Mēs visi vēlamies būt mīlēti un cienīti, finansiāli nodrošināti, un to ir itin viegli pieņemt, domājot par sevi vai sev tuvākajiem ģimenes locekļiem un draugiem. Tad kāpēc šīs pašsaprotamās vajadzības tiek piemirstas, kad runājam par cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem (GRT)?
Latvijā ir vairāk nekā 24 500 pilngadīgu cilvēku, kuriem GRT dēļ ir noteikta 1. vai 2. grupas invaliditāte. Pusei Latvijas iedzīvotāju (51%) ir bijusi saskarsme ar cilvēkiem, kuriem ir vai ir bijuši garīgās attīstības vai psihiski traucējumi. 8% aptaujāto ģimenē ir kāds radinieks ar garīgās attīstības vai psihiskiem traucējumiem, liecina Labklājības ministrijas veiktais sabiedriskās domas izvērtējums par iedzīvotāju informētību un izpratni par deinstitucionalizācijas (DI) procesu.
Cilvēks ir kas vairāk par diagnozi
Labklājības ministrija kampaņā “Cilvēks, nevis diagnoze!” aicina atmest stereotipus un aizspriedumus un saskatīt ikvienā vērtīgāko – cilvēka personību, talantus, spējas un individualitāti.
Atbalsts, kas nepieciešams, lai katrs cilvēks spētu dzīvot patstāvīgi, ir jāvērtē individuāli – neatkarīgi no tā, vai cilvēkam ir noteikta invaliditāte vai nav. Svarīgi ir saprast, ka, saņemot nepieciešamo atbalstu, cilvēki ar GRT ir spējīgi pieņemt lēmumus, mācīties, strādāt, izvēlēties hobijus un dzīvot pilnvērtīgu un laimīgu dzīvi – gluži kā ikviens no mums.
Liels atbalsts šiem cilvēkiem ir sabiedrībā balstīti sociālie pakalpojumi, kas palīdz nodrošināt, lai cilvēks varētu dzīvot patstāvīgi un nebūtu nepieciešamība ilgstoši uzturēties institūcijās. Tipiskākie šāda veida pakalpojumi ir aprūpe mājās, dienas aprūpes centri, grupu mājas (dzīvokļi) vai specializētās darbnīcas, kurās nodrošināts speciālistu atbalsts cilvēkiem ar GRT.
Ceļā uz mērķi
DI procesa rezultātā ir būtiski jāpalielinās sabiedrībā balstīto sociālo pakalpojumu īpatsvaram, bet aprūpei institūcijās – jāsamazinās.
“Sākot darbu pie DI procesa, attiecība starp sabiedrībā balstītiem sociālajiem pakalpojumiem un aprūpi institūcijā bija 20:80, proti, no visiem cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, kas saņēma sociālos pakalpojumus, 20% saņēma sabiedrībā balstītus sociālos pakalpojumus, bet 80% – pakalpojumus institūcijā, savukārt 2023. gadā šai attiecībai vajadzētu būt 45:55,” skaidro Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu departamenta direktors Aldis Dūdiņš.
Sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu attīstība ir svarīga arī tāpēc, ka ik gadu vidēji 60 cilvēku ar GRT pāriet no valsts ilgstošas sociālās aprūpes institūcijām uz dzīvi sabiedrībā, un ir būtiski, lai, uzsākot neatkarīgu dzīvi, šiem cilvēkiem būtu pieejams nepieciešamais atbalsts un sociālie pakalpojumi.
DI procesa ietvaros līdz 2023. gadam plānots sniegt sabiedrībā balstītus sociālos pakalpojumus 2100 pilngadīgiem cilvēkiem ar GRT un 2100 bērniem ar invaliditāti.
Brīvība ārstē vislabāk
Itālija tiek uzskatīta par mūsdienu labās prakses piemēru attiecībā uz cilvēku ar GRT integrēšanu sabiedrībā. 1978. gadā Itālijā tika pieņemts Psihiatriskās aprūpes reformas likums, ko dēvē arī tā virzītāja vārdā par Legge Basaglia. Šis likums kategoriski aizliedza jaunu institūciju izveidi, kā arī noteica nepieciešamību pēc iespējas ātrāk rast risinājumus, lai pārtrauktu institucionālo aprūpi cilvēkiem ar GRT. Uzsvars tika likts uz nepieciešamību veidot visaptverošu, integrētu un atbildīgu sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu sistēmu, kas dotu iespēju cilvēkiem ar GRT dzīvot sabiedrībā.
Ņemot vērā Itālijas reģionālo specifiku un pretrunīgo attieksmi pret DI reformu, process noritēja ārkārtīgi nevienmērīgi, un izvirzīto mērķi itāļi sasniedza tikai pirms dažiem gadiem.
Būtiskākās atziņas, ko 40 gadu laikā guva reformas īstenotāji, apliecināja, ka ārkārtīgi liela nozīme ir sadarbībai starp ieinteresētajām pusēm – dažādu jomu profesionāļiem, akadēmiskā personāla, pētniecības institūcijām, NVO. Tāpat būtiska ir sabiedrības informēšana, lai mainītu sabiedrības attieksmi un samazinātu aizspriedumus attiecībā uz cilvēkiem ar GRT.
Pretēji oponentu prognozēm, reforma, pateicoties sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu sniegtajiem risinājumiem, nepalielināja cilvēku ar GRT stacionēšanās biežumu un pašnāvību skaitu, kā arī neradīja noziedzības pieaugumu.
Sabiedrībai ir lielāka ietekme nekā medikamentiem
Deinstitucionalizācija ir sekmīgi norisinājusies arī Čehijā.
Viens no veidiem, kā cilvēki ar GRT tiek iekļauti sabiedrībā, ir grupu dzīvokļi cilvēkiem ar GRT, kas iekārtoti daudzdzīvokļu mājās. Cilvēki ar GRT piedalās teritorijas uzkopšanā, rūpējas par apstādījumiem un palīdz senioriem iepirkties, mainot sabiedrības attieksmi pret sevi.
Dr. Jans Pfeifers (Jan Pfeiffer), psihiatrs, DI procesa un garīgās veselības aprūpes reformas virzītājs Čehijā, uzsver, ka DI veiksmes atslēga ir meklējama ne tikai pakalpojumos, kas tiek nodrošināti cilvēkiem ar invaliditāti, bet arī individuālā pieejā un atbalsta sniegšanā katram cilvēkam. DI reformas neatņemama daļa un ļoti būtisks veiksmīga rezultāta priekšnoteikums ir sabiedrības informēšanas darbs, lai mainītu sabiedrības attieksmi un mazinātu mērķgrupu stigmatizāciju. Ir būtiski mainīt domāšanu un izprast, ka ikvienā cilvēkā ir jācenšas saskatīt tas, ko viņi spēj paveikt, nevis tas, ko viņi nevar izdarīt.
Kas nepieciešams DI procesa ilgtspējai
Lai novērstu institucionālās aprūpes dominanci un veidotu iekļaujošu sabiedrību, Latvijā laika posmā no 2015. līdz 2023. gadam norisinās dažādi projekti DI atbalstam. DI ilgtermiņa mērķis ir individualizēts atbalsts iekļaujošā vidē. Lai to sekmīgi īstenotu, svarīgs ir ne tikai finansējums.
DI jēdzienu izprot tikai 17 % aptaujāto Latvijas iedzīvotāju, liecina sabiedriskās domas izvērtējums par iedzīvotāju informētību un izpratni par DI procesu, līdz ar to liela loma sekmīgam DI procesam ir tieši sabiedrības izglītošanai. Nepamatotu mītu un stereotipu novēršana ir neatliekams solis ceļā uz iekļaujošāku sabiedrību. Svarīga ir ikviena cilvēka domāšanas un attieksmes maiņa, līdzdalība un iesaiste procesā.
Pakalpojumu sniegšanā svarīgs ir cilvēks, viņa vēlmes, intereses un dzīves mērķi. Gan profesionāļiem, gan ikvienam līdzcilvēkam ir jāatbalsta cilvēks virzībā uz saviem mērķiem, nevis jāizdara izvēles un jārīkojas viņa vietā.
Raksts tapis Labklājības ministrijas kampaņas “Cilvēks, nevis diagnoze!” ietvaros, kurā paredzēts runāt par cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem, bērnu ar funkcionāliem traucējumiem un ārpusģimenes aprūpē esošu bērnu veiksmīgu iekļaušanu sabiedrībā, akcentējot galveno vērtību – cilvēku kā individualitāti.
Plašāka informācija par kampaņu: http://cilveksnevisdiagnoze.lv/
Raksts pārpublicēts no portāla Delfi.lv: https://www.delfi.lv/news/national/commercials/saskatit-cilveku-ikviena.d?id=51904197
