Mūsu nākamajā “Talsu novada Sirds stāstu” raidījumā audīsim stāstu par mūsu Brīnumiņa lielo, gudro zēnu Filipu. Zēns, kurš ir piedzimis ļoti stiprā ģimenē, kura jau no pirmās dienas spējusi zēna diagnozi pieņemt un ar to sadzīvot. Filips ir zēns, kura diagnoze ir AUTISMS. Intervijas laikā skatītājiem būs iespēja piedzīvot ļoti stipras mammas mīlestības stāstu par savu dēlu, kuram jau no pirmajiem dzīves mēnešiem tiek meklēts labākais dzīves ceļš, lai palīdzētu pilnvērtīgi augt un attīstīties mūsu sabiedrībā. Šajā stāstā varēsim gūt pieredzi, ka uzticot savu īpašo bērnu asistentam ir iespēja pašiem turpināt dzīvot SAVU dzīvi. Filipa mamma ir veiksmīgi attīstījusi savu uzņēmumu, pasaulē laidusi trīs burvīgus dēlus un ar smaidu vēstī… “…mums ir jādzīvo tālāk! Palikšana skumjās mums nepalīdzēs palīdzēt sev un saviem īpašajiem bērniņiem”.
Raidījums tapis Eiropas Sociālā Fonda projekta Nr. 9.2.2.3/20/A/005 “Tu vari tāpat, kā es” ietvaros.
Ilgstošas sociālās aprūpes iestādes (Pansionāti) un Covid-19. Pietiekami plaši aplūkota tēma mēdijos pēdējo nedēļu laikā. Neatstāj sajūta, ka diezgan virspusēji atspoguļota no atbildīgo amatpersonu puses, nonivelējot līdz izolācijas pasākumiem un darbinieku “bezatbildību”, strādājot vairākās darba vietās.
Publikācijas par pētījumiem par Covid-19 ietekmi uz ilgstošu aprūpi daudz, ir vērts palasīt. Piemēram, citējams literatūras avots : Krones T, Meyer G, Monteverde S. Medicine is a social science: COVID-19 and the tragedy of residential care facilities in high-income countries.BMJ Global Health2020;5:e003172. doi:10.1136/bmjgh-2020-003172 uzsver, ka pierādījumi liecina, ka izolācijas pasākumi šādās iestādēs nav bijuši efektīvi pat augsti attīstītās valstīs un centieni veidot “sociālo burbuli” ilgstošas aprūpes iestādes ietvaros nav devuši cerēto rezultātu. Liegums iestādēs mītošajiem cilvēkiem ilgstoši tikties ar tuviniekiem var rezultēties psihoemocionālā stāvokļa būtiskā pasliktināšanās, kas var novest pie tā sauktās “sociālās nāves”. Literatūras avots uzsver, ka tikšanās ar tuviniekiem nav bīstamāka, kā saskarsme ar medicīnas, aprūpes un citiem darbiniekiem. Lielākā problēma ir liela skaita augsta riska grupu cilvēku pulcēšana zem viena jumta. Līdz ar to atkal un atkal tiek aktualizēts jautājums par nelielu, sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu izveidi tuvākajā nākotnē. Epidemoloģiskā situācija aktualizē normalizācijas principa ieviešanas aktualitāti.
Kas mūs satrauc, domājot par Latvijas situāciju? Šad un tad tiek pieminēta infrastruktūras neatbilstība, bet konteksts vienmēr ir izolācija.
Netiek runāts par sociālās aprūpes iestāžu sadzīves infrastruktūru. Pētījumos ir uzsvērts, ka īpašs risks ir, ja ir koplietošanas guļamtelpas, koplietošanas higiēnas telpas. Latvijas gadījumā šī ir klasiska situācija, cilvēki ir sadalīti/izvietoti nodaļās, kur katrā dzīvo liels skaits (pat 50 un 70 cilvēki vienā nodaļā). Ļoti bieži nodaļai ir viena higiēnas telpa, kur cilvēkiem mazgāties, un viena vai divas tualetes telpas, kuras izmanto visi nodaļas iemītnieki. Diez vai te vajadzētu vēl ko komentēt.
Latvijā vispār nerunā, kā jūtas cilvēks. Cilvēks aprūpes iestādē ir kļuvis par izolējamu objektu ar atsevišķiem skābekļa piesātinājuma, temperatūras un elpošanas biežuma parametriem (protams, svarīgi epidēmijas laikā, bet nedrīkst aizmirst sociālos dzīves kvalitātes aspektus, kas jau institucionālās vides parastā ikdienā nav ar kvalitātes zīmi raksturojami).
Ir jāievēro gan cilvēku drošība, veicot visu nepieciešamo atbilstoši epidemioloģiskajai situācijai, gan arī jādomā par cilvēku psihoemocionālo stāvokli. Parastam cilvēkam nonākot pašizolācija (uz ne pārāk ilgu laiku), apkārt ir viņa pietiekami mājīgā vide, kā arī ir dažādas nodarbes, ar kurām piepildīt laiku. Cilvēkiem institūcijās pārāk bieži izolācija rezultējas ar ilgstošu atrašanos bezpersoniskā vidē, kurā nav pat nekādu privāto lietu, kur nu vēl iespēja piepildīt laiku ar jebkādām interesēm atbilstošām aktivitātēm.
Izskan pārmetums, ka nav pietiekama daudzuma veselības aprūpes speciālistu pansionātos. Viņiem tur arī nav jābūt! Tas ir cilvēku mājoklis, diemžēl deformētā izpratnē. Katram ir jādara savs darbs. Slimnīcas taču nenodrošina, ka cilvēki ar attīstības traucējumiem tur apgūtu sadzīves iemaņas, kāpēc sociālam pakalpojumam būtu jāuzņemas veselības aprūpes funkcija. Slimnīcas arī nenodrošina senioru aktīvu novecošanās programmu īstenošanu. Ja ilgstošas aprūpes iestāde ir tik liela, kā Latvijā joprojām ir (līdz pat gandrīz 500 cilvēku vienā iestādē), tad ir ļoti grūti sniegt veselības aprūpes pakalpojumu katram individuālam cilvēkam. Ir tikai normāli, ka cilvēki saņem veselības aprūpes pakalpojumus vispārējā veselības aprūpes sistēmā.
Cilvēki aprūpes centros tiek uzskatīti par homogēnu grupu. Netiek ņemts vērā, ka iestādēs dzīvo arī jauni cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem un/vai citiem funkcionāliem traucējumiem un otra lielā grupa ir vecāka gadagājuma cilvēki. Dažādas cilvēku grupas ar dažādām vajadzībām un arī ar atšķirīgām vajadzībām veselības aprūpē.
Sabiedrībā psihoterapeiti ceļ trauksmi, kas notiek ar sabiedrības garīgo veselību, bet atbildīgās institūcijas ignorē to, kas notiek ar cilvēku, kuri atrodas aprūpes centros garīgo veselību un kādas sekas ilgtermiņā būs šiem cilvēkiem, kuriem jau ir garīgās veselības traucējumi. Kādi resursi būs nepieciešami un kas konkrēti būs jādara, lai cilvēku, kuri būs cietuši no ilgstošas izolācijas, garīgo un fizisko veselību stiprinātu. Diemžēl aprūpes centros ir jārunā par ļoti ilgstošu izolāciju, jo arī starp abiem Covid -19 viļņiem sabiedrība varēja ievilkt elpu, bet aprūpes centru klientu dzīve joprojām bija ļoti ierobežota (bija centri, kur arī vasarā nebija ļautas tuvinieku vizītes).
Domājot par nākotni, ir jāiegulda nelielos pakalpojumos. Tos ir arī vieglāk no epidemioloģiskā viedokļa pārraudzīt. Tāpēc pārsteidz Latvijas plāns kārtējo reizi iepludināt ilgstošas sociālās aprūpes centros daudzus miljonus, lai pielāgotu institūcijas epidemioloģiskajam apdraudējumam, citiem vārdiem sakot, veidotu izolācijas telpas (Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēde 12.01.2021.).
Mēs joprojām aicinām atbildīgās amatpersonas domāt par ilgtspējīgiem risinājumiem sociālās aprūpes jomā, kas ir atbilstoši mūsdienu prasībām, ANO Konvencijai par personu ar invaliditāti tiesībām un vienlaikus arī epidemioloģiskā apdraudējuma situācijām. Piedāvātajiem risinājumiem ir jābūt pierādījumos balstītiem un pamatotiem.
Mūsu īstenotā projekta “Kurzeme visiem” ietvaros sniedzam atbalstu arī cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem jeb GRT, par kuriem sabiedrībā pastāv zināšanu un izpratnes trūkums un nespēja uztvert viņus kā līdzvērtīgus sabiedrības locekļus. Tāpēc ir būtiski runāt par izplatītākajiem mītiem un stereotipiem, ar kādiem šiem cilvēkiem ikdienā jāsaskaras. Šis ir pēdējais – desmitais mīts, ar kuru noslēdzam savu mītu un stereotipu stāstu sēriju.
Mīts Nr. 10: visus cilvēkus ar GRT var atpazīt pēc ārējā izskata, jo viņi izskatās citādāk
Patiesībā ne vienmēr vizuāli vai pēc izpausmēm var noteikt, ka cilvēkam ir garīga rakstura traucējumi. Pēc ārējā izskata nereti var atpazīt cilvēkus ar Dauna sindromu. Ir arī tādas saslimšanas, kas tiešā veidā nav saistītas ar cilvēka ārieni, piemēram, depresija, veģetatīvā distonija un citas.
Lai radītu jaunus sociālos pakalpojumus un uzlabotu esošos gan bērniem ar funkcionāliem traucējumiem, gan cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, Saldus novads ir viena no pašvaldībām, kas iesaistījusies projektā “Kurzeme visiem”. Nu durvis vēris daudzfunkcionāls rehabilitācijas centrs, specializētās darbnīcas pieaugušajiem, darbs notiek pie grupu dzīvokļu izveides.
Pēc garas darba dienas, kas aizvadīta skolā, Klāvs ar mammu atnācis uz nesen atklāto daudzfunkcionālo sociālās rehabilitācijas centru “Jumis”. Klāvs uzreiz izvēlējies atpūtu ūdens gultā sensorajā istabā. Viņam ir autisms, un mamma uzsver, ka tikai ilgstošs, neatlaidīgs un regulārs darbs ar bērnu dod uzlabojumus attīstībā.
Šādu centru Saldus novada vecāki gaidījuši ilgus gadus. Te aprīkotas septiņas telpas, kurās var saņemt rehabilitologa un psihologa konsultācijas, darboties kopā ar montesori pedagogu un ļauties mūzikas pasaulei mūzikas terapijā.
“Tikai regulāras nodarbības sniegs viņam vairāk to attīstību, nevaram atnākt piecas reizes un pusgadu nenākt, mēs arī tagad savā dienas režīmā iekļausim šo centru,” saka Klāva mamma Līga Hartmane.
Šai pašā ēkā atvērtas arī specializētās darbnīcas pieaugušajiem ar garīga rakstura traucējumiem.
Soli pa solim te cilvēki iegūst iemaņas kokapstrādē, šūšanā un aušanā.
“Skrundas televīzijas” viesošanās reizē aušanas nodarbībā viņi gatavoja dziju, lai varētu ķerties pie grīdas celiņu aušanas. Ina Upeniece savam darbam izvēlējusies savīt zaļus pavedienus ar mirguļojoši pelēku.
“Lai būtu saistīts ar Ziemassvētkiem kaut kas, tāds, lai varētu ieaust tajā deķī iekšā. Es daudz esmu notamborējusi, mācos vēl zeķi adīt,” stāsta darbnīcu apmeklētāja.
“Iemācīt saprast procesu, rituālu, kārtību, tas arī viņus organizē, ka tur jāmāk malas noturēt, kā tur savieno tos diegus. Un, protams, liels prieks ir par to, ka ir tie panākumi,” saka aušanas apmācības speciāliste Agrita Rimkus.
Paralēli notiek darbs arī pie grupu dzīvokļu iekārtošanas, tie būs Lutriņos, Ezerē un Pampāļos.
“Esam sākuši ar Pampāļiem, tur jau iemītnieki dzīvo. Vakar es ar lielu prieku darbnīcās satikos ar vienu no iemītniekiem, kas ar lepnumu teica – es tagad dzīvoju dzīvoklī, nevis kopējā mājā,” atzīst Saldus novada pašvaldības aģentūras “Sociālais dienests” direktore Ina Behmane.
Jaunie sociālie pakalpojumi nepieciešamā atbalsta sniegšanai Saldus novada iedzīvotājiem attīstīti deinstitucionalizācijas procesā. Kopumā plānots investēt vairāk nekā 650 000 eiro pašvaldības un Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) finansējuma, tā Saldus novadā radot jaunas sociālo pakalpojumu vietas vismaz 38 bērniem ar funkcionāliem un 38 cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem.
Laikraksts “Kurzemnieks” publicējis Kurzemes plānošanas reģiona projekta “Kurzeme visiem” vadītājas Sandras Miķelsones – Slavas viedokļa rakstu “Atvērt dirdis un durvis bērniem bez ģimenes”, to var atrast 2020.gada 1.decembra izdevumā. Pateicamies laikraksta “Kurzemnieks” redakcijai par iespēju rakstu pārpublicēt mūsu mājas lapā!
Lai iepazīstinātu plašāku sabiedrību ar sociālo uzņēmējdarbību kā īpašu saimnieciskās darbības veidu, izglītotu un informētu par to, kā ar sociālo uzņēmējdarbību var sniegt nozīmīgu sociālo labumu sabiedrībai, no 30. novembra līdz 6. decembrim Labklājības ministrija organizē Sociālās uzņēmējdarbības nedēļu ar moto “Radām pievienoto vērtību!”.
Pieredzē dalās Autoskola Mobilizing, kas nodrošina transportlīdzekļu vadīšanas apmācību nedzirdīgiem un vājdzirdīgiem cilvēkiem.
Pētījumi pierādījuši, ka dzīve institūcijā jeb bērnu aprūpes centrā negatīvi ietekmē gan bērna garīgo, gan fizisko attīstību. Apzinoties institūciju postošo ietekmi uz bērnu un viņa iespējām dzīvot laimīgu dzīvi, deinstitucioanalizācijas programma ir izveidota, lai veicinātu iespēju katram ārpusģimenes aprūpē esošam bērnam nodrošināt augšanu ģimeniskā vai tai pietuvinātā vidē.
Deinstitucionalizācijas procesā svarīga ir sabiedrības līdzdalība, atbalsts un pozitīva attieksme pret līdzcilvēkiem, uzsver labklājības ministre Ramona Petraviča (KPV LV).
Iespējas nodrošināt sabiedrībā balstītus sociālos pakalpojumus cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem katru gadu palielinās. No institūcijām uz dzīvi pašvaldībās ik gadu pārceļas vidēji 53 cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem, taču tikai daļa šo cilvēku ir iesaistīta deinstitucionalizācijas (DI) projektu aktivitātēs. Iespējas nodrošināt sabiedrībā balstītus sociālos pakalpojumus šiem cilvēkiem pagaidām attīstās lēnām, jo pakalpojumu sniegšanai nepieciešamā infrastruktūra vēl tiek veidota, DI projektu virzības gaitu skaidroja Labklājības ministrijā (LM).
Petraviča apgalvoja, ka ar iedzīvotāju neapmierinātību un nevēlēšanos pieņemt, ka arī cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem ir tiesības dzīvot sabiedrībā, bijis jāsaskaras gan deinstitucionalizācijas procesa plānošanas sākumā un plānu izstrādes laikā, gan šobrīd, kad pašvaldības sākušas sociālo pakalpojumu sniegšanas vietu izveidi.
Lai gan īstenotas vairākas sabiedrības informēšanas kampaņas un citi izglītojoši pasākumi, iedzīvotāju attieksme mainās ļoti lēni, bilda Petraviča.
2012. gadā, kad tika uzsākta Eiropas Savienības fondu atbalstāmo pasākumu plānošana, institūcijās pakalpojumus saņēma 4916 pilngadīgi cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem, norādīja LM pārstāvis Egils Zariņš.
Līdz 2023. gadam sasniedzamais mērķis ir noteikts – samazināt šādu klientu skaitu institūcijās par 1000. Šobrīd ir sasniegta gandrīz puse no plānotā rezultāta. Kā norādīja ministrijā, 2020. gada sākumā valsts finansētajās ilgstošas aprūpes institūcijās vēl joprojām dzīvoja 4445 cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem.
Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) projektos līdz 2022. gada beigām cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem plānots izveidot 150 sociālo pakalpojumu sniegšanas vietu, kas dos iespēju saņemt pakalpojumus vairāk nekā diviem tūkstošiem cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem. Ir plānots izveidot 57 dienas aprūpes centrus, 53 grupu mājas (dzīvokļus), 33 specializētās darbnīcas un septiņus atelpas brīža pakalpojumus, skaidroja ministrijā.
Šobrīd no plānotā ir izveidoti un reģistrēti sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā ir divi grupu dzīvokļi Valmierā un Jelgavas novadā, četri dienas aprūpes centri Jelgavas novadā, Ludzā, Ilūkstē un Rundāles novadā, kā arī trīs specializētās darbnīcas Jelgavas novadā, Ludzā un Ilūkstē.
Dažādos DI projektos līdz 2020. gada 30. septembrim sabiedrībā balstītus sociālos pakalpojumus ir saņēmuši 580 cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem, 36 no tiem ir pārcēlušies no institūcijām uz dzīvi pašvaldībā. Pakalpojumu pieejamība pieaugs līdz ar jaunās infrastruktūras izveidi, un līdz 2023. gada beigām ir plānots sasniegt visus sākotnēji noteiktos DI projektu rezultātus, paredz ministrija.
LM sagaida, ka DI infrastruktūras attīstība strauji pieaugs 2021. un 2022. gadā. DI procesa ieviešanai Latvijā izveidotas trīs dažādas projektu grupas, kurām visām kopā pieejamais finansējums ir vairāk nekā 100 miljoni eiro.
Plānošanas reģionu īstenotie ESF projektu kopējais pieejamais finansējums līdz 2023. gada beigām ir 49 679 951 eiro, no tā šobrīd izlietoti 7 562 969 eiro. Pašvaldību īstenoto ERAF projektu kopējais pieejamais finansējums līdz 2022. gada beigām ir 54 825 653 eiro, no tā izlietoti 10 841 609 eiro. Nevalstisko organizāciju īstenotie ESF projektu kopējais pieejamais finansējums ir 4 966 963 eiro, no tā izlietoti 1 897 3449 eiro.
Publicējam pēdējo – astoto Talsu Ģimeņu un bērnu attīstības centra «Brīnumiņš» sagatavoto sirds stāstu, par kuru “Brīnumiņa” vadītāja Agnese Kviese stāsta:
“Mazā Zanīte dzīvo Dundagā – tepat mums blakus! Viņa aug fantastiskā trīs māsiņu ģimenē, kur Zanīte tiek spēcīgi mīlēta. Zanītes vecāki šajā raidījumā nekautrējas no asarām. Mēs izrunājām, izraudājām un mums izsāpēja spēcīgi un smeldzīgi, bet meitenītes vecāki spēj nest savu stāstu sabiedrībai, lai mēs aptvertu un katru dienu pateiktos Dievam par veselību, par sauli, par visu, visu… Dundagas Zanītei ir tikai četri gadiņi un viņai ir diagnosticēta ļoti reta, smaga ģenētiska saslimšana. Katra diena šajā ģimenē netiek dzīvota kā pēdējā, bet gluži pretēji- tā tiek izdzīvota kā jauns sākums ticībai, cerībai un mīlestībai. Paldies, Zanītes vecākiem par stāstu, paldies Zanītes mammai par mīlestību, kuru viņa uzbūra raidījuma tapšanā, paldies Zanītes tētim par asarām, no kurām nevienam nav jākautrējas!”
Mūsu īstenotā projekta “Kurzeme visiem” ietvaros sniedzam atbalstu arī cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem jeb GRT, par kuriem sabiedrībā pastāv zināšanu un izpratnes trūkums un nespēja uztvert viņus kā līdzvērtīgus sabiedrības locekļus. Tāpēc turpinām runāt par izplatītākajiem mītiem un stereotipiem, ar kādiem šiem cilvēkiem ikdienā jāsaskaras.
Mīts Nr.9: viņi visi ir bīstami un agresīvi.
Patiesībā cilvēki, kuri piedzimst ar GRT, piemēram, Dauna sindromu vai autismu, nav agresīvi, bet mēdz uzvesties citādāk – neierasti draudzīgāk, familiārāk ar apkārtējiem, kas var samulsināt. Tas var radīt nepareizu priekšstatu par agresiju, taču patiesībā šie cilvēki nav apguvuši vispārpieņemtās komunikācijas normas un izpauž savas emocijas ar vēlmi pieskarties, draudzēties.
Pētījumi pierāda, ka biežāk ir tieši pretēji gadījumi – no it kā “normāliem” sabiedrības locekļiem gan fiziski, gan emocionāli cieš tieši cilvēki ar GRT.
Cilvēki, kuri ir atzīti par agresīviem un bīstamiem gan sev, gan apkārtējiem, atrodas ārstniecības iestādēs. Taču mūsdienu medicīna ļauj arī šiem cilvēkiem, lietojot medikamentus, sekmīgi iekļauties ikdienas dzīvē.
