Category Archives: Bērni ar FT

Ar vidusskolēnu hakatona finālu noslēdzas kampaņa “Cilvēks, nevis diagnoze”

Šī gada 16.novembrī ar vidusskolēnu ideju hakatona finālu noslēdzās Labklājības ministrijas (LM) deinstitucionalizācijas* (DI) projekta ietvaros rīkotā kampaņa “Cilvēks, nevis diagnoze”.* Hakatonā piedalījās skolēni no visas Latvijas, kas reģionu – Vidzemes, Latgales, Kurzemes un Zemgales – komandu ietvaros veselu mēnesi īstenoja savas idejas – projektus, kuru mērķis bija pievērst pārstāvēto skolu audzēkņu, vietējo kopienu iedzīvotāju uzmanību jautājumiem, kas saistīti ar iekļaujošākas vides un dziļākas izpratnes veidošanu attiecībā pret jauniešiem un pieaugušajiem ar funkcionāliem vai cita veida traucējumiem.

Kā atzīst Guntis Kaldovskis, LM Eiropas Savienības struktūrfondu departamenta vecākais eksperts, ir divkāršs prieks. Pirmkārt, par skolēnu veikumu un skolu atsaucību hakatona idejai šajos izglītības sistēmai tik sarežģītajos un dažādu epidemioloģiskās situācijas radīto grūtību pilnajos apstākļos. Otrkārt, hakatona rezultāti parāda, ka Latvijas jaunieši ir atvērti un no aizspriedumiem brīvi, tāpēc mums ir pamatotas cerības dzīvot iekļaujošā sabiedrībā, kur cieņpilnu attieksmi izjutīs gan bērni un pieaugušie ar funkcionāliem vai cita rakstura traucējumiem un viņu tuvinieki, gan ārpusģimenes aprūpē esoši bērni.

Katra no četrām hakatona dalībkomandām bija īstenojusi izteikti atšķirīgu projektu. Vidzemes komanda – organizējusi vebināru “Ne tikai tu, bet ikviens”, kurā ar saviem pieredzes stāstiem drosmīgi dalījās komandas dalībniece Elizabete Šmite un bijusī parabobslejiste Annija Krūmiņa. Latgales komanda, izmantojot dažādus digitālus risinājumus skaidroja vienaudžiem, ka cilvēks ir kas vairāk nekā tikai diagnoze, par piemēru ņemot dzirdes funkciju zudumu. Zemgales komanda, apzinot vides pieejamību cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem reģiona skolās, ar vēstules starpniecību aicināja teju 40 Zemgales mācību iestādes meklēt risinājumus un iespējamos uzlabojumus.

Par uzvarētāju hakatona žūrija atzina Kurzemes reģiona komandu, kurā bija pārstāvētas V. Plūdoņa Kuldīgas vidusskola, Talsu Kristīgā vidusskola un Draudzīgā aicinājuma Liepājas 5. vidusskola un kura radīja apjomīgāko un daudzveidīgāko darbu. Tā ietvaros jaunieši intervēja cilvēkus ar funkcionāliem traucējumiem, kā arī diskutēja par stereotipiem, kas valda sabiedrībā attiecībā pret šiem cilvēkiem. Iepriecinošas ir projekta rezultātā jauniešu gūtās atziņas, kuru kopsavilkums izteikts komandas kapteiņa, V. Plūdoņa Kuldīgas vidusskolas audzēkņa Mārtiņa Stebuļa secinājumā: “Man patīk šis sauklis “Cilvēks, nevis diagnoze”. Un es domāju, ka to vēl vairāk vajag uzsvērt sabiedrībā – galvenais ir cilvēks, nevis diagnoze. Mēs arī pārrunājām, kā būtu, ja visi skatītos tikai uz trūkumiem, nevis uz to, kāds cilvēks tu esi. Tas man lika mainīt skatījumu uz ikvienu – nesaskatīt trūkumus, bet pamanīt labās lietas.”

Arī hakatona žūrijas komisija, kuras sastāvā bija deinstitucionalizācijas projekta pārstāvji augstākminētajos Latvijas plānošanas reģionos, izvērtējot komandu darbus, uzsvēra gandarījumu par ideju jēgpilno īstenojumu, vidusskolēnu godprātīgo un ieinteresēto attieksmi, kā arī izteica cerību, ka šis ir tikai pirmais solis jauniešu ieguldījumā un centienos mainīt sabiedrības attieksmi pret cilvēkiem ar dažādām – kā fiziskām, tā garīgām – diagnozēm.

Maijas Cīrules, Kurzemes komandas dalībnieces no Talsu Kristīgās vidusskolas teiktais: “Mani vienaudži daudz zina un ir atvērti pret cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, bet tieši vecāki cilvēki varētu būt nākamā mērķauditorija, ko mums vajadzētu uzrunāt.”

Hakatona noslēgumā vairāki runātāji uztvēra to, ka iejūtīga, cilvēcīga un iekļaujoša attieksme ir īpaša nozīme šajā pandēmijas sociāli nospriegotajā situācijā. Psiholoģe, kampaņas “Cilvēks, nevis diagnoze” eksperte un hakatona Latgales komandas mentore Ilze Dreifelde uzsvēra: “Ne tik daudz mēs esam vajadzīgi cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, cik viņi mums – lai arī ko mēs katrs ar to saprastu.”

Savukārt Sigita Zankovska-Odiņa, Resursu centra “Zelda” projektu koordinatore-pētniece un hakatona Vidzemes komandas mentore aicināja traucējumu neapgrūtinātu dzīvi uztvert kā privilēģiju, kas, pirmkārt, nav pašsaprotama, bet, otrkārt, dod mums iespēju kādu atbalstīt, būt līdzās kādam vājākam un kādam, kas nokritis, palīdzēt piecelties.

Hakatona noslēgumā visu komandu dalībnieki dažādiem vārdiem izteica vienu un to pašu domu – cilvēka vērtību sabiedrībā nedrīkst noteikt viņa diagnoze; mēs neesam ideāli, bet varam būt cilvēcīgi.

Vairāk par skolēnu paveikto hakatona ietvaros šeit: https://cilveksnevisdiagnoze.lv/ko-doma-jauniesi/

Papildu informācija:

Guntis Kaldovskis,

LM Eiropas Savienības struktūrfondu departamenta vecākais eksperts

Guntis.Kaldovskis@lm.gov.lv

29 148 662

* Deinstitucionalizācijas (DI) projekti ir pakalpojumu sistēmas izveide, kas sniedz personai, kurai ir ierobežotas spējas sevi aprūpēt, nepieciešamo atbalstu, lai tā spētu dzīvot mājās vai ģimeniskā vidē. DI projektu mērķis ir novērst situāciju, ka personai ir jāpārceļas uz dzīvi ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā, jo tai nav pieejams nepieciešamais atbalsts dzīvesvietā jeb sabiedrībā balstīti sociālie pakalpojumi.

* Kampaņas mērķis “Cilvēks, nevis diagnoze” mērķis – sabiedrības attieksmes maiņa, izpratnes un atbalsta veicināšana cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem (GRT), bērniem ar funkcionāliem traucējumiem (FT), ārpusģimenes aprūpē esošiem bērniem, kā arī DI norisei kopumā.

Kampaņas atbalstītāji: Latvijas Nacionālā bibliotēka, Latvijas sabiedrisko mediju – Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas – vienotais ziņu portāls www.lsm.lv un Latvijas Televīzija.

Projekta “Kurzeme visiem” ietvaros pieaug pieejamais atbalsts un tā saņemšanas iespējas

Projekta “Kurzeme visiem” ietvaros mainījušies nosacījumi un paplašinātas sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu saņemšanas iespējas gan cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem (GRT), gan bērniem ar funkcionāliem traucējumiem (FT) un viņu vecākiem. Tādējādi Kurzemes reģiona pašvaldības varēs saviem projektā iesaistītajiem iedzīvotājiem nodrošināt vēl plašākas atbalsta iespējas līdz pat projekta noslēgumam 2023.gadā.

Projektā izvērtētie cilvēki ar GRT turpmāk līdz pat projekta beigām 2023.gadā varēs izmantot vēl 100 psihologa un citu speciālistu konsultācijas, neatkarīgi no jau iepriekš saņemto sociālo pakalpojumu apjoma. Turklāt ir atcelts divu gadu ierobežojums sociālo pakalpojumu saņemšanai. Arī projekta kompensēto atbalsta grupu un grupu nodarbību skaits cilvēkiem ar GRT ir noteikts  līdz 100 reizēm, neatkarīgi no iepriekš apmeklēto nodarbību skaita.

Mainījušies arī nosacījumi projekta ietvaros pieejamajam atbalstam bērniem, kuriem piešķirts VDEĀVK atzinums par īpašu kopšanu. Turpmāk bērniem ar FT līdz 4 gadu vecumam sociālās aprūpes pakalpojums dzīvesvietā tiek kompensēts līdz pat 200 stundu apmērā kalendāra mēnesī. Savukārt 5 – 17 gadus veciem bērniem – līdz pat 80 stundām kalendāra mēnesī, ja likumiskais pārstāvis ir iesaistījies kādā no Ministru kabineta noteikumu Nr. 313. 43.3. punktā minētajiem pasākumiem (piemēram, darbs, nodarbinātības pasākumi, mācības, sociālā rehabilitācija un citi), tai skaitā ne vairāk kā 40 stundām kalendārā mēnesī vienreizēju pasākumu apmeklēšanai un saturīga brīvā laika pavadīšanai. Atgādinām, ka šī sabiedrībā balstītā sociālā pakalpojuma saņemšanai bērnam nav jābūt izvērtētam projekta “Kurzeme visiem” ietvaros.

Plašākas atbalsta iespējas pieejamas arī projekta “Kurzeme visiem” ietvaros izvērtēto bērnu vecākiem un likumiskajiem pārstāvjiem. Sociālās rehabilitācijas pakalpojumu reižu skaits vienam vai abiem vecākiem kopā palielināts no 20 līdz 40 pakalpojuma saņemšanas reizēm.   Atgādinām, ka vecākiem vai audžuģimenei ir iespēja pašiem izvēlēties un izmantot sev nepieciešamos sociālās rehabilitācijas pakalpojumus, kas ir norādīti bērna individuālajā atbalsta plānā, turklāt pastāv iespēja pašiem izvēlēties nepieciešamo sociālās rehabilitācijas pakalpojuma sniedzēju.

Lai saņemtu nepieciešamos atbalsta plānā noteiktos pakalpojumus projekta “Kurzeme visiem” ietvaros, ir jāvēršas savas dzīvesvietas sociālajā dienestā un jāraksta iesniegums par sociālo pakalpojumu piešķiršanu. Šobrīd šo iespēju Kurzemes reģionā ir izmantojis 132 cilvēks ar GRT, 185 bērni ar FT un 116 bērnu ar FT vecāki.

Atgādinām, ka projekta ietvaros jau izvērtētajiem pieaugušajiem un bērniem vismaz reizi gadā nepieciešams aktualizēt individuālos atbalsta plānus, lai sociālos pakalpojumus saņemtu atbilstoši šī brīža vajadzībām.

Projekta kompensēto sociālo pakalpojumu saņemšanas iespējas paplašinājušās, pateicoties veiktajiem grozījumiem Ministru kabineta noteikumos Nr.313, kas paredz palielināt kvalitatīvu institucionālai aprūpei alternatīvu sociālo pakalpojumu dzīvesvietā un ģimeniskai videi pietuvinātu pakalpojumu pieejamību personām ar invaliditāti un bērniem.

Informatīvs buklets par projekta kompensētajiem sociālajiem pakalpojumiem

Buklets lejupielādei .pdf formātā

Kampaņas “Cilvēks, nevis diagnoze” ietvaros radīti 15 stāsti par cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, bērniem ar funkionāliem traucējumiem un bērniem no ārpusģimenes aprūpes, kā arī viņu tuviniekiem

Kampaņas “Cilvēks, nevis diagnoze” laikā tapa 15 stāsti par cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem un apkārtējiem, kas viņus atbalsta, par bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu vecākiem, par bērniem, kas aug audžuģimenēs un ģimeniskai videi pietuvinātā vidē.

Saskati cilvēku, nevis diagnozi

2021. gada kampaņas “Cilvēks, nevis diagnoze” video redzamie cilvēki dzīvo mūsu vidū iespējami patstāvīgu dzīvi, saņem atbalstu un tiek galā ar ikdienu. Jā, viņiem ir garīga rakstura traucējumi. Un viņi dzīvo starp mums, nevis institūcijās. Arvīds, Iluta un Pēteris piedalās sabiedrības dzīvē un vēlas darīt to, kas viņiem vislabāk patīk un padodas.

Nozīme ir tikai tam, kas mēs esam!

Kampaņas “Cilvēks, nevis diagnoze”atklāšanas pasākums

Cilvēki sastājušies rindā, tur sev pirekšā dzeltanas lapiņas ar dažādiem vārdiem

Uzzini, kas notika kampaņas Cilvēks, nevis diagnoze” atklāšanas pasākumā šeit.

CILVĒKI UN VIŅU STĀSTI

Deinstitucionalizācijas projekti un process kopumā veicina to, lai cilvēki ar garīga rakstura  traucējumiem, bērni ar funkcionāliem traucējumiem un bez vecāku gādības palikušie bērni nedzīvotu institūcijās, bet savās mājās, grupu dzīvokļos vai audžuģimenēs un saņemtu dažādus sabiedrībā balstītus pakalpojumus. Ne vienmēr tas ir vienkārši īstenojams. Lai cilvēka dzīve nepārvērstos par braukāšanas maratonu no vienas vietas uz citu, pakalpojumiem jābūt pieejamiem dzīvesvietas tuvumā. Mūsu stāsti parāda – sadarbojoties un saņemot sabiedrības atbalstu, daudzu cilvēku dzīve ir kļuvusi labāka.

Iepazīsties ar cilvēkiem un viņu stāstiem:

“Cerību māja” – Alises mājas

Alise ar ziediem rokā un vecākiem pie abiem sāniem

Jau divus gadus Alise dzīvo biedrības “Cerību spārni” sociālā atbalsta centrā “Cerību māja”, kas ir grupu mājas pakalpojums cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem (GRT). Līdz tam Alise dzīvoja kopā ar savu ģimeni. Tā kā vecāku dzīvesvieta ir pavisam tuvu, Alise tur brauc gana bieži, bet drīz saka: “Gribu mājās.” Ar to viņa domā “Cerību māju”, kur saņem biedrības sniegtos pakalpojumus, pateicoties deinstitucionalizācijas projekta (DI) īstenošanas sniegtajām iespējām Rīgas plānošanas reģionā.  lasi visu rakstu šeit.

Audžuģimeņu kustības mamma Drustos

Audžumamma apskaujas ar meitenīti

Aida Vašile ir mamma saviem trim bērniem un gadu gaitā kopumā arī 15 audžubērniem, kas viņu sauc par Omīti. Tagad arī viņas trim bērniem ir audžuģimenes, un arī šie bērni, tāpat kā mazbērni, viņu sauc par Omīti. Turklāt pēc Aidas piemēra Drustos izveidojusies audžuģimeņu kustība, kas ir sabiedrībā balstīts pakalpojumus, kurš daudziem bērniem, kas palikuši bez savu vecāku gādības, sniedz iespēju augt ģimenē.  lasi visu rakstu šeit.

Renāra un Ilonas lielās uzvaras

Sieviete ar dēlu sēdus smaidot pozē kamerai

Renārs pēc sarežģītām dzemdībām piedzīvojis skarbus pārbaudījumus veselības dēļ. Epilepsijas lēkmes nebeigsies. Bet viņš saņēmis daudz mīlestības un iespējamo atbalstu no speciālistiem, lai varētu darboties savu spēju maksimuma robežās. Pirms 18 gadu vecuma Renārs ir pabeidzis 9. klasi Daugavpils 1. speciālajā skolā, bez ratiņkrēsla spēj noiet gandrīz puskilometru, ar tuviniekiem sazinās, izmantojot viedtālruni. No viņa staro labestība, prieks un ieinteresētība.  lasi visu rakstu šeit.

Ārijas gandrīz patstāvīgā dzīve

Divas kundzes uz balkona laista ziedus

Ārija Dīriņa dzīvo vienā no Saldus novadā nesen iekārtotajiem grupu dzīvokļiem cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem (GRT) un trīs reizes nedēļā dodas uz specializētajām darbnīcām Saldū, kur darbojas visu dienu. Gribētu vairāk izklaižu. Gribētu strādāt par naktssardzi. Gribētu, lai viņas dzīvē daudz kas būtu noticis citādi.  lasi visu rakstu šeit.

Natašas jaunā dzīve grupu dzīvoklī Preiļos

Nataša sēž savā istabā kopā ar meitu un domīgi skatās

Nataša Samarina ar meitu Irinu dzimtajā pilsētā Preiļos beidzot dzīvo apstākļos, kurus daudzi pieraduši uzskatīt par normu. Ir ērtības, drošība. Bet galvenais – blakus ir cilvēki, kam var uzticēties. Nataša apzinās, ka viņai ir garīga raksturai traucējumi, dažreiz nepieciešama palīdzība, taču viņa ir pieradusi tikt galā ar grūtībām, pati pieņemt lēmumus par savu dzīvi un smagi strādāt. Tāpēc deinstitucionalizācijas projekta (DI) Latgalē īstenošanas gaitā saņemtais grupu dzīvoklis Līčos viņai šķiet kā dāvana.  lasi visu rakstu šeit.

Audžuģimenē humora izjūta palīdz

Pāris. Vīrietis ar sievieti, stāv lauku mājas priekšā

Ilona un Juris Raginski Cērē jau izaudzinājuši prāvu pulciņu bērnu, bet pirms pāris gadiem pieņēma vēl trīs mazus audžubērnus. Kuri ir pašu bērni, kuri – audžubērni, kuri – mazbērni, kuri – kaimiņu bērni, to viņu mājās ciemiņš no malas var saprast tikai pēc lielas šķirošanas. Visi bērni kopā, visi sporto, peldas, strādā dārzā. Vienkārši dzīvo.  lasi visu rakstu šeit.

Ilzes pagaidu mājas Elejā

Ilze, ar rokām iekārusies zarā, smaida

Ilze ir dzīvojusi gan ģimenē, gan bērnunamā, gan audžuģimenē, pabijusi vairākos krīzes centros. Viņa vairs nevēlas satuvināties ar kādiem audžuvecākiem, tāpēc pusgadu pirms savas pilngadības izlēma, ka padzīvos ģimeniskai videi pietuvinātā mājoklī, kur kopā atrodas ne vairāk kā astoņi dažādu vecumu bērni. Šādu pakalpojumu Zemgales plānošanas reģionā deinstitucionalizācijas (DI) projektā “Atver sirdi Zemgalē” sniedz Kalnciemā dzīvoklī un Elejā atsevišķā mājā.  lasi visu rakstu šeit.

Ginters lasa, spēlē bungas un pazūd kokos

Pusis, Ginters, savā istabā smaida kamerai

Ginters savās mājās Cēsu novada Vaives pagastā aug samīļots un pieskatīts 24/7. Kopš viņam noteica Dauna sindromu, tā ir bijis visu laiku, jo Ginters ir aktīvs un spēcīgs puika. Visu mīlulītis, kuram paveicās ar bērnudārzu Jāņmuižā. Vai arī – Jāņmuižas bērnudārza apmeklētājiem reiz paveicās ar Ginteru. Apkārtējo pieņemošā attieksme ir palīdzējusi Ginteram, un kaut ko par cilvēcību un vērtībām viņš iemāca katram, ko satiek.  lasi visu rakstu šeit.

Ketlīna mācās patstāvību

Ketlīna ar vecākiem dzīvo Ventspilī, un viņas mamma Jekaterina nezina, kā tiktu galā, ja tepat blakus mājām nedarbotos atbalsta centrs ģimenēm un bērniem ar īpašām vajadzībām  “Cimdiņš”. Pateicoties vecāku ieinteresētībai, neatlaidībai un nodarbībām “Cimdiņā”, Ketlīna spēj gan pati pārvietoties pa pilsētu, gan sekmīgi mācīties, gan tikt galā ar mājdzīvniekiem un jāšanas nodarbībām.  lasi visu rakstu šeit.

Lelde mācās rokdarbus un dārza darbus

Lelde sēž un ada. Viņai blakus sēž sieviete

Pavasarī Lubānā atvērts dienas aprūpes centrs pilngadīgiem cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem (GRT) “Eglāji”. Tagad daudzi pieaugušie, kas agrāk dzīvojuši gandrīz neredzami, iznākuši no mājām un regulāri dodas uz dienas centru. Starp viņiem ir arī Lelde Akmene, kuru gan līdz šim vecāki spējuši izvadāt uz nodarbībām Madonā.  lasi visu rakstu šeit.

Inga un Ingus gatavojas patstāvīgai dzīvei

Inga un Ingus sēž uz gultas malas

Inga un Ingus Ūdri tagad ir precēts pāris. Abi pamazām gatavojas patstāvīgai dzīvei. Saskatījušies sociālās aprūpes centrā, pirms gada vienlaikus pārcēlušies uz grupu dzīvokli cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem (GRT), kurš atvērts daudzfunkcionālā sociālo pakalpojumu centrā (DSPC) “Laipa” Kalnciemā. Abi strādā vietējā sociālajā uzņēmumā, tiek galā ar sadzīvi, veic maksājumus, un rēķina, ka sakrāt naudu savai dzīvesvietai nebūs vienkārši.  lasi visu rakstu šeit.

Denisa jaunās mājas Bērziņu ģimenē

Deniss ar ģimeni

Larisa un Normunds Bērziņi dzīvo Stendē. Par audžuvecākiem viņi kļuva, kad bija izaudzinājuši savus bērnus. Abu vērtību sistēmā svarīgākais ir dot mīlestību arī tiem bērniem, kas palikuši bez savu vecāku gādības. Larisa kā mentore piedalās audžuvecāku apmācībās. Viņa labi zina, ko nozīmē būt par audžumammu arī bērnam ar funkcionāliem traucējumiem.  lasi visu rakstu šeit.

Keita mācās runāt otro reizi

Keita, jauna meitene blondiem matiem

Tas, kas notika ar Keitu pēc triju gadu vecuma, šķiet prātam neaptverami. Viņa aizmirsa visu, ko mācēja. Pateicoties mammas un tēta izturībai, Siguldā bāzētās biedrības “Cerību spārni” aktīvajai darbībai, apkārtējo atbalstam un deinstitucionalizācijas projekta (DI) īstenošanas Rīgas plānošanas reģionā sniegtajām iespējām, pēdējos gadus meitenes attīstība notiek gandrīz no sākuma.  lasi visu rakstu šeit.

Zarina un citi Lilitas bērni Kraujā

Zarina - skaista, tumsnēja pusauga meitene

Viņi dzīvo kopā, it kā būtu viena ģimene. Astoņi dažādu vecumu bērni no vairākām ģimenēm, kuri palikuši bez savu vecāku gādības. Brāļi dzīvo kopā vienā istabā, citi – pa vienam. Dzīvoklis ir plašs, un visiem tā iemītniekiem ir, gan kur palikt vienatnē ar sevi, gan sanākt kopā. Zarina stāsta, ka te viņai ir vislabāk un nekur citur viņa vairs nevēlas dzīvot, kamēr sasniegs 18 gadu vecumu.  lasi visu rakstu šeit.

Elīnas nepārtrauktā cīņa par veselību

Elīna, pusaudze gariem matiem, uz bumbas vingro ar nūju

Elīnai katru dienu jālieto zāles un dažas stundas jāvingrina ķermenis. Vēlams – kopā ar fizioterapeitu. Latvijā ir daudzas mazas pilsētas, kur nav pieejami speciālisti, kuru pakalpojumi ikdienā vajadzīgi bērniem un pieaugušajiem ar funkcionāliem traucējumiem. Viesītē nebija pieejams pat fizioterapeits. Meitas slimība Elīnas mammai Allai Beļinskai deva izpratni, kādi pakalpojumi cilvēkiem ir nepieciešami tuvāk dzīvesvietai. Tagad, īstenojot Zemgales plānošanas reģiona deinstitucionalizācijas projektu (DI) “Atver sirdi Zemgalē” un citus projektus, Elīna un citi bērni ar funkcionāliem traucējumiem Viesītē saņem vairāku speciālistu palīdzību.  lasi visu rakstu šeit.

Satikšanās visos Latvijas reģionos

Satikšanās Kalnciemā

Zemgales plānošanas reģiona deinstitucionalizācijas projekta “Atver sirdi Zemgalē” zibakcija notika Kalnciemā, pie daudzfunkcionālā sociālo pakalpojumu centra “LAIPA”. Pasākums sākās ar to, ka visi sastājās aplī, lai iepazītos un cits citam uzticētu savu šīs vasaras vai dzīves iedvesmojošāko faktu. Sekoja īsas uzrunas, kas pārauga par sadziedāšanos mūziķu vadībā. Pasākuma noslēgumā kā apliecinājums tālākai pārliecinošai centra izaugsmei tika iestādīti košumkrūmi.

Satikšanās Nīkrācē

Kurzemes plānošanas reģiona deinstitucionalizācijas projekta “Kurzeme visiem” pasākums notika Nīkrāces pagasta Dzeldas ciemā, dienas aprūpes centra teritorijā. Smaidīgi bija visi klātesošie, stundas garumā stāvot cits citam līdzās darbīgā dzīvā ķēdē, lai kopīgiem spēkiem nogādātu šķūnī veselu autokravu malkas. Tā bija īpaša pieredze un apliecinājums tam, ka kopīga darbošanās palīdz otrā cilvēkā vispirms ieraudzīt viņa personību, nevis citādo un atšķirīgo.

Satikšanās Preiļos

Latgales plānošanas reģiona deinstitucionalizācijas projekta pasākums notika pie Preiļu Labklājības pārvaldes dienas aprūpes centra. Pasākums sākās ar iepazīšanos, sastājoties aplī. Tika arī kopīgi padziedāts. Kopīgā vingrošanas nodarbība vienoja visus. Pasākuma noslēgumā dienas aprūpes centra priekšā tika iestādīta ābele.

Satikšanās Salaspilī

Rīgas plānošanas reģiona deinstitucionalizācijas projekta pasākums notika Salaspils novada Sociālā dienesta Sociālo pakalpojumu centrā. Viesi un centra klienti kopā paguva gan pasportot, gan padejot. Pasākuma gaitā tika atklātas arī Salaspils novada Sociālā dienesta Sociālo pakalpojumu centra grupu dzīvokļu un pakalpojuma “Atelpas brīdis” telpas.

Satikšanās Valkā

Valkā kampaņas “Cilvēks, nevis diagnoze”* Vidzemes plānošanas reģiona deinstitucionalizācijas projekta “Vidzeme iekļauj” pasākums bija rožu dobes ierīkošana. Pirms tam tika atklāts dienas aprūpes centrs “Valka” un grupu dzīvokļu māja. Rozes tagad krāšņi ziedēs visās krāsās, apliecinot, ka dažādībā ir spēks un skaistums.

Labklājības ministrija 2021 ©

LSM: īpašā bērna Denisa jaunās mājas Bērziņu ģimenē

Foto: M.Markovskis
 
Larisa un Normunds Bērziņi dzīvo Stendē. Par audžuvecākiem viņi kļuva, kad bija izaudzinājuši savus bērnus. Abu vērtību sistēmā svarīgākais ir dot mīlestību arī tiem bērniem, kas palikuši bez savu vecāku gādības. Larisa kā mentore piedalās audžuvecāku apmācībās. Viņa labi zina, ko nozīmē būt par audžumammu arī bērnam ar funkcionāliem traucējumiem.
 
Audžuvecākiem acīs dzirksteles

Kad ciemojamies pie Bērziņu ģimenes viņu dārza lapenē, ir Normunda dzimšanas diena. Tiekam pieņemti kā savējie. Runājam atklāti, neslēpjoties aiz vārdiem, arī meitenes iesaistās sarunā. Brīžiem viņas spēlējas ar Denisu, tad pasniedz gardumus. Larisa ar Normundu saskatās un pasmaida. Bet Deniss smaida visu laiku.

“Mums ir paziņas, par kuriem, dodoties uz kādu vasaras nometni, sākumā nodomājām: “Dīvaini cilvēki. Kāpēc tādā vecumā nedzīvot sev, kāpēc jākļūst par audžuģimeni?”

Denisu interesē viss, kas notiek.

 

Bet nometnes pasākumos, kad viņi kaut ko darīja kopā ar mazajiem audžubērniem, pamanījām tādas dzirkstelītes acīs, kas pat raisīja skaudību.

Mums abiem raksturīga vēlme par kādu parūpēties. Ar vīru šad tad kādu bezpajumtnieciņu pabarojām, nomazgājām. Mēs ar Normundu esam kopā 13 gadus. Kad apprecējāmies, mājās vēl auga mani trīs dēli. Mums kopā bija labi lielā ģimenē.

Kristiešu sadraudzībā iepazināmies ar audžuģimeni, kas mūs uzaicināja 1. janvārī doties uz krīžu centru paspēlēties ar bērniņiem. Tur ievērojām Samantu un Keitu. Sākām pakāpeniski satuvināties, taču mums vēl nebija audžuģimenes statusa. Meitenēm stāstījām, ka jāiztur kāds laiks, tad būsim kopā. Vasarā uzņēmām abas meitiņas kā viesģimene, vēl pie mums bija mana vecākā dēla meitiņa Madara. Tad mums kļuva skaidrs, ka mēs to varam un vēlamies – vēl audzināt bērniņus. Tajā vasarā kopā ar mazajiem piedzīvojām daudz vairāk – visur bija jābrauc, Kuldīgā rumbā jālec, pa Tarzāna taku jārāpjas. 1. septembrī mums jau bija audžuģimenes statuss, un meitenes šeit sāka iet skolā,” stāstīja Larisa Bērziņa.

Audžuģimenes loma

“Ne visi apkārtējie akceptēja mūsu lēmumu. Daudzi nezina, kas ir audžuģimene, un tas viņus biedē. Bet bailes rada dusmas. Nezināšanas dēļ daļā sabiedrības veidojas uzskats: “Tā audžumamma kā dzeguze – vienu bērnu audzināja, atdeva prom, tagad nākamo paņem.” Audžuģimene ir sabiedrībā balstīts pakalpojums, un tā sniedzēji sagatavo bērnus atgriešanai bioloģiskajā ģimenē vai adopcijai. Tā patiesībā ir kā rehabilitācijas vieta bērniem, kamēr īstā mamma un tētis, kam bijis kāds kritiens, kāds smags dzīves posms, sakārto savu dzīvi. Tikmēr audžuvecāki palīdz šiem bērniem: samīļo, aprūpē, apmāca, saģērbj, varbūt uzbaro, aizved pie zobārsta…

Normāli būtu, ja arī tie vecāki, kuriem uz laiku jāaizceļo vai ir kādas veselības problēmas, kas neļauj parūpēties par bērniem, varētu viņus uz laiku ievietot audžuģimenē. Tiklīdz vecāki izveseļojušies, bērni atgriežas savā ģimenē. Mēs patiesībā neesam pareizi audžuvecāki, jo mūsu meitiņas izaugušas pie mums, nu jau ir lielas,” stāsta Larisa.

Ar dzimšanas dienas sveicieniem Normundam pievienojas arī viņa mamma.
 

“Nav tā, ka meitiņas pieņēmām un viņas pēkšņi kļuva laimīgas, ka tagad ir atradušas ģimeni. Viņām ienākšana citā ģimenē, tāpat kā citiem bērniem, kas palikuši bez savu vecāku gādības, bija kārtējā trauma. Lēnām un pacietīgi kļuvām par ģimeni.

Tagad meitas baidās pieaugt. Lai viņām dotu kādu drošības garantiju, oficiālu saikni uz mūžu, kā arī, pieaugušas būdamas, viņas varētu droši braukt pie mums, esam kļuvuši par viņu krustvecākiem.

Svarīgākais ir mīlestība… šis tik bieži lietotais vārds. To bērni mācās no mums. Viņi redz, ka es mīlu savu sievu, piedzīvo, ka mīlu viņus. Mūsu audžubērni nebija redzējuši mīlestību, sevišķi Deniss,” stāsta Normunds Bērziņš.

Dalīties mīlestībā. Deniss

“Mēs ģimenē mācām tā: ja tev ir kaut kas, ko dot, dalies! Bijām devuši meitiņām ļoti daudz, un no viņām nāca ideja, ka mums ģimenē vajag vēl kādu, ar ko viņas varētu dalīties mīlestībā. Sākām runāt, ka varētu pieņemt mazu puisīti. Piezvanīja Ilze Dzene no Kapseļu ielas bērnunama un aicināja uz pasākumu, kurā pēc bērnudārza izlaiduma varētu iepazīties ar bērniem. Mēs nezinājām, kādi bērni ir šajā bērnunamā. Kad iegājām pagalmā, gribējām braukt prom, taču bija neērti. Piegāju pie audzinātājām un vaicāju, vai te visiem bērniem ir tik smagi funkcionāli traucējumi. Viņa atbildēja, ka tūlīt no bērnudārza izlaiduma atnāks tie, kas spēj staigāt. Viņi nāca klupdami krizdami, arī Denisiņš.

Viņš bija tāds amizants, sāku puiku vērot, bet Normunds mudināja, ka nu gan brauksim. Biju lūgusies, lai Dievs mums dod tādus bērnus, kam mēs būtu vislabākie. Pienāca Deniss un rādīja mums savu dāvanu. Viņš nerunāja, tikai kaut kādas zilbes. Mēs daudz esam redzējuši, mums ir pieredze ar dažādiem veselības traucējumiem. Manam dēlam ir cerebrālā trieka, bet viņš ir pabeidzis universitāti. Esmu strādājusi ”Veģos” (Valsts sociālās aprūpes centra “Kurzeme” filiāle  – red.) . Normunda meitai ir veselības problēmas. Bet tobrīd mums gribējās ātrāk tikt uz mašīnu,” skaidro Larisa.

Kopā jautrāk.
 

“Mēs vienkārši nebijām gatavi tam, ko ieraudzījām. Beidzot kursus, bijām ierakstījuši, ka esam gatavi pieņemt bērnus arī ar īpašām vajadzībām, citu tautību bērnus. Pēc mācībām bijām tādā eiforijā, ka šķita – esam gatavi uz visu,” atzīst Normunds.

“Mēs Rīgā sākām maldīties, navigācija mūs veda turp un atpakaļ. Apstājāmies. Denisiņš paliks tur, un mēs laimīgi brauksim mājās? Viņš taču pienāca mums klāt! Vairs nerunājām, braucām atpakaļ. To atceroties, man vēl tagad kamols kaklā. Bija sajūta, ka kaut ko nokavēsim. Piebraucām, un uzreiz teicu: “Mēs viņu ņemam, viņš ir mūsu.” Bet mums stāstīja, ka atbrauks cita ģimene, kas jau pieteikusies, vēl sauca, kādas Denisiņam ir diagnozes. Atbildēju, ka man vienalga. Viņš staigā, ar pārējo tiksim galā. Pienāca diena, kad mums zvanīja: “Jūsu Deniss jūs gaida!” Tie, kas brauca viņu iepazīt, pat nesatikās ar Denisu, jo paskatījās dokumentos, ka diagnožu vairāk nekā papīra,” atceras Larisa.

Denisa gaitas

“Deniss bija autiņbiksītēs, kliboja, nerunāja. Bet viņam bija jāsāk skolas gaitas. Zvanīju uz centru “Brīnumiņš” Talsos un vaicāju, vai varēsim ar Denisu doties pie speciālistiem. Zvanīju Stendes skolas direktoram, saucu diagnozes un piebildu, ka Denisu nekur citur nedosim, viņš augs mūsu ģimenē. Direktors piekrita pieņemt viņu parastajā skolā. Ja es toreiz būtu vairāk iedziļinājusies, būtu vēl vienu gadu palaidusi bērnudārzā. Skolā nebija viegli, jo Deniss sākumā neko nesaprata.

Šobrīd ceram, ka viņš saprot, ko nozīmē šie vārdi: tētis un mamma. Dēliņš ir pabeidzis trešo klasi. Viņš nebūs deputāts, nebūs prezidents, bet viņš būs labs cilvēks. Deniss ir iemācījies peldēt, braukt ar riteni. Viņam ļoti patīk sportot, bet vispirms bija vajadzīgas dažas operācijas. Esam braukuši uz nacionālo rehabilitācijas centru “Vaivari”. Pēc tam mums bija diskusijas ar speciālistiem, vai dēliņam jāmācās speciālajā skolā. Bet Stendes skolā Denisa klase viņu ir pieņēmusi, skolotāja ļoti pretimnākoša, dēliņam ir asistents un speciālais pedagogs, kas ar viņu auklējas, pieejams logopēds. Deniss savu spēju robežās tiek galā, uz skolu jau iet patstāvīgi. Visi Stendē viņu pazīst, zvana un stāsta, ka Deniss tagad iet mājās no skolas, lai sagaidām. Denisiņam arī nevajag par daudz palīdzēt. Viņam ir grūti nokāpt pa trepēm, ķeras klāt, bet mēs neļaujam. Kad tiešām vajadzīga palīdzība, liels atbalsts ir mana dēla sieva. Vedekliņai pašai ir mazi bērniņi, bet Denisu viņa ir pieņēmusi kā savējo,” stāsta Larisa.

Larisa un Normunds ir kopā jau 13 gadus.
 

“Ir tāds uzskats: lai cilvēks labi dzīvotu, viņam ir vajadzīgi vismaz astoņi apskāvieni dienā. Es tos mierīgi varu savākt. Zinu, ka atbraukšu mājās un visi skries pretim – kurš pirmais tiks samīļoties. Man nekad nav bijis tā, kā ir šobrīd, – ļoti gribas uz mājām, gribas kopā visu piedzīvot un izbaudīt,” atzīst Normunds.

“Kad man kāds jautā, vai, manuprāt, viņi varētu būt audžuvecāki, parasti atbildu: “Ja jūs gribat zināt, kādi esat īstenībā, uzņemiet bērnus kaut uz mēnesi kā viesģimene! Šis mēnesis parādīs visus skeletus skapī. Kad jāpieņem bērni, kas nav bioloģiskās atvases, parādās cilvēka īstā daba. Un tad jau paši zināsiet, vai varat kļūt par audžuģimeni,” piebilst Larisa.

*Publikācija tapusi informatīvajā kampaņā par sabiedrības attieksmes maiņu pret cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un bērniem, kas palikuši bez ģimeniskas aprūpes. Kampaņas pasūtītājs ir LR Labklājības ministrija ERAF finansētā deinstitucionalizācijas projekta ietvaros.

Projekta “Kurzeme visiem” partneri tiešsaistē pārrunā aktualitātes, iepazīst “Atelpas brīža” pakalpojumu Dobeles novadā un Kandavas Lauksaimniecības tehnikuma Cīravas teritoriālo struktūrvienību

22.septembrī uz šogad otro tikšanos tiešsaistē pulcējas projekta “Kurzeme visiem” partneri – Kurzemes plānošanas reģiona, pašvaldību un valsts sociālās aprūpes centra  (VSAC) pārstāvji. Tikšanās laikā tika pārrunātas projekta ieviešanas aktualitātes, kā arī iepazītas “Atelpas brīža” pakalpojuma saņemšanas iespējas Dobeles novadā un izglītības iespējas cilvēkiem ar invaliditāti Kandavas Lauksaimniecības tehnikuma Cīravas teritoriālajā struktūrvienībā.

Tikšanos atklāja un par projekta ieviešanas aktualitātēm informēja projekta “Kurzeme visiem” vadītāja Sandra Miķelsone – Slava. Viņa stāstīja – lai veicinātu projekta kompensēto sociālo pakalpojumu pieejamību Kurzemes reģionā, papildu vērtēšana tiks uzsākta bērniem ar funkcionāliem traucējumiem (FT) un turpināta cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem (GRT). S.Miķelsone – Slava arī atgādināja, ka projekta ietvaros jau izvērtētajiem pieaugušajiem un bērniem vismaz reizi gadā nepieciešams aktualizēt individuālos atbalsta plānus, lai pakalpojumi tiktu sniegti atbilstoši šī brīža vajadzībām. Šobrīd projekta ietvaros kompensētus sociālos pakalpojumus Kurzemes reģionā saņem 121 cilvēks ar GRT, 184 bērni ar FT un 116 bērnu ar FT vecāki. S.Miķelsone – Slava aicināja pašvaldības vēl aktīvāk strādāt ar projekta ietvaros izvērtētajiem, pašvaldībā dzīvojošajiem pieaugušajiem un bērniem, lai pēc iespējas vairāk cilvēku varētu saņemt projekta “Kurzeme visiem” kompensētus sociālos pakalpojumus.

S.Miķelsone Slava arī pārrunāja ar projekta partneriem šī gada 1.jūlijā apstiprinātos grozījumus Ministru kabineta noteikumos nr.313, kas tai skaitā paredz, ka projekta “Kurzeme visiem” ietvaros pieaug dažādu sociālo pakalpojumu saņemšanas iespējas gan cilvēkiem ar GRT, gan bērniem ar FT un viņu vecākiem.  Tāpat tika pārrunāta arī Vienas vienības metodikas piemērošana projekta ietvaros sniegtajiem pakalpojumiem un citas projekta aktivitātes, tai skaitā plānotās apmācības VSAC speciālistiem. Tika sniegts atskats uz jau notikušajām apmācībām vispārējo pakalpojumu sniedzējiem par projekta mērķa grupām, kā arī divām integratīvajām nometnēm –  “Kurzemes piedzīvojumu”, kur tikās ģimenes ar bērniem, tai skaitā ar funkcionāliem traucējumiem, un “Ar spēka sauli sirdī”, kur bija iespēja satikties ģimenēm, kuras apsvērušas iespēju kļūt par aizbildni, adoptētāju vai audžuģimeni, ar bērniem no sociālās aprūpes centriem.

Prezentācija: Projekta „Kurzeme visiem” ieviešanas aktualitātes

Tikšanās turpinājumā Dobeles sociālā dienesta sociālās aprūpes pakalpojuma “Atelpas brīdis” vadītāja Solvita Eihe pastāstīja par iespēju cilvēkiem ar invaliditāti un smagiem funkcionāliem traucējumiem saņemt īslaicīgās sociālās aprūpes jeb “Atelpas brīža” pakalpojumu uz laiku līdz 30 diennaktīm gadā, aizstājot aprūpes un uzraudzības procesā mājsaimniecības locekļus. Viņa skaidroja, ka pakalpojums ir pieejams gan bērniem ar FT ar atzinumu par īpašas kopšanas nepieciešamību no 3 līdz 18 gadu vecumam, gan pilngadīgiem jauniešiem un pieaugušajiem ar GRT. Pakalpojumu iespējams saņemt, vēršoties savas pašvaldības sociālajā dienestā, uzrakstot iesniegumu un iesniedzot nepieciešamos papildu dokumentus. Plašāk ar Dobeles sociālā dienesta nodrošināto sociālās aprūpes pakalpojumu “Atelpas brīdis” iespējams iepazīties pievienotajā prezentācijā.

Prezentācija: Dobeles sociālā dienesta sociālās aprūpes pakalpojums “Atelpas brīdis”

Savukārt tikšanās noslēgumā Kandavas Lauksaimniecības tehnikuma Cīravas teritoriālās struktūrvienības vadītāja Linda Zeltiņa iepazīstināja projekta “Kurzeme visiem” partnerus ar izglītības iespējām iestādē cilvēkiem ar invaliditāti. Viņa norādīja, ka izglītības iestādē cilvēkiem ar invaliditāti tiek piedāvātas mācību programmas – kokapstrādes iekārtu operators un pavāra palīgs. Turklāt, skolā ir pieejama stipendija līdz 150 eiro mēnesī, kā arī cita veida atbalsts izglītojamiem, piemēram, bezmaksas transports pirmdienās un piektdienās, dienesta viesnīcas pakalpojumi, kā arī dažādas ārpusstundu aktivitātes. Plašāk ar Kandavas Lauksaimniecības tehnikuma Cīravas teritoriālo struktūrvienību iespējams iepazīties pievienotajā prezentācijā.

Prezentācija: Kandavas Lauksaimniecības tehnikuma teritoriālā struktūrvienība “CĪRAVA”

Par projektu “Kurzeme visiem”

Projekts “Kurzeme visiem”  tiek īstenots, lai palielinātu ģimeniskai videi pietuvinātu un sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu pieejamību dzīvesvietā personām ar invaliditāti un bērniem. To no 2015. – 2023.gadam ar Eiropas Sociālā fonda un valsts finansējuma atbalstu īsteno Kurzemes plānošanas reģions sadarbībā ar pašvaldībām, to bērnu sociālās aprūpes centriem un valsts sociālās aprūpes centru “Kurzeme”.

Vairāk informācijas par projektu tā mājas lapā: www.kurzemevisiem.lv vai Kurzemes plānošanas reģiona mājas lapā: https://www.kurzemesregions.lv/projekti/socialas-joma/kurzeme-visiem/.

Kampaņas “Cilvēks, nevis diagnoze” atklāšanas pasākums Latvijas Nacionālajā bibliotēkā

Kampaņas “Cilvēks, nevis diagnoze” atklāšanas pasākumā augustā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā  pulcējās cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem, bērni ar funkcionāliem traucējumiem un viņu vecāki, mediju pārstāvji, sabiedrībā populāras personas un Labklājības ministrijas pārstāvji, tikai aptuveni nojaušot, kas viņus sagaida. Bet sagaidīja viņus cieņpilnas sadarbības spēle.

LSM: Bērni ar īpašām vajadzībām: Ketlīna mācās patstāvību

Labklājības ministrijas īstenotās kampaņas “Cilvēks, nevis diagnoze” tapis stāsts par Ketlīnu no Ventspils un “Cimdiņu”. Atbalsta centrā ģimenēm un bērniem ar īpašām vajadzībām  “Cimdiņš” bērniem  un jauniešiem nepieciešamie sociālās rehabilitācijas pakalpojumi tiek kompensēti projekta “Kurzeme visiem” ietvaros.

Foto: Matiss Markovskis

Ketlīna ar vecākiem dzīvo Ventspilī, un viņas mamma Jekaterina nezina, kā tiktu galā, ja tepat blakus mājām nedarbotos atbalsta centrs ģimenēm un bērniem ar īpašām vajadzībām  “Cimdiņš”. Pateicoties vecāku ieinteresētībai, neatlaidībai un nodarbībām “Cimdiņā”, Ketlīna spēj gan pati pārvietoties pa pilsētu, gan sekmīgi mācīties, gan tikt galā ar mājdzīvniekiem un jāšanas nodarbībām.

Pa ceļam uz Ventspili klausos lekciju par saskarsmi ar cilvēkiem ar autiskā spektra traucējumiem, un tajā īpaši tiek uzsvērts nemeklēt ciešu acu kontaktu. Tiekamies pēc Ketlīnas nodarbības viņas otrajās mājās “Cimdiņā”, kur mani sagaida desmitgadīgās meitenes neatlaidīgais acu skatiens un paziņojums, ka viņa ir satraukusies par gaidāmo interviju, bet runās ar mani tagad, uzreiz. Prātā pārliekot, ka neviens speciālistu atzinums nav simtprocentīgi precīzs, atbildu ciešajam acu skatienam, un sākam sarunāties, viena otru iedrošinādamas. Ketlīna ilgstoši apmeklējusi psihologu, un viņas spriedumi reizēm liek pabrīnīties – kā desmitgadīgs bērns tik labi spēj sevi novērtēt!

Pēc skolas uz “Cimdiņu”

”“Cimdiņā” mēs varam ierasties katru darbadienu no 13.00. Ketlīna pati nosaka, vai tiešām vēlas nākt katru dienu, mēs viņai neko neuzspiežam. Reizēm, kad skolā nav klājies viegli, meita grib palikt mājās. Vienīgais, ko nekad neizlaižam, ir kanisterapija un nodarbības ansamblī, kur viņi spēlē ritma instrumentus,” stāsta Ketlīnas mamma Jekaterina Cinciusa.

No rīta Ketlīnai ir skola. Klasē ir septiņi bērni, un teorētiski katram vajadzīgs savs mācību plāns. Bet ir tikai viens skolotājs un viens asistents reizi nedēļā, tāpēc daudz nākas mācīties mājās kopā ar mammu, toties Ketlīnai ir augstākās atzīmes.

Ketlīna vēlas par sevi izstāstīt pati.

No rīta “Cimdiņā” pakalpojumus saņem pieaugušie ar garīgiem traucējumiem, pēc tam tiek gaidīti bērni. Šajā vietā ir sajūta, ka visi tiek lutināti, jo darbinieki ir ļoti sirsnīgi. Ketlīnai ir vieglas pakāpes autiskā spektra traucējumi, un pēc individuālā izvērtējuma viņa “Cimdiņā” saņem rehabilitācijas pakalpojumus Kurzemes plānošanas reģiona deinstitucionalizācijas (DI) projektā “Kurzeme visiem”.

“Acīmredzot “Cimdiņā” visiem patīk savs darbs. Vadītāja Ieva Sāmīte-Cērpa ir visjaukākā. Pēc nodarbībām reizēm Ketlīna nāk mājās viena – tas ir liels notikums, jo apkārtējās pasaules noteikumi viņai ne vienmēr ir viegli saprotami. Es lietotnē sekoju līdzi, kā viņa pārvietojas,” stāsta Jekaterina.

“Man jābūt uzmanīgai, jo pa ceļam mēdz būt bezmājas un piedzērušies cilvēki… Tad ir tā, ka vienkārši gribas vemt. Vienu reizi, kad es gāju uz mājām, kāds vīrietis pateica: “Kā tev iet?” Es neatbildēju un aizgāju tālāk. Es vispār nerunāju uz ielas,” piebilst Ketlīna.

Mācību stundas vecākiem

“Pagājušajā vasarā bija pirmā reize, kad Ketlīna viena bez vecākiem vai vecvecākiem devās uz bērnu vasaras nometni. Mums bija neizsakāmi bail, bet saņēmāmies un palaidām. Mūs iedrošināja “Cimdiņa” darbinieces, kuras teica, ka Ketlīna tiks galā ar visu un nometnē būs arī viņai pazīstamas meitenes no nodarbībām,” atzīst Ketlīnas mamma.

Arī no nodarbībām Ketlīna vēlas doties mājās pati.

“Ketlīna mums daudz iemācījusi. Esam arī kursos gājuši. Notiek vebināri sadarbībā ar Autisma centru. “Cimdiņš” piedāvā lekcijas, bija noorganizēta atbalsta grupa vecākiem, kuri audzina bērnus ar autiskā spektra traucējumiem. Tur bija iespēja savstarpēji padalīties ar pieredzi. Vecāki, kuriem ir lielāki bērni, pastāstīja, kā viņi tikuši galā ar konkrētām problēmām, un mēs varējām smelties idejas.

Diezgan ilgi nezinājām, ka Ketlīnai ir veselības traucējumi. Pirmais bērns, paši jauni, neko no mazuļa attīstības nesapratām. Divu gadu vecumā Ketlīna gandrīz nerunāja, bet mēs viņu aizvedām uz parasto bērnudārzu. Meitai tas izrādījās diezgan smags pārdzīvojums, viņa visu mēnesi noslimoja. Pedagogi ieteica, ka mums vajadzētu doties pie ārsta, jo bērns, visticamāk, ir nedzirdīgs, tāpēc nerunā. Braucām uz pārbaudi Latvijas Bērnu dzirdes centrā.

Ar katru konsultāciju lēnā garā sākām saprast, kas īsti notiek ar meitas attīstību. Informācija, kas par autiskā spektra traucējumiem atrodama internetā, ir izmētāta, jālīmē kopā pa gabaliņam. Devāmies uz logopēdisko grupiņu citā bērnudārzā, jo vēl nezinājām, ka Ventspilī darbojas “Cimdiņš”, bet drīz mūs atsūtīja uz šejieni. Tā jau no četru gadu vecuma te nākam,” stāsta Ketlīnas tētis Kristaps Cincius. Tagad bērniem ar funkcionāliem traucējumiem DI projektā pēc izvērtējuma pieejamas daudzas individuālas nodarbības ar speciālistiem.

“Esmu sapratusi – jo ātrāk apzinies, ka ir problēma, un sāc strādāt ar to, jo lielākus panākumus var gūt. Panākumi nozīmē – “izvilkt” bērnu līdz viņa augstāko spēju robežai. Ja bērnu ar šādiem traucējumiem pamet novārtā, jo vecāki nespēj ikdienā darboties un vest uz nodarbībām, rezultāts ir bēdīgs,” piebilst Jekaterina. Visgrūtāk ejot ar sociālajām iemaņām vienaudžu kolektīvā, jo daudzas citiem pašsaprotamas lietas Ketlīnai nav izprotamas, atzīst Jekaterina.

Ventspils “Cimdiņā” Ketlīna un viņas vecāki jūtas kā otrajās mājās.

“Braukājot pie speciālistiem, redzam arī to bērnu vecākus, kas nav gatavi atzīt problēmas. Viņiem klājas daudz sliktāk, nekā sākumā gāja mums. Pateicoties sievas pacietībai, visu, ko varējām, esam izdarījuši. Jekaterina ir pametusi savu karjeru un darbojas mājās ar Ketlīnu. Viņām nereti iet grūti, jo Ketlīna ātri kļūst dusmīga. Bet es tad neesmu klāt, jo visu dienu strādāju,” piebilst tētis.

Rudīte un Ketlīna

Kad pirms došanās uz stalli jautāju Ketlīnai, kas ir viņas labākā draudzene, uzreiz sekoja atbilde – Rudīte. Jau daudzus gadus Ketlīna reizi nedēļā apkopj savu mīļo zirdziņu un priecājas par izjādēm. Kādā brīdī, ka viņa bija pavisam maza, Ketlīnai viss bija saistīts ar zirgiem, visi apkārt bija zirdziņi un visas rotaļlietas pārvērtās par tiem. Tad vecāki izlēma, ka jāmeklē iespēja meitai satikties ar īstu zirgu, un tas izrādījās pareizs lēmums. Kas meklē, tas atrod. Jekaterina atrada Ievu, kura bija ar mieru, ka Ketlīna brauc pie viņas zirdziņa uz netālo Puzes pagastu. Ketlīna un Rudīte sapratās un kļuva nešķiramas, meitene iemācījās jāt. Daudzus gadus Ketlīnai kopā ar Ievu un Rudīti tā bija svarīgākā stunda nedēļā, kas meitenei dāvāja mieru un nosvērtību uz ilgāku laiku. Jekaterina stāsta, ka Ketlīna bijusi arī uz reitterapijas nodarbībām, bet ik nedēļu visi kopā turpinājuši braukāt uz Puzi pie Rudītes. Tur Ketlīna mācījās, ka draudzību vajag lolot un kopt. Īpaši tiem bērniem, kam jaunu attiecību veidošana neizdodas viegli un dabiski.

Ketlīna ar savām labākajām draudzenēm – Rudīti un Ievu.

*Publikācija tapusi informatīvajā kampaņā par sabiedrības attieksmes maiņu pret cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un bērniem, kas palikuši bez ģimeniskas aprūpes. Kampaņas pasūtītājs ir LR Labklājības ministrija ERAF finansētā deinstitucionalizācijas projekta ietvaros.

Raksts pārpublicēts no LSM mājas lapas: https://www.lsm.lv/raksts/dzive–stils/cilvekstasti/berni-ar-ipasam-vajadzibam-ketlina-macas-patstavibu.a420380/

Personas ar invaliditāti Ventspils valstspilsētā saņem vairāk pakalpojumu

Personas ar invaliditāti Ventspils valstspilsētā saņem vairāk pakalpojumu

Foto: Sociālais dienests

Projekts “Kurzeme visiem”, kura viens no mērķiem ir sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu pieejamību dzīvesvietā personām ar invaliditāti un bērniem, un kurā no 2016. gada iesaistījusies arī Ventspils pilsēta, turpina nodrošināt arvien vairāk iespēju personām ar garīga rakstura traucējumiem un bērniem ar funkcionāliem traucējumiem saņemt savām vajadzībām atbilstošus pakalpojumus.

Lai arī Ventspilī, jau iepriekš, šīm abām mērķa grupām bija iespējams saņemt kvalitatīvus sociālās rehabilitācijas pakalpojumus, Atbalsta centra ģimenēm un bērniem ar īpašām vajadzībām “Cimdiņš”, dalība projektā ir sniegusi papildu iespējas, turklāt vēl no šī gada marta “”Cimdiņš” savu  darbu ir uzsācis jaunās, daudz plašākās un ērtākās telpās. Ventspils valstspilsētas pašvaldība, realizējot Eiropas Reģionālās attīstības fonda projektu “Deinstitucionalizācijas pasākumu īstenošana Ventspils pilsētas pašvaldībā”, atjaunoja un pārbūvēja Ventspils vecpilsētas ēku Kuldīgas ielā 4 un labiekārtoja teritoriju, lai radītu infrastruktūru jaunam dienas aprūpes centram ar divreiz lielāku  platību nekā iepriekš  – 373 m2.

Dienas aprūpes centra pakalpojumus “Cimdiņā” jau izmanto 33 personas ar garīga rakstura traucējumiem, bet kopš projekta sākuma 22 šādas personas ir saņēmušas dažādu speciālistu (fizioterapija, ergoterapija, psihologa, logopēda, sociālā darbinieka u.c.) vairākkārtējas konsultācijas. Katrai personai ar garīga rakstura traucējumiem projekta laikā vēl iespējams izmantot līdz pat 100 dažādu speciālistu konsultācijām.

Viena persona ar garīga rakstura traucējumiem saņem grupu dzīvokļa un specializētās darbnīcas pakalpojumus Siguldas novadā.

Projekta nodrošinātos pakalpojumus personas garīga rakstura traucējumiem var saņemt tikai tad, ja pirms tam ir izvērtētas individuālās vajadzības un izstrādāts atbalsta plāns, kurā noteikts, kāds atbalsts nepieciešams. Personu individuālo vajadzību izvērtēšanu neveic Sociālā dienesta darbinieki, bet īpaši sagatavota speciālistu komanda, kuru apmācību organizē Labklājības ministrija.

Savukārt 12 ģimenes, kurās ir bērni ar smagiem funkcionāliem traucējumiem, ir izmantojušas aprūpes pakalpojumu bērnam. Tas sniedz papildu atbalstu vecākiem, aprūpējot bērnu ar smagiem veselības traucējumiem. Strādājošiem vecākiem, ja bērns ir vecumā līdz 4 gadiem (ieskaitot), aprūpes pakalpojumu iespējams saņemt  līdz pat 200 stundām nedēļā, bet  ja bērns ir vecumā no 5-17 gadiem (ieskaitot) –  tad līdz 80 stundām mēnesī. Ja vecāki nestrādā, tad aprūpes pakalpojumu var saņemt līdz 40 stundām mēnesī.

Lai saņemtu šādu aprūpi, bērnam ir jābūt Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas atzinumam par īpašas kopšanas nepieciešamību sakarā ar smagiem funkcionāliem traucējumiem, bet vajadzību izvērtēšana un  atbalsta plāns nav nepieciešami.

Jāņem gan vērā, ka šo aprūpes pakalpojumu bērnam nevar sniegt vecāki, kā arī personas, kuras dzīvo vienā mājsaimniecībā ar bērna ģimeni. Aprūpes sniedzējam jābūt cilvēkam, kuram ir darba vai personīgā pieredze saskarsmē ar personām, kurām ir invaliditāte.

Projekta finansētu dienas aprūpes centra pakalpojumu “Cimdiņā” pašlaik saņem 38 bērni ar funkcionāliem traucējumiem. Savukārt 5 bērni ar invaliditāti papildu dienas centra pakalpojumam ir saņēmuši dažādas individuālas speciālistu konsultācijas. Bērniem visā projekta laikā ir iespējams saņemt līdz pat 100 individuālām pakalpojuma sniegšanas reizēm, atbilstoši atbalsta plānā noteiktajam.

Projekts paredz, ka noteiktus pakalpojums var saņemt ne tikai bērni ar invaliditāti, bet arī viņu vecāki, ja bērniem ir izstrādāts atbalsta plāns, un tajā arī vecākiem ir noteikta nepieciešamība saņemt individuālas speciālistu  konsultācijas vai nodarbības. Šādu iespēju Ventspilī ir izmantojuši 16 vecāki. Visbiežāk vecāki ir saņēmuši fizioterapijas un psihologa palīdzību. Bērnu ar funkcionāliem traucējumiem likumiskajiem pārstāvjiem un audžuģimenei pavisam ir iespējams saņemt līdz 40 pakalpojumu sniegšanas reizēm visā projekta īstenošanas laikā.

Ventspils pilsētā projektā “Kurzeme visiem” pieejamos pakalpojumus administrē Ventspils pilsētas Sociālais dienests, kur arī jāvēršas, lai saņemtu sīkāku informāciju par pieejamo atbalstu. Interesenti var zvanīt pa tālruni 28687296.  Sociālais dienests aicina ikvienu, kurš atbilst augstāk minētajiem pakalpojumu saņemšanas nosacījumiem, izmantot iespēju papildu citiem jau esošajiem atbalsta veidiem saņemt pakalpojumus no projekta ‘’Kurzeme visiem”.

Projekts tiek īstenots, lai palielinātu ģimeniskai videi pietuvinātu un sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu pieejamību dzīvesvietā personām ar invaliditāti un bērniem. To no 2015. līdz 2023.gadam ar Eiropas Sociālā fonda un valsts finansējuma atbalstu gandrīz 6,6 miljonu eiro apmērā īsteno Kurzemes plānošanas reģions sadarbībā ar pašvaldībām, to bērnu sociālās aprūpes centriem un valsts sociālās aprūpes centru “Kurzeme”. Vairāk par projektu www.kurzemevisiem.lv un ventspils.lv

 

Informacija pārpublicēta no Ventspils mājas lapas: https://www.ventspils.lv/lat/pilseta/217060-personas-ar-invaliditati-ventspils-valstspilseta-sanem-vairak-pakalpojumu

Liepājniekiem.lv: palielināts projekta “Kurzeme visiem” ietvaros sniegtais sociālais atbalsts bērniem un pieaugušajiem

Liepājas pašvaldība jau piekto gadu realizē deinstitucionalizācijas (DI) procesa projektu ”Kurzeme visiem”, lai attīstītu jaunus, iedzīvotājiem tik ļoti nepieciešamus sociālos pakalpojumus un sniegtu papildus atbalstu Liepājā dzīvojošajiem bērniem ar funkcionāliem traucējumiem (FT), personām ar garīga rakstura traucējumiem (GRT) un ārpusģimenes aprūpē esošiem bērniem un jauniešiem, ziņo Liepājas pilsētas Sociālā dienesta pārstāve Gunta Jākobsone.

Projekta ietvaros Liepājas pilsētas domes Sociālais dienests arī vasaras periodā turpināja nodrošināt projektā apmaksātus sabiedrībā balstītus sociālos pakalpojumus bērniem ar FT, viņu vecākiem un personām ar GRT. Turpinās arī jaunu infrastruktūras objektu būvniecība bērniem no ārpusģimenes aprūpes un cilvēkiem ar GRT.

Kā paredz Ministru kabineta noteikumu grozījumi, no 1.jūlija palielināts stundu skaits mēnesī aprūpes pakalpojumam bērniem ar FT no 5 līdz 17 gadiem no 40 uz 80 stundām, bērniem līdz 4 gadiem – līdz 200 stundām. Precizēta arī pakalpojuma apmaksa pēc vienotas vienas stundas likmes – 5,18 eiro stundā.

MK noteikumu grozījumi paredz no 1. jūlija palielināt rehabilitācijas reižu apjomu arī bērnu vecākiem un likumiskajiem pārstāvjiem. Ja līdz šim ģimenes varēja saņemt četrus pakalpojumus veselības stāvokļa uzlabošanai – psihologa, atbalsta grupas, fizioterapeita un rehabilitētāja, tad tagad to klāsts būs plašāks.

Lai saņemtu pakalpojumu, vispirms Sociālajā dienestā tiek veikta ģimenes un bērnu ar FT vajadzību izvērtēšana. Projekta ietvaros Liepājā izvērtēti 79 bērni, no kuriem 64 saņēmuši sociālās rehabilitācijas pakalpojumu, bet 40 – atkārtoti. No jauna izvērtēšanai pieteikti 11 bērni.

Kopš 2016. gada 53 bērni ar FT un viņu ģimenes saņēmuši Atelpas brīža pakalpojumu, 39 ģimenes to saņēmušas atkārtoti. Seši bērni saņēmuši Aprūpes mājās pakalpojumu līdz 10 stundām nedēļā.

Saņemti arī 53 pieteikumi par sociālās rehabilitācijas pakalpojumiem bērnu vecākiem, likumiskajiem pārstāvjiem un audžuģimenēm.

Kā paredz MK noteikumi, no 1. jūlija palielināts arī pakalpojumu apjoms cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem (GRT). Atkārtoti projektā var iesaistīt cilvēkus, kuriem beidzies divu gadu pakalpojumu nodrošināšanas periods. Speciālistu pakalpojumu apmaksai un individuālajam atbalstam personām ar GRT, kuras iesaistītas projektā, tagad vairs nav ierobežojumu – tie tiek kompensēti atbilstoši faktiskajām izmaksām (izņemot psihologa pakalpojumu). Katrs klients ar GRT var saņemt 100 individuālās konsultācijas (gan psihologa, gan citu speciālistu) un līdz 100 grupu nodarbību reizēm līdz projekta termiņa beigām. Līdz ar to speciālistu konsultācijas un individuālo atbalsta pakalpojumu klāsta pieejamība paplašinās un personas ar GRT tos varēs izmantot vairāk, piemēram, mūzikas terapiju, smilšu terapiju, ergoterapiju, fizioterapiju u.c.

Projekta ietvaros Liepājā izvērtētas 50 personas ar GRT. Divas personas ar GRT saņēmušas Dienas centra pakalpojumu, 20 personas – psihologa pakalpojumu.

Jūlijā papildus Sociālā dienesta darbinieki tikušies ar VSAC ”Kurzeme” filiāles ”Iļģi” un ”Aizvīķi” klientiem, kuri varētu pārcelties uz dzīvi grupu dzīvokļos Liepājā. Pavisam līdz augusta beigām plānots iepazīt 16 pilngadīgas personas ar GRT, kuras sāks pāriet uz dzīvi sabiedrībā Grupu dzīvokļos Viršu ielā 9/11. Šiem cilvēkiem projekta laikā tiks nodrošināts sociālā mentora pakalpojums, lai viņi labāk iekļautos sabiedrībā. Tāpēc paralēli notiek sociālo mentoru darba uzdevumu un pienākumu noteikumu izstrāde, lai viņi jau augusta beigās uzsāktu Kurzemes plānošanas reģiona rīkotās apmācības un septembrī sāktu darbu ar personām ar GRT.

Savukārt ERAF projekta ”Sociālo pakalpojumu infrastruktūras izveide deinstitucionalizācijas plāna realizēšanai” ietvaros vasarā turpinājās būvdarbi jaunas infrastruktūras izveidei sociālo pakalpojumu sniegšanai. Ģimeniskai videi pietuvinātā mājā Salmu ielā 53 jau šoruden sāks dzīvot astoņi bērni no Bērnunama kopā ar personālu. Specializētajām darbnīcām cilvēkiem ar GRT T. Breikša ielā 16/20 tikko atzīmēti Spāru svētki, un to nodos ekspluatācijā līdz gada beigām. Darbnīcās būs 18 vietas, kur pieaugušie ar GRT varēs mācīties jaunas prasmes un iemaņas, lai vēlāk veiksmīgāk iekļautos darba tirgū.

Būvdarbi turpinās arī topošajos Grupu dzīvokļos Viršu iela 9/11, kur 16 personām ar GRT tiks nodrošināta mājvieta un ikdienā nepieciešamais individuālais atbalsts.

Kopumā Liepājā jaunu sociālo pakalpojumu infrastruktūras izveidē plānots investēt aptuveni 2,6 milj. eiro pašvaldības, valsts un ERAF finansējuma.

Raksts pārpublicēts no liepājniekiem.lv: https://www.liepajniekiem.lv/zinas/sabiedriba/palielinats-projekta-kurzeme-visiem-ietvaros-sniegtais-socialais-atbalsts-berniem-un-pieaugusajiem/

LSM: Jau trešo reizi norisinās sabiedrības attieksmes maiņas kampaņa «Cilvēks, nevis diagnoze»

Cenšoties iekļaut sabiedrībā cilvēkus ar garīga un funkcionāla rakstura traucējumiem, kā arī bez vecāku aprūpes palikušos bērnus, tiek veidoti sociālo pakalpojumu centri, pieejama vide un cita infrastruktūra. Taču visiem šiem centieniem nebūs jēgas, ja sabiedrība šos cilvēkus arī turpmāk nevēlēsies redzēt. Tādēļ Labklājības ministrija (LM) jau trešo reizi rīko kampaņu “Cilvēks, nevis diagnoze”.

Kopš 2018. gada ir īstenotas jau divas informatīvās kampaņas ar nosaukumu “Cilvēks, nevis diagnoze”. Šogad tiek īstenota trešā kampaņa, kuras aicinājums ir “Nozīme ir tikai tam, kas mēs esam! Saskati cilvēku, nevis diagnozi!”. 

“Garīga rakstura vai funkcionālie traucējumi ir uztverami līdzīgi kā citas slimības, kas cilvēka dzīvi ietekmē, bet nedefinē to, kas viņš ir. Svarīgi apzināties, caur kādu prizmu mēs šos cilvēkus redzam – diagnozes, prasmju un spēju trūkuma vai talantiem un dotībām apveltītas personības,” norādīja pasākuma organizatori.

Kā preses konferencē skaidroja kampaņas eksperte Ilze Dreifelde: “Lai mēs to spētu izdarīt, ir svarīgi atpazīt, izprast un vadīt pretrunīgās emocijas, kas neizbēgami un impulsīvi mūsos rodas, nonākot saskarsmē ar cilvēkiem, kas ir atšķirīgi un savās izpausmēs citādi.”

Viens no kampaņas vēstnešiem Arvīds Deniss ir ļoti komunikabls un labestīgs sarunu biedrs. Garīga rakstura traucējumu dēļ puisis lielāko daļu mūža pavadījis dažādās aprūpes institūcijas. Taču pēdējos gadus kopā ar sociālajiem darbiniekiem un mentoriem daudz strādājis, apgūstot patstāvīgai dzīvei nepieciešamās prasmes. Tagad Arvīdam ir savs dzīvoklis sociālajā mājā Ogrē, viņš atradis viesmīļa darbu kafejnīcā “Zelta liepa”, brīvajā laikā spēlē teātri, rūpējas par kaķi Princi. 

“Es visu daru pats – taisu ēst, pats māku mazgāt drēbes, aprūpēju cilvēku, braukāju uz Rīgu, kad pilsētas svētki vai Latvijas dzimšanas diena,” stāstīja Arvīds.

Teorētiski vairums no mums ir iecietīgi un atvērti pret cilvēkiem ar garīga vai funkcionāla rakstura traucējumiem. Taču praksē – tiklīdz kādā apkaimē parādās ziņas par ieceri veidot centru šādiem cilvēkiem, tā iedzīvotājiem rodas bailes un iebildumi. Lai mainītu šādu attieksmi, LM jau trešo reizi īstenos kampaņu “Cilvēks, nevis diagnoze”. 

“Šīs kampaņas lielais virsmērķis ir palīdzēt mainīt sabiedrības nostāju vai uztveri attiecībās ar cilvēkiem ar garīga rakstura vai funkcionāliem traucējumiem, tāpat ārpus ģimenes esošiem bērniem,” skaidroja labklājības ministrs Gatis Eglītis (Jaunā konservatīvā partija).

Stereotipus visvieglāk lauzt, satiekoties un iepazīstot vienam otru. Tādēļ kampaņas laikā no augusta līdz oktobrim plānoti ne tikai reklāmas klipi, bet dažādi pasākumi, kur ikviens interesents varēs darboties kopīgi ar cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un bez vecāku aprūpes palikušajiem bērniem.  

LM valsts sekretāra vietniece Līga Āboliņa norādīja: “Kā, piemēram, kopīgi veidojot vidi un stādot kokus, kopīgi sadziedot, kopīgi vingrojot fizioterapeita vadībā parkā un tā tālāk. Tā teikt – parādot, ka ļoti daudzas lietas mēs varam darīt kopā.”

Pētījumi rāda – kopš 2018. gada ir krietni pieaudzis iedzīvotāju skaits, kuri jūtas ērti komunikācijā ar personām ar garīga rakstura traucējumiem (no 55% līdz 64% respondentu). Taču arī šāds rādītājs ir tālu no vēlamā, un eksperti spriež, ka būs nepieciešamas vēl desmitgades, lai attieksme pret šādiem cilvēkiem būtu līdzvērtīga. 

Kampaņa, kas aptvers arī Latvijas reģionus un tiks atspoguļota sociālajos tīklos, sniegs sabiedrībai iespēju satikties ar cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, uzzināt daudzus reālus pieredzes stāstus un, “cerams, palīdzēs paskatīties ar citām acīm uz tiem cilvēkiem, kurus liela daļa no mums esam iepriekš izlikušies neredzam”. 

Raksts pārpublicēts no Lsm: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/jau-treso-reizi-norisinas-sabiedribas-attieksmes-mainas-kampana-cilveks-nevis-diagnoze.a415611/