“Sabiedrībai ir jābūt informētai, kā rīkoties dažādās problēmsituācijās sabiedriskajā transportā, kurās var nonākt cilvēki ar invaliditāti, jo sevišķi bērni. Viens no vienkāršākajiem veidiem, kā kolektīvi varam mazināt dažādu negadījumu skaitu, kuros nokļūst bērni bez pavadoņa vai bērni ar invaliditāti, ir noskaidrot, kurp viņš dodas un vai nepieciešama palīdzība,” norāda Invalīdu un viņu draugu apvienības “Apeirons” valdes loceklis Ivars Balodis.
alsts policijas dati liecina, ka 2021. gadā ceļu satiksmes negadījumos tika ievainoti aptuveni 409 bērni vecumā līdz 14 gadiem. Negadījumu risku paaugstina bīstamas situācijas, kurās var nokļūt ikviens bērns, pārvietojoties ar sabiedrisko transportu, piemēram, nokavēta pietura, iekāpšana nepareizajā transportā, kā arī izkāpšana svešā pieturā vai ceļa šķērsošana vietā bez gājēju pārejas. Šādās situācijās bērnus māc bailes un nedrošības sajūta, taču tie, kuriem ir invaliditāte, var reaģēt uz šīm situācijām saasinātāk vai kļūt pilnīgi bezpalīdzīgi.
Apvienības “Apeirons” pārstāvji apgalvo, ka šobrīd sabiedrībā trūkst zināšanu un informācijas, kā rīkoties problēmsituācijās, kurās nokļuvuši bērni ar invaliditāti. “Mums kā sabiedrībai ir jābūt gataviem sabiedriskajā transportā sastapt bērnus un pusaudžus, kas ir cilvēki ar invaliditāti. Tieši tāpat mums ir jābūt informētiem par to, kāds ir reaģēšanas algoritms, ja rodas tāda nepieciešamība,” norāda Invalīdu un viņu draugu apvienības “Apeirons” pārstāvis Jurģis Briedis.
“Mēs kā ziemeļnieki lielākoties negribam iet klāt un kaut ko prasīt nepazīstamajiem. Mēs paļaujamies uz to, ka situācija atrisināsies pati no sevis, bet mums ir jābūt atbildīgiem, jo sevišķi pret bērniem. Tā ir dubultatbildība gan no sabiedriskā transporta vadītāja, gan no līdzcilvēku jeb pasažieru puses,” apgalvo Balodis.
Svarīgākais pamatnosacījums, piedāvājot palīdzību bērniem, tai skaitā bērniem ar invaliditāti, ir komunikācija. Apzinoties, ka sabiedrība ne vienmēr zina, kā komunicēt ar neredzīgiem vai nedzirdīgiem bērniem, apvienība “Apeirons” atgādina, ka pieejami dažādi tehnoloģiski rīki, kas var palīdzēt šādās situācijās. Piemēram, Zīmju valodas centrs piedāvā bezmaksas pakalpojumu, ar kura starpniecību var sazināties ar zīmju valodas tulku, kurš pārtulko nepieciešamo informāciju, piemēram, autobusa šoferim. “”Apeirons” pasažieru pārvadātājiem piedāvā apmācības, kurās šādas komunikācijas nianses tiek izrunātas, kā arī tiek izskaidrots, kā pareizi palīdzēt cilvēkiem ar invaliditāti, kas pārvietojas sabiedriskajā transportā. Nav viena standarta risinājuma, kā rīkoties, tādēļ apmācībās izejam cauri dažādām problēmsituācijām, ar ko vadītāji jau ir saskārušies, kā arī modelējam paši savas situācijas, piedāvājot dažādus risinājumus,” stāsta Balodis.
Pārvadātāju atbildība ir nodrošināt vadītājiem pietiekamas zināšanas par to, kā rīkoties, ja problēmsituācijā nonācis cilvēks ar invaliditāti. Fiziskās drošības jautājums sabiedriskajā transportā ir īpaši aktuāls bērniem, kuriem ir kustību traucējumi, jo par nokļūšanu transportlīdzeklī un tehniskā nodrošinājuma stiprināšanu atbild transporta šoferis. Vadītājam ir jāpārliecinās par to, lai pasažieris ir apsēdies droši, un straujas bremzēšanas vai braukšanas uzsākšanas gadījumā pasažieris neapgāzīsies un nesavainos sevi. Tikpat nozīmīga ir nākamo pieturvietu laicīga atskaņošana un attēlošana, lai vājredzīgie un vājdzirdīgie pasažieri laikus būtu informēti par atrašanās vietu.
Neatkarīgi no tā, vai atvasei ir invaliditāte vai nav, vecāku uzdevums ir iemācīt ceļu satiksmes principus, kā arī problēmsituāciju potenciālos risinājumus. “Jāiziet vienu, divas vai pat desmit reizes vienu un to pašu maršrutu. Ir dzirdētas situācijas, kurās viss ir pārrunāts, taču sabiedriskais transports apstājas 15 metrus pirms pieturas, bērns izkāpj ārā, un viņam šķiet, ka atrodas citā lokācijā, tādēļ nezina, kā tālāk rīkoties un ko darīt,” stāsta Balodis. Tāpat apvienības pārstāvis uzsver, ka galvenais šādās situācijās ir komunikācija. Ja pieturā vai transportā tiek manīts apjucis bērns, tad nekautrējoties būtu jāpieiet klāt un jānoskaidro, vai viss ir kārtībā. Zinot, ka šādas situācijas varētu notikt, vecākiem ir jāiemāca bērnu rīkoties ar telefonu. Mētelī, jakā vai cepurē iešūta zīmīte ar nepieciešamajiem telefona numuriem ļaus bērnam stresa situācijā piezvanīt vecākiem vai arī nodot šos tālruņa numurus kādai citai personai, kas sazināsies ar vecākiem.
Invalīdu un viņu draugu apvienība “Apeirons” vērš uzmanību, ka invaliditāte var izpausties dažādās formās, taču, jāatceras, ka cilvēki ar invaliditāti ir daļa no sabiedrības, un viņiem ir tiesības uz patstāvīgu dzīvi, tostarp pārvietoties ar sabiedrisko transportu. Tas var būt liels solis, lai bērni ar invaliditāti adaptētos sabiedrībā. “Tam, ka bērnam ir iespēja patstāvīgi pārvietoties ar sabiedrisko transportu, ir ļoti daudz ieguvumu. Tā ir brīvība, neatkarība un iespēja pašam pieņemt lēmumus, kas var palīdzēt labāk sagatavoties dzīvei,” saka Balodis. Tikpat nozīmīgi ieguvumi, biežāk ikdienā redzot cilvēkus ar invaliditāti, kas pārvietojas ar sabiedrisko transportu, ir visai sabiedrībai kopumā – tas ir ceļš uz vienlīdzīgu, iekļaujošu un izglītotu sabiedrību.