Labklājības ministrija sagatavojusi infografiku par bezmaksas reģionālo transportu bērnam ar invaliditāti un viņu pavadošajai personai.
Informācija pārpublicēta no LM lapas Facebook: https://www.facebook.com/photo?fbid=134040185679594&set=a.113393191077627
Nesen publisko telpu pāršalca ziņa, ka Valmieras Pārgaujas valsts ģimnāzijā atteikts uzņemt bērnu, kurš iepriekš bija mācījies atbilstoši pašvaldības pedagoģiski medicīniskās komisijas ieteiktajai speciālās izglītības programmai. Laikā, kad virzāmies uz arvien iekļaujošāku izglītību, jo īpaši ģimnāzijās, kam jābūt paraugam citām skolām, šādas situācijas nav pieļaujamas. Raugoties kopumā, ir jāapzinās, ka diagnoze vai kods automātiski nenozīmē zemākas bērna intelektuālās spējas. Tas nozīmē, ka ir bērni, kuriem nepieciešams papildus atbalsts savu spēju pilnvērtīgai demonstrēšanai. Ja bērns nespēj izlasīt tekstu bez brillēm, tas nenozīmē, ka viņš neprot lasīt.
Bērna psiholoģiskās un medicīniskās izpētes mērķis ir ieteikt bērna vecumposmam, attīstībai, spējām un veselības stāvoklim atbilstošāko un piemērotāko izglītības programmu, nepieciešamos atbalsta pasākumus. Izpētes mērķis nav sadalīt vai šķirot bērnus, vēl jo vairāk – mērķis nav un nevar būt “spiedogs”, kas nākotnē bērnam neļautu piedalīties izglītības procesā (vispārējā izglītībā). Izpētes mērķis ir saprast, kāda veida atbalsts bērnam ir nepieciešams, jo tā veidi var būt daudz un dažādi. Reizēm palīdz tik vienkārša lieta kā ilgāks laiks uzdevuma veikšanai. Kādam bērnam, iespējams, būs nepieciešams papildus atgādinājums vai detalizētāks uzdevuma skaidrojums, kādam citam – citādākā formātā uzrakstīts uzdevums u.tml. Ja bērnam nepieciešamas brilles, lai lasītu, tiek noskaidrots, kāds ir piemērotākais briļļu stiprums un bērnam tiek sagādātas šīs brilles. Neviens taču nesaka, ka šis bērns neprot lasīt vai ka viņš nedrīkst lasīt kopā ar citiem.
Kods jeb diagnoze ir gluži kā minētās brilles. Tas ir instruments un palīglīdzeklis, lai bērnu varētu pilnvērtīgi mācīties. Būtiskākā atšķirība starp kodu un brillēm, ir tas, kā mēs to uztveram – pedagogi, skolas vadība un apkārtējā sabiedrība. Par laimi, nedzīvojam laikos vai sabiedrībās, kur cilvēki ar brillēm tika pakļauti nosodījumam vai pat smagākām sekām, taču diemžēl joprojām sastopamies ar situācijām, kurās bērni ar mācīšanās grūtībām netiek iekļauti izglītības procesā. Un tas nav pieņemami.
Iekļaujoša izglītība ir nozīmīgs pilnveidotā mācību satura un pieejas īstenošanas princips. To iespējams īstenot atzīstot un novērtējot skolēnu dažādās mācīšanās vajadzības un nodrošinot to apmierināšanu, izmantojot daudzveidīgas metodes un pieejas, atvērtu komunikāciju, kā arī veidojot skolā drošu un atbalstošu vidi un nepieļaujot diskrimināciju. Atslēgas vārdi viennozīmīgi ir atvērtība, mācīšanās vajadzību nodrošināšana un diskriminācijas nepieļaušana. Nav pieļaujams, ka pieaugušie, kuriem jāstrādā bērna labāko interešu vārdā, šķiet joprojām aizkavējušies laikos, kad bērnu ar mācīšanās grūtībām vai veselības problēmām parastajās skolās nebija. Mēs vēlamies, lai bērni savstarpēji ir atvērti un atbalstoši, taču kādu piemēru mēs, pieaugušie, viņiem rādām?
Izglītības likums paredz, ka ikvienam cilvēkam ir tiesības iegūt izglītību neatkarīgi no mantiskā un sociālā stāvokļa, rases, tautības, etniskās piederības, dzimuma, reliģiskās un politiskās pārliecības, veselības stāvokļa, nodarbošanās un dzīvesvietas. Tieši tāda ir iekļaujošās izglītības būtība – īstenot to, ko nosaka likums, to, kas nepieciešams mūsu bērniem, lai pēc iespējas vairāk attīstītu savas spējas, prasmes un zināšanas.
Iekļaujošās izglītības princips paredz, ka skolām ir jāuzņem visi izglītojamie neatkarīgi no viņu fiziskajām un intelektuālajām spējām, sociālajiem apstākļiem, emocionālā stāvokļa, valodas prasmes vai kādiem citiem apstākļiem. Skola ir viens no pirmajiem kolektīviem, par kura daļu kļūst bērns. Tieši skola lielā mērā stiprina piederības sajūtu arī pilsētai vai novadam, valstij un nācijai. Ja skola nav atvērta bērnam tikai tāpēc, ka ir diagnosticēti mācīšanās traucējumi, kādu signālu mēs dodam šim audzēknim un viņa ģimenei? Vai varam būt droši, ka šis bērns nākotnē izjutīs spēcīgu saikni ar savu pilsētu un valsti, ka varēs un vēlēsies būt aktīvs un līdzdarboties ne tikai savas, bet arī kopējās labklājības sekmēšanā?
Raksts pārpublicēts no www.delfi.lv/calis: https://www.delfi.lv/calis/jaunumi/ministre-diagnoze-vai-kods-nenozime-zemakas-berna-intelektualas-spejas.d?id=53853415
Labklājības ministrija ir sagatavojusi brošūru par pakalpojumu un vides piekļūstamību cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem. Tajā ir informācija un ieteikumi sociālo pakalpojumu sniedzējiem, lai vide un pakalpojumi ikvienā sociālo pakalpojumu sniegšanas vietā būtu piekļūstami un iekļaujoši ikvienam.
Šī gada 16.novembrī ar vidusskolēnu ideju hakatona finālu noslēdzās Labklājības ministrijas (LM) deinstitucionalizācijas* (DI) projekta ietvaros rīkotā kampaņa “Cilvēks, nevis diagnoze”.* Hakatonā piedalījās skolēni no visas Latvijas, kas reģionu – Vidzemes, Latgales, Kurzemes un Zemgales – komandu ietvaros veselu mēnesi īstenoja savas idejas – projektus, kuru mērķis bija pievērst pārstāvēto skolu audzēkņu, vietējo kopienu iedzīvotāju uzmanību jautājumiem, kas saistīti ar iekļaujošākas vides un dziļākas izpratnes veidošanu attiecībā pret jauniešiem un pieaugušajiem ar funkcionāliem vai cita veida traucējumiem.
Kā atzīst Guntis Kaldovskis, LM Eiropas Savienības struktūrfondu departamenta vecākais eksperts, ir divkāršs prieks. Pirmkārt, par skolēnu veikumu un skolu atsaucību hakatona idejai šajos izglītības sistēmai tik sarežģītajos un dažādu epidemioloģiskās situācijas radīto grūtību pilnajos apstākļos. Otrkārt, hakatona rezultāti parāda, ka Latvijas jaunieši ir atvērti un no aizspriedumiem brīvi, tāpēc mums ir pamatotas cerības dzīvot iekļaujošā sabiedrībā, kur cieņpilnu attieksmi izjutīs gan bērni un pieaugušie ar funkcionāliem vai cita rakstura traucējumiem un viņu tuvinieki, gan ārpusģimenes aprūpē esoši bērni.
Katra no četrām hakatona dalībkomandām bija īstenojusi izteikti atšķirīgu projektu. Vidzemes komanda – organizējusi vebināru “Ne tikai tu, bet ikviens”, kurā ar saviem pieredzes stāstiem drosmīgi dalījās komandas dalībniece Elizabete Šmite un bijusī parabobslejiste Annija Krūmiņa. Latgales komanda, izmantojot dažādus digitālus risinājumus skaidroja vienaudžiem, ka cilvēks ir kas vairāk nekā tikai diagnoze, par piemēru ņemot dzirdes funkciju zudumu. Zemgales komanda, apzinot vides pieejamību cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem reģiona skolās, ar vēstules starpniecību aicināja teju 40 Zemgales mācību iestādes meklēt risinājumus un iespējamos uzlabojumus.
Par uzvarētāju hakatona žūrija atzina Kurzemes reģiona komandu, kurā bija pārstāvētas V. Plūdoņa Kuldīgas vidusskola, Talsu Kristīgā vidusskola un Draudzīgā aicinājuma Liepājas 5. vidusskola un kura radīja apjomīgāko un daudzveidīgāko darbu. Tā ietvaros jaunieši intervēja cilvēkus ar funkcionāliem traucējumiem, kā arī diskutēja par stereotipiem, kas valda sabiedrībā attiecībā pret šiem cilvēkiem. Iepriecinošas ir projekta rezultātā jauniešu gūtās atziņas, kuru kopsavilkums izteikts komandas kapteiņa, V. Plūdoņa Kuldīgas vidusskolas audzēkņa Mārtiņa Stebuļa secinājumā: “Man patīk šis sauklis “Cilvēks, nevis diagnoze”. Un es domāju, ka to vēl vairāk vajag uzsvērt sabiedrībā – galvenais ir cilvēks, nevis diagnoze. Mēs arī pārrunājām, kā būtu, ja visi skatītos tikai uz trūkumiem, nevis uz to, kāds cilvēks tu esi. Tas man lika mainīt skatījumu uz ikvienu – nesaskatīt trūkumus, bet pamanīt labās lietas.”
Arī hakatona žūrijas komisija, kuras sastāvā bija deinstitucionalizācijas projekta pārstāvji augstākminētajos Latvijas plānošanas reģionos, izvērtējot komandu darbus, uzsvēra gandarījumu par ideju jēgpilno īstenojumu, vidusskolēnu godprātīgo un ieinteresēto attieksmi, kā arī izteica cerību, ka šis ir tikai pirmais solis jauniešu ieguldījumā un centienos mainīt sabiedrības attieksmi pret cilvēkiem ar dažādām – kā fiziskām, tā garīgām – diagnozēm.
Maijas Cīrules, Kurzemes komandas dalībnieces no Talsu Kristīgās vidusskolas teiktais: “Mani vienaudži daudz zina un ir atvērti pret cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, bet tieši vecāki cilvēki varētu būt nākamā mērķauditorija, ko mums vajadzētu uzrunāt.”
Hakatona noslēgumā vairāki runātāji uztvēra to, ka iejūtīga, cilvēcīga un iekļaujoša attieksme ir īpaša nozīme šajā pandēmijas sociāli nospriegotajā situācijā. Psiholoģe, kampaņas “Cilvēks, nevis diagnoze” eksperte un hakatona Latgales komandas mentore Ilze Dreifelde uzsvēra: “Ne tik daudz mēs esam vajadzīgi cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, cik viņi mums – lai arī ko mēs katrs ar to saprastu.”
Savukārt Sigita Zankovska-Odiņa, Resursu centra “Zelda” projektu koordinatore-pētniece un hakatona Vidzemes komandas mentore aicināja traucējumu neapgrūtinātu dzīvi uztvert kā privilēģiju, kas, pirmkārt, nav pašsaprotama, bet, otrkārt, dod mums iespēju kādu atbalstīt, būt līdzās kādam vājākam un kādam, kas nokritis, palīdzēt piecelties.
Hakatona noslēgumā visu komandu dalībnieki dažādiem vārdiem izteica vienu un to pašu domu – cilvēka vērtību sabiedrībā nedrīkst noteikt viņa diagnoze; mēs neesam ideāli, bet varam būt cilvēcīgi.
Vairāk par skolēnu paveikto hakatona ietvaros šeit: https://cilveksnevisdiagnoze.lv/ko-doma-jauniesi/
Papildu informācija:
Guntis Kaldovskis,
LM Eiropas Savienības struktūrfondu departamenta vecākais eksperts
Guntis.Kaldovskis@lm.gov.lv
29 148 662
* Deinstitucionalizācijas (DI) projekti ir pakalpojumu sistēmas izveide, kas sniedz personai, kurai ir ierobežotas spējas sevi aprūpēt, nepieciešamo atbalstu, lai tā spētu dzīvot mājās vai ģimeniskā vidē. DI projektu mērķis ir novērst situāciju, ka personai ir jāpārceļas uz dzīvi ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā, jo tai nav pieejams nepieciešamais atbalsts dzīvesvietā jeb sabiedrībā balstīti sociālie pakalpojumi.
* Kampaņas mērķis “Cilvēks, nevis diagnoze” mērķis – sabiedrības attieksmes maiņa, izpratnes un atbalsta veicināšana cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem (GRT), bērniem ar funkcionāliem traucējumiem (FT), ārpusģimenes aprūpē esošiem bērniem, kā arī DI norisei kopumā.
Kampaņas atbalstītāji: Latvijas Nacionālā bibliotēka, Latvijas sabiedrisko mediju – Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas – vienotais ziņu portāls www.lsm.lv un Latvijas Televīzija.
2021. gada kampaņas “Cilvēks, nevis diagnoze” video redzamie cilvēki dzīvo mūsu vidū iespējami patstāvīgu dzīvi, saņem atbalstu un tiek galā ar ikdienu. Jā, viņiem ir garīga rakstura traucējumi. Un viņi dzīvo starp mums, nevis institūcijās. Arvīds, Iluta un Pēteris piedalās sabiedrības dzīvē un vēlas darīt to, kas viņiem vislabāk patīk un padodas.
Uzzini, kas notika kampaņas Cilvēks, nevis diagnoze” atklāšanas pasākumā šeit.
Deinstitucionalizācijas projekti un process kopumā veicina to, lai cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem, bērni ar funkcionāliem traucējumiem un bez vecāku gādības palikušie bērni nedzīvotu institūcijās, bet savās mājās, grupu dzīvokļos vai audžuģimenēs un saņemtu dažādus sabiedrībā balstītus pakalpojumus. Ne vienmēr tas ir vienkārši īstenojams. Lai cilvēka dzīve nepārvērstos par braukāšanas maratonu no vienas vietas uz citu, pakalpojumiem jābūt pieejamiem dzīvesvietas tuvumā. Mūsu stāsti parāda – sadarbojoties un saņemot sabiedrības atbalstu, daudzu cilvēku dzīve ir kļuvusi labāka.
Jau divus gadus Alise dzīvo biedrības “Cerību spārni” sociālā atbalsta centrā “Cerību māja”, kas ir grupu mājas pakalpojums cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem (GRT). Līdz tam Alise dzīvoja kopā ar savu ģimeni. Tā kā vecāku dzīvesvieta ir pavisam tuvu, Alise tur brauc gana bieži, bet drīz saka: “Gribu mājās.” Ar to viņa domā “Cerību māju”, kur saņem biedrības sniegtos pakalpojumus, pateicoties deinstitucionalizācijas projekta (DI) īstenošanas sniegtajām iespējām Rīgas plānošanas reģionā. … lasi visu rakstu šeit.
Aida Vašile ir mamma saviem trim bērniem un gadu gaitā kopumā arī 15 audžubērniem, kas viņu sauc par Omīti. Tagad arī viņas trim bērniem ir audžuģimenes, un arī šie bērni, tāpat kā mazbērni, viņu sauc par Omīti. Turklāt pēc Aidas piemēra Drustos izveidojusies audžuģimeņu kustība, kas ir sabiedrībā balstīts pakalpojumus, kurš daudziem bērniem, kas palikuši bez savu vecāku gādības, sniedz iespēju augt ģimenē. … lasi visu rakstu šeit.
Renārs pēc sarežģītām dzemdībām piedzīvojis skarbus pārbaudījumus veselības dēļ. Epilepsijas lēkmes nebeigsies. Bet viņš saņēmis daudz mīlestības un iespējamo atbalstu no speciālistiem, lai varētu darboties savu spēju maksimuma robežās. Pirms 18 gadu vecuma Renārs ir pabeidzis 9. klasi Daugavpils 1. speciālajā skolā, bez ratiņkrēsla spēj noiet gandrīz puskilometru, ar tuviniekiem sazinās, izmantojot viedtālruni. No viņa staro labestība, prieks un ieinteresētība. … lasi visu rakstu šeit.
Ārija Dīriņa dzīvo vienā no Saldus novadā nesen iekārtotajiem grupu dzīvokļiem cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem (GRT) un trīs reizes nedēļā dodas uz specializētajām darbnīcām Saldū, kur darbojas visu dienu. Gribētu vairāk izklaižu. Gribētu strādāt par naktssardzi. Gribētu, lai viņas dzīvē daudz kas būtu noticis citādi. … lasi visu rakstu šeit.
Nataša Samarina ar meitu Irinu dzimtajā pilsētā Preiļos beidzot dzīvo apstākļos, kurus daudzi pieraduši uzskatīt par normu. Ir ērtības, drošība. Bet galvenais – blakus ir cilvēki, kam var uzticēties. Nataša apzinās, ka viņai ir garīga raksturai traucējumi, dažreiz nepieciešama palīdzība, taču viņa ir pieradusi tikt galā ar grūtībām, pati pieņemt lēmumus par savu dzīvi un smagi strādāt. Tāpēc deinstitucionalizācijas projekta (DI) Latgalē īstenošanas gaitā saņemtais grupu dzīvoklis Līčos viņai šķiet kā dāvana. … lasi visu rakstu šeit.
Ilona un Juris Raginski Cērē jau izaudzinājuši prāvu pulciņu bērnu, bet pirms pāris gadiem pieņēma vēl trīs mazus audžubērnus. Kuri ir pašu bērni, kuri – audžubērni, kuri – mazbērni, kuri – kaimiņu bērni, to viņu mājās ciemiņš no malas var saprast tikai pēc lielas šķirošanas. Visi bērni kopā, visi sporto, peldas, strādā dārzā. Vienkārši dzīvo. … lasi visu rakstu šeit.
Ilze ir dzīvojusi gan ģimenē, gan bērnunamā, gan audžuģimenē, pabijusi vairākos krīzes centros. Viņa vairs nevēlas satuvināties ar kādiem audžuvecākiem, tāpēc pusgadu pirms savas pilngadības izlēma, ka padzīvos ģimeniskai videi pietuvinātā mājoklī, kur kopā atrodas ne vairāk kā astoņi dažādu vecumu bērni. Šādu pakalpojumu Zemgales plānošanas reģionā deinstitucionalizācijas (DI) projektā “Atver sirdi Zemgalē” sniedz Kalnciemā dzīvoklī un Elejā atsevišķā mājā. … lasi visu rakstu šeit.
Ginters savās mājās Cēsu novada Vaives pagastā aug samīļots un pieskatīts 24/7. Kopš viņam noteica Dauna sindromu, tā ir bijis visu laiku, jo Ginters ir aktīvs un spēcīgs puika. Visu mīlulītis, kuram paveicās ar bērnudārzu Jāņmuižā. Vai arī – Jāņmuižas bērnudārza apmeklētājiem reiz paveicās ar Ginteru. Apkārtējo pieņemošā attieksme ir palīdzējusi Ginteram, un kaut ko par cilvēcību un vērtībām viņš iemāca katram, ko satiek. … lasi visu rakstu šeit.
Ketlīna ar vecākiem dzīvo Ventspilī, un viņas mamma Jekaterina nezina, kā tiktu galā, ja tepat blakus mājām nedarbotos atbalsta centrs ģimenēm un bērniem ar īpašām vajadzībām “Cimdiņš”. Pateicoties vecāku ieinteresētībai, neatlaidībai un nodarbībām “Cimdiņā”, Ketlīna spēj gan pati pārvietoties pa pilsētu, gan sekmīgi mācīties, gan tikt galā ar mājdzīvniekiem un jāšanas nodarbībām. … lasi visu rakstu šeit.
Pavasarī Lubānā atvērts dienas aprūpes centrs pilngadīgiem cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem (GRT) “Eglāji”. Tagad daudzi pieaugušie, kas agrāk dzīvojuši gandrīz neredzami, iznākuši no mājām un regulāri dodas uz dienas centru. Starp viņiem ir arī Lelde Akmene, kuru gan līdz šim vecāki spējuši izvadāt uz nodarbībām Madonā. … lasi visu rakstu šeit.
Inga un Ingus Ūdri tagad ir precēts pāris. Abi pamazām gatavojas patstāvīgai dzīvei. Saskatījušies sociālās aprūpes centrā, pirms gada vienlaikus pārcēlušies uz grupu dzīvokli cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem (GRT), kurš atvērts daudzfunkcionālā sociālo pakalpojumu centrā (DSPC) “Laipa” Kalnciemā. Abi strādā vietējā sociālajā uzņēmumā, tiek galā ar sadzīvi, veic maksājumus, un rēķina, ka sakrāt naudu savai dzīvesvietai nebūs vienkārši. … lasi visu rakstu šeit.
Larisa un Normunds Bērziņi dzīvo Stendē. Par audžuvecākiem viņi kļuva, kad bija izaudzinājuši savus bērnus. Abu vērtību sistēmā svarīgākais ir dot mīlestību arī tiem bērniem, kas palikuši bez savu vecāku gādības. Larisa kā mentore piedalās audžuvecāku apmācībās. Viņa labi zina, ko nozīmē būt par audžumammu arī bērnam ar funkcionāliem traucējumiem. … lasi visu rakstu šeit.
Tas, kas notika ar Keitu pēc triju gadu vecuma, šķiet prātam neaptverami. Viņa aizmirsa visu, ko mācēja. Pateicoties mammas un tēta izturībai, Siguldā bāzētās biedrības “Cerību spārni” aktīvajai darbībai, apkārtējo atbalstam un deinstitucionalizācijas projekta (DI) īstenošanas Rīgas plānošanas reģionā sniegtajām iespējām, pēdējos gadus meitenes attīstība notiek gandrīz no sākuma. … lasi visu rakstu šeit.
Viņi dzīvo kopā, it kā būtu viena ģimene. Astoņi dažādu vecumu bērni no vairākām ģimenēm, kuri palikuši bez savu vecāku gādības. Brāļi dzīvo kopā vienā istabā, citi – pa vienam. Dzīvoklis ir plašs, un visiem tā iemītniekiem ir, gan kur palikt vienatnē ar sevi, gan sanākt kopā. Zarina stāsta, ka te viņai ir vislabāk un nekur citur viņa vairs nevēlas dzīvot, kamēr sasniegs 18 gadu vecumu. … lasi visu rakstu šeit.
Elīnai katru dienu jālieto zāles un dažas stundas jāvingrina ķermenis. Vēlams – kopā ar fizioterapeitu. Latvijā ir daudzas mazas pilsētas, kur nav pieejami speciālisti, kuru pakalpojumi ikdienā vajadzīgi bērniem un pieaugušajiem ar funkcionāliem traucējumiem. Viesītē nebija pieejams pat fizioterapeits. Meitas slimība Elīnas mammai Allai Beļinskai deva izpratni, kādi pakalpojumi cilvēkiem ir nepieciešami tuvāk dzīvesvietai. Tagad, īstenojot Zemgales plānošanas reģiona deinstitucionalizācijas projektu (DI) “Atver sirdi Zemgalē” un citus projektus, Elīna un citi bērni ar funkcionāliem traucējumiem Viesītē saņem vairāku speciālistu palīdzību. … lasi visu rakstu šeit.
Zemgales plānošanas reģiona deinstitucionalizācijas projekta “Atver sirdi Zemgalē” zibakcija notika Kalnciemā, pie daudzfunkcionālā sociālo pakalpojumu centra “LAIPA”. Pasākums sākās ar to, ka visi sastājās aplī, lai iepazītos un cits citam uzticētu savu šīs vasaras vai dzīves iedvesmojošāko faktu. Sekoja īsas uzrunas, kas pārauga par sadziedāšanos mūziķu vadībā. Pasākuma noslēgumā kā apliecinājums tālākai pārliecinošai centra izaugsmei tika iestādīti košumkrūmi.
Kurzemes plānošanas reģiona deinstitucionalizācijas projekta “Kurzeme visiem” pasākums notika Nīkrāces pagasta Dzeldas ciemā, dienas aprūpes centra teritorijā. Smaidīgi bija visi klātesošie, stundas garumā stāvot cits citam līdzās darbīgā dzīvā ķēdē, lai kopīgiem spēkiem nogādātu šķūnī veselu autokravu malkas. Tā bija īpaša pieredze un apliecinājums tam, ka kopīga darbošanās palīdz otrā cilvēkā vispirms ieraudzīt viņa personību, nevis citādo un atšķirīgo.
Latgales plānošanas reģiona deinstitucionalizācijas projekta pasākums notika pie Preiļu Labklājības pārvaldes dienas aprūpes centra. Pasākums sākās ar iepazīšanos, sastājoties aplī. Tika arī kopīgi padziedāts. Kopīgā vingrošanas nodarbība vienoja visus. Pasākuma noslēgumā dienas aprūpes centra priekšā tika iestādīta ābele.
Rīgas plānošanas reģiona deinstitucionalizācijas projekta pasākums notika Salaspils novada Sociālā dienesta Sociālo pakalpojumu centrā. Viesi un centra klienti kopā paguva gan pasportot, gan padejot. Pasākuma gaitā tika atklātas arī Salaspils novada Sociālā dienesta Sociālo pakalpojumu centra grupu dzīvokļu un pakalpojuma “Atelpas brīdis” telpas.
Valkā kampaņas “Cilvēks, nevis diagnoze”* Vidzemes plānošanas reģiona deinstitucionalizācijas projekta “Vidzeme iekļauj” pasākums bija rožu dobes ierīkošana. Pirms tam tika atklāts dienas aprūpes centrs “Valka” un grupu dzīvokļu māja. Rozes tagad krāšņi ziedēs visās krāsās, apliecinot, ka dažādībā ir spēks un skaistums.
Visi stāsti izlasāmi šeit: https://cilveksnevisdiagnoze.lv/cilveki-starp-mums/
Informācija pārpublicēta no Labklājības ministrijas lapas Facebook: https://www.facebook.com/labklajibasministrija/posts/120223627061250
Pasākumu varēs apmeklēt tikai personas ar derīgu COVID-19 vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikātu.
Kad ciemojamies pie Bērziņu ģimenes viņu dārza lapenē, ir Normunda dzimšanas diena. Tiekam pieņemti kā savējie. Runājam atklāti, neslēpjoties aiz vārdiem, arī meitenes iesaistās sarunā. Brīžiem viņas spēlējas ar Denisu, tad pasniedz gardumus. Larisa ar Normundu saskatās un pasmaida. Bet Deniss smaida visu laiku.
“Mums ir paziņas, par kuriem, dodoties uz kādu vasaras nometni, sākumā nodomājām: “Dīvaini cilvēki. Kāpēc tādā vecumā nedzīvot sev, kāpēc jākļūst par audžuģimeni?”
Bet nometnes pasākumos, kad viņi kaut ko darīja kopā ar mazajiem audžubērniem, pamanījām tādas dzirkstelītes acīs, kas pat raisīja skaudību.
Mums abiem raksturīga vēlme par kādu parūpēties. Ar vīru šad tad kādu bezpajumtnieciņu pabarojām, nomazgājām. Mēs ar Normundu esam kopā 13 gadus. Kad apprecējāmies, mājās vēl auga mani trīs dēli. Mums kopā bija labi lielā ģimenē.
Kristiešu sadraudzībā iepazināmies ar audžuģimeni, kas mūs uzaicināja 1. janvārī doties uz krīžu centru paspēlēties ar bērniņiem. Tur ievērojām Samantu un Keitu. Sākām pakāpeniski satuvināties, taču mums vēl nebija audžuģimenes statusa. Meitenēm stāstījām, ka jāiztur kāds laiks, tad būsim kopā. Vasarā uzņēmām abas meitiņas kā viesģimene, vēl pie mums bija mana vecākā dēla meitiņa Madara. Tad mums kļuva skaidrs, ka mēs to varam un vēlamies – vēl audzināt bērniņus. Tajā vasarā kopā ar mazajiem piedzīvojām daudz vairāk – visur bija jābrauc, Kuldīgā rumbā jālec, pa Tarzāna taku jārāpjas. 1. septembrī mums jau bija audžuģimenes statuss, un meitenes šeit sāka iet skolā,” stāstīja Larisa Bērziņa.
“Ne visi apkārtējie akceptēja mūsu lēmumu. Daudzi nezina, kas ir audžuģimene, un tas viņus biedē. Bet bailes rada dusmas. Nezināšanas dēļ daļā sabiedrības veidojas uzskats: “Tā audžumamma kā dzeguze – vienu bērnu audzināja, atdeva prom, tagad nākamo paņem.” Audžuģimene ir sabiedrībā balstīts pakalpojums, un tā sniedzēji sagatavo bērnus atgriešanai bioloģiskajā ģimenē vai adopcijai. Tā patiesībā ir kā rehabilitācijas vieta bērniem, kamēr īstā mamma un tētis, kam bijis kāds kritiens, kāds smags dzīves posms, sakārto savu dzīvi. Tikmēr audžuvecāki palīdz šiem bērniem: samīļo, aprūpē, apmāca, saģērbj, varbūt uzbaro, aizved pie zobārsta…
Normāli būtu, ja arī tie vecāki, kuriem uz laiku jāaizceļo vai ir kādas veselības problēmas, kas neļauj parūpēties par bērniem, varētu viņus uz laiku ievietot audžuģimenē. Tiklīdz vecāki izveseļojušies, bērni atgriežas savā ģimenē. Mēs patiesībā neesam pareizi audžuvecāki, jo mūsu meitiņas izaugušas pie mums, nu jau ir lielas,” stāsta Larisa.
“Nav tā, ka meitiņas pieņēmām un viņas pēkšņi kļuva laimīgas, ka tagad ir atradušas ģimeni. Viņām ienākšana citā ģimenē, tāpat kā citiem bērniem, kas palikuši bez savu vecāku gādības, bija kārtējā trauma. Lēnām un pacietīgi kļuvām par ģimeni.
Tagad meitas baidās pieaugt. Lai viņām dotu kādu drošības garantiju, oficiālu saikni uz mūžu, kā arī, pieaugušas būdamas, viņas varētu droši braukt pie mums, esam kļuvuši par viņu krustvecākiem.
Svarīgākais ir mīlestība… šis tik bieži lietotais vārds. To bērni mācās no mums. Viņi redz, ka es mīlu savu sievu, piedzīvo, ka mīlu viņus. Mūsu audžubērni nebija redzējuši mīlestību, sevišķi Deniss,” stāsta Normunds Bērziņš.
“Mēs ģimenē mācām tā: ja tev ir kaut kas, ko dot, dalies! Bijām devuši meitiņām ļoti daudz, un no viņām nāca ideja, ka mums ģimenē vajag vēl kādu, ar ko viņas varētu dalīties mīlestībā. Sākām runāt, ka varētu pieņemt mazu puisīti. Piezvanīja Ilze Dzene no Kapseļu ielas bērnunama un aicināja uz pasākumu, kurā pēc bērnudārza izlaiduma varētu iepazīties ar bērniem. Mēs nezinājām, kādi bērni ir šajā bērnunamā. Kad iegājām pagalmā, gribējām braukt prom, taču bija neērti. Piegāju pie audzinātājām un vaicāju, vai te visiem bērniem ir tik smagi funkcionāli traucējumi. Viņa atbildēja, ka tūlīt no bērnudārza izlaiduma atnāks tie, kas spēj staigāt. Viņi nāca klupdami krizdami, arī Denisiņš.
Viņš bija tāds amizants, sāku puiku vērot, bet Normunds mudināja, ka nu gan brauksim. Biju lūgusies, lai Dievs mums dod tādus bērnus, kam mēs būtu vislabākie. Pienāca Deniss un rādīja mums savu dāvanu. Viņš nerunāja, tikai kaut kādas zilbes. Mēs daudz esam redzējuši, mums ir pieredze ar dažādiem veselības traucējumiem. Manam dēlam ir cerebrālā trieka, bet viņš ir pabeidzis universitāti. Esmu strādājusi ”Veģos” (Valsts sociālās aprūpes centra “Kurzeme” filiāle – red.) . Normunda meitai ir veselības problēmas. Bet tobrīd mums gribējās ātrāk tikt uz mašīnu,” skaidro Larisa.
“Mēs vienkārši nebijām gatavi tam, ko ieraudzījām. Beidzot kursus, bijām ierakstījuši, ka esam gatavi pieņemt bērnus arī ar īpašām vajadzībām, citu tautību bērnus. Pēc mācībām bijām tādā eiforijā, ka šķita – esam gatavi uz visu,” atzīst Normunds.
“Mēs Rīgā sākām maldīties, navigācija mūs veda turp un atpakaļ. Apstājāmies. Denisiņš paliks tur, un mēs laimīgi brauksim mājās? Viņš taču pienāca mums klāt! Vairs nerunājām, braucām atpakaļ. To atceroties, man vēl tagad kamols kaklā. Bija sajūta, ka kaut ko nokavēsim. Piebraucām, un uzreiz teicu: “Mēs viņu ņemam, viņš ir mūsu.” Bet mums stāstīja, ka atbrauks cita ģimene, kas jau pieteikusies, vēl sauca, kādas Denisiņam ir diagnozes. Atbildēju, ka man vienalga. Viņš staigā, ar pārējo tiksim galā. Pienāca diena, kad mums zvanīja: “Jūsu Deniss jūs gaida!” Tie, kas brauca viņu iepazīt, pat nesatikās ar Denisu, jo paskatījās dokumentos, ka diagnožu vairāk nekā papīra,” atceras Larisa.
“Deniss bija autiņbiksītēs, kliboja, nerunāja. Bet viņam bija jāsāk skolas gaitas. Zvanīju uz centru “Brīnumiņš” Talsos un vaicāju, vai varēsim ar Denisu doties pie speciālistiem. Zvanīju Stendes skolas direktoram, saucu diagnozes un piebildu, ka Denisu nekur citur nedosim, viņš augs mūsu ģimenē. Direktors piekrita pieņemt viņu parastajā skolā. Ja es toreiz būtu vairāk iedziļinājusies, būtu vēl vienu gadu palaidusi bērnudārzā. Skolā nebija viegli, jo Deniss sākumā neko nesaprata.
Šobrīd ceram, ka viņš saprot, ko nozīmē šie vārdi: tētis un mamma. Dēliņš ir pabeidzis trešo klasi. Viņš nebūs deputāts, nebūs prezidents, bet viņš būs labs cilvēks. Deniss ir iemācījies peldēt, braukt ar riteni. Viņam ļoti patīk sportot, bet vispirms bija vajadzīgas dažas operācijas. Esam braukuši uz nacionālo rehabilitācijas centru “Vaivari”. Pēc tam mums bija diskusijas ar speciālistiem, vai dēliņam jāmācās speciālajā skolā. Bet Stendes skolā Denisa klase viņu ir pieņēmusi, skolotāja ļoti pretimnākoša, dēliņam ir asistents un speciālais pedagogs, kas ar viņu auklējas, pieejams logopēds. Deniss savu spēju robežās tiek galā, uz skolu jau iet patstāvīgi. Visi Stendē viņu pazīst, zvana un stāsta, ka Deniss tagad iet mājās no skolas, lai sagaidām. Denisiņam arī nevajag par daudz palīdzēt. Viņam ir grūti nokāpt pa trepēm, ķeras klāt, bet mēs neļaujam. Kad tiešām vajadzīga palīdzība, liels atbalsts ir mana dēla sieva. Vedekliņai pašai ir mazi bērniņi, bet Denisu viņa ir pieņēmusi kā savējo,” stāsta Larisa.
“Ir tāds uzskats: lai cilvēks labi dzīvotu, viņam ir vajadzīgi vismaz astoņi apskāvieni dienā. Es tos mierīgi varu savākt. Zinu, ka atbraukšu mājās un visi skries pretim – kurš pirmais tiks samīļoties. Man nekad nav bijis tā, kā ir šobrīd, – ļoti gribas uz mājām, gribas kopā visu piedzīvot un izbaudīt,” atzīst Normunds.
“Kad man kāds jautā, vai, manuprāt, viņi varētu būt audžuvecāki, parasti atbildu: “Ja jūs gribat zināt, kādi esat īstenībā, uzņemiet bērnus kaut uz mēnesi kā viesģimene! Šis mēnesis parādīs visus skeletus skapī. Kad jāpieņem bērni, kas nav bioloģiskās atvases, parādās cilvēka īstā daba. Un tad jau paši zināsiet, vai varat kļūt par audžuģimeni,” piebilst Larisa.
*Publikācija tapusi informatīvajā kampaņā par sabiedrības attieksmes maiņu pret cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un bērniem, kas palikuši bez ģimeniskas aprūpes. Kampaņas pasūtītājs ir LR Labklājības ministrija ERAF finansētā deinstitucionalizācijas projekta ietvaros.
Kampaņas “Cilvēks, nevis diagnoze” atklāšanas pasākumā augustā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā pulcējās cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem, bērni ar funkcionāliem traucējumiem un viņu vecāki, mediju pārstāvji, sabiedrībā populāras personas un Labklājības ministrijas pārstāvji, tikai aptuveni nojaušot, kas viņus sagaida. Bet sagaidīja viņus cieņpilnas sadarbības spēle.
Labklājības ministrijas īstenotās kampaņas “Cilvēks, nevis diagnoze” tapis stāsts par Ketlīnu no Ventspils un “Cimdiņu”. Atbalsta centrā ģimenēm un bērniem ar īpašām vajadzībām “Cimdiņš” bērniem un jauniešiem nepieciešamie sociālās rehabilitācijas pakalpojumi tiek kompensēti projekta “Kurzeme visiem” ietvaros.
Foto: Matiss Markovskis
Pa ceļam uz Ventspili klausos lekciju par saskarsmi ar cilvēkiem ar autiskā spektra traucējumiem, un tajā īpaši tiek uzsvērts nemeklēt ciešu acu kontaktu. Tiekamies pēc Ketlīnas nodarbības viņas otrajās mājās “Cimdiņā”, kur mani sagaida desmitgadīgās meitenes neatlaidīgais acu skatiens un paziņojums, ka viņa ir satraukusies par gaidāmo interviju, bet runās ar mani tagad, uzreiz. Prātā pārliekot, ka neviens speciālistu atzinums nav simtprocentīgi precīzs, atbildu ciešajam acu skatienam, un sākam sarunāties, viena otru iedrošinādamas. Ketlīna ilgstoši apmeklējusi psihologu, un viņas spriedumi reizēm liek pabrīnīties – kā desmitgadīgs bērns tik labi spēj sevi novērtēt!
”“Cimdiņā” mēs varam ierasties katru darbadienu no 13.00. Ketlīna pati nosaka, vai tiešām vēlas nākt katru dienu, mēs viņai neko neuzspiežam. Reizēm, kad skolā nav klājies viegli, meita grib palikt mājās. Vienīgais, ko nekad neizlaižam, ir kanisterapija un nodarbības ansamblī, kur viņi spēlē ritma instrumentus,” stāsta Ketlīnas mamma Jekaterina Cinciusa.
No rīta Ketlīnai ir skola. Klasē ir septiņi bērni, un teorētiski katram vajadzīgs savs mācību plāns. Bet ir tikai viens skolotājs un viens asistents reizi nedēļā, tāpēc daudz nākas mācīties mājās kopā ar mammu, toties Ketlīnai ir augstākās atzīmes.
No rīta “Cimdiņā” pakalpojumus saņem pieaugušie ar garīgiem traucējumiem, pēc tam tiek gaidīti bērni. Šajā vietā ir sajūta, ka visi tiek lutināti, jo darbinieki ir ļoti sirsnīgi. Ketlīnai ir vieglas pakāpes autiskā spektra traucējumi, un pēc individuālā izvērtējuma viņa “Cimdiņā” saņem rehabilitācijas pakalpojumus Kurzemes plānošanas reģiona deinstitucionalizācijas (DI) projektā “Kurzeme visiem”.
“Acīmredzot “Cimdiņā” visiem patīk savs darbs. Vadītāja Ieva Sāmīte-Cērpa ir visjaukākā. Pēc nodarbībām reizēm Ketlīna nāk mājās viena – tas ir liels notikums, jo apkārtējās pasaules noteikumi viņai ne vienmēr ir viegli saprotami. Es lietotnē sekoju līdzi, kā viņa pārvietojas,” stāsta Jekaterina.
“Man jābūt uzmanīgai, jo pa ceļam mēdz būt bezmājas un piedzērušies cilvēki… Tad ir tā, ka vienkārši gribas vemt. Vienu reizi, kad es gāju uz mājām, kāds vīrietis pateica: “Kā tev iet?” Es neatbildēju un aizgāju tālāk. Es vispār nerunāju uz ielas,” piebilst Ketlīna.
“Pagājušajā vasarā bija pirmā reize, kad Ketlīna viena bez vecākiem vai vecvecākiem devās uz bērnu vasaras nometni. Mums bija neizsakāmi bail, bet saņēmāmies un palaidām. Mūs iedrošināja “Cimdiņa” darbinieces, kuras teica, ka Ketlīna tiks galā ar visu un nometnē būs arī viņai pazīstamas meitenes no nodarbībām,” atzīst Ketlīnas mamma.
“Ketlīna mums daudz iemācījusi. Esam arī kursos gājuši. Notiek vebināri sadarbībā ar Autisma centru. “Cimdiņš” piedāvā lekcijas, bija noorganizēta atbalsta grupa vecākiem, kuri audzina bērnus ar autiskā spektra traucējumiem. Tur bija iespēja savstarpēji padalīties ar pieredzi. Vecāki, kuriem ir lielāki bērni, pastāstīja, kā viņi tikuši galā ar konkrētām problēmām, un mēs varējām smelties idejas.
Diezgan ilgi nezinājām, ka Ketlīnai ir veselības traucējumi. Pirmais bērns, paši jauni, neko no mazuļa attīstības nesapratām. Divu gadu vecumā Ketlīna gandrīz nerunāja, bet mēs viņu aizvedām uz parasto bērnudārzu. Meitai tas izrādījās diezgan smags pārdzīvojums, viņa visu mēnesi noslimoja. Pedagogi ieteica, ka mums vajadzētu doties pie ārsta, jo bērns, visticamāk, ir nedzirdīgs, tāpēc nerunā. Braucām uz pārbaudi Latvijas Bērnu dzirdes centrā.
Ar katru konsultāciju lēnā garā sākām saprast, kas īsti notiek ar meitas attīstību. Informācija, kas par autiskā spektra traucējumiem atrodama internetā, ir izmētāta, jālīmē kopā pa gabaliņam. Devāmies uz logopēdisko grupiņu citā bērnudārzā, jo vēl nezinājām, ka Ventspilī darbojas “Cimdiņš”, bet drīz mūs atsūtīja uz šejieni. Tā jau no četru gadu vecuma te nākam,” stāsta Ketlīnas tētis Kristaps Cincius. Tagad bērniem ar funkcionāliem traucējumiem DI projektā pēc izvērtējuma pieejamas daudzas individuālas nodarbības ar speciālistiem.
“Esmu sapratusi – jo ātrāk apzinies, ka ir problēma, un sāc strādāt ar to, jo lielākus panākumus var gūt. Panākumi nozīmē – “izvilkt” bērnu līdz viņa augstāko spēju robežai. Ja bērnu ar šādiem traucējumiem pamet novārtā, jo vecāki nespēj ikdienā darboties un vest uz nodarbībām, rezultāts ir bēdīgs,” piebilst Jekaterina. Visgrūtāk ejot ar sociālajām iemaņām vienaudžu kolektīvā, jo daudzas citiem pašsaprotamas lietas Ketlīnai nav izprotamas, atzīst Jekaterina.
“Braukājot pie speciālistiem, redzam arī to bērnu vecākus, kas nav gatavi atzīt problēmas. Viņiem klājas daudz sliktāk, nekā sākumā gāja mums. Pateicoties sievas pacietībai, visu, ko varējām, esam izdarījuši. Jekaterina ir pametusi savu karjeru un darbojas mājās ar Ketlīnu. Viņām nereti iet grūti, jo Ketlīna ātri kļūst dusmīga. Bet es tad neesmu klāt, jo visu dienu strādāju,” piebilst tētis.
Kad pirms došanās uz stalli jautāju Ketlīnai, kas ir viņas labākā draudzene, uzreiz sekoja atbilde – Rudīte. Jau daudzus gadus Ketlīna reizi nedēļā apkopj savu mīļo zirdziņu un priecājas par izjādēm. Kādā brīdī, ka viņa bija pavisam maza, Ketlīnai viss bija saistīts ar zirgiem, visi apkārt bija zirdziņi un visas rotaļlietas pārvērtās par tiem. Tad vecāki izlēma, ka jāmeklē iespēja meitai satikties ar īstu zirgu, un tas izrādījās pareizs lēmums. Kas meklē, tas atrod. Jekaterina atrada Ievu, kura bija ar mieru, ka Ketlīna brauc pie viņas zirdziņa uz netālo Puzes pagastu. Ketlīna un Rudīte sapratās un kļuva nešķiramas, meitene iemācījās jāt. Daudzus gadus Ketlīnai kopā ar Ievu un Rudīti tā bija svarīgākā stunda nedēļā, kas meitenei dāvāja mieru un nosvērtību uz ilgāku laiku. Jekaterina stāsta, ka Ketlīna bijusi arī uz reitterapijas nodarbībām, bet ik nedēļu visi kopā turpinājuši braukāt uz Puzi pie Rudītes. Tur Ketlīna mācījās, ka draudzību vajag lolot un kopt. Īpaši tiem bērniem, kam jaunu attiecību veidošana neizdodas viegli un dabiski.
*Publikācija tapusi informatīvajā kampaņā par sabiedrības attieksmes maiņu pret cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un bērniem, kas palikuši bez ģimeniskas aprūpes. Kampaņas pasūtītājs ir LR Labklājības ministrija ERAF finansētā deinstitucionalizācijas projekta ietvaros.