“Bipolāri afektīvie traucējumi ir diezgan smags traucējumu veids, kurā ik pa laikam mainās garastāvoklis, kad kaut kādā brīdī ir depresija, kura kādu laiku norit, bet tad pāriet mānijas periodā,” skaidroja Trimda.
Viņš norādīja, ka bipolāri afektīvie traucējumi nav vieglas garastāvokļa svārstības, kad mazliet drūmāks garastāvoklis pārmainās uz priecīgu, kas bieži tiek novērotas, piemēram, pusaudžiem.
“Garastāvokļa svārstības iederas pusaudžu periodā, bet
te vairāk stāsts ir par to, ka tas traucē ikdienā, ka tie depresijas periodi ir tik smagi, ka cilvēks nevar aiziet uz darbu, viņam ir grūtības izveidot attiecības, un viņš pats jūtas ļoti slikti,” skaidroja Trimda.
Savukārt mānijas periodā cilvēkam ir ārkārtīgi liela enerģija, iedvesma, grandiozi plāni, bieži arī vēlme tērēt naudu, investēt, iesaistīties projektos.
Garastāvoklis bipolāro traucējumu iespaidā mainās tik ļoti krasi, ka viens un tas pats cilvēks liekas kā divas pilnīgi atšķirīgas personības. Garastāvoklis cilvēkiem, kuriem diagnosticēti bipolāri afektīvie traucējumi, var mainīties un saglabāties konkrētajā fāzē gan pāris stundas, gan pāris nedēļas, bet pārmaiņas, kad tās notiek, ir acīmredzamas.
“Cilvēki ļoti cieš. Depresijas periodā cilvēks ir pārņemts ar visu, kas ir depresijā, ar vainas sajūtu, zemu pašvērtējumu, kaunu pašam par sevi. Un mānijas periodā var teikt, ka notiek tieši pretējais, – vainas sajūta pazūd, cilvēks ir visu varošs un kalnus var gāzt,” skaidroja psihiatrs.
“Mānijas periodi ir pat bīstamāki, jo sanāk, ka cilvēks vienkārši vairs nav kontaktā ar realitāti. Katrā ziņā tās ir milzīgas ciešanas. Tā ir diagnoze, kurā pavisam noteikti jālieto medikamenti,” viņš uzsvēra.
Lai gan pusaudžu gados iespējams manīt zināmas bipolāri afektīvo traucējumu iezīmes, pati diagnoze tiek uzstādīta cilvēkam tikai pieaugušā vecumā. Bieži vien bipolāri afektīvie traucējumi tiek diagnosticēti ārkārtīgi radošām personībām, māksliniekiem un mūziķiem.
“Radošums ir veids, kā atbrīvoties no spriedzes, kas radusies dažādu iekšējo konfliktu rezultātā, un tad mēs, protams, varam baudīt mākslu. Man prātā uzreiz nāk viena māksliniece Japānā, kurai gan ir šizofrēnija, kuras mākslas darbus pērk par miljoniem, bet viņa smagi cieš,” stāstīja Trimda.
Teorijas par to, kas izraisa bipolāros traucējumus, apskata dažādus faktorus, – gan iedzimtību, gan cilvēka bioķīmiju, gan psiholoģiskos apstākļus bērnībā.
“Pašlaik, piemēram, ir gēnu teorijas par to, ka ir vairākas hromosomas, kas ir iesaistītas šajā procesā. Uz to norāda arī tas, ka, ja no monozigotu [identiskajiem] dvīņiem vienam ir bipolāri afektīvie traucējumi, tad otram arī 40% gadījumos tie būs. Tas nozīmē, ka to pārnes gēni,” stāstīja Trimda.
“No psiholoģiskiem cēloņiem prātā nāk iespējamais faktors, ka cilvēks ir piedzīvojis bērnībā krasas pārmaiņas. Teiksim, ja vecāki ir alkohola atkarīgie, gaišajos brīžos viss ir labi, bērns saņem dāvanas, naudu vai uzslavas, bet pienāk brīdis, kad vecāki sāk lietot alkoholu un bērnam atkal pavisam cita pieredze ir. Tās svārstības varētu būt, ka tās bērns pārņem vēlāk dzīvē,” skaidroja ārsts.
Tas, ko var darīt bipolāri afektīvo pacientu tuvinieki, ir, pirmkārt, radīt drošības sajūtu un nepārmest šiem cilvēkiem par sajūtām, kuras viņi nespēj kontrolēt.
“Ja mēs runājamies ar cilvēku, kuram ir bipolāri afektīvie traucējumi, pavisam noteikti viņš jūtas nedrošs, un viņam noteikti būs bail, ja kāds viņu vainos, kauninās vai pārmetīs kaut ko,” skaidroja Trimda.
Nākamais būtiskais solis ir pieņemšana un ticēšana tam, ko stāsta cilvēks ar bipolāri afektīviem traucējumiem.
Tāpat svarīgi ir izvairīties no lieku padomu došanas.
“Padomu došana ir veids, kā otram iedot sajūtu, ka viņš ir kā mazs bērns. Jau tā viņam ir slikti, bet kāds viņam vēl padomus dod, – tad viņš jūtas pavisam bezspēcīgs. Varbūt var tieši otrādi, mēģināt ieraudzīt kādas labās lietas, radīt sajūtu, ka viņš ir vērtība,” ieteica Trimda.
Tāpat tuviniekiem vajadzētu uzraudzīt un motivēt pacientu lietot medikamentus un iespēju robežās apmeklēt psihoterapeitu.
Projekts “Kurzeme visiem” tiek īstenots, lai palielinātu ģimeniskai videi pietuvinātu un sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu pieejamību dzīvesvietā personām ar invaliditāti un bērniem. To no 2015. – 2023.gadam ar Eiropas Sociālā fonda un valsts finansējuma atbalstu īsteno Kurzemes plānošanas reģions sadarbībā ar pašvaldībām, to bērnu sociālās aprūpes centriem un valsts sociālās aprūpes centru “Kurzeme”.
