Pēc Labklājības ministrijas (LM) datiem Latvijā 2020. gada nogalē bija 27 870 personas ar invaliditāti, kurām funkcionālo traucējumu veids saskaņā ar pamatdiagnozi ir psihiskie un uzvedības traucējumi. Reālais personu ar invaliditāti un šādu pamatdiagnozi skaits ir lielāks, jo statistikā nav iekļautas tās personas, kurām invaliditāte noteikta līdz 2011. gadam un uz mūžu. Arī Covid-19 pandēmija ir veicinājusi dažādu garīgās veselības traucējumu attīstības risku.
Darbs un pastāvīgi ienākumi ir ne tikai būtiska neatkarīgas dzīves daļa, bet arī sniedz iespēju personām ar garīga rakstura traucējumiem pašapliecināties un jēgpilni pavadīt laiku, Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēdē, iepazīstinot ar Saeimas Analītiskajā dienestā izstrādātā pētījuma “Personu ar garīga rakstura traucējumiem nodarbinātība Latvijā” rezultātiem, uzsvēra pētniece Inta Krūmiņa.
Iesaiste nodarbinātībā ir labākais veids, kā šīs personas var iekļauties sabiedrībā, un tādējādi arī nodrošināt sev ienākumus, kurus neveidotu tikai pabalsti. Statistika liecina, ka darbspējas vecumā ir 19 000 cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem, taču strādā tikai 15,4 procenti. Šiem cilvēkiem ir zems ienākumu līmenis, 89 procentiem tas nepārsniedz nabadzības riska slieksni.
Tas savukārt rada problēmas pārējiem ģimenes locekļiem, jo arī tuviniekiem ir apgrūtinātas iespējas iekļauties darba tirgū, ir papildu emocionālā slodze un bažas, kas notiks, ja tuviniekam vairs nespēs nodrošināt nepieciešamo aprūpi.
Latvija ir parakstījusi vairākus starptautiskos daudzpusējos līgumus, arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām, kas nosaka pienākumu valstij nodrošināt personām ar invaliditāti iespēju iekļauties darba tirgū.
Pastāv vairāki politikas instrumenti, kurus var izmantot personu ar garīga rakstura traucējumiem nodarbinātības veicināšanā: subsidētās darbavietas, kvotu sistēma, nodokļu atvieglojumi, specializētās darbnīcas, sociālā uzņēmējdarbība un atbalstītais darbs. Atšķiras tas, kā valstis kombinē šos instrumentus, respektīvi, vai tiek izmantoti visi vai tikai daži no tiem, norādīts pētījuma secinājumos.
Prasmes jāapgūst agrīnā vecumā
Latvijā, meklējot risinājumus personu ar garīga rakstura traucējumiem iesaistei nodarbinātībā, galvenā uzmanība parasti tiek veltīta personām darbspējas vecumā, tiem, kuriem pašlaik ir aktuāla iesaiste darba tirgū. Vienlaikus būtu nepieciešams veidot sistēmu, lai personas ar garīga rakstura traucējumiem jau kopš agras bērnības mērķtiecīgi tiktu virzītas uz nodarbinātību. Īpaši būtiski tas ir agrīnā vecumā. Taču ne vienmēr vecāki, kuri audzina bērnu ar speciālām vajadzībām, saskata nepieciešamību veicināt, lai bērns apgūtu kādu profesiju, iegūtu darba prasmes. Tāpēc jāstrādā arī ar vecākiem, secināts pētījumā.
Motivācija darba devējiem
Esošā darba devēju motivācijas sistēma nav pietiekami efektīva. Lai motivētu darba devējus pieņemt darbā personas ar garīga rakstura traucējumiem, būtu nepieciešams pilnveidot esošos un ieviest jaunus atbalsta mehānismus. Tie varētu būt nozīmīgi nodokļu atvieglojumi, darbnespējas lapas apmaksāšana no valsts līdzekļiem un valsts dotēta darba vadītāja jeb asistenta (mentora) nodrošināšana ilgstošu laika periodu. Nereti kā šķērslis darba devēju ieinteresētībai iesaistīties subsidētajā nodarbinātībā tiek minēts arī pārmērīgi lielais administratīvais slogs.
LM Darba tirgus politikas departamenta direktors Imants Lipskis informēja, ka normatīvajos aktos jau ir paredzēts atbalsts darba devējiem. Piemēram, viena no Nodarbinātības valsts aģentūras programmām ir atbalsts darba vietās tieši cilvēkiem ar smagiem garīga rakstura traucējumiem. Kā prioritāra ir noteikta subsidētās nodarbinātības mērķgrupa – pēc speciālās izglītības iestādes absolvēšanas jauniešiem tiek nodrošināts darba vadītāja atbalsts, lai veicinātu iesaisti darbā. Prakses programmā, lai darbotos nevalstiskajās organizācijās, var apgūt darbam nepieciešamās pamatprasmes.
Pērn ar grozījumiem Darba likumā darba devējam tika noteiktas tiesības likumā paredzētajās situācijās pārtraukt darba attiecības arī ar darbinieku, kuram ir invaliditāte. Tādējādi ir novērsts šķērslis, kas darba devējam lika būt piesardzīgam un atturīgam, pieņemot darbā cilvēku ar invaliditāti.
Latvijas Darba devēju konfederācijas eksperts Pēteris Leiškalns uzskata, ka vēl arvien ir risināmi jautājumi, piemēram, valstij vajadzētu uzņemties slimības naudas izmaksas pienākumu, jo cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem ievērojami biežāk nekā citiem iestājas darbnespēja, tāpēc valstij būtu jāuzņemas viņu sociālā apdrošināšana jau no pirmās darbnespējas dienas.
Pētījumā akcentēta nepieciešamība atbalstīt un attīstīt sociālo uzņēmējdarbību.
Pakalpojumiem jābūt pieejamiem katrā pašvaldībā
Personām ar garīga rakstura traucējumiem, kuras bez būtiska atbalsta nespēj iekļauties nodarbinātībā, vajadzētu nodrošināt iespēju izmantot specializētās darbnīcas vai dienas aprūpes centra (DAC) pakalpojumu. Daudzviet Latvijā tas nav nodrošināts, atklāts pētījumā. Sociālie pakalpojumi pašvaldībās tiek sniegti, nevis, ņemot vērā personu ar garīga rakstura traucējumiem individuālās vajadzības, bet gan pašvaldību finansiālās iespējas vai citus faktorus.
Deinstitucionalizācijas (DI) procesā izveidotā sabiedrībā balstīto sociālo pakalpojumu infrastruktūra būtiski uzlabo pakalpojumu pieejamību, tomēr paredzamais pieprasījums ir lielāks un netiks pilnībā apmierināts. Risinājums varētu būt minimālā sociālo pakalpojumu groza ieviešana, nosakot pienākumu visām pašvaldībām, neatkarīgi no lieluma un iedzīvotāju skaita, nodrošināt tādus sociālos pakalpojumus, kuri novērš vai mazina dzīvības un veselības apdraudējumu, kā arī būtiskus sociālās funkcionēšanas ierobežojumus. Tāpat ir svarīgi nodrošināt pakalpojumus, kas sekmētu personu pāreju no specializētajām darbnīcām uz citu nodarbinātības formu.
LM Sociālo pakalpojumu un invaliditātes politikas departamenta direktors Aldis Dūdiņš, informējot par vairākām iniciatīvām, norādīja, ka LM kopā ar biedrību “Zelda” ir īstenojusi atbalstītās lemtspējas pilotprojektu un šogad valdībā plānots iesniegt konceptuālo ziņojumu. Šī pakalpojuma mērķis ir nodrošināt personām ar garīga rakstura traucējumiem atbalstu lēmumu pieņemšanā, neierobežojot šo personu rīcībspēju. Pašreiz vēl ir diskusija par to, vai par atbalstīto lemtspējas pakalpojumu būtu jāraksta jauns likums, vai tas būtu jāiekļauj Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā.
Sociālo pakalpojumu un palīdzības likumā paredzēts arī noteikt sociālos pakalpojumus, kurus pašvaldībām obligāti jānodrošina. Valsts noteiktu prioritāros pakalpojumus, un tas būtu saistīts ar tiem piešķiramo budžeta finansējumu.
Šobrīd saskaņošanā ir Ministru kabineta noteikumu grozījumi saistībā ar profesionālo rehabilitāciju, kuros paredzēts noteikt, ka profesionālajā rehabilitācijā, lai saņemtu šo pakalpojumu, pamatgrupa būs cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem.
Arī apvienības “Apeirons” pārstāvis Ivars Balodis īpaši uzsvēra pašvaldību lomu, kā piemēru minot grupu dzīvokļus, kuri tiek veidoti tādās vietās, kur 10 kilometru rādiusā nav infrastruktūras, kurā varētu strādāt vai pašattīstīties.
Jāsecina, ka (valstī) šajā jautājumā nav kopīgas politikas.
Lai cilvēks nepazūd ceļā uz darba tirgu
Lai veicinātu personu ar garīga rakstura traucējumiem iesaisti nodarbinātībā, jānovērš arī nepilnības speciālajā izglītībā. Speciālo izglītības iestāžu piedāvātās profesionālās pamatizglītības programmas nav vērstas uz to, lai izglītojamie pēc to apguves varētu strādāt apgūtajā profesijā, arī šāds atzinums minēts pētījumā.
I. Balodis, atzinīgi vērtējot LM līdz šim piedāvātos risinājumus, saskata nepietiekamu ministriju sadarbību – Labklājības ministrijai, Veselības ministrijai un Izglītības un zinātnes ministrijai jādomā par kopīgiem risinājumiem, lai bērni, kuri atstāj izglītības sistēmu, nokļūst darba tirgū, nevis pazūd ceļā uz to. Viņaprāt, būtu nepieciešama lielāka skaidrība, kas ir iekļaujošā izglītība, kas ir speciālā izglītība, un kā cilvēks no tām tiek virzīts turpmākajai dzīvei.
Nepieciešama lielāka skaidrība, kas ir iekļaujošā izglītība, speciālā izglītība, un kā cilvēks no tām tiek virzīts turpmākajai dzīvei.
Savukārt Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības departamenta direktora vietniece Ilze Seipule, raksturojot pētījumā minētās (gan iekļaujošo, gan speciālo izglītību, gan profesionālo pamatizglītību) programmas, uzsvēra, ka arvien vairāk skolēnu tiek iekļaujoši izglītoti. No tiem bērniem, kuriem ir nozīmētas speciālās izglītības programmas, 62,2% mācās vispārizglītojošajās skolās. Speciālās izglītības skolās mācās 4390 bērni, pārsvarā bērni ar smagām diagnozēm, tostarp ar garīgās attīstības traucējumiem vai vienlaikus vairākiem smagiem veselības traucējumiem.
Speciālās izglītības iestādes pamatfunkcija ir vispārējās izglītības nodrošināšana. Šajā mācību gadā darbojas 43 speciālās izglītības iestādes. Pēc vispārējās pamatizglītības iegūšanas speciālās izglītības iestādes var īstenot arī profesionālās pamatizglītības programmas. To veic 34 izglītības iestādes. Profesionālās pamatizglītības programmā kopā ir 163 apmācību grupas ar 743 dažāda vecuma izglītojamajiem. Tiek piedāvātas 14 profesionālās kvalifikācijas ieguves iespējas. Populārākās programmas ir ēdināšana, kokapstrāde, arī mājturība. Tiesa, ne vienmēr šiem audzēkņiem ir nodrošinātas darba iespējas. Nākamajā mācību gadā sešas kvalifikācijas programmas netiks īstenotas, jo tās vairs neatbilst tautsaimniecības nozaru vajadzībām.
Tomēr ne visās speciālajās skolās šādas programmas tiek īstenotas, jo tam nepieciešama kvalitatīvāka mācību bāze, tāpēc, kā norāda IZM speciāliste, lietderīgāk ir attīstīt sadarbību ar profesionālās izglītības iestādēm. Profesionālās izglītības likuma grozījumi, kas stājās spēkā 1. aprīlī, būs atbalstoši speciālās izglītības iestāžu audzēkņiem.
