds kontroles mehānisms ir vajadzīgs, jo Latvijā tiek konstatēti dažādi pārkāpumi pret bērniem gan bioloģiskajās, gan audžuģimenēs, gan no adoptētājiem, tāpat par audžuģimeņu pakalpojumiem valsts un pašvaldība piešķir finansējumu. Ja ģimenē, piemēram, tiek uzņemti trīs audžubērni, tad valsts sniegtais atbalsts ir 273,60 eiro. Savukārt pašvaldība piešķir pabalstu bērna uztura nodrošināšanai, kas ir ne mazāk kā 215 eiro mēnesī par vienu bērnu (bērniem līdz 6 gadu vecumam) un ne mazāk kā 258 eiro mēnesī par vienu bērnu (bērniem no 7 līdz 17 gadiem), kas mēnesī sastāda ap 918 eiro.

“Domāju, ka reti kurš piekrīt kļūt par audžuģimeni finansiālā atbalsta dēļ. Audžuvecāki, rūpējoties par ģimenē paņemto bērniņu, nodrošina visu vajadzīgo, neskaitot laiku un naudu. Viņi iedegas par šiem bērniem, un bērni pat vizuāli paliek līdzīgi audžuvecākiem. Esam jauni un maziņi, tāpēc mūsu attieksme pret ikvienu ģimeni un bērnu ir ļoti personiska.  Bērniem, kuri ievietoti audžuģimenēs, piedāvājam visus centra pakalpojumus prioritārā kārtībā, arī atbalstu vecākiem,” bilst A. Kviese. Šī gada laikā “Brīnumiņš” šīm 13 ģimenēm ir nodrošinājis 50 montessori, 20 fizioterapijas, 20 mūzikas, 10 audiologopēda, 10 kanisterapijas nodarbības, vismaz 172 psihologa konsultācijas, 31 atbalsta grupu. Šo pakalpojumu kopējās izmaksas ir 9441 eiro, no kā 6061 eiro ir Labklājības ministrijas finansējums, bet 3380 eiro: Talsu novada pašvaldības atbalsts. Tāpat šajā laikā apsekotas astoņas ģimenes, organizētas četras tikšanās ar bērnu bioloģiskajiem vecākiem, notikusi pedagogu psihoizglītošana PII «Vīnodziņa», lai nodrošinātu vienota audžubērna rehabilitācijas plāna izpildi, organizētas atbalsta grupas ar pieaicinātiem speciālistiem, apmācības vecākiem, attīstīta sadarbība ar fondu “Plecs”, arī paši centra darbinieki apmeklējuši seminārus un nodarbības kompetences celšanai.

Latvijā vairāk nekā 900 bērnu atrodas institūcijās un gaida savus vecākus. A. Kviese atzīst, ka gandrīz katru dienu e-pastā saņem vēstules, kur tiek lūgts atrast kādam bērniņam mājas. Tik daudz audžuģimeņu, adoptētāju un aizbildņu Talsu novadā nav.

“Bērni audžuģimenēs tiek ievietoti no visas Latvijas. Ir jāizvērtē katras audžuģimenes saimnieciskie un emocionālie resursi. Priecājos par ģimenēm, kas savus audžubērnus pārņēmuši adopcijā, jo zinām, ka bērni būs ģimenē visu laiku. Mēģinām uzrunāt jaunus potenciālos audžuvecākus, lai paplašinātu šo loku. Varu  šo cilvēku priekšā vien noliekt galvu, jo tas ir fantastisks darbs, ko viņi dara. Katrs no šiem bērniem ir citāds, tas nav tavs bērniņš, ko tu no pamatiem veido. Tas ir ļoti smags darbs, bet tas ir paveicams. Ļoti ceru, ka mēs kā atbalsta centrs no šī mazumiņa augsim un veidosimies, un pilnveidosimies, lai varētu palīdzēt vēl vairāk bērniem,” piebilda A. Kviese, tā aicinot audžuģimeņu pulkam pievienoties arī citus.

Par vienu no šī gada izaicinājumiem Agnese uzskata iecerēto plānu nodrošināt audžuvecākiem atelpas brīdi. Pagājušajā gadā “Brīnumiņš” organizēja nometni īpašo bērniņu mammām un audžumammām, bet šogad plānots reizi ceturksnī audžuvecākiem nodrošināt iespēju diennakti būt bez bērniem, tā atjaunojot nepieciešamos enerģijas krājumus.

“Šobrīd mums ir skaidrs redzējums: ejam uz priekšu, varbūt klupdami un krizdami, bet neapstājamies. Strādāsim, lai maksimāli šīm ģimenēm nodrošinātu atbalstu, palīdzētu tām, un apmācīsim vēl jaunas audžuģimenes,” uzsver A. Kviese.

Inita Fedko

Piesaiste.lv: par Cilvēkbērnu// Kā jūtas bērns internātskolā un bērnu namā?// Karīna Pētersone

Piesaite.lv piedāvā sarunu ar Karīnu Pētersoni – sistēmas bērnu pagātnē, bet pašlaik bērnu tiesību aizstāvi.  Karīna kļuva zināma plašākai sabiedrībai ar rakstu “Es esmu sistēmas bērns”, kas vēl arvien atrodams vietnē www.sistemasberns.blogspot.com. Tur var detalizētāk izlasīt par bērnu dzīvi internātskolā un bērnu namā. Arī šajā sarunā pieskārāmies bērnu dzīvei institūcijā, tomēr lielāko uzsvaru liekam uz to, kā šajā visā dzīves vētrā jūtas bērns.
Kā jūtas, kā domā, kā uztver notiekošo tas, kurš ir atrauts no vecākiem un ievietots institūcijā, kur darbinieki lai vai kā censtos, nespēs aizstāt atņemto?

Informācija pārpublicēta no piesaiste.lv youtube kanāla: https://www.youtube.com/watch?v=wimuUiJ9i1s&fbclid=IwAR2c0LC1aiGCpa9XFEBPjbJ2nGSDOhRuobvMROdLtHbZDoIn6HRvZtduIlE