Santa.lv: aizbraucam uz bērnunamu pēc māsiņas!

«Es pat nezinu, no kurienes tas nāk, jo ne mūsu, ne radu ģimenē neviena adoptēta bērna nav,» saka Kaspars un atzīst, ka, atskatoties atpakaļ, ir sajūta, ka dzīve pati viņus pamazām šim lēmumam gatavojusi, piespēlējot situācijas, kad nācies satikt bērnus, kas palikuši bez vecāku gādības. Līgai, piemēram, ir darba pieredze organizācijā, kas atbalsta pieaugušos bērnunamu bērnus. Savukārt Kasparam, darbojoties kā Kristīgo studentu brālības vadītājam, reiz, meklējot nometņu vietu Baldonē, pilnīgi nejauši gadījies atrast māju, kuras pirmajā stāvā, kā vēlāk izrādījies, ir bērnunams. «Ja to neredz, tad par to nedomā, bet, redzot šos bērnus, ir pašsaprotami, ka gribas viņiem palīdzēt,» teic Līga.

«Paši pieņemt ģimenē adoptētu bērnu bijām domājuši mazliet vēlāk, kad Markuss un Marija jau būtu mazliet paaugušies. Bet, tā kā par adopciju runājām un aģitējām citus, vēl pirms paši bijām to izdarījuši, cilvēki zināja, ka mums šādas domas ir.»

Brīdī, kad mamma bija atstājusi Daniēlu grūtnieču krīzes centrā, tā vadītāja caur paziņu paziņām mūs uzmeklēja un aicināja ņemt viņu aizbildniecībā.

Daniēls, kuram tobrīd bija pieci mēneši, vēl nebija juridiski brīvs, un nebija arī radinieku, kam varētu piedāvāt aizbildniecību, tāpēc centra vadītāja meklēja kādu ģimeni, kas varētu par viņu parūpēties. Abu jaunākajai meitiņai Marijai tobrīd bija trīs gadi. Rudenī viņai bija jāuzsāk bērnudārza gaitas, bet Līga bija plānojusi atgriezties darbā. Bija jāpieņem pēkšņs lēmums, tāpēc varētu teikt, ka ne jau Kaspars un Līga izvēlējās Daniēlu. To noteica dzīves situācija.

Kaspars bijis gatavs mazo Daniēlu ņemt jau uzreiz pēc telefonsarunas un pirmās tikšanās. «Biju sevi tā noskaņojis, ka man jau uzreiz bija ļoti viegli pieņemt, ka viņš būs mūsējais,» atminas Kaspars. Līgai gan tas prasījis ilgāku laiku. «Tas iespējams ir bioloģiski, jo dabiski bērniņš ienāk ģimenē caur mani. Pirmajās reizēs, satiekot Danielu, visu laiku sevi vēroju, kā es jūtos, kā viņš smaržo,» saka Līga, kas pirmos divos mēnešus, kamēr oficiāli tika kārtota aizbildniecība, regulāri brauca ar Daniēlu satikties.

Ikreiz, kad braucu mājās, man bija žēl, ka viņam tur jāpaliek vienam.

«Ļoti jutu viņam līdzi, bet man arī vajadzēja laiku, lai pieņemtu un sajustu viņu kā savu,» godīgi stāsta Līga. Sākumā viņi kļuva par Daniēla aizbildņiem un paralēli pieteicās arī adoptētāja statusa iegūšanai. Lai gan nebija skaidri zināms, kad zēns varētu kļūt juridiski brīvs, jo bioloģiskā mamma bija uzrakstījusi atteikšanos uz parastas lapas, kas juridiski nav saistoša. Par tēvu neviens neko nezināja. Taču aptuveni pēc pusgada ģimene uzzināja, ka Daniēla bioloģiskā mamma nomirusi, un tas ļāva adopcijas procesam noritēt straujāk.

Par to, kas un kā noticis ar Daniēla mammu, Līga un Kaspars nav varējuši uzzināt, jo nav viņas tuvinieku. Dzirdētas tikai baumas, un abi arī neesot bijuši droši, cik uzstājīgi šo informāciju vajadzētu meklēt. Bāriņtiesā ieteikuši labāk neinteresēties vispār. Turpretī amerikāņu misionāri, ar kuriem bijusi saskarsme, ieteikuši uzzināt pēc iespējas vairāk.

Zinot Daniēla bioloģiskās mammas vārdu, Līga tik vien paguvusi kā uzmeklēt viņas profilu sociālajos tīklos un saglabāt bildes, lai vēlāk būtu, ko Daniēlam parādīt.

Vaicāti par savām sajūtām pret Daniēla mammu, vai nav dusmu par to, ka viņa Daniēlu pametusi, Kaspars mierīgi atbild: «Man nav, jo es saprotu, ka tā mamma droši vien arī no savu vecāku puses piedzīvojusi nolaidību. Ja tu neesi piedzīvojis, ka par tevi parūpējas, tev arī pašam nav tādas prasmes. Uz viņas rīcību skatos kā uz sekām, bez nosodījuma.» Līga gan neslēpj, ka, uzzinot par Daniēla astmu, kas, iespējams, radusies tāpēc, ka mamma grūtniecības laikā smēķējusi, dusmas bijušas – kā var izturēties tik bezatbildīgi! Vēl viņa vaļsirdīgi atzīst, ka bija arī greizsirdīga: «Es viņu mīlu, viņš ir mans, bet ir vēl viena sieviete, kas ir viņa mamma. Man bija grūti ar šo domu, ka viņa kaut kur blakus ir.»

Kāpēc esmu adoptēts?

Vai Līgai un Kasparam ir sagatavota atbilde uz Daniēla jautājumiem par adopciju? «Mēs šo faktu nekad neesam slēpuši. Un priecājos, ka pēdējā laikā vispār mainās attieksme pret adopcijas noslēpumu, jo es saskatu vismaz divus riskus. Kurā brīdī atklāt, ka visu laiku esi melojis, un kā lai bērns tev turpmāk uzticas? Un kāpēc to vispār slēpt? Vai tad tas ir kaut kas ļauns un nosodāms?» neizpratni pauž Kaspars. Par gaidāmajiem dēla jautājumiem viņš saka: «Nevajag stāstīt visu, vajag stāstīt to, ko viņš jautā, atbilstoši viņa vecumam.»

Arī lielākais brālis Markuss un māsa Marija atceras, kā Daniēls ienāca ģimenē, stāsta Līga. Toreiz Marija un Markuss jau zinājuši, kas un kā notiks, un nav varējuši sagaidīt brālīti. Viņiem tas šķita pilnīgi dabiski. «Viņiem pat ir savs stāsts, ko viņi stāsta arī Daniēlam, kā mēs braucām viņam pakaļ, kā viņš bija sabijies. Mēs ģimenē arī tagad visu laiku runājam par to, ka ir dažādi veidi, kā bērniņš var ienākt ģimenē, – gan caur mammas punci, gan ar adopciju,» saka Līga. Kaspars atzīst, ka viņam bijušas bažas par situācijām, kad lielākie bērni varētu Daniēlam norādīt – «tu neesi tāds kā mēs» –, taču vismaz līdz šim nekas tāds neesot noticis. «Protams, viņi strīdas un kašķējas, bet cits citu uztver vienlīdzīgi,» tā Kaspars.

Vecākie bērni tagad saka, ka vajadzētu vēl māsiņu. Īpaši Marija ilgojas pēc sava dzimuma bērniņa, lai ģimenē būtu līdzsvars, tāpēc viņa vecākiem teikusi: «Aizbraucam uz bērnunamu un paņemam!»

Un kā ar gēniem?

Draugi un radi Kaspara un Līgas lēmumu uztvēruši atbalstoši. «Arī tad, ja kādam manā ģimenē bija kādas iekšējas šaubas, man neviens to skaļi neteica,» atminas Kaspars.

Līgas ģimenē gan pavīdējušas šaubas par bīstamajiem gēniem, un bijis pat posms, kad radinieki Līgu un Kasparu centušies atrunāt no domām par adopciju.

«Saprotu, ka šīs raizes bija no labas sirds. Tomēr sākumā, kad jau zinājām, ka ņemsim pie sevis Daniēlu, nevienam neko neteicām,» stāsta Līga. «Kaimiņi gan brīnījās – kā jūs tā paspējāt? Bet arī viņi bija ļoti atbalstoši, nesa mums dažādas bērnu mantas. Draugi palīdzēja sarūpēt ratiņus un gultu. Un tie, kas šaubījās, ieraugot reālu bērnu, mainīja savas domas,» saka Līga.

Abi atceras, ka uzreiz pēc Daniēla ienākšanas ģimenē Markusam bijušas gan dusmas, gan greizsirdība. Kopā ar mammu pat apmeklējuši smilšu terapiju, kurā psiholoģe izskaidrojusi, ka katrs bērniņš, kurš ienāk ģimenē, vēlreiz nogāž vecāko no troņa, tas nav saistīts ar adopciju.

«Protams, mums ģimenē ir savas grūtības, bet nekas no tā nav attiecināms tieši uz adopciju, bet gan uz bērnu audzināšanu kopumā. Jo katram bērnam ir savas problēmas ar disciplīnu vai, piemēram, lai kaut kur aizbrauktu divatā, mums ir diezgan grūti saplānot, kurš varētu pieskatīt bērnus,» pieredzē dalās Kaspars un Līga.

Abi piekrīt domai, ka cilvēki, kuriem jau ir pieredze ar saviem bērniem, adopcijai var būt piemērotāki, jo tie, kas ir vecāki, zina, ka, piemēram, divos gados bērns uzvedas neciešami.

Bet, ja savu bērnu nav, to var mēģināt norakstīt uz gēniem. «Ir bijis, ka Markusiņš apvainojas vai dusmojas un es saprotu, ja viņš būtu adoptēts, mēs domātu – sliktie gēni,» smaidot secina Līga. Jā, Daniēls savā uzvedībā ir straujāks un temperamentīgāks, mēģina visus kontrolēt un vadīt. Vai tas saistāms ar gēniem? Iespējams, tikai ar ekstraversiju. Vai, piemēram, zēns ļoti atbildīgi izturas pret ēšanu un ēd visu – avokado, suši, kāpostu lapas. Viņam vienmēr gribas pamēģināt arī to, kas ir kaimiņam. Un, gulēt ejot, viņš nereti pārvaicā, kas būs brokastīs. Vai tas būtu saistīts ar to, ka grūtniecības laikā viņam trūcis barības vielu? Bet varbūt tikai ar to, ka zēns ir aktīvs un patērē daudz enerģijas?

Aģitēšana turpinās!

«Par adopciju biju sācis aģitēt, jau pirms paši bijām to izdarījuši, un toreiz jutos kā liekulis, bet tagad labprāt dalos šajā pieredzē jau ar daudz lielāku jēgu,» saka Kaspars. Pēc šīs pieredzes viņš sapratis, ka var palīdzēt, lai Latvijā būtu mazāk bērnu bāreņu, tāpēc uz pusslodzi sācis strādāt Latvijas Kristīgajā bāreņu aliansē. «Arī tas ir veids, kā aicināt iesaistīties citus. Pašlaik uzsāktas atbalsta grupas adoptētājiem Ogrē, Jelgavā un Rīgā – lai palīdzētu viņu adopcijas procesam noritēt pēc iespējas veiksmīgāk un viņi pēc tam varētu inficēt arī pārējos,» saka Kaspars.

Darbojoties Kristīgajā bāreņu aliansē, Kaspars apmeklējis arī kursus, lai mācītos par atbalsta grupas vadītāju audžuģimenēm. «Tā ir milzīga kalpošana un nesavtīga nodošanās – uz kādu laiku, vai tas būtu mēnesis vai desmit gadi, atvērt savu ģimeni bērnam, ko tu pēc tam, iespējams, nekad vairs nesatiksi. Lepojos, ka Latvijā ir tik daudz dzīvesgudru cilvēku, kas gatavi uzņemt šos bērnus ar tik dažādiem dzīves stāstiem, kaut arī finansiālais atbalsts nemaz nav tik liels,» saka Kaspars.

Viņš arvien biežāk aicina cilvēkus adoptēt bērnus, kas vecāki par trim un četriem gadiem, jo viņiem to vajag vairāk.

Uz mazuļiem līdz triju gadu vecumam stāv rinda, bet pēc triju gadu vecuma ar katru nākamo gadu bērna izredzes uzaugt ģimenē tepat Latvijā samazinās. «Protams, ja pašiem ģimenē jau ir mazāks bērniņš, tas rūpīgi jāizvērtē, jo ieguldīt vajadzēs daudz. Līdzīgi kā grūtniecībā, ir jāpaiet vismaz deviņiem mēnešiem, lai mazuli iznēsātu un pamazām pieņemtu kā savu,» pieredzē dalās Kaspars. Un tas ir tikai dabiski, nevajag sevi šaustīt, ja jau pirmajā dienā pēc iepazīšanās ar bērnu nav lielu mīlestības jūtu. «Daniēlam ir izteikti tuvākas attiecības ar tēti, un tikai pēdējo pusgadu viņš daudz sirsnīgāk izturas arī pret mani,» saka Līga, ar aizkustinājumu stāstot, ka nesen Daniels viņai apķēries ap kaklu un teicis: «Es tevi mīlu, un tu man esi pirmajā vietā, jo meitenēm ir priekšroka!» Šādos brīžos aizmirstas visas grūtības un ikdienas daudzie pienākumi.

Svarīgi, lai abiem ir pārliecība

Par adopcijas juridiskajām formalitātēm runājot, Līga un Kaspars teic, ka nav nekas traks. «Tas ir tikai stereotips, ka ir ļoti sarežģīti un birokrātiski. Man pat šķiet, ka varētu izvērtēt vēl rūpīgāk. Vēl vairāk vienkāršot – tas jau būtu bīstami,» viedokli pauž Kaspars.

Savukārt, komentējot dažkārt presē izskanējušos stāstus, ka pieņemti bērni spējot izjaukt pāra attiecības, Kaspars saka: «Katra bērna ienākšana ir pārbaudījums attiecībām un palielina stresa līmeni. Ja tas jau ir sasniedzis robežu, tad var iet pāri malām. Bet ir ļoti bezatbildīgi, traumējoši un ļauni vainot bērnu attiecību izjukšanā.»

Svarīgi, lai abiem ir pārliecība, ka to vajag darīt, ja, ja viens pārī ir pierunāts, tas ir bīstami. Jo grūtības būs! Un tad var sākties pārmetumi.

Cik nopietni Prūšu ģimene domā par vēl vienu māsiņu, pēc kuras ilgojas Marija un brāļi? «Man šķiet, ka mēs noteikti varētu vēl, bet vajag, lai bērni drusku paaugas, jo redzu, ka mēs neesam vecāki, kuriem varētu būtu spēks desmit bērniem, un pašlaik šķiet, ka limits ir sasniegts, jo Daniēls ir diezgan aktīvs, Marijai un Markusam arī katram savi stiķi. Lai kvalitatīvi viņos ieguldītos, vajag vēl mazliet laika,» teic Kaspars. «Mums ir divi skolas bērni, viens bērndārznieks, dancošanas pulciņš, logopēds un daudz citu nodarbju, bet laika ir tik, cik ir,» situāciju reāli novērtē Līga. «Tad jau kādam no mums būtu jāiet prom no darba, lai visu pagūtu,» smaidot saka Kaspars un piebilst: «Bet, kad viņi paaugsies, mēs noteikti vēl kaut ko darīsim!»