Kopš Ilze Durņeva (50) pati kļuva par īpašā bērna mammu un saprata, ka trūkst informācijas, lai ģimene ar to tiktu galā, viņa nolēma, ka citādi nevar – jāpalīdz gan sev, gan citiem. Tā no pulcēšanās dzīvoklī kopā ar citiem vecākiem izaugusi biedrība Dižvanagi, kas uztur rehabilitācijas centru Liepājā.
Biedrības Dižvanagi uzturētais Baltijas Rehabilitācijas centrs Liepājā atrodas gaišās, izremontētās telpās netālu no pludmales. Kad tiekamies, Ilzei tik tikko beigusies saruna ar Centrālās finanšu līgumu aģentūras pārstāvjiem, kas uzrauga vienu no biedrības realizētajiem projektiem. Pirmajā mirklī viņa šķiet pārgurusi un ļoti negrib fotografēties, bet jau pēc mirkļa sāk stāstu par to, kāpēc tomēr vajag pašiem kaut ko darīt.
Pēc 18 nekas nebeidzas
Dižvanagu uzturētajā centrā piedāvā dažādus rehabilitācijas pakalpojumus bērniem un ģimenēm, kā arī nodrošina paliatīvo aprūpi bērniem. Strādājot šajā jomā, Ilzi patlaban visvairāk uztrauc tas, ka arī īpašie bērni – tāpat kā bērni, kam nepieciešama paliatīvā aprūpe, – nākamajā dienā pēc 18 gadu vecuma sasniegšanas uzreiz top pieskaitīti pieaugušo kārtai.
”Kas mainās nākamajā dienā, kad viņam paliek 18 gadu? Vienīgi tas, ka viņam vairs neatmaksā pārtiku un citas vajadzīgās lietas,” tā Ilze. Viņa domā, ka atbalsts būtu sniedzams vismaz līdz bērna 24 gadu vecumam. Papildu seši gadi palīdzētu arī vecākiem adaptēties jaunajai situācijai, pieņemt, ka viņu bērns nu ir pieaudzis, un varbūt meklēt kādu citu risinājumu. Arī tāpēc, ka pieaugušo paliatīvā aprūpe neparedz tik multidisciplināru palīdzību kā bērniem līdz 18 gadu vecumam.
Rehabilitācijas centra telpas Ilze izrāda ne bez lepnuma. Šķiet, viņa arī pazīst katru tā klientu. Sasveicinās ar bērniem un viņu vecākiem, viņai katram ir ko pateikt. Iespēja sniegt un arī pārdot rehabilitācijas pakalpojumu biedrībai gan ir samērā nesen – šādas darbam piemērotas telpas Dižvanagiem ir tikai divus gadus. Pirms tam vēl trīs gadus tās tika remontētas, un arī tajā laikā bija jāmaksā īres maksa. Tomēr Ilze nesūdzas un bilst, ka tas jau ir pareizi.
”Ko es varu iemācīt vecākiem, ja pati staigāju pastieptu roku?” viņa retoriski vaicā.
Lai arī pašas Ilzes īpašais bērns nu jau ir pieaudzis un pirmā kursa students, viņa redz, ka aizvien ir daudz problēmu, kas rehabilitācijas jomā nav atrisinātas. Visbūtiskākais, ka vecākiem joprojām trūkst neformālās izglītības par to, ko darīt un kā dzīvot ar smagi slimu bērnu.
Visu rakstu lasiet Diena.lv: https://www.diena.lv/raksts/sestdiena/pieredze/par-otru-griku-pacinu-14229919?fbclid=IwAR0ovl5S8h26tn6hEZD4fqytgKOSC4NlpOpRTNNOHOMmgOr2QJBOHr7IKuc
