Category Archives: Jaunumi

Liepāja: Deinstitucionalizācijas projektā sniedz jaunus sociālos pakalpojumus un gatavo infrastruktūru dzīvei ārpus institūcijām

Liepājas pašvaldība un Sociālais dienests ar Eiropas fondu finansiālu atbalstu jau ceturto gadu īsteno Deinstitucionalizācijas (DI) projektu “Kurzeme visiem” – piedāvājot jaunus sociālos pakalpojumus vairāk nekā 150 cilvēkiem ar garīga rakstura (GRT) un funkcionāliem (FT) traucējumiem.

Lai deinstitucionalizācijas projekta ietvaros ieviestu jaunus sociālos pakalpojumus, paredzēta arī atbilstošas infrastruktūras izveide.

Ar Eiropas reģionālās attīstības fonda (ERAF) atbalstu tiek īstenots projekts “ Sociālo pakalpojumu infrastruktūras izveide DI plāna realizēšanai” ietvaros, kas paredz Liepājā līdz 2022. uzbūvēt vai ierīkot četras jaunas sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu sniegšanas vietas – dzīvojamo māju un dzīvokli ārpusģimenes aprūpē esošiem bērniem, grupu dzīvokļus un specializētās darbnīcas cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem.

Šonedēļ Salmu ielā 53 sākta mājas būvniecība astoņiem šobrīd Liepājas Bērnunamā dzīvojošiem bērniem no 8 līdz 15 gadu vecumam kopā ar atbalsta 0ersonālu. To veic iepirkuma konkursa uzvarētāji SIA “ Būvkompānija MBR”, mājas projekta autori ir SIA “Livland group”. Ēku plānots pabeigt līdz 2021.gada septembrim.

Liepājas pilsētas pašvaldības foto: Gunārs Ansiņš, Liepājas domes priekšsēdētāja vietnieks pilsētas attīstības un sadarbības jautājumos kopā ar Liepājas pilsētas domes Sociālā dienesta vadību, iepazīstoties ar būvniecības darbiem.

Ģimeniskai videi pietuvinātu jauniešu dzīvokli, kurš paredzēts līdz 12 Liepājas Bērnunama bērniem kopā ar atbalsta personālu, plānots ierīkot daudzdzīvokļu mājas Reiņa Meža ielā 12 pašvaldībai piederošajās telpās. Plānots, ka Liepājas Bērnunama bērni uz abām jaunajām mājām varēs pārcelties 2021. gada rudenī. Bērnunama ēkas uzturēšana 22 bērniem pašvaldībai izmaksā pārāk dārgi, un tur nākotnē plānots ierīkot ilgstošas sociālās rehabilitācijas centru senioriem.

Teodora Breikša ielā 16/20 ierīkos specializētās darbnīcas līdz 20 cilvēkiem ar GRT, bet Sociālajā dzīvojamās mājas Viršu ielā 9/11 pirmajā stāvā ar atsevišķu ieeju tiks izveidoti desmit grupu dzīvokļi 16 personām no VSAC “ Kurzeme” ar kopējām telpām un telpām darbiniekiem. Iepirkums plānots oktobrī, bet būvniecības noslēgums – 2021.gada rudenī.

Liepājas pašvaldībai Kurzemes plānošanas reģiona DI plānā jaunas infrastruktūras izveidei kopumā plānotas investīcijas 2,6 milj. eiro apmērā, kas tiks precizētas pēc tehnisko projektu izstrādes un iepirkumu veikšanas.

DI procesā šobrīd iesaistīti vairāk nekā 150 Liepājas iedzīvotāji – gan bērni ar funkcionāliem traucējumiem, gan personas ar garīga rakstura traucējumiem un Bērnunama bērni. Projekta ietvaros Liepājā izvērtētas vajadzības 79 bērniem ar funkcionāliem traucējumiem, 50 pilngadīgām personām ar garīga rakstura traucējumiem un 27 Bērnunama bērniem. Projekta “Kurzeme visiem” ietvaros tiek īstenoti arī jauni sabiedrībā balstīti sociālie pakalpojumi bērniem ar funkcionāliem traucējumiem, viņu ģimenēm un personām ar garīga rakstura traucējumiem. Dažādus sociālās rehabilitācijas pakalpojumus līdz šā gada vasaras beigām saņēmuši 57 bērni ar funkcionāliem traucējumiem, bet 43 bērnu ar funkcionāliem traucējumiem likumiskie pārstāvji saņēmuši rehabilitācijas pakalpojumus. Pieci bērni ar funkcionāliem traucējumiem turpina saņemt Aprūpes mājās pakalpojumu, bet 40 bērni ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes saņēmuši Atelpas brīža pakalpojumu, kad bērni noteiktu laiku var uzturēties ārpus ģimenes speciālistu uzraudzībā. 14 personas ar garīga rakstura traucējumiem saņēmušas psihologa pakalpojumu. Pakalpojumus nodrošina Sociālā dienesta ilggadējie sadarbības partneri: biedrība “Dižvanagi” un dažādi ārstniecības pakalpojumu sniedzēji.

Plānots, ka līdz projekta darbības beigām 2023. gadā ar Eiropas Sociālā fonda finansējumu Kurzemē pakalpojumus saņems pavisam 330 bērni ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes, kā arī 375 personas ar garīga rakstura traucējumiem. Savukārt ar Eiropas Reģionālās attīstības fonda atbalstu tiks radīti dienas centri, specializētās darbnīcas, grupu dzīvokļi u.c., kur sniegt sabiedrībā balstītus pakalpojumus. Bērniem, kas šobrīd vēl uzturas bērnu sociālās aprūpes centros visā Latvijā, tajā skaitā Liepājā, tiks radīta iespēja dzīvot vairāk ģimeniskai videi pietuvinātās vietās.

Deinstucionalizācijas process, kurš Latvijā uzsākts 2015. gada nogalē, tiek īstenots ar mērķi ilgtermiņā radīt tādu sociālo pakalpojumu un atbalsta sistēmu, kas sniedz sabiedrībā balstītus pakalpojumus un maksimāli samazina ilgstošas aprūpes iestādēs esošo personu skaitu. Tas tiks īstenots līdz 2023. gada beigām.

Raksts pārpublicēts no Liepāja.lv projekta “Kurzeme visiem” sadaļas: https://www.liepaja.lv/projekti/kurzeme-visiem/ 

Foto pārpublicēti no Gunāra Ansiņa, Liepājas domes priekšsēdētāja vietnieka pilsētas attīstības un sadarbības jautājumos  sociālā tīkla Facebook ieraksta: https://www.facebook.com/gunars.ansins/posts/3764768083578062

Kurzemes ģimenes tiekas integrējošajā nometnē “Bez aizspriedumiem”

Laikā no šī gada 9. līdz 13.augustam Kurzemes plānošanas reģions sadarbībā ar biedrību “Profesionālo audžuģimeņu apvienība “Terēze”” projekta “Kurzeme visiem” ietvaros rīkoja integrējošu nometni “Bez aizspriedumiem”. Tās ietvaros 30 dalībnieki – ģimenes no visas Kurzemes ar 9 – 15 gadus veciem bērniem, tostarp ar funkcionāliem traucējumiem pavadīja 5 aizraujošas un izglītojošas dienas, saliedējās un ieguva jaunus draugus.

“Jau otro gadu projekta “Kurzeme visiem” ietvaros organizējam integrējošu nometni, kurā tiekas ģimenes, kurās aug bērni gan ar, gan bez funkcionāliem traucējumiem, lai kopā pavadītu laiku, iemācītos jaunas prasmes un iemaņas, kā arī iegūtu jaunus draugus. Tomēr visbūtiskākais, ko ieguva nometnes dalībnieki, jo īpaši bērni un jaunieši, ir spēja pieņemt otru, fokusēties nevis uz atšķirīgo, bet vienojošo un atbrīvoties no dažādiem aizspriedumiem. Integrējošas nometnes, kur tiekas bērni gan bez, gan ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes, ir ļoti svarīgas, lai mūsu sabiedrība kļūtu izglītotāka un pieņemošāka kopumā,” skaidro Sandra Miķelsone – Slava, projekta “Kurzeme visiem” vadītāja.

Nometnē kopīgi darbojās gan visa ģimene, gan  tika organizētas arī atsevišķas nodarbības vecākiem un bērniem savu talantu un spēju attīstībai. Dažādās radošās nodarbībās, caur kustībām, dejām un sportu, fotografēšanas apguvi, kanisterapijas iepazīšanu, improvizēšanu un īstu kopā būšanu sarunās radās gan jaunas zināšanas un iemaņas, gan uzplauka draudzība.

Nometni ļoti atzinīgi novērtēja tās dalībnieki, kuri norādīja, ka šāda tipa nometnes, kurās tiekas bērni un jaunieši gan ar, gan bez funkcionāliem traucējumiem, jārīko biežāk, lai gan bērni, gan sabiedrība kopumā iepazītu tuvāk cilvēkus ar invaliditāti, novērtētu to, ko šie bērni un jaunieši spēj, ieraudzītu viņus bez stereotipu un aizspriedumu plīvura. Turklāt, arī daudzi bērnu ar funkcionāliem traucējumiem vecāki atzina, ka nometne ļāvusi uz saviem bērniem paraudzīties nedaudz citādāk, novērtējot viņu spēju būt patstāvīgākiem, darboties radoši un atklāt sevī jaunus talantus.

Kurzemes plānošanas reģiona projekta “Kurzeme visiem” komanda sirsnīgi pateicas biedrībai “Profesionālo audžuģimeņu apvienība “Terēze”” par ieguldīto darbu, jo īpaši Pēterim Martukānam, nometnes “Bez aizspriedumiem” vadītājam un viņa lieliskajai komandai!

 

 

Spēks. Drosme. Enerģija – 1. diena Sarunu festivālā “LAMPA”

Aicinām noskatīties ierakstu ar Labklājības ministrijas apspriestajām tēmām sarunu festivāla “Lampa” pirmajā dienā.

Sarunu festivālā LAMPA 4.septembrī apspriedām četras tēmas:

⏰ video no 00:10:00 līdz 01:10:00 ➡️ “Veselība. Izglītība. Darbs.” Piedalās: Ilze Viņķele, Ņikita Bezborodovs, Ramona Petraviča un Ilga Šuplinska

⏰ video no 01:40:00 līdz 02:45:00 ➡️ “Pašnāvības Latvijā. Vai/kā es varu palīdzēt samazināt pašnāvību skaitu?” Piedalās: Krista Brūna, Inese Lapsiņa, Toms Pulmanis, Inese Ruka – Jansone un Jekaterina Jeremejeva

⏰ video no 03:35:00 līdz 04:45:00 ➡️ “Cilvēku ar invaliditāti privātā dzīve – vai drīkst?” Piedalās: Baiba Baikovska, Iveta Ķelle, Kristīne Balode un Daina Podziņa

⏰ skaties video no 06:35:00 līdz 07:40:00 ➡️ “Bērns un citādība” Piedalās: Kaspars Goba, Rasa Bugavičute-Pēce, Karīna Pētersone un Inga Cvetkova

Psihiatrs Elmārs Rancāns: Depresija nav slinkums un tu nevari vienkārši saņemt sevi rokās

Foto: no personīgā arhīva

Kampaņā Viss ir Norm.a gada laikā ik mēnesi piedāvāsim viena cilvēka reālu stāstu par to, kā viņš mācās sadzīvot ar savas psihiskās veselības vajadzībām. Pirmais no kopumā divpadsmit ir Annas stāsts par depresiju. Katrs stāsts, potams, ir unikāls un ne vienmēr konkrētie traucējumi visiem izpaužas vienādi. Vēl svarīgāk – ne vienmēr tos var mazināt ar vienām un tām pašām metodēm. Tomēr ir dažas kopīgas lietas, kas vieno visus stāstus: ir svarīgi palīdzēt atpazīt simptomus un brīdi, kad cilvēks pats tos vairs nespēj regulēt, lai savlaicīgi lūgtu palīdzību līdzcilvēkiem un uzticamiem speciālistiem.

Šoreiz vēstuli Annai un citiem depresijas skartajiem cilvēkiem uzrakstījis psihiatrsprofesors Elmārs Rancāns. (Annas stāstu var izlasīt vai noskatīties šeit). 

Labdien, Anna!

Vispirms vēlētos sirsnīgi pateikties par Tavu drosmi stāties kameras priekšā un runāt par tik dziļi personiskām lietām!  Esmu pārliecināts, ka Tavs stāsts iedrošinās vērsties pēc palīdzības ne vienu vien cilvēku, kurš savu stāvokli līdz šim nav apzinājies.

Mūsu pētnieku grupa ir noskaidrojusi,  ka Latvijā ik gadu ar depresiju slimo aptuveni 8% jeb 120-150 tūkstoši iedzīvotāju, taču šobrīd mazāk nekā 10% no viņiem vēršas pēc palīdzības valsts apmaksātos medicīnas dienestos.

Runājot par depresiju, ir svarīgi saprast, ka tas nav tikai iedomāts stāvoklis, bet slimība, kuras simptomi un izpausmes detalizēti aprakstīti Starptautiskajā slimību klasifikatorā līdzās, piemēram, sirds slimībām un audzējiem.

Depresija nešķiro un var skart ikvienu, un sākties jebkurā laikā, sākot no pusaudža gadiem, kā tas notika ar Tevi, līdz mūža pilnbriedam. Tā var sākties arī bez īpaša iemesla un uz pilnīgas ārējas labklājības fona līdzīgi kā Tavā stāstā.

Biežākās depresijas izpausmes – vismaz divas nedēļas pēc kārtas ir nomākts garastāvoklis, kam nav īpaša ārēja iemesla, lietas, kas agrāk sagādāja prieku un gandarījumu vai izraisīja interesi, vairs nesagādā to tādā mērā vai cilvēks vienkārši kļūst vienaldzīgs pret tām. Depresijas slimnieks var ierauties sevī, mazinās interese un vēlme komunicēt ar citiem. Cilvēks var ātrāk nogurt, kļūst grūti veikt intelektuālu darbu, parādās koncentrēšanās grūtības, cilvēks var sākt justies mazvērtīgs un neveiksmīgs, var kristies pašapziņa.

Depresijai turklāt ir novērojami arī dažādi fizioloģiski simptomi – cilvēki kļūst gausi, var parādīties miega traucējumi, kas drīzāk ir nevis grūtības iemigt, bet gan virspusējs miegs, kas neļauj izgulēties. Tāpat var mazināties apetīte, zust garšas izjūta, parādīties aizcietējumi. Depresija var ietekmēt arī intīmo dzīvi – mazinās interese par intīmām attiecībām vai pasliktinās seksuālās spējas.

Depresija ir jāatšķir no depresīvas reakcijas, kas var parādīties pēc tuva cilvēka zaudējuma, izjukušām attiecībām vai nopietnām problēmām dzīvē. Tad cilvēks var būt raudulīgs, grūtsirdīgs, ierauties sevī, bet, atšķirībā no depresijas, tas notikums vai pārdzīvojums, visu laiku atrodas priekšplānā un “maļas pa galvu”. Šādās situācijās cilvēks jūtas labāk tad, kad no šīm domām spēj aizmirsties. Piemēram, noskaņojums uzlabojas, aizejot uz darbu un aprunājoties es ar citiem, lasot grāmatas vai paskatoties televizoru.

Ir jāapzinās, ka depresija nav slinkums un slinkums nav depresija. Depresijas gadījumā nevar vienkārši saņemt sevi rokās. Tāpēc es aicinu visus dalīties ar savām izjūtām ar tuviem cilvēkiem un meklēt profesionālu palīdzību.

Depresiju var ārstēt gan ar zālēm, gan ar psihoterapiju. Ideālais variants ir abu metožu kombinācija, kur attiecība mainās atkarībā no depresijas smaguma. Jo smagāka depresija, jo lielāka nozīme medikamentiem. Jo depresija ir vieglāka, jo būtiskāks akcents ir psihoterapijai. Depresijai ir ļoti svarīga pareiza diagnoze – kad tā ir noteikta, seko atbilstoša ārstēšana. To, vai cilvēka stāvoklis ir atbilstošs depresijai dažu minūšu laikā var noteikt portālā Depresija.lv, aizpildot pašnovērtējuma aptauja, kas ir šīs mājaslapas apmeklētākā sadaļa.

Tā kā psihoterapeita vai psihologa palīdzība ne visiem var būt pieejama, vai tā var būt pārāk dārga, tad labāk ir ārstēties vismaz ar zālēm, nekā neārstēties nemaz. Depresiju ārstēt ar antidepresantiem var gan psihiatrs, gan ģimenes ārsts, un tiem ir paredzēta kompensācija 75% apmērā. Ārstēšanās mēnesī izmaksās ap 5 eiro, no medikamentiem neveidojas atkarība un tie nekādā veidā kaitīgi neietekmē organismu. Vien jārēķinās, ka ārstēšanas efekts nav tūlītējs un pilns ārstēšanas kurss prasa 6 mēnešus.

Aicinu visus šīs vēstules lasītājus aizdomāties, ieklausīties sevī vai savos tuviniekos un gadījumos, ja rodas kaut mazākās aizdomas par depresiju, vērsties pēc palīdzības!

Papildu informāciju par depresiju var iegūt arī Slimību profilakses un kontroles centra mājaslapā, portālos Nenoversies.lv un Depresija.lv.

Kopīgiem spēkiem mēs varam palīdzēt daudziem depresijas pacientiem Latvijā!

Cieņā,
Prof. Elmārs Rancāns, psihiatrs
RSU Psihiatrijas un narkoloģijas katedras vadītājs

Kampaņa

Izplatītākie mīti un stereotipi par cilvēkiem ar GRT: Mīts Nr.8

Mūsu īstenotā projekta “Kurzeme visiem” ietvaros sniedzam atbalstu arī cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem jeb GRT, par kuriem sabiedrībā pastāv zināšanu un izpratnes trūkums un nespēja uztvert viņus kā līdzvērtīgus sabiedrības locekļus. Tāpēc turpinām runāt par izplatītākajiem mītiem un stereotipiem, ar kādiem šiem cilvēkiem ikdienā jāsaskaras.

Mīts Nr.8: cilvēkiem ar GRT labāka dzīve ir slēgta tipa iestādēs, kur nemitīgi – 24 stundas diennaktī – par viņiem rūpējas!

Patiesībā, cilvēki ar GRT aprūpes iestādēs bieži vien nonāk apstākļu spiesti, jo viņiem nav iespējas konkrētos pakalpojumus saņemt savā dzīves vietā ģeogrāfiskā attāluma vai citu iemeslu dēļ. Līdz ar to viņiem nav pat iespējas pašiem pieņemt lēmumu par to, kā viņi vēlas dzīvot. Tomēr, saņemot nepieciešamo speciālistu atbalstu, aprūpi un konsultācijas, cilvēki ar GRT var dzīvot sabiedrībā.

Ar visiem izplatītākajiem mītiem un stereotipiem par cilvēkiem ar GRT var iepazīties Labklājības ministrijas mājas lapā: http://www.lm.gov.lv/lv/aktuali/presei/91029-10-miti-un-stereotipi-par-cilvekiem-ar-gariga-rakstura-traucejumiem 

Plašāka informācija par cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem pieejama mājaslapā: www.cilveksnevisdiagnoze.lv.

Savukārt par pieejamajiem pakalpojumiem projektā “Kurzeme visiem” var uzzināt: https://kurzemevisiem.lv/pieejamais-atbalsts/pilngadigam-personam-ar-gariga-rakstura-traucejumiem

Lsm.lv: Annas stāsts par dzīvi ar depresiju: Sliktākajos brīžos nespēju izkāpt no gultas

 

Veselības ministrijas īstenotā kampaņa par psihisko veselību “Viss ir Norm.a” aizsākas ar personisku stāstu par depresiju – īpašā video stāstā Anna dalās savā pieredzē par to, ko nozīmē sadzīvot ar šo psihisko saslimšanu.
Anna atzīst, ka runāt par depresiju ir grūti un daudzus gadus viņa nepatīkamās izjūtas apspiedusi un noliegusi: “Milzīga tukšuma sajūta (..). Sliktākajos brīžos nespēju izkāpt no gultas un funkcionēt. Vairs nevarēju saņemties, un tas nebija atkarīgs no manis. (..) Gāju pa dzīvi, bet ne priecājos, ne bēdājos, ne dusmojos. Es nepiedzīvoju, bet vienkārši eksistēju”.

ĪSUMĀ:

Annas stāsts

Pilna Annas stāsta versija tiem, kuri vēlas uzklausīt visu pieredzi:

Viss sākās diezgan agri. Divpadsmit, trīspadsmit gadu vecumā man bija ļoti grūti. Taču tas ir pusaudža vecums – es nesapratu savas emocijas un domāju, ka ar laiku viss mainīsies. Aptuveni 20 gadu vecumā bija pirmā krīze, jo apjautu – tas, kā es visu laiku jūtos, nav tas, kā jūtas citi. Man visu laiku ir slikti. Sāku meklēt informāciju un palīdzību no malas, lai saprastu, kas ar mani notiek.

Par depresiju ir grūti runāt, jo tās ir sajūtas. Smaguma sajūta par visu, kas dzīvē notiek. Taču mana dzīve bija laba, un es sevi šaustīju, ka man nav tiesību tā justies. Nav nekāda iemesla. Man ir ģimene. Mani vecāki nav šķīrušies. Man bija draugi, skolā neviens neapcēla, dzīvojām ārzemēs patīkamā vietā. Man apkārt bija daudz labu cilvēku, kas par mani rūpējās un mīlēja. Taču es to nespēju izjust. Man visu laiku bija sajūta, ka kaut kas nav kārtībā. Tukšuma sajūta, emociju neesamība. Un emociju nebija, jo visas nepatīkamās sajūtas sevī “slēdzu nost” un noliedzu. Septiņus gadus tās manī krājās.

Kad 20 gadu vecumā atskatījos uz pēdējiem septiņiem gadiem, sapratu – mana dzīve ir mainījusies, bet tas, kā es jūtos, nav mainījies vispār. Ar šo apjausmu nāca milzīga tukšuma sajūta, ka nekam nav jēgas, jo nekas jau nemainās. Lai kas arī notiktu, visu laiku es jūtos vienādi – slikti. Sliktākajos brīžos nespēju izkāpt no gultas un funkcionēt. Vairs nevarēju saņemties, un tas nebija atkarīgs no manis. Es vienkārši to fiziski nevarēju izdarīt. Sāku sevi arī fiziski sāpināt, tā bija galēja tumsa. Bija reizes, kad aizrāpoju līdz virtuvei un sapratu, ka netikšu atpakaļ. Gulēju uz virtuves grīdas un cerēju, ka kaut kad tomēr tikšu gultā. Interesanti, ka tajā brīdī tas pat likās normāli – gan jau tā ir visiem. Tagad saprotu – nē, laikam visiem tā tomēr nav. 

Man šķiet, galvenais iemesls tam visam ir negatīvo emociju izjušanas aizliegums. Neļāvu sev raudāt, jo kaut kādu konkrētu iemeslu dēļ uzskatīju, ka tā ir vājuma pazīme. Es centos nepatīkamās emocijas “spiest nost” un sevi piespiedu saņemties.

Ironiski, ka es darīju tieši to, ko visi vienmēr prasa no cilvēkiem, kam ir depresija –saņemies! Un to es arī darīju. Saņēmos un gāju tālāk. Taču bija viens brīdis, kad es vairs neko nejutu. Gāju pa dzīvi, bet ne priecājos, ne bēdājos, ne dusmojos. Es nepiedzīvoju, bet vienkārši eksistēju. Tagad atskatoties, man ir skumji, jo esmu pazaudējusi šos septiņus gadus, kuru laikā daudz kas notika, taču es to nepieredzēju.

Emociju apspiešanas paradums nāca no kaut kādiem nejaušiem komentāriem brīžos, kad izrādīju emocijas. Tie bija nevainīgi komentāri, kas kaut kādu iemeslu dēļ mani aizķēra vairāk nekā citus cilvēkus. Lai izvairītos no šādiem komentāriem un pārmetumiem, man vieglāk bija “uzlikt” sejā smaidu. Tāpēc depresiju ir grūti no malas pamanīt, jo cilvēki iemācās uzlikt to prasīto smaidu. Es arī negribēju nevienam stāstīt, ka man ir slikti, jo šķita, ka tad prasīs, kāpēc. “Tev taču viss tik labi, vienkārši saņemies un nejūties tā!”. Un tāpēc es par to nerunāju. Bet tajā brīdī, kad sāku runāt, piedzīvoju pārsteidzošu atbalstu. Es tiku uzklausīta un pieņemta. Kopumā tuvinieku reakcija bija atbalstoša, saprotoša un pozitīva, un tas ir ļoti patīkami.

Pie psihologa gāju tikai trīs mēnešus, un viņš man palīdzēja tikt skaidrībā ar dažām lietām un nonākt punktā, no kura pati varēju virzīties tālāk. Tas ir process, ceļš ar kalniem un lejām. Esmu pēc tam gājusi pie dažādiem psihologiem. Zāles neesmu dzērusi, pagaidām esmu tikusi galā bez tām. Lēnām cenšos pieņemt, ka depresija ir slimība, kas var piemeklēt jebkuru cilvēku jebkurā situācijā, neatkarīgi no vecuma, dzīves līmeņa, izglītības vai attiecību statusa. 

Katrs cilvēks ir atšķirīgs, katra pieredze ir pilnīgi atšķirīga. Ja vienam varbūt tiešām ārējs grūdiens ir nepieciešams, kad cilvēki ne tikai uzklausa, bet arī saka: “Mēs palīdzēsim, mēs atradīsim tev psihologu, mēs samaksāsim, vienkārši aizej un meklē profesionālu palīdzību!”. Taču nezinu, vai tas būtu palīdzējis man. Pašai vajadzēja tikt līdz punktam, kad neko citu vairs nevar darīt, kā tikai runāt.  

Tagad esmu iemācījusies kontrolēt savas depresijas simptomus. Pamanīt, kā un kurā brīdī tie rodas, taču nevaru teikt, ka depresija ir pazudusi. Vienlaikus ļoti ceru, ka atveseļošos pilnībā. Pagaidām esmu procesā, kas ir piecreiz vieglāks, nekā tas bija pirms pāris gadiem. Es jau varu sākt risināt kodolu, iemeslus, kāpēc tas viss ar mani ir noticis, nevis strādāt tikai pie simptomu mazināšanas. 

Cerība ir vienīgais, kas mani visu laiku ir izglābis. Tā ir bijusi ar mani vienmēr – cerība, ka kļūs labāk. Un uz to es arī vienmēr esmu virzījusies – ka kļūs labāk, būs labāk. Ja strādāšu ar sevi, runāšu ar savējiem, tad paliks labāk. Un tas mani ir izglābis.  

Šobrīd man ir daudz vairāk spēka, daudz vairāk pārliecības, daudz vairāk prieka par dzīvi. Un to ir tik patīkami izbaudīt! Es beidzot saprotu, ko nozīmē piedzīvot dzīvi. Es varu aiziet uz darbu ar prieku, satikties ar cilvēkiem.

Es tagad jūtos labi – pat ja jūtos slikti. Pat tad, ja ir kaut kāda sliktāka diena. Es beidzot nevis eksistēju, bet dzīvoju. 

No vienas puses, man ir žēl zaudēto gadu, no otras, es saprotu, ka esmu tik stipra tieši šīs pieredzes dēļ. Bet citādāk stipra – ne jau caur saņemšanos, bet pieredzi. Esmu saprotošāka un pieņemošāka par daudzām lietām tieši to septiņu gadu dēļ.

Vienīgais, ko varu ieteikt līdzcilvēkiem – uzklausīt otru cilvēku. Es pati cenšos vairs neko neieteikt, bet uzklausīt un dalīties savā pieredzē. Ja tas kādam palīdz, super! Ja ne, varbūt viņš jutīsies labāk, ka nav viens šādā situācijā. Ka ir normāli justies slikti, bet no tā ir ceļš ārā. 

Atpazīt saslimšanu un savlaicīgi lūgt palīdzību

Viens no kampaņas “Viss ir Norm.a” mērķiem ir palīdzēt atpazīt dažādas psihiskās saslimšanas un mudināt savlaicīgi vērsties pēc palīdzības. Ja vismaz divas nedēļas pēc kārtas ir nomākts garastāvoklis, neapmierinātība, nogurums, enerģijas trūkums, interešu un dzīvesprieka zudums, bezcerība, vainas izjūta, grūtības iemigt vai pamosties vai domas par pašnāvību, iespējams, tā ir depresija. Depresija ir ārstējama slimība, taču svarīgi laikus vērsties pēc palīdzības. Jau drīzumā Annas stāstu papildinās arī psihiskās veselības speciālista komentārs, kurš no profesionālā skatupunkta palīdzēs orientēties depresijas simptomos un sniegs ieteikumus par palīdzības meklēšanu gan pašam, gan saslimušā tuviniekiem.

Kampaņā “Viss ir Norm.a” Veselības ministrija aicina pieskatīt savu un līdzcilvēku psihisko veselību. Gada garumā ik mēnesi tiks atklāts viena cilvēka pieredzes stāsts par ikdienas dzīvi ar kādu no psihiskajām saslimšanām vai tās simptomiem. Divpadsmit cilvēki no mūsu vidus video formātā izstāstīs kopumā 12 stāstus par to, kā viņi sadzīvo  ar depresiju, nesuicidālu paškaitējumu, narkotiku atkarību, alkohola atkarību, anoreksiju, robežstāvokļa personības traucējumiem, bipolāri afektīviem traucējumiem, šizoafektīviem traucējumiem, demenci, mācīšanās traucējumiem, garīgo atpalicību, uzmanības deficītu un hiperaktivitāti.

Atgādinām, ka katrs cilvēks un katrs stāsts ir unikāls – ne vienmēr saslimšana  visiem izpaužas vienādi. Vēl svarīgāk – ne vienmēr to var mazināt ar vienām un tām pašām metodēm. Tomēr ir dažas kopīgas lietas, kas vieno visus stāstus:

•             svarīgi atpazīt simptomus un brīdi, kad pats tos vairs nespēj regulēt, būtiski ir lūgt palīdzību līdzcilvēkiem un speciālistiem, kuriem uzticies;

•             jāapzinās, ka sadzīvot ar šķēršļiem būs jāmācās pašam un pārmaiņas ir ciklisks process, kas prasa laiku un darbu ar sevi.

Kur meklēt bezmaksas palīdzību?

Runā ar savu ģimenes ārstu!

Krīžu un konsultāciju centrs “Skalbes”: 67222922, 27722292

Pusaudžu resursu centrs: 29164747

Ambulatorā palīdzība:

Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrs: 67080147

Ambulatorais centrs “Veldre”:  67819748

Ambulatorais centrs “Pārdaugava”: 67715108

Izvēlies uzticamus informācijas avotus!

Psihiskā veselība ir joma, kurā valda daudz novecojušas informācijas, aizspriedumu un nepatiesu pieņēmumu. Internets ir būtisks izziņas avots, taču vienmēr rūpīgi izvērtē informācijas uzticamību.

Raksts pārpublicēts no sabiedrisko mediju portāla .lsm.lv. Saite uz raksta oriģinālu: https://www.lsm.lv/raksts/dzive–stils/veseliba/annas-stasts-par-dzivi-ar-depresiju-sliktakajos-brizos-nespeju-izkapt-no-gultas.a367865/

Kurzemnieks: Bērniem vajadzīgais

Laikraksts “Kurzemnieks” publicējis Kurzemes plānošanas reģiona projekta “Kurzeme visiem” vadītājas Sandras Miķelsones – Slavas viedokļa rakstu “Bērniem vajadzīgais”, rakstu var atrast 2020.gada 17.jūlija izdevumā. Pateicamies laikraksta “Kurzemnieks” redakcijai par iespēju rakstu pārpublicēt mūsu mājas lapā!

Lai vairotu izpratni par psihiskās veselības nozīmi un tās sarežģījumiem, sākas kampaņa “Viss ir Norm.a”

Lai mazinātu ar psihisko veselību saistītos aizspriedumus un sociālo stigmu, stāstītu par biežāk sastopamajiem psihiskās veselības sarežģījumiem un to, kā ar tiem sadzīvot, kā arī mudinātu meklēt palīdzību to risināšanā, Veselības ministrija uzsāk kampaņu Viss ir Norm.a.

Kampaņa aicinās pieskatīt savu un līdzcilvēku psihisko veselību un gada garumā ik mēnesi atklās viena cilvēka pieredzes stāstu, kurš ikdienā sadzīvo ar kādu no psihiskajām saslimšanām vai tās simptomiem. Divpadsmit cilvēki no mūsu vidus video formātā izstāstīs kopumā 12 stāstus par to, kā viņi sadzīvo  ar depresiju, nesuicidālu paškaitējumu, narkotiku atkarību, alkohola atkarību, anoreksiju, robežstāvokļa personības traucējumiem, bipolāri afektīviem traucējumiem, šizoafektīviem traucējumiem, demenci, mācīšanās traucējumiem, uzmanības deficītu un hiperaktivitāti un garīgo atpalicību.

“Reāli cilvēki un reāli stāsti – tā ir visefektīvākā metode, kā runāt par psihiskās veselības jautājumiem un mazināt aizspriedumus, kas kavē laicīgi apzināties problēmas un meklēt palīdzību. Visi mūsu kampaņas 12 stāstu varoņi ir drosmīgākie starp drosmīgajiem. Katrs stāsts ir unikāls – ne vienmēr konkrētie traucējumi visiem izpaužas vienādi, ne vienmēr tos var mazināt ar vienām un tām pašām metodēm. Tomēr ir dažas kopīgas lietas, kas vieno visus stāstus par psihisko veselību – svarīgi atpazīt simptomus un brīdi, kad pats tos vairs nespēj regulēt, lūgt palīdzību līdzcilvēkiem un speciālistiem, kuriem uzticies, kā arī vienlaikus apzināties, ka sadzīvot ar šķēršļiem būs jāmācās pašam un pārmaiņas ir ciklisks process, kas prasa laiku un darbu ar sevi,” stāsta veselības ministre Ilze Viņķele.

Eiropā gada laikā katrs ceturtais cilvēks cieš no psihiskās veselības sarežģījumiem. Tie var būt miega traucējumi vai īslaicīga nomāktība, taču tās var būt arī tādas saslimšanas kā depresija, anoreksija, bipolāri afektīvi traucējumi, vielu atkarības un citi.

Psihiskā veselība ietekmē kopējo labklājību un ekonomiku

Psihiskās veselības sarežģījumi samazina cilvēka spēju sevi realizēt, veidot veselīgas attiecības ar ģimeni, draugiem, kopienu, piedzīvot profesionālu piepildījumu, ietekmējot arī mūsu kopējo labklājību un ekonomiku. Tāpēc ir labi būt zinošam, lai tad, kad palīdzība būs nepieciešama pašam vai tuviniekam, spētu pilnvērtīgi iesaistīties situācijas risināšanā.

Kampaņas koncepta un radošā risinājuma autori: Una Rozenbauma, Marta Krivade, Svens Neilands

Viss ir Norm.a manifests

Tā reizēm notiek – dzīvē pienāk laiks, kad nejūties labi. Varbūt ir slikti. Varbūt pat ļoti slikti, un jau ilgi. Redzi, tava psihiskā veselība ir tikpat reāla kā fiziskā. Tā var sašķobīties. Vai zināji, ka Eiropā katrs ceturtais cilvēks gada laikā saskaras ar psihiskās veselības sarežģījumiem?

Ir labas ziņas.
Tev nav jātēlo, ka viss ir kārtībā.
Nenoliedz to, kā jūties.
Necieties. Nesakod zobus.
Tu neesi viens. Meklē palīdzību. Tas ir normāli.

Viss ir Norm.a pieredzes stāstiem gada garumā varēs sekot www.neesiviens.lv un Veselības ministrijas kontos sociālajos medijos: FacebookInstagram un Twitter.

Pirmais pieredzes stāsts ir par depresiju

Kampaņa tiek realizēta Veselības ministrijas īstenotā ESF projekta “Kompleksi veselības veicināšanas un slimību profilakses pasākumi” ietvaros (Nr.9.2.4.1./16/I/001).

Kampaņa

Aicinām ģimenes pieteikties nometnei “Bez aizspriedumiem”

Projekta “Kurzeme visiem” ietvaros aicinām ģimenes ar 9 – 15 gadus veciem bērniem, tostarp ar funkcionāliem traucējumiem, pieteikties bezmaksas integrējošai nometnei “Bez aizspriedumiem”. Saliedēsimies, pavadīsim 5 aizraujošas un izglītojošas dienas no  9.  līdz 13. augustam viesu namā “Kurzemes rezidence” Reņģēs, Strazdes pagastā, Talsu  novadā un iegūsim jaunus draugus!

Nometnē darbosimies gan kopā kā ģimenes, gan organizēsim atsevišķas nodarbības bērniem un vecākiem savu talantu un spēju attīstībai.

Nometnes dalībnieki: Kurzemes reģionā dzīvojošās ģimenes ar bērniem  un pusaudžiem vecumā no 9 – 15 gadiem, tai skaitā ar funkcionāliem traucējumiem un noteiktu invaliditāti (kopumā 30 dalībnieki)

Nometnes norises laiks un vieta:  2020.gada 9. – 13.augusts, viesu nams “Kurzemes rezidence” Reņģēs, Strazdes pagastā, Talsu  novadā.

Nometnes programma: pieejama tiešsaistē

Pieteikšanās nometnei beigusies! Ar ikvienu, kurš reģistrējās, sazināmies individuāli!

Reģistrācija dalībai nometnē beigusies!

Papildu informācijai:

Pēteris Martukāns
Nometnes vadītājs
e-pasts: peteris.martukans@gmail.com
tālr. +371 29628200

Integrējošo nometni organizē biedrība “Profesionālo audžuģimeņu apvienība “Terēze””,  Kurzemes plānošanas reģiona īstenotā projekta “Kurzeme visiem” ietvaros. To līdzfinansē Eiropas Sociālais fonds un Latvijas valsts. Vairāk par projektu Kurzemes plānošanas reģiona mājas lapā un projekta mājas lapā: www.kurzemevisiem.lv

lsm.lv: Gabriela no Priekules – vienīgā meitene ar dzirdes implantu mūzikas skolā

Gabriela Viršila mācās Kalētu Mūzikas un mākslas pamatskolas 3. klasē. Viņa ir vienīgais bērns skolā ar dzirdes implantu. Meitene pati to sauc par aparātu un apzinās, ka bez šīs ierīces viņas dzīve būtu citāda.

“Ja man nebūtu implanta, man vajadzētu mācīties zīmju valodu,” saka Gabriela. Bērni, kas viņu nepazīst, mēdz interesēties, kāpēc viņai pie auss ir aparāti. “Kad biju maziņa, saslimu, mani operēja un tad iedeva aparātus,” meitene parasti viņiem paskaidro.

Gabriela ir ļoti saimnieciska, viņai patīk gatavot, kā pati saka – saimniekot. Meitene palīdz ģimenes darbos, pabaro vistiņas un suņus. Gabriela ir arī liela dziedātāja un prot dziesmas gan latviešu, gan lietuviešu valodā. Īpaši prieku meitenenei sagādā hobijs, kas kopīgs ar tēti – makšķerēšana. Tajā viņa guvusi arī godalgas, piedaloties dažādās sacensībās.

Meitene gribētu iepazīties ar citiem bērniem, kuriem ir dzirdes implanti jeb aparāti, kā arī ar tiem, kuri vispār nedzird un nespēj verbāli sazināties.

Gabriela vēlas, lai pret viņu izturas tāpat kā pret jebkuru citu bērnu. Ja viņa nesadzird, vēlas, lai nedusmojas, bet pienāk tuvāk, lēnāk un skaidrāk pasaka gribēto.

Gabrielas stāsts ir daļa no sociālā projekta “Sadzirdi mani”. Tā ietvaros četri bērni, kas dzirdi ieguvuši vai atguvuši ar kohleārajiem implantiem, stāsta, kā ir sadzirdēt pasauli pēc tam, kad gadiem esi bijis klusumā. Viņi atklāj savu personīgo pieredzi, dalās ar sapņiem un iedrošina citus.

“Sadzirdi mani!” – bērni ar implantiem stāsta paši

Gabriela ir viens no 173 bērniem, kuriem Latvijā ir kohleārie dzirdes implanti. Kohleārais implants ir iekārta, kas sastāv no divām lielām daļām – iekšējās un ārējās. Iekšējā daļa, ko ķirurģiski ievieto zem ādas, sastāv no uztvērēja, stimulatora un elektroda. Ārējā daļa – no mikrofona, skaņas procesora un raidītājspoles. Mikrofons uztver skaņas viļņus, procesors to apstrādā, raidītājspole nosūta signālus cauri galvai un stimulatoru. Tālāk signālu pārvērš elektriskos impulsos, kas stimulē dzirdes nervu, un smadzenes tos interpretē kā skaņas.

Raksts pārpublicēts no sabiedrisko mediju portāla Lsm.lv: https://www.lsm.lv/raksts/dzive–stils/cilvekstasti/gabriela-no-priekules-vieniga-meitene-ar-dzirdes-implantu-muzikas-skola.a366787/