Vīrieši neraud. Tā nav taisnība. Antidepresanti domāti galvenokārt sievietēm. Nav taisnība. Depresiju var pārvarēt, vienkārši saņemoties, – nav taisnība. Depresija nav vājība vai slikts garastāvoklis, bet slimība – līdzīgi bronhītam, sirds mazspējai vai nierakmeņiem. Ir taisnība.
Depresija ir nozīmīgs traucējums, lai funkcionētu adekvāti, līdzīgi citām slimībām. Tai ir dažādi paveidi – lielā un tā sauktā mazā, pēcdzemdību, kā stadija bipolaritātes gadījumos. Depresija ir plaši izplatīta – ir taisnība, piemēram, Francijā saskaņā ar dažiem nesen veiktiem apkopojumiem pat 21% iedzīvotāju saskārušies ar tādu vai citādu depresiju. 10% amerikāņu lieto antidepresantus.
Latvijā ir veikti vairāki sabiedrības apsekojumi, no kuriem vērts izcelt profesora Elmāra Rancāna vadīto pētījumu 2014. gadā un Dr. Jeļenas Vrubļevskas doktora darbu, kas aizstāvēts 2018. gada septembrī. Šajos darbos ir vairākas vērtīgas atziņas. Piemēram, kopējais depresijas skarto iedzīvotāju skaits ir 8%, taču sievietes to pārdzīvo divreiz vairāk nekā vīriešu. Te gan jāsaka, ka to cilvēku skaits, kas atzīst, ka ir ar depresiju saskārušies, varētu būt krietni mazāk nekā to, kas patiešām to ir pārdzīvojuši.
Labklājības ministrija informē, ka par 100 eiro tiks palielināts īpašas kopšanas pabalsts bērniem ar ļoti smagu invaliditāti un pilngadīgām personām ar invaliditāti, kurām invaliditātes cēlonis ir slimība no bērnības. No 2019. gada 1. jūlija pabalsts šo cilvēku kopšanai būs 313,34 eiro mēnesī.
To nosaka otrdien, 14. maijā, valdības sēdē pieņemtie Ministru Kabineta noteikumi “Grozījumi Ministru kabineta 2009. gada 22. decembra noteikumos Nr. 1607″Noteikumi par bērna invalīda kopšanas pabalsta apmēru, tā pārskatīšanas kārtību un pabalsta piešķiršanas un izmaksas kārtību”” un “Grozījumi Ministru kabineta 2009. gada 22. decembra noteikumos Nr.1608“Noteikumi par pabalsta piešķiršanas un izmaksas kārtību invalīdam, kuram nepieciešama kopšana, pabalsta apmēru, kā arī pabalsta apmēra pārskatīšanas kārtību””.
Ģimenes, kurās aug bērni ar īpaši smagu invaliditāti un kuriem ir noteiktas indikācijas īpašas kopšanas nepieciešamībai smago funkcionālo traucējumu dēļ, saskaras ar situāciju, ka bērni nevar veikt vecumam atbilstošas darbības un sevis aprūpi patstāvīgi bez vecāku vai atbalsta personas pastāvīgas palīdzības. Tas attiecas arī uz ģimenēm, kad šie bērni sasniedz pieaugušā vecumu un īpaši smaga invaliditāte un līdz ar to arī papildu aprūpe saglabājas Ģimenēm rodās papildu izdevumi šo cilvēku aprūpei un veselības stāvokļa uzlabošanai vai uzturēšanai esošajā līmenī. Valsts noteiktā kopšanas pabalsta apmēra palielināšana bērniem un pieaugušajiem ar ļoti smagu invaliditāti no bērnības, kā arī viņu ģimenes locekļiem var sniegt papildu finansiālu atbalstu šo cilvēku labāko interešu nodrošināšanai.
Šogad īpašās kopšanas pabalsta apmēra palielinājumam valsts budžetā paredzēti papildu 2,7 miljoni eiro, 2020. un 2021.gados – vairāk nekā 5,5 miljoni eiro
2018. gadā īpašas kopšanas pabalstu ik mēnesī saņēma vidēji 2072 personas par bērniem ar ļoti smagu invaliditāti un 2316 personas ar I invaliditātes grupu no bērnības.
Katru trešdienu Sociālā dienesta Dienas centrā cilvēkiem ar invaliditāti, Liepājas ielā 14, Kuldīgā, projekta “Kurzeme visiem” ietvaros norisinās atbalsta grupa cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem (GRT) ar mērķi sekmēt viņu kvalitatīvu iekļaušanos sabiedrībā. 8. maija nodarbībā, kuru vadīja sociālās darbinieces Daiga Zemke un Vineta Brūdere-Sedliņa, dalībnieki apguva un atsvaidzināja zināšanas par pašaprūpi, par saviem ikdienas pienākumiem mājās un sabiedrībā.
Foto: Igeta praktiskajā uzdevumā atzīmē, kurus darbus ikdienā dara pati, bet kurus ar citu personu atbalstu.
Teksts un foto: Kuldīgas novada pašvaldības aģentūras “Sociālais dienests” Sociālās palīdzības nodaļas sociālā darbiniece Vineta Brūdere-Sedliņa
Alūksnes novada Alsviķos atrodas mācību iestāde, kur cilvēki ar invaliditāti un pat ar ļoti smagām diagnozēm var apgūt darba tirgū pieprasītus arodus. Pirms dažiem gadiem skola tika pievienota profesionālās izglītības kompetences centram (PIKC) Smiltenes tehnikums. Tas nebija viegls solis, un bija pat bažas, ka skolu slēgs. Tagad pedagogi atzīst, ka notikušais vērtējams ar plusa zīmi.
Lai gan vairāk nekā 30 gadu Alsviķos ir rehabilitācijas un mācību vieta cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, daļai sabiedrības šī vieta joprojām asociējas ar iestādi grūti audzināmām meitenēm. Tas skolas kolektīvam kremt, tāpat kā stereotipi, ka šeit nonāk tikai tie, kam vairs citur nav, kur iet. Lai gan skola tiešām ir atvērta cilvēkiem ar dažādam problēmām un tā ņem pretī tos, kam dažkārt atsaka Sociālās integrācijas valsts aģentūra (SIVA). Alsviķos šie jaunieši mācās un beidz skolu. Ar nokļūšanu darba tirgū gan nereti ir problēmas, trūkst arī prakšu vietu. Un tomēr – daudzi te gūst jaunu dzīves startu, iegūst ticību sev un saviem spēkiem, profesionālu kvalifikāciju
«Alsviķos ne tikai apgūst arodu, te tiek nodrošināta sociālā rehabilitācija ar medicīnas elementiem, ir psihologs, surdotulka pakalpojumi, dienesta viesnīca ar audzinātājiem un sociālajiem aprūpētājiem, medmāsa, kura skolā ir 24 stundas, ārsts apmeklē skolu reizi nedēļā,» stāsta skolotāja Astrīda Bētere. Rehabilitācijas iestāde gan te vairs nav kopš 2004. gada, kad no Labklājības ministrijas (LM) pakļautības skola nonāca Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) pārziņā. Ir bijuši gadījumi, kad audzēkni, kuram uznācis saasinājums, neņem pretī neviena slimnīca – tad gan būtu labi, ja šeit būtu plašāks medicīnas pakalpojumu klāsts. Arī invalīdu biedrību atsaucība varētu būt lielāka. Patlaban viena no akūtākajām problēmām – dienesta viesnīcā ir viens pacēlājs, bet vajadzīgi arī citur, jo te mācās arī audzēkņi ratiņkrēslos.
Dažādi audzēkņi, dažādi likteņi
Alsviķos patlaban mācās 148 audzēkņi, no tiem 18 ir bāreņi. 72 ir ar invaliditāti (astoņiem piešķirta pirmā grupa), taču arī pārējiem ir lielākas vai mazākas veselības problēmas.
Vecuma amplitūda ir liela: jaunākajam ir 15 gadu, vecākajam – 58. Gan šuvēju, gan apavu labotāju programmās mācās cilvēki nopietnos gados. Daļa no viņiem nav līdz šim ieguvuši profesionālu izglītību vai vēlas mainīt kvalifikāciju, jo veselība neļauj darīt to, ko līdz šim varējuši, norāda sociālā pedagoģe Dace Ķimele.
Kopumā šeit tiek piedāvāts apgūt vairākas specialitātes: šuvēja, galdnieka, apavu labotāja, pavāra palīga, pavāra (turpmāk tā vietā varēs iegūt virtuves darbinieka specialitāti, jo pavāram vajadzīgās prasības daudzi audzēkņi nevar izpildīt). Datoroperators gan ir pēdējo gadu, jo nav pieprasījuma. Tagad nu jādomā, kā izmantot divas lielas datorklases. Iespējams, ka varētu atvērt lietvežu programmu, pieļauj A. Bētere. Ar jauno mācību gadu tiks piedāvāta arī jauna programma – dārzkopis (tā savulaik te bijusi). Bez jau minētajām ir arī būvstrādnieki – korekcijas grupa, kurā mācās jaunieši no 15 gadu vecuma ar nepabeigtu pamatizglītību un, ko tur slēpt, sarežģītiem likteņiem, un uzvedības problēmām.
Pirms gada tika pieņemts Sociālā uzņēmuma likums, kas definē šo jomu un dod iespēju saņemt grantu biznesa attīstīšanai
Sociālā uzņēmuma statusu ir ieguvuši 53 uzņēmumi.
«Sākumā aktivitāte bija zemāka, un likuma darbības pirmajā pusgadā sociālā uzņēmuma statusu ieguva 16 uzņēmumi, taču pēc tam aktivitāte pieauga un otrajā pusgadā statusu ieguva 33 uzņēmumi. Pašreizējā aktivitāte atbilst gaidītajai,» saka Labklājības ministrijas Darba tirgus politikas departamenta ESF projekta Atbalsts sociālajai uzņēmējdarbībai vadītājs Juris Cebulis. Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācijas direktores Lienes Reines–Mitevas vērtējumā tendence ir pozitīva, jo katru mēnesi reģistrā klāt nāk jauni uzņēmumi. Aktivitāte esot pietiekama, jo īpaši ņemot vērā, ka sociālā uzņēmējdarbība ir specifisks biznesa veids un uzņēmējam jābūt ieinteresētam, motivētam, jāpārzina ne tikai bizness, bet arī jāizprot sociālās problēmas sev apkārt. «Tas nav katram, tāpēc mums ar lielu cieņu ir jāatbalsta tie uzņēmēji, kuri iepērk savam uzņēmumam pakalpojumus un preces no sociālajiem uzņēmējiem,» viņa uzsver. Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācija apvieno 110 biedrus. Lai sasniegtu pietiekamu ietekmi, viņas skatījumā, kritiskā masa varētu būt 200 sociālie uzņēmumi visā Latvijā. Šobrīd visvairāk sociālo uzņēmumu ir reģistrēts Rīgā un Pierīgā, kas nozīmē, ka sociālās uzņēmējdarbības koncepcija vēl nav pazīstama lielai sabiedrības daļai, it īpaši reģionos, lai arī varētu pieņemt, ka tieši reģionos sociālo problēmu loks ir lielāks un nospiedošāks.
Ar Eiropas Sociālā fonda atbalstu piecos plānošanas reģionos tika izstrādāti deinstitucionalizācijas plāni, kas paredz Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) investīcijas sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu infrastruktūrā 78 pašvaldībās. Attiecīgi līdz 2022. gada beigām tiks radīta sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu infrastruktūra, kur cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem, bērni ar funkcionāliem traucējumiem un bez vecāku gādības palikušie bērni varēs saņemt pakalpojumus, kas dod iespēju dzīvot ģimeniskā vidē, attīstīt un pielietot savas prasmes.
Deinstitucionalizācijas plāni paredz, ka investīcijas, galvenokārt ap 70 procentiem, plānotas sociālo pakalpojumu infrastruktūras izveidei cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, kas ir vismazāk aizsargātākā un dažādiem aizspriedumiem apvītākā sabiedrības grupa. Ar ERAF finansējumu pašvaldības plāno veidot grupu dzīvokļus, kur cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem var dzīvot patstāvīgi, bet vienlaikus saņemt individuālu aprūpi un atbalstu sociālo problēmu risināšanā, sadzīves un sociālo prasmju attīstīšanā, kā arī dienas aprūpes centrus un specializētās darbnīcas, kur jēgpilni pavadīt dienu un attīstīt savas prasmes. Šie ir atbalsta instrumenti jeb pakalpojumi, lai cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem varētu dzīvot pilnvērtīgu un kvalitatīvu dzīvi kā ikviens cilvēks.
Nozīmīga investīciju daļa, ap 20 procentiem, paredzēta pakalpojumu infrastruktūrā bērniem ar funkcionāliem traucējumiem, veidojot gan dienas aprūpes centrus, gan arī centrus dažādu sociālās rehabilitācijas pakalpojumu sniegšanai, piemēram, psihologa, logopēda un citu speciālistu konsultācijas.
Lai gan pēdējo gadu laikā būtiski ir samazinājies institucionālā aprūpē ievietoto bērnu skaits, joprojām ir problemātiski šiem bērniem atrast jaunu ģimeni uzreiz pēc šķiršanas no bioloģiskās ģimenes. Lai bērnu dzīves apstākļi būtu maksimāli pietuvināti ģimenes dzīves apstākļiem, esošo bērnu aprūpes centru vietā pašvaldības radīs mazākas, ģimeniskai videi pietuvinātas mājas, kur vienā grupā nedzīvo vairāk par astoņiem bērniem. Vienlaikus jauniešiem, kuriem ir vismaz 15 gadi un nav iespējams atgriezties ģimenē vai atrast jaunu ģimeni, pašvaldības veidos īpašas nelielas jauniešu mājas, kurās dzīvo ne vairāk kā 12 jaunieši. Ar speciālistu atbalstu jaunieši iegūs prasmes patstāvīgai dzīvei sabiedrībā.
Rundāles novada dome un Lubānas novada pašvaldība kā pirmās parakstīja vienošanos ar Centrālo finanšu un līgumu aģentūru un uzsākušas infrastruktūras izveides projektus. Rundāles novada Saulaines sociālā centra ēkā un Lubānas novada pašvaldības ēkā Indrānu pagasta “Eglāji 1” paredzēts izveidot dienas aprūpes centru cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem un bērniem ar funkcionāliem traucējumiem, kur viņi varēs saņemt aprūpi, sevi attīstīt un saturīgi pavadīt brīvo laiku.
Atbalsts projektu īstenošanai paredzēts ES fondu pamata plānošanas dokumenta – darbības programmas “Izaugsme un nodarbinātība” 9.3.1.1. pasākumā “Pakalpojumu infrastruktūras attīstība deinstitucionalizācijas plānu īstenošanai”, kur pieejams finansējums 44 miljoni eiro, t.sk. ERAF – 38 miljoni eiro.
Informācijas avots: Latvijas Republikas Labklājības ministrija
Aprīlī aprit gads, kopš spēkā stājies Sociālā uzņēmuma likums. Tas paredzēts uzņēmējiem, kuru primārais mērķis ir nevis peļņas gūšana, bet sabiedrībai nozīmīgu problēmu risināšana. To apliecina pirmā kafejnīca Latvijā, kur lielākā daļa personāla būs ar invaliditāti, un uzņēmums, kurā tiek ražotas videi draudzīgas somas no avīzēm un žurnāliem.
Ražo videi draudzīgas somas
Sociālajā uzņēmumā “3wk upcycled” tiek meistarotas videi draudzīgas somas un dizaina priekšmeti no avīžu un žurnālu kolāžām. “Mūsu radītajiem priekšmetiem piemīt kultūrvēsturiska vērtība, tie izceļ nēsātāja individualitāti, personību, parāda attieksmi pret vidi, jo veidoti no otrreizējās aprites izejmateriāliem,” skaidro uzņēmuma biznesa attīstības vadītāja Danete Roze.
Inovatīvās idejas autore ir Sigita Trukšāne, kaislīga ceļotāja, kura vienmēr, dodoties ārpus Latvijas, labprāt pērk un lasa drukāto presi. Lai iemūžinātu skaistās ceļojumu atmiņas, viņa nolēma radīt krāsainas, spilgtas un neparastas somas, kas tiek speciāli apstrādātas un ir ūdens noturīgas, necaurlaidīgas. Somas iecienījuši klienti ne tikai Latvijā, bet arī Vācijā, Ķīnā, ASV un citās pasaules valstīs.
“Patiesību sakot, ražošanas process nav viegls, bet ļoti aizraujošs gan. Mēs eksperimentējam, taisām gan mazas, gan lielas somas, dokumentu mapes, mugursomas, iepirkuma maisiņus. Arī klientu vēlmes ir atšķirīgas. Dažiem patīk vecās avīzes, dažiem jaunmodīgi žurnāli, citiem prasās pēc krāsu sprādziena, savukārt citiem patīk melnbaltais stils,” pastāsta Danete.
Kafejnīca, kurā strādās invalīdi
Plānots, ka kafejnīca “RB Cafe” apmeklētājiem tiks atvērta vasaras sākumā. Tajā darbosies seši cilvēki ar invaliditāti, no kuriem četri būs ar intelektuālās attīstības traucējumiem, bet pārējie divi ar funkcionālām vai garīga rakstura problēmām.
Vasarā Bruņinieku ielā tiks atvērta jauna kafejnīca, kur lielākā daļa darbinieku būs cilvēki ar invaliditāti. Idejas autors un “RB Cafe” vadītājs Māris Grāvis vēlas sabiedrībai pierādīt, ka arī šādi cilvēki var būt ļoti noderīgi darba tirgum, un aicina citus darba devējus sekot viņa piemēram.
Foto: Valdis Semjonovs
Viņiem palīdzēs profesionāls konditors, sociālais darbinieks un kafejnīcas vadītājs Māris Grāvis, kurš arī ir šīs idejas autors. “Esam radījuši vietu, ar kuras palīdzību vēlamies pierādīt apkārtējiem, ka arī cilvēki ar invaliditāti var integrēties darba tirgū un strādāt,” saka Māris, kurš ar labdarību nav uz jūs. Jau 25 gadus viņš darbojas biedrībā “Rīgas pilsētas “Rūpju bērns””, kurai rūp cilvēki ar invaliditāti.
Aizvadītajā mēnesī “RB Cafe” saņēma AFI “ALTUM” grantu, un šobrīd notiek sagatavošanās, lai jau jūnijā tiktu atvērta jaunā kafejnīca, kas atradīsies Bruņinieku ielā Rīgā.
“Finansiālais atbalsts mūs iedrošina darboties tālāk un neapstāties. Cilvēki no malas ir diezgan skeptiski, uzskata, ka mums var neizdoties, jo līdz šim Latvijā neviens neko tādu nav darījis. Finansējums sniedz mums iespēju atsperties, piemēram, iegādāties jaunas un modernas iekārtas konditorejas ceham, tādējādi atvieglojot darbu saviem darbiniekiem.”
Māra pieredze rāda, ne tikai Eiropā, bet arī Latvijā cilvēki ar invaliditāti novērtē atbalsta mehānismus, kas viņiem tiek sniegti, taču vēlas, lai viņiem vairāk dotu iespēju pašiem darboties un strādāt.
“Lielākajā daļā Eiropas darba devēji izjūt lielu darbaroku iztrūkumu, taču cilvēki ar vidēju vai augsta līmeņa invaliditāti lielākoties nestrādā, lai gan patiesībā to varētu darīt. Tieši tā radās ideja par šo kafejnīcu, ar kuras palīdzību centīsimies lauzt daudzus stereotipus.”
Darbs konditorejā sāksies septiņos no rīta, tur taps dažādas smalkmaizītes, kēksiņi, kūkas un citi gardumi.
Plānots, ka daļa darbinieku strādās virtuvē kopā ar konditori, bet otra daļa – zālē, kur apkalpos klientus, klās un novāks galdiņus.
Kases sistēma būšot vienkāršota, kā arī kafejnīcā plāno atteikties no skaidras naudas apgrozījuma, tādējādi mazinot ar to saistītos riskus.
“Pavisam noteikti neplānojam konkurēt ar tradicionālajām kafejnīcām vai ēstuvēm. Klienti, kas ciemosies mūsu kafejnīcā, visticamāk, to darīs, mērķtiecīgu motīvu vadīti, zinot, ka esam sociālais uzņēmums, kas dod iespēju strādāt cilvēkiem, kas ir mazliet īpašāki.”
Latvijas kontekstā uzņēmums noteikti ir unikāls, taču Māris teic, ka Eiropā gan šāda tipa kafejnīcas var atrast. Vaicāts, kādēļ viņš izvēlējies kļūt par sociālo uzņēmēju, nevis parastu biznesmeni, vīrietis atbild: “Par spīti viedoklim, ka Latvijā neko tādu īstenot neizdosies, vēlos pierādīt pretējo. Tie cilvēki, kurus pieņemam darbā, ārkārtīgi novērtē šo iespēju. Viņu acīs lasāms patiess prieks, un tā ir milzīga pievienotā vērtība tam, ko daru.”
Salīdzinot ar Skandināvijas un citām Eiropas valstīm, M. Grāvis norāda – lai gan pēdējo gadu laikā Latvijā ir paveikts diezgan daudz invalīdu atbalstam, mums vēl ir kur augt un attīstīties.
“Samērojot ar Skandināvijas valstīm, infrastruktūras un vides pieejamības ziņā noteikti iepaliekam. Joprojām mūsu pilsētās atrodamas ietves un krustojumi, kuri nav paredzēti cilvēkiem ratiņkrēslos.
Tāpat sabiedriskais transports, augstie tramvaji un vilcieni nav pielāgoti cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Savukārt cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem trūkst iespēju. Liela daļa no viņiem labprāt iesaistītos darba tirgū, strādātu vienkāršās profesijās un atvieglotu to darba devēju ikdienu, kas izmisīgi meklē darbiniekus.
Tomēr jāteic, ka pēdējo divdesmit gadu laikā cilvēku attieksme ir strauji mainījusies uz labo pusi un sabiedrības tolerance kļuvusi lielāka. Lietas virzās uz priekšu, tajā skaitā arī Latvijā, un tas ir pozitīvi.”
Ir kur tiekties
Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācijas (LSUA) vadītāja Liene Reine-Miteva, vērtējot, ko devis jaunais likums, atzīmē skaidrus spēles nosacījumus un kritērijus tam, kas tad īsti ir sociāls uzņēmums, atsijājot korporatīvo sociālo atbildību, labdarību un nevalstiskā sektora darbību.
“Juridiskā skaidrība dod iespēju tiem uzņēmumiem vai nevalstiskajām organizācijām, kas nodarbojas ar sociālo problēmu risināšanu, formalizēt savu darbu, iegūt statusu, kā arī saņemt grantu savam biznesam. Papildus tas ir arī statusa, prestiža un piederības jautājums, lepošanās ar savu darbu,” stāsta asociācijas vadītāja, akcentējot, ka gads tomēr esot pārāk īss laika posms, lai izdarītu lielus spriedumus, taču vērojamas pozitīvas tendences.
“Šobrīd Latvijā reģistrēti 49 uzņēmumi, kuriem piešķirts sociālā uzņēmuma statuss. Prieks, ka katru mēnesi reģistram pievienojas jauni uzņēmumi, taču, lai sasniegtu pietiekamu ietekmi, kritiskā masa varētu būt apmēram 200 sociālie uzņēmumi visā Latvijā, kas nebāzētos tikai Rīgā.
Uzskatu, ka pasaule nekļūs par labāku vietu nākamajām paaudzēm, ja nebūs uzņēmēju, kas aizdomāsies par sava biznesa ietekmi un to, kā viņi var palīdzēt risināt konkrētas problēmas. Sociālās uzņēmējdarbības principus var piemērot ikviens bizness.
Tradicionālie uzņēmēji var iedvesmoties un mācīties no sociālajiem uzņēmējiem, kā savienot cēlu, nesavtīgu mērķu sasniegšanu ar biznesa pamatfunkciju – naudas pelnīšanu.”
To, ka vislielākā sociālo uzņēmumu daļa reģistrēta tieši Rīgā un Pierīgā, apstiprina arī “Providus” pētniece Agnese Frīdenberga.
Viņasprāt, tas ir tādēļ, ka sociālās uzņēmējdarbības koncepts vēl nav pazīstams lielai sabiedrības daļai, it īpaši tajos reģionos, piemēram, Latgalē, kur novērojamas būtiskas un dažādas sociālās problēmas un to radītā spriedze.
Latvijas Republikas Labklājības ministrija informē, ka no 2019. gada 1. jūlija bērni ar īpaši smagu invaliditāti un pieaugušie ar I grupas invaliditāti kopš bērnības saņems papildus 100 eiro ik mēnesi. Pašlaik šis pabalsts ir 213 eiro. 2018. gadā īpašas kopšanas pabalstu ik mēnesī saņēma vidēji 2072 personas par bērniem un 2316 personas ar I invaliditātes grupu no bērnības.
Ģimenes, kurās ir bērni ar īpaši smagu invaliditāti un kuriem ir noteiktas indikācijas īpašas kopšanas nepieciešamībai smago funkcionālo traucējumu dēļ, saskaras ar situāciju, ka bērni nevar veikt vecumam atbilstošas darbības un sevis aprūpi patstāvīgi bez vecāku vai atbalsta personas pastāvīgas palīdzības. Tas attiecas arī uz ģimenēm, kad šie bērni sasnieguši pieaugušā vecumu. Ģimenēm rodas papildu izdevumi bērnu aprūpei un veselības stāvokļa uzlabošanai vai uzturēšanai esošajā līmenī.
“Pabalsta palielinājums par 100 eiro palīdzēs mazināt plaisu starp ienākumiem, ko saņem bērna ar invaliditāti bioloģiskie vecāki un specializētās audžuģimenes par bērnu ar funkcionāliem traucējumiem, kurš paņemts aprūpē no institūcijas”, skaidro labklājības ministre Ramona Petraviča. Pēc viņas domām, pieaugušajām personām šāds pabalsta palielinājums ļauj pietuvināties minimālās algas līmenim. “Apzinoties, ka vajadzību valstī ir vairāk nekā iespēju, ir svarīgi zināt mērķi, uz ko tiekties, un tas ir nabadzības riska pilnīga novēršana”, uzsver ministre, izsakot apņēmību iesākto turpināt.
Šogad īpašās kopšanas pabalsta palielinājumam valsts budžetā paredzēti papildus 2, 7 miljoni eiro, 2020. un 2021. gados – vairāk nekā 5, 5 miljoni eiro. Vēl viena šī gada prioritāte ir atalgojuma palielināšana valsts sociālo centru darbiniekiem. Jau no 1. aprīļa viņu atalgojums palielināsies vidēji par 145 eiro. Tam papildus valsts budžetā ir paredzēti 4, 8 miljoni eiro.
Kopumā šo pabalstu palielināšana ir solis nabadzības vai sociālās atstumtības riska mazināšanas virzienā. Pēc Eurostat datiem 34 % personas ar invaliditāti Latvijā ir pakļautas nabadzības riskam.
2018.gadā projekta “Kurzeme visiem” ietvaros sabiedrībā balstītus sociālos pakalpojumus 14 Kurzemes pašvaldībās saņēmušas 50 personas ar garīga rakstura traucējumiem (GRT), 154* bērni ar funkcionāliem traucējumiem (FT) un 47 bērnu vecāki. Tas ir ievērojams pieaugums, jo 2017.gadā 5 Kurzemes pašvaldībās projekta ietvaros sociālie pakalpojumi tika sniegti 1 personai ar GRT, 28 bērniem ar FT un 1 bērna vecākiem vai audžuvecākiem.
“2018.gadā, pateicoties “Kurzeme visiem” vadības komandas ciešai sadarbībai ar pašvaldībām, mums izdevās panākt, ka par projektā pieejamajiem sociālajiem pakalpojumiem Kurzemē ir informēti un tos saņem arvien vairāk personas ar GRT, bērni ar FT un viņu vecāki. Arī šogad turpinām darbu, lai sabiedrībā balstīti sociālie pakalpojumi dzīvesvietā personām ar invaliditāti, bērniem un bērnu vecākiem kļūtu vēl pieejamāki,” stāsta projekta “Kurzeme visiem” vadītāja Inga Kalniņa.
Projekta ietvaros apmaksātu sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu sniegšana Kurzemē 2018.gadā uzsākta 9 pašvaldībās un šobrīd tos saņem 14 Kurzemes pašvaldību iedzīvotāji – Aizputes, Dundagas, Grobiņas, Kuldīgas, Mērsraga, Pāvilostas, Priekules, Rucavas, Saldus, Skrundas, Talsu un Ventspils novados, kā arī Liepājas un Ventspils pilsētās.
Projekta apmaksātie pakalpojumi ir pieejami līdz šim izvērtētām personām ar GRT, kurām izstrādāts individuāls atbalsta plāns. Kopumā no 326 izvērtētajām personām ar GRT 107 dzīvoja valsts sociālās aprūpes centros (VSAC) un 219 dzīvoja pašvaldībā, no tām iespēju saņemt pakalpojumus projekta ietvaros līdz šim izmantojušas 50 personas. Pilngadīgas personas ar GRT pērn projekta “Kurzeme visiem” ietvaros visbiežāk apmeklējušas grupu nodarbības un saņēmušas speciālistu konsultācijas pie psihologa, sociālā darbinieka un/vai ergoterapeita. Divas personas izmantojušas arī pakalpojumus dienas aprūpes centrā. VSAC dzīvojošās personas pakalpojumus varēs izmantot pēc nepieciešamās infrastruktūras izveides un pārejas uz dzīvi sabiedrībā.
Projekta apmaksātus sociālās rehabilitācijas pakalpojumus Kurzemē var saņemt līdz šim izvērtētie 277 bērni ar FT, kuriem “Kurzeme visiem” ietvaros izstrādāts individuālais atbalsta plāns un “atelpas brīža” un sociālās aprūpes pakalpojumus, ja bērnam ir atzinums par īpašas kopšanas nepieciešamību. 2018.gadā piedāvāto iespēju izmantoja aptuveni puse izvērtēto bērnu ģimeņu un visbiežāk saņemti sociālās rehabilitācijas pakalpojumi dažādu terapiju veidā. Savukārt aprūpes pakalpojumu izmantoja 20 un “atelpas brīža” pakalpojumu – 44 bērnu ģimenes.
2018.gadā projekta apmaksātus sociālās rehabilitācijas pakalpojumus saņēma arī 47 vecāki, kuri visbiežāk piedalījušies izglītojošās atbalsta grupās, saņēmuši psihologa konsultāciju vai apmeklējuši fizioterapiju.
2018.gadā tika īstenotas arī citas nozīmīgas projekta aktivitātes. Februārī un novembra sākumā notika divi pieredzes apmaiņas braucieni Kurzemes pašvaldību, esošo un potenciālo sociālo pakalpojumu sniedzēju un mediju pārstāvjiem, lai iepazītu sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu sniegšanas pieredzi citos reģionos un pārņemtu labāko praksi sociālo pakalpojumu nodrošināšanā Kurzemē. Tāpat vasaras mēnešos jūlijā un augustā tika organizētas integrējošās nometnes, kur ģimenes un ārpusģimenes aprūpē esoši bērni un jaunieši dažādās aktivitātēs pavadīja vairākas aizraujošas dienas. Savukārt oktobrī tika apstiprināts “Kurzemes plānošanas reģiona deinstitucionalizācijas plāns 2017.–2020.gadam” un šobrīd pašvaldības turpina darbu pie sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu sniegšanai nepieciešamās infrastruktūras pilnveides.
Projekts “Kurzeme visiem” tiek īstenots, lai palielinātu ģimeniskai videi pietuvinātu un sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu pieejamību dzīvesvietā personām ar invaliditāti un bērniem. To no 2015. – 2023.gadam ar Eiropas Sociālā fonda un valsts finansējuma atbalstu gandrīz 6,6 miljonu eiro apmērā īsteno Kurzemes plānošanas reģions sadarbībā ar pašvaldībām, to bērnu sociālās aprūpes centriem un valsts sociālās aprūpes centru “Kurzeme”.
Informāciju sagatavoja:
Laura Homka
Projekta “Kurzeme visiem”
sabiedrisko attiecību speciāliste
Laura.homka@kurzemesregions.lv
*Šis nav unikālais bērnu skaits, bet kopumā saņemto pakalpojumu skaits. Viens bērns projekta ietvaros var saņemt vairākus pakalpojumus.
Sociālās integrācijas valsts aģentūra (SIVA) īsteno Eiropas Sociālā fonda projektu “Personu ar smagu invaliditāti vai garīga rakstura traucējumiem (GRT) integrācija nodarbinātībā un sabiedrībā”, kā ietvaros regulāri piedāvā tālākizglītību, kas ļauj apgūt dažādas profesijas.
Projektā izstrādātas 5 tālākizglītības programmas personām ar 1. un 2.grupas invaliditāti – florists, lietvedis, galdnieka palīgs, dārzkopis un noliktavas darbinieks, kā arī 35 prasmju programmas personām ar GRT.
Ikviens interesents ar 1. un 2. grupas invaliditāti, kas vēlas mācīties vai apgūt jaunas prasmes, aicināts sazināties ar SIVA eksperti Ilzi Ločmeli (e-pasts: ilze.locmele@siva.gov.lv, tālrunis: 27064068). Konsultēties var arī ikviens, kura redzeslokā ir personas ar 1. vai 2.grupas invaliditāti, kuras vēlētos mācīties.
Šī brīža aktuālākās iespējas (aprīlī, ar pieteikšanos aprīļa sākumā):
