Category Archives: Deinstitucionalizācija (DI)

Ceļš uz deinstitucionalizācijas procesa ieviešanu Latvijā sākās pēc neatkarības atgūšanas – 1992. gadā, pieņemot likumu “Par invalīdu medicīnisko un sociālo aizsardzību”, kurā tika noteiktas invalīdu tiesības un valsts un pašvaldību pienākumi pret personām ar invaliditāti Latvijas Republikā.

Trīs gadus vēlāk, 1995. gadā, Latvijas pārstāvji piedalījās Pasaules sociālās attīstības samitā (The World Summit for Social Development), kur tika parakstīta Kopenhāgenas Sociālās attīstības deklarācija (Copenhagen Declaration on Social Development). Tajā tiek uzvērta nepieciešamība iesaistīt sabiedrībā visus tās locekļus, uzsverot katra spēju, nevis nespēju. Tādējādi deklarācija netieši norāda uz deinstitucionalizācijas procesa nepieciešamību un sabiedrībā balstītu pakalpojumu izveidi un attīstību.

1996. gadā tika uzsākta Latvijas labklājības sistēmas reforma. Tās ietvaros tika izstrādāta Baltā grāmata, lai noteiktu sociālās palīdzības sistēmas politikas attīstības virzienus. Tam vajadzēja mainīt atbildības sadali starp valsts un pašvaldību iestādēm sociālās aprūpes pakalpojumu sniegšanā. Tomēr joprojām ir vērojama situācija, ka pašvaldībai ir ekonomiski izdevīgāk ievietot klientu Valsts sociālās aprūpes centrā (VSAC), nekā nodrošināt sabiedrībā balstītu pakalpojumu. To apstiprina arī 2002. gada Labklājības ministrijas Koncepcija „Par sociālās aprūpes pakalpojumu sniegšanas attīstību”, kurā teikts, ka „VSAC pilda funkcijas, kuras daudz optimālāk varētu realizēt alternatīvās aprūpes institūcijas – mājas aprūpe, grupu dzīvokļi, dienas aprūpes centri”.

Lai uzlabotu personu ar invaliditāti situāciju valstī, 1998. gadā LM izveidoja darba grupu personu ar invaliditāti integrācijas koncepcijas „Vienādas iespējas visiem” izstrādei. Koncepcijas mērķis bija iezīmēt pamatnostādnes, lai radītu vienlīdzīgas iespējas visiem sabiedrības locekļiem veikt to lomu, kas ir normāla atkarībā no vecuma, dzimuma, sociālajiem un kultūras faktoriem katram indivīdam. Tomēr 10 gadus vēlāk, pēc koncepcijas ikgadējā ziņojuma datiem, tika atzīts, ka darbs pie personu ar invaliditāti vienlīdzīgu iespēju nodrošināšanas nenotiek pietiekami sekmīgi un konstruktīvi, valstī nav pilnīgas, visaptverošas informācijas par invaliditāti un statistikas par personām ar invaliditāti un viņu vajadzībām. Kā būtiskākais šķērslis koncepcijas īstenošanai tiek norādīta finansējuma nepietiekamība, kā arī ministriju nepietiekoša iesaiste un ieinteresētība šī jautājuma risināšanā.

2010. gadā stājās spēkā ANO Konvencija „Par personu ar invaliditāti tiesībām”, kas noteica, ka personai ar invaliditāti ir tiesības uz tās fiziskās un garīgās integritātes ievērošanu, tiesībām izvēlēties savu dzīvesvietu. Diemžēl VSAC ne vienmēr var nodrošināt šīs tiesības un brīvības saviem klientiem.

2011.gadā īpašu uzmanību šiem jautājumiem pievērsa arī Latvijas Republikas Tiesībsarga birojs un biroja darbinieki apmeklēja piecus VSAC (2010.gadā tika reorganizēti 33 VSAC, kuru vietā izveidoja piecus VSAC). Pēc institūciju apmeklēšanas Tiesībsargs norādīja uz nepieciešamību sākt deinstitucionalizācijas procesu. Nākamajos gados pārbaudes VSAC turpinājās, vēršot uzmanību šādiem pamatjautājumiem:

valsts pienākumam veikt deinstitucionalizāciju, pakāpeniski atsakoties no VSAC sniegtajiem pakalpojumiem;
situācijai, kādā personas ar garīga rakstura traucējumiem atrodas VSAC, apskatot šādus problēmjautājumus: apstākļi, ilgstoša sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojuma piešķiršanas pamatojums, tiesības uz brīvību, veselības aprūpe un sociālā rehabilitācija.
2013. gadā Tiesībsarga birojs publicēja ziņojumu par Valsts sociāls aprūpes centriem pilngadīgām personām ar garīga rakstura traucējumiem. Ziņojumā norāda uz to, ka personām ar invaliditāti ir tiesības dzīvot sabiedrībā, saņemt sabiedrībā balstītus pakalpojumus un kļūt par pilnvērtīgākiem sabiedrības locekļiem. Un tiek akcentētas sekojošas nepilnības VSAC darbībā:

klienti ar garīgās attīstības traucējumiem un klienti ar garīgās veselības traucējumiem saņem vienādus VSAC pakalpojumus, lai arī abām grupām ikdienā ir atšķirīgas vajadzības, intereses un nepieciešamais pakalpojumu klāsts;
VSAC ir vērojama liela pārapdzīvotība, minimālais iemītnieku skaits vienā istabā ir divi;
Klienti tiek ievietoti izolācijas telpās, lai gan CPT vadlīnijas nosaka, ka pielietojot fiziskos ierobežošanas līdzekļus (tai skaitā medicīniskos ierobežojošos līdzekļus), ir jāseko stingri reglamentētai procedūrai, kas pieļaujama tikai ar ārsta rīkojumu.
VSAC par aizgādņiem rīcībnespējīgām personām tika iecelti darbinieki, tas var radīt interešu konflikta iespējamību.
VSAC nav brīvības atņemšanas iestāde un saskaņā ar valstī pastāvošo normatīvo regulējumu, visi klienti brīvprātīgi paraksta piekrišanu par pakalpojuma saņemšanu. Tomēr ne vienmēr klients ir spējīgs saprast parakstītā līguma jēgu. Tāpat, bieži vien klienti nevar īslaicīgi atstāt VSAC teritoriju bez pavadošas personas vai atļaujas to darīt.
Pretrunā MK noteikumiem Nr. 291 „Prasības sociālo pakalpojumu sniedzējiem”, kur noteikts, ka VSAC klientiem nodrošina reģistrāciju pie ģimenes ārsta un citām nepieciešamām veselības aprūpes darbībām, šobrīd pastāvošais normatīvais regulējums neparedz speciālistu piesaisti veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai VSAC.
VSAC klienti saņem ievērojamas zāļu devas un vairumā gadījumu alternatīvas ārstēšanas metodes tiek aizstātas ar medikamentiem. Tas neatbilst ANO “Principi garīgi slimo personu aizsardzībai un garīgās veselības aprūpes uzlabošanai”, kur noteikts, ka „medikamentiem maksimāli jāatbilst pacienta veselības vajadzībām”.
VSAC trūkst speciālistu sociālās rehabilitācijas pakalpojumu nodrošināšanai.
Ziņojumā tiek izteiktas rekomendācijas izmaiņu veikšanai un akcentēta nepieciešamība izstrādāt deinstitucionalizācijas stratēģiju, kur būtu noteiktas darbības sociālās aprūpes institūciju likvidācijai un sabiedrībā balstītu pakalpojumu izveidei.

2012. gadā prezentācijā „Pamatnostādnes sociālo pakalpojumu attīstībai 2013.-2019.gadam” tā brīža LM Sociālo lietu departamenta direktors A. Dūdiņš norāda uz deinstitucionalizācijas procesu un nepieciešamību veikt:

ilgtermiņa stratēģijas izstrādi;
klientu izvērtēšanas īstenošanu VSAC;
stingrāku nosacījumu sociālo pakalpojumu saņemšanai noteikšanu;
institūciju personāla apmācību un klientu sagatavošanu patstāvīgai dzīvei;
alternatīvu pakalpojumu izveidi un paplašināšanu;
valsts finansētas institucionālas aprūpes piešķiršanu tikai personām ar ļoti smagiem funkcionāliem traucējumiem.
2014. gada aprīlī LM uzsāka aktīvus pasākumus deinstitucionalizācijas procesa uzsākšanai, tika izsludināts iepirkumu konkurss Latvijas situācijai atbilstoša deinstitucionalizācijas modeļa izstrādei.

2015. gada nogalē ar Eiropas Sociālā fonda finansējumu visā Latvijā ir uzsākts deinstitucionalizācijas process ar mērķi uzlabot personu ar garīgās attīstības traucējumiem dzīves kvalitāti, izveidot institūcijām alternatīvus, sabiedrībā balstītus pakalpojumus, mazināt jaunu klientu uzņemšanu VSAC un slēgt 3 VSAC filiāles laika posmā līdz 2020. gadam.

Informācija sagatavota, izmantojot Sandras Miķelsones-Slavas maģistra darbu “Deinstitucionalizācijas process pilngadīgām personām ar garīgās attīstības traucējumiem” (2015, Rīgas Stradiņa universitāte).

Informācija par deinstitucionalizācijas projektiem pārējos Latvijas plānošanas reģionos:

          

Deinstitucionalizācijas (DI) procesu pasaulē būtiski veicināja diskusijas pagājušā gadsimta 70.gados par normalizācijas principiem. Pirmās valstis, kas uzsāka DI procesu, bija Zviedrija, Lielbritānija, Norvēģija un ASV. Pašlaik DI process tiek īstenots  gandrīz katrā attīstītajā pasaules valstī, tai skaitā Baltijā.

Tā kā pieeja DI īstenošana katrā valstī var atšķirties, nav vienas metodikas vai konkrēta rīcības plāna DI procesa īstenošanai, kuru var izmantot jebkura valsts.

Šobrīd DI process par pabeigtu tiek uzskatīts Bulgārijā, Itālijā, Lielbritānijā un Zviedrijā. Katra no šīm valstīm bija izvēlējusies noteiktus mērķus, kurus sasniegt deinstitucionalizācijas procesa ietvaros:

• Bulgārijā – vairs nepastāv institūcijas bērniem līdz 3 gadu vecumam;
• Itālijā, Lielbritānijā un Zviedrijā – vairs nepastāv psihiatriskās slimnīcas.

Tās valstis, kuras DI procesu tikai plāno sākt vai ir tā īstenošanas sākumposmā, var konsultēties  ar citām valstīm, pārņemot savai situācijai atbilstošo labo praksi.

DI procesa ieviešanas piemēri

Kanādā DI process sākās pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados un tika balstīts uz diviem pieņēmumiem:

• pilngadīgas personas ar garīgās rakstura traucējumiem var saņemt pakalpojumus savā pašvaldībā, dzīvojot kopā vai netālu no saviem tuviniekiem;
• nepieciešams  palielināt sabiedrībā balstītu pakalpojumu pieejamību.

Vairāk kā 40 gadu DI procesa pieredze Kanādā parādīja, ka atbalsts DI process ietvaros sniedzams atbilstoši personas individuālajām vajadzībām, tai skaitā, ņemot vērā, vai personai ir psihiska saslimšana vai  garīgas attīstības traucējums.

---

ASV 20.gs. 60.gados saskaņā ar statistikas datiem institūcijās dzīvoja gandrīz 200 tūkstoši pilngadīgu personu ar garīga  rakstura traucējumiem.  Šajā laikā ASV bija plašas diskusijas, ka atrašanās institūcijās rada atkarību, pasivitāti, izslēgšanu no sabiedrības un pastiprina invaliditāti.  Diskusiju ietekmē attīstījās sabiedrībā balstīti pakalpojumi, sāka veidoties individuālāka pieeja personu ar garīga rakstura traucējumiem problēmu risināšanai, kā arī tika sadalīta atbildība starp valsti un vietējām valdībām.

---

Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados Somijā sāka veidoties sabiedrībā balstīti pakalpojumi un samazinājās lielo institūciju skaits. Par galvenajiem iemesliem DI procesa uzsākšanai uzskatīja vairākus faktorus:

• lielo institūciju negatīvo ietekmi uz klientiem;
• ekonomiskos apstākļus;
• medicīnas attīstību un jaunu darba metožu izstrādi darbam ar personām ar garīga rakstura traucējumiem (attīstījās sociālā rehabilitācija);
• cilvēktiesību apsvērumus un pārmaiņas likumdošanā;
• klientu ļaunprātīgu izmantošanu lielajās institūcijās.

---

Bulgārija saņēma rekomendācijas par institūcijas bērniem ar invaliditāti (72 bērniem), kas atradās 50km attālumā no tuvākās pilsētas, slēgšanai jau 2000.gadā, bet reālas diskusijas par tās slēgšanu sākās tikai 2008.gadā. Laikā no 2010.-2016.gadam Bulgārijā tika slēgta 91 institūcija bērniem, tai skaitā:

• 15 zīdaiņu nami;
• 1 institūcija (vienīgā valstī specializētā iestāde) bērniem ar fiziskiem traucējumiem;
• 24 (visas) institūcijas bērniem ar intelektuālās attīstības traucējumiem;
• 23 institūcijas bērniem vecumā no 3-7 gadiem;
• 28 institūcijas bērniem vecumā no 7-18/20 gadiem.

Bērnu skaits institūcijās samazinājās no 7587 (137 institūcijās -2010.gadā) uz 1232 bērniem (46 institūcijās 2016.gadā), no kuriem 50% saņēma aprūpi ģimeniskai videi pietuvinātos pakalpojumos.

Bulgāri norāda, ka institucionalizācijas problēma jāsāk risināt novēršot tās cēloņus, tostarp nepieciešas fokusēties uz prevenciju, atbalstīt ģimenes un veidot daudzpusīgus pakalpojumus personas dzīvesvietā. DI īstenošanā būtisks ir politisks lēmums un atbalsts likumdošanas izmaiņu un finansiālā veidā. Svarīgi procesa īstenošanā iesaistīt pēc iespējas vairāk ieinteresētās puses un jānodrošina plaša komunikācija, kā arī ir nozīmīgi paaugstināt bērnu tiesību aizsardzības iestāžu kapacitāti.

---

Igaunijā, līdzīgi kā Latvijā, pēc atdalīšanās no Padomju Savienības, bija mantota institucionālajā aprūpē balstīta sociālās aprūpes sistēma. 2004.gadā izstrādāja koncepciju labklājības sistēmas izmaiņām. Tomēr 2006.gada ziņojumā „Deinstitucionalizācija un sabiedrībā balstīti pakalpojumi: iznākumi un izmaksas” par situāciju Igaunijā  norādīts, ka Sociālās labklājības likuma ietvaros noteiktie sociālie pakalpojumi galvenokārt bija balstīti institucionālā aprūpē. 2006.gadā tika uzsākta programma grupu māju/dzīvokļu izveidei. Jaunos sociālos pakalpojumus veidoja pašvaldībās, lai pakalpojumu saņemtu pēc iespējas tuvāk savai dzīves vietai. Personām ar garīga rakstura traucējumiem pieejams atbalstītais darbs, asistenta, 24 stundu aprūpes un grupu māju/dzīvokļu pakalpojumi.

Igaunijas Sociālo lietu ministrija turpina darbu  pie DI procesa ieviešanas ar mērķi integrēt institūciju klientus sabiedrībā un slēgt lielās aprūpes iestādes.

 

 

Informācija sagatavota, izmantojot Sandras Miķelsones-Slavas maģistra darbu “Deinstitucionalizācijas process pilngadīgām personām ar garīgās attīstības traucējumiem” (2015, Rīgas Stradiņa universitāte).

Pasaulē par deinstitucionalizāciju (DI) sāka runāt pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigās, kad cilvēktiesību aktīvisti arvien vairāk norādīja uz personu ar garīga attīstības traucējumiem un psihiskām saslimšanām tiesībām dzīvot sabiedrībā, ģimeniskā vidē, nevis būt izolētām slēgtās institūcijās. Taču mūsdienās DI aptver visas personu grupas, kurām dažādu iemeslu dēļ jādzīvo institūcijās – tai skaitā bērniem, kas palikuši bez vecāku aprūpes, veciem cilvēkiem un personām ar funkcionāliem traucējumiem un/vai invaliditāti.

Tā kā katrā valstī ir atšķirīga sociālekonomiskā situācija ar dažādu pieeju kā sociālajam darbam tā darbam ar sabiedrību, arī DI process un izpildāmie uzdevumi katrā valstī atšķiras. Taču kopējais DI mērķis ir vienāds – radīt tādu vidi un  sociālo pakalpojumu sistēmu, lai noteiktām personu grupām nebūtu jānonāk institūcijās, to vietā nodrošinot tām nepieciešamos sociālos vai veselības aprūpes pakalpojumus.

Var teikt, ka DI ir ilgstošs pārmaiņu process, lai pakalpojumus ilgstošās aprūpes centros jeb institūcijās pakāpeniski aizstātu ar sabiedrībā balstītiem sociālajiem pakalpojumiem vai ģimeniskai videi pietuvinātiem pakalpojumiem. DI ir arī visaptverošs process, kurā ir iesaistītas valsts un pašvaldību institūcijas, sociālo un vispārējo pakalpojumu sniedzēji, nevalstiskas organizācijas un sabiedrība kopumā.

• Par deinstitucionalizācijas ieviešanu pasaulē vairāk lasiet sadaļā DI pasaulē.
• Par deinstitucionalizācijas ieviešanu Latvijā vairāk lasiet sadaļā DI Latvijā.

Ko nozīmē DI?

Gan Latvijā, gan arī daudzviet pasaulē joprojām ir izplatīta prakse personas ar garīgās attīstības traucējumiem un psihiskām saslimšanām ievietot lielās aprūpes institūcijās (ilgstošās aprūpes centros un sociālās aprūpes namos), kuras parasti  atrodas attālināti no apdzīvotām vietām un to iemītniekiem ir apgrūtināta vai pat ierobežota saskarsme ar tuviniekiem un apkārtējo sabiedrību. Institūcijās galvenokārt tiek nodrošināta pajumte un ēdināšana, sniegta minimālā nepieciešamā aprūpe, mazāku uzmanību pievēršot iemītnieku individuālajām vajadzībām, patstāvības un pašnoteikšanās palielināšanai. Personu ar garīgās attīstības traucējumiem tiesību aizstāvji ASV uzskata, ka „nepastāv tāds jēdziens kā laba institūcija”(G.Dubvads). Savukārt Kanādas Kopienas Dzīves Asociācijas direktors P. Vorss atzīst, ka dzīve institūcijā „noliedz izvēles brīvību, atdala un izolē cilvēkus. Atrodoties institūcijā nav nepieciešams uzņemties atbildību par savu dzīvi vai rīcību. Institūcija ir vieta, kur cilvēkam nav kontroles pār savu dzīvi, tās atņem iespēju būt kopā ar ģimeni, draugiem un sabiedrību kopumā vai veidot jaunas attiecības. Tā ir vieta, kur cilvēks nevar sapņot, tikai eksistēt”. Atrodoties institucionālā aprūpē, cilvēkam tiek liegtas pilsoņa tiesības, piemēram, pārvietošanās un dzīves vietas izvēles brīvības, ierobežotas iespējas ietekmēt savu dzīvi, pieņemt lēmumus un būt neatkarīgam.

Notiek diskusijas par institūciju ietekmi ne tikai uz tās klientiem, bet arī personālu un to savstarpējām attiecībām. Ievietotās personas pierod pie institūcijas dzīves modeļa – bieži līdz pat tādai pakāpei, ka persona nav spējīga patstāvīgi funkcionēt ārpus institūcijas. Lai apzīmētu kopējo procesu, kad persona tiek ievietota institūcijā un tās pieradumu pie institūcijas modeļa, ir radies jēdziens „institucionalizācija”.

Arvien plašāk pasaulē un Latvijā tiek aktualizēts jautājums par institūcijās dzīvojošo klientu cilvēktiesībām. Deinstitucionalizācija ir  institucionalizācijai pretējs process, kuru, ievērojot cilvēktiesību aspektu, dažādās pasaules valstīs ievieš jau kopš pagājušā gadsimta vidus.  – . Par DI iestājās dažādi speciālisti, kas strādā ar pilngadīgām personām ar garīgās attīstības traucējumiem un psihiskām saslimšanām.

Itāļu psihiatrs un neirologs F.Basaglija uzskatīja, ka deinstitucionalizācija ir „koncentrēšanās uz pilngadīgu personu ar garīgās attīstības traucējumiem un psihiskām saslimšanām spēju dzīvot sabiedrībā. DI ir ne tikai gultas vietu skaita samazināšana institūcijās, bet arī pilngadīgu personu ar garīgās attīstības traucējumiem integrēšana sabiedrībā un daudzu sociāli ekonomisku problēmu risināšana.”

DI procesu ietekmē vismaz 3 būtiski faktori:

• jaunu klientu neuzņemšana institūcijās,;
• iemītnieku sagatavošana pārejai uz dzīvi sabiedrībā un, atgriešana tajā;
• sabiedrībā balstītu pakalpojumu izveide, lai nodrošinātu klientu tiesību aizsardzību un atbalstu ikdienā.

Savukārt D.Bartenjeva – personu ar garīgās attīstības traucējumiem tiesību aizstāve Krievijā – DI procesu raksturo kā ”pāreju no institucionālas aprūpes uz sabiedrībā balstītiem pakalpojumiem, rūpes par indivīdu kopienā nevis institucionālā vidē, ietekmējot indivīdu, viņa ģimenes locekļus, sabiedrību, kā arī veselības aprūpes un labklājības sistēmu kopumā”.

Informācija sagatavota, izmantojot Sandras Miķelsones-Slavas maģistra darbu “Deinstitucionalizācijas process pilngadīgām personām ar garīgās attīstības traucējumiem” (2015, Rīgas Stradiņa universitāte).